Anda Baklāne: Casablanca 2004 (7)
2004. gada 10. septembrī, plkst. 17:12
Rubrika: Redzējumi
Ceturtdiena, 2004. g. 9. septembris, plkst.19.00, klubs Casablanca. Eju iekšā. Pirmajā brīdī nekas neliecina, ka te būtu Dzejas dienas vai kas tamlīdzīgs. Cilvēki sēž ap galdiem, daži acīmredzot atnākuši „paēst”. Pēc rūpīgākas telpas apskates tomēr iekrīt acīs lejupvērsta bulta. Tātad Dzejas dienas notiek nevis visur, bet apakšstāvā.
Iespējams, arī pasākuma rīkotājiem Casablanca asociējas ar „paēst”, un tāpēc viņi sarīkojumu nosaukuši par „Dzeju multimediju mērcē”. Kaut kas tajā visā patiesi atgādina saviesīgas vakariņas, kur ēdiens ir tikai iegansts.
Dzeja ar multimedijiem izpaužas šādi: dīdžejs liek plates - dzeju dažādās valodās uz mūzikas fona, bet televizors tikmēr rāda melnbaltu mēmo filmu. Vēlāk televizoram pievienojas projektors, kas to pašu melnbalto, mēmo filmu translē uz sienas fona.
Viss notiek vairākos līmeņos vai pa vairākiem celiņiem. Līmeņi jāiztēlojas kā telpas nevis grūtības pakāpes.
Pirmajā līmenī mēs satiekam savus draugus un paziņas - rakstniekus, māksliniekus, filosofus, fotogrāfus un tīklu administratorus. Mēs mazliet paskatāmies televizoru. Mēs esam priecīgi, mēs cits citu aplūkojam un ar ziņkāri lūkojamies uz ieeju, lai redzētu, kas vēl atnāks. Mēs sarunājamies. Viens no mums stāsta par savu jauno darbu reklāmas aģentūrā. Viņš jūtoties kā uz miršanu. Citi viņam ejot garām tā, it kā viņš principā visus savus darbus šajā dzīvē būtu jau apdarījis. Jauns darbs ir arī kādai meitenei. Viņai ir jauni zābaki un jauns pīrsings par pirmo algu. Viņa strādā par vergu tirgotāju un visumā jūtas ļoti labi, kaut pati atzīst, ka par vergu tirgotāju strādāt jau nav gluži tik moderni kā reklāmas aģentūrā. Mēs ēdam sasmalcinātos augļus ar mērci - to sauc par boli.
Līmeni zemāk ir dzeja uz mūzikas fona. Tā ierakstās uz cita celiņa. Varbūt mājās mēs varēsim noklausīties ierakstu. Pagaidām mēs dzirdam tikai vietām - to, ko atpazīstam. Mēs prātojam, ko liks tad, kad zināmais latviešu dzejas disks būs nospēlēts līdz pēdējai rindiņai. Mūzikas straume sagrābj vārdus un nes pēc sava prāta. Skaisti - dzeja un mūzika - divi vienā. Palaikam sirds iesmeldzas, bet vārdu jēga paslīd garām.
Kaut kur pašā perifērijā turpina (p)ierakstīties arī melnbaltās televizora bildes celiņš. Iespējams, ja kaut kad vēlāk mūs nohipnotizēs, mēs varēsim pastāstīt, ko runājuši cilvēki mēmajā filmā. Kaut kur, pašā apakšējā līmenī, mēs noteikti protam lasīt arī no lūpām.
Tā nu mēs tur pīpējam. Vienubrīd atnāk cilvēks, no kura tomēr nevarēja dabūt to labo kameru. Tagad mums ir tikai tāda veca. Vecās kameras fotografē mirkļus pēc tam - tos, kuros visi jau ir aizgriezušies, aizvēruši acis, aizgājuši. Mirkļus, kuru taču nemaz nebija. Jo bija tas mirklis un tad tas - pēc tam, kurā aplūkojam kameras fiksēto attēlu, no kura visi ir aizgājuši.
Negaidīti mums sāk rādīt šovu. Dzīvajā, tā sacīt. Mēs intuitīvi nojaušam, ka tas, ko dara jaunais cilvēks uz paaugstinājuma, saucas - „lasa dzeju”. Kā saodis ēsmu, pēkšņi viņa priekšā ir fotogrāfs ar ellīgu zibspuldzi pierē. Jaunais cilvēks mēģina runāt mikrofonā ar aci un brīnišķīgi izliec kaklu. Laikam ir pārāk tumšs, un viņš saspringti pārvietojas, meklēdams gaismas strēles, kurās turēt lapiņas ar dzejoļiem. Viņš izmanto savas plašās balss iespējas. Viņš strādā ar elpošanu. Bet vārdu jēga paslīd garām. Vēlāk es vienai meitenei jautāju, kā sauc to cilvēku. Tas ir slavenais Žoržs Uaļiks - tā viņa.
Un tad jau ir sarīkojumam gals, un mēs ejam augšstāvā pasēdēt pie bāra. Un pēc tam mēs ejam pavisam prom. Bet Dzejas dienas ņemam līdzi. Principā.
mukjis 11.09.04 0:18
jaa
11.09.04 0:56
Parafraaze par Marta Pujata tekstu? :)) T.i - tiiisha vai netiisha? :)) jauki, protams.
11.09.04 1:00
Publika gan bildees izskataas taada padziivojusi. Labi vien, ka neaizgaaju, nez kaa buutu tur ierakstiijies. Zhetons vieniigi meitenei sarkanbaltaa.