Martins Heidegers: Lauku ceļš (8)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(eseja)
Tas aizlokās no dārza vārtiem uz Enridu. Vecum vecas liepas raugās tam nopakaļ kā Lieldienu rītā, kurš viscaur zelmeņa zaļumā, tā Ziemsvētku vakarā, kurš apbēris laukus ar sniegu. Aiz krucifiksa ceļš nogriežas uz meža pusi. Tur to sagaida kupls ozols, kurš ar saviem zariem noklājis rupji sanaglotu solu.
Brīžiem uz tā gulēja dižu prātu garadarbi, kas satrauca jauno dvēseli. Un, ja mokošos noslēpumus aptvert pietrūka spēka, talkā nāca ceļš. Jo tas veda uz priekšu bargās zemes plašumos.
Atkal un atkal iet uz priekšu doma — uzrakstītā vai mūsu radītā vārdā — turpat, kur stiepjas lauku ceļš. Un ar ko gan domātāja solis atšķiras no tās gaitas, kurā pa rasu uz pļauju brien zemnieks?
Gadu gaitā ozols aizvien biežāk vilina pie sevis: tajā glabājas atmiņas par bērnību. Kad to biezoknī nocirta, tas tika tēvam galdnieka darbiem. Tēvs vaiga sviedros nopūlējās savā darbnīcā brīžos, kad izbrīvējās no darba tornī, kur sita pulkstenis, atgādinot, ka laiks paiet un mēs esam mirstīgi.
Skaidas tika bērniem, viņi no tām gatavoja kuģīšus un ielaida tos dīķī vai skolas baseinā. Cik tuvs bija kuģojuma mērķis un cik drīza bija atgriešanās dzimtajos krastos! Aiz katras liepas slēpās miega un sapņu valstība. Mātes rokas, viņas acuskatieni ieslēdza visu pasauli un to sargāja. Un bezgalīgie ceļojumi vēl atradās tālu priekšā. Tikām ozola stiprums un tā smarža mums mācīja: dzīvo tikai tas, kas aug, nes augļus, izslējās pret debesīm un kura saknes iestiepušās zemē; uzzied tikai tas, kam pieder gan viens, gan arī otrs, kurš skata augstās debesis un stipri stāv uz zemes.
Lauku ceļš to zina no ozola. Zina daudz, bet ceļiniekam pačukst vienīgi kaut ko satraucošu. Lauki un pļavas apstāj ceļu ik reizes citādāk. Un tomēr viss ir tāds pats kā allaž: tie paši Alpi slejas virs mežiem, rītos skan tie paši lakstīgalu treļļi tur, kur ceļš aizlokās pakalnos, tā pati dzimtā smarža plūst no turienes, kur piedzimusi mana māte, tas pats mežsargs stiepj žagarus savas naktsmītnes pavardam, tas pats pajūgs ved graudus pa ceļu, tie paši bērni plūc puķes mežmalā, tā pati migla klāj pļavas.
Vienkāršība — lūk, diženuma mūžsenais noslēpums. Tā ir raksturīga cilvēkam. Un viņa priekšā nemanāmi ataust nemainīgā vaigs. Neizteikts vārds māca mums: pasaule izplata allaž to pašu bagātību. Tāpat kā reiz to teicis gudrais meistars Ekerharts: pirms Dieva bija Dievs.
Ceļa balss dzirdama, kamēr vien dzīvos šeit dzimušie cilvēki. Viņi ir šīs apkaimes dzimtļaudis, nevis apstākļu vergi. Velti ļaudis tiecas ievest pasaulē jaunu kārtību, nepievēršot uzmanību ceļa balsij. Un, lūk, draud briesmas, ka šolaiku cilvēkiem šī ceļa balss var kļūt nesaprotama. Savu aparātu troksni viņi uzskata par Dieva atklāsmi. Tā zūd visi orientieri. Bet tiem, kam šie orientieri ir zuduši, vienkāršība ir nepieejama. Viņi saskata tajā vienīgi vienmuļību un dusmojas. Bet niknajiem par visu nospļauties. Vienkāršība ir izgaisusi. Tās rāmais spēks ir zudis. Aizvien mazāk un mazāk paliek to, kuri prot cienīt vienkāršību. Bet šie nedaudzie lai dzīvo mūžu mūžos. Tieši viņiem lemts savaldīt baismīgo atombumbas spēku, kuru sev par postu ir radījuši cilvēki, uzskatot to par savu sasniegumu.
Ceļa balss atmodina brīvības jausmas un galēju skaidrību, izkliedējot skumjas. Tā nepieļauj nekāda darba spaidus, kurš ir mērķis pats sev un tāpēc — tukšums.
Gudra skaidrība dveš jebkuros laika apstākļos un ir pamanāma pat aiz saīgušas sejas vaibstiem. Šo apskaidroto gudrību mūsu pusē sauc katrs savā vārdā. Bet to rada lauku ceļš.
Ziemas sala un briedīga vasaras dienvidus tveicē, pavasari un rudenī uz tā satiekas spēle un dzīves pieredze, vecumdienas un jaunība. Un saprašanās trokšņainās atbalsis uzņem sevī ceļš.
Gudra skaidrība — tie ir vārti uz bezgalību, kuru eņģes no esības noslēpumiem nokalušas prasmīgas rokas. No Enridas ceļš ved atpakaļ uz dārza vārtiem. Šķērsojis pēdējo pauguru, tas gluži kā šaura lente nogulstas pie pilsētas sienām un blāvi laistās zvaigžņu mirdzumā. Bet aiz pils jau redzams Svētā Martīna tornis. Lēnām sit torņa pulkstenis. Vecais zvans, pret kura virvēm bērni uzberzuši sev rokās tulznas, dreb pats savos iezvanos. Tas iespiežas atmiņā.
Līdz ar pēdējo iezvanu klusums top klusāks. Tas aizsniedz ari tos, kuri krituši par laika upuriem divu karu kaujās. Vienkāršība top vienkāršāka. Bet vai tad viss šeit ir pamiris? Ceļa balsi nevar nesadzirdēt. Tu taču dzirdi dvēseli? Dzirdi pasauli? Dzirdi Dievu?
Atsakies no sastingušā. Atteikšanās — tas nav zaudējums. Atteikšanās apvelta. Tā piešķir vienkāršībai nebeidzamu spēku. Bet ceļa balss sauc uz dzimto pusi, kur ir mājas un kur ir senči.
No vācu valodas tulkojis Leons Briedis.
20.10.05 16:20
šis ir tik skaists un dzidrs, man ļoti patīk.
20.10.05 17:47
vai tik tas nav kaads diezgan sens leona veikums? divaini tadu satori ieraudzit. vai kaadam kas truukst?
paula 08.05.07 20:48
viena no skaistākajām Heidegera poētiskajām izpausmēm,.. tā to uztveru.