Haralds Matulis: Balss paliek (3)
2004. gada 14. septembrī, plkst. 18:44
Rubrika: Redzējumi
Sestdien pie Raiņa pieminekļa notika dzejas dienu pasākums. Kad es pusstundu biju nostāvējis, truli klausīdamies dzeju, pie manis pienāca pazīstama fotogrāfe un jautāja: “Kāpēc notiek dzejas dienas?” Es atbildēju: “Tāda ir tradīcija. Tradīcija radās totalitārisma laikā, kad tautai vajadzēja izlādēties nacionālā garā.”
Uz skatuves uzstājas dažādu paaudžu dzejnieki - jaunie, vecie un ar ekrāna pastarpinājumu arī jau aizgājušie klasiķi. Un visi tik iederīgi tradīcijā - Imants Auziņš ir satīrisks, un Kārlis Vērdiņš arī. Anda Līce uzdod eksistenciāli dziļus jautājumus, un arī Amanda Aizpuriete vārdo par dzimteni. Pēteris Brūveris parafrazē par Kirilu Pelnu, un tik pat nopietni Semjons Haņins parodē padomju birokrātisko runu. Tā, lūk, laiks visus padara par tradīciju.
Pēc īsa pārtraukuma viss turpinās Zirgu Pastā. Klausītāji ieņem krēslus. Neprātīgie auro, melanholiskie klusē. Citi tusējas ieturēti, ar vīna glāzēm rokās un gar sienām. Pēc satīriska dzejoļa publika smejas, pēc nopietna veras iekšup un samēro ar saviem dziļumiem. Viens pēc otra latviešu dzejnieku pulkā ierakstās arī paši jaunākie. Katram ir ko teikt. Katra balss ir svarīga. Tā top tradīcija.
No rīta pamostos. Par ko bija dzejoļi, neatceros. Atmiņā palikušas tikai dažas balsis: Pēteris Brūveris drastiski triec, Jānis Rokpelnis vieda tautas tribūna balsī, Anna Auziņa klusi lūdz, Marts Pujāts žestikulējot demolē sentimentālus un absurdus pantus.
Tā top tradīcija. Tā top leģendas.
