Antje fon Grāvenica: Būdas un tempļi Monte Veritā ― pašdeterminācijas simboli (3)

2008. gada 7. novembrī, plkst. 21:11

Rubrika: Redzējumi

Nīderlandē dzīvojošās vācu izcelsmes mākslas zinātnieces prof. Antjes fon Grāvenicas (Antje von Graevenitz) referāts „Būdas un tempļi Monte Veritā ― pašdertermināciajs simboli“ nolasīts Showroom 12 seminārā, veltītā arhitektūras un ideoloģijas attiecībām. „Showroom 12: Elementa pamatforma“ ir Laikmetīgās mākslas centra organizēta šveiciešu mākslinieka Davides Kašo (Davide Cascio) izstāde „Showroom 12: Elementa pamatforma“ (kuratore Egija Inzule). Davidi Kašo interesē pamatformas ― gan arhitektūras pamatformas, gan ideoloģijas, kas var tikt aplūkotas kā sabiedrības pamatformas. Lai tuvāk iepazītos ar idejām, kas bijušas pamatā izstādes darbam ― instalācijai, 10.oktobrī tika organizēts seminārs par arhitektūras un ideoloģijas attiecībām.  Antjes fon Grāvenicas referāts par agrīno hipiju komūnu Šveices kalnā „Monte Verita“ bija viens no semināra referātiem.

Izstāde Andrejsalā, projektu telpā „Ēdnīca“ skatāma līdz 10. novembrim. Plašāk par

izstādi: www.lcca.lv.



Antje fon Grāvenica

Būdas un tempļi Monte Veritā ― pašdeterminācijas simboli

(Milāna, 1978, Amsterdama, 2008)

Dāmas un kungi,

1977. gadā, nu jau senos laikos, Haralds Šīmans, ievērojams neatkarīgais mākslas kurators no Šveices, mani palūdza uzrakstīt rakstu katalogam par jocīgo, pārsātināto, taču lielisko izstādi, kas pirmoreiz notika Askonā pie Lielā Ezera (Lago Maggiore) pie Šveices un Itālijas robežas. Viņš gribēja radīt savdabīgu šovu par kāda jokaina atgadījuma vēsturi: Monte Veritas (Monte Verita) koloniju, kas pirms 1901. gada bija tikvien kā kails kalns, par kuru neviens neizrādīja nekādu interesi. Situācija strauji mainījās, kad grupa Ziemeļeiropas hipiju, tolaik, protams, dēvēti citādi ― par „Naturmenschen“ (dabas ļaudīm), izvēlējās kalnu, lai īstenotu savu sapni ― neatkarīgu dzīvi svaigā gaisā un gaismā. Tā kā šie ļaudis bija saistīti ar paprāvu intelektuāļu loku, kuri arīdzan gribēja pārliecināties, vai šāds dzīvestils būtu viņiem pa prātam, jaundibinātā kolonija ātri vien ― pārtapa vietā, kur satikās visi iedomājamie brīvie dzīvesstili un sociālās, politiskās un kultūras idejas ― anarhisms, sociālisms un komunisms, dada un ekspresionisma deja, tā sauktais „reformtērps” bez korsetēm vai jostām, kā arī brīva kopdzīve starp pāriem. Dažkārt brīvdomātāji palika tur nedēļas nogalēs, dažreiz mēnesi vai pat gadus. Slaveni mākslinieki ― tostarp Aksels Javļenskis, Aisidora Dunkane, politiķi: Georgs Tollers un Georgs Landauers, rakstnieki: Hermanis Hese ― ieradās kalnā meklēt konģeniālus cilvēkus un, iespējams, labāku dzīvi. Pasaules karš, saprotams, apgrūtināja tikšanos regularitāti, un pēc kara paši kolonijas dibinātāji pārcēlās uz Argentīnu rast jaunu vietu šādai apmetnei. Monte Veritā viss noklusa, vieta palika bez saviem cilvēkiem.

 

Taču laikā ap 1927. gadu, kad vēl augstu pār mazajiem namiņiem Monte Veritā un tādās vietās kā Parsifallona un Valkūrerroka kuploja zāles un nezāles, banķieris barons Eduards fon der Heids, bijušais Imperatora Vilhelma II padomdevējs (kurš devis vārdu Vupertāles muzejam), nopirka kalnu ar visu, kas uz tā uzbūvēts, un ienesa namos jaunu dzīvību, ierādot tur vietu K.G. Junga Eranos Sabiedrībai, ko interesēja iespēja rīkot tur savas sapulces. Vārdu sakot: Haralds Šīmans bija ieinteresēts savā 1978. gada izstādē parādīt senās Monte Veritas paralēles ar hipijiem un citiem sešdesmito un septiņdesmito gadu fenomeniem, mūsdienu dzīves avotiem. Pašlaik visas kolonistu mājiņas ir iekļautas lielas un dārgas viesnīcas teritorijā, kurā eksponēta arī skaistu, baņķierim piederošu mākslas priekšmetu kolekcija. Pirms pāris gadiem mēs ar vīru apmeklējām kalnu atkal, un tur tiešām iespējams atrast hipiju pēdas no laika posma ap 1901. līdz 1919. gadam.

Tātad, cienītie, es piekritu rakstīt par būdu un tempļu idejām, nezinot, ka tas man prasīs ne tikai ilgu izpētes laiku, turklāt ― ka izpēte ietvers ne vien mākslas vēsturi (manu profesiju), bet arī antropoloģiju un pat arheoloģiju. Taču atļaujiet sākt ar saīsinātu stāsta versiju.

Ieceļotāji jau sen bija vēlējušies radīt paši savu namu, jo sava māja šķietami nozīmē garantiju veiksmīgai dzīvei. Diemžēl šī vēlēšanās vairumam paliek tikai sapnis ― īpaši jau lielpilsētu iedzīvotājiem. Tam spītējot, hipiju laikos sešdesmito beigās un septiņdesmito sākumā jaunieši mēģināja īstenot šo sapni, no lētiem materiāliem būvējot mājas mežos, prom no civilizācijas. Tur paslējās kotedžas visfantastiskākajās formās. Viņu būdas iemiesoja saukli „Dari pats!” pašradītā paradīzē. Jūs noteikti atceraties Henriju Deividu Toro, kurš jau 1854. gadā sarakstīja savu slaveno darbu „Voldena jeb Dzīve mežā”, cerot aizraut lasītāju ar šo sociālo un politisko alternatīvu un Jaunās pasaules individuālisma un anarhisma simbolu. Šim darbam bija milzīga ietekme uz rietumu pasaules intelektuāļiem.

 

Taču Eiropā bija arī citas šī sapņa tradīcijas, piemēram, nepieciešamība apmesties Eiropas austrumu daļā 19. gadsimtā vai, piemēram, ganu vai eremītu dzīvesveids dabas ainavu parkos 18. gadsimtā rokoko laikā. Šīs kultūras ekvivalents drīzāk ir lapene, nevis būvēta māja, kur cilvēki tiešām dzīvotu kā ienācēji Austrumeiropā. Lauka namiņš aristokrāta villas parkā, bieži vien celts neoklasicisma stilā, funkcionēja kā paskarba alternatīva un memento mori pašas villas smalkajai un elegantajai dzīvei. Taču pat lauka namiņš ieguva neoklasisku dizainu, kurā kolonnas tika atvasinātas no idejas par dabiskiem celmiem, kā varētu apliecināt Žana Žaka Ležē dizains eremīta mītnei un Viljama Raita skices šādai būvei 1767. gadā. Dzīvi vienkāršās būdiņās ritualizēja arī Žans Žaks Ruso, kurš savu moto „atpakaļ pie dabas!” īstenoja arī sociāliem, politiskiem un kultūras mērķiem, nevis tādēļ, ka justu nepieciešamību pēc nabadzīgas dzīves vai pildītu kādus reliģiskus uzdevumus. Dzīvot dabā nozīmēja pilnībā mainīt ikdienas paradumus, piemēram, neapgriezt matus un nagus, mazgāties aukstā ūdenī, taisīt mēbeles no lieliem koku zariem. Eremīts tradicionālā izpratnē, demonstratīvi dzīvodams savā dārza māja aristokrātu parkā, varēja būt nudien apmierināts, ka darīja to par 50 angļu mārciņām gadā un pusdienu pārpalikumiem no saimnieka virtuves. Eremīts un tā pretmets ― muižnieks, augstmanis ― funkcionēja kopā kā dekoratīvi elementi duālistiskā sistēmā.

Jāatceras arī cits lauku namiņu lietojuma veids ― kā iespēja kopienām dzīvot patiesā harmonijā ―, ko 19. gadsimtā sludināja tādi reformatori kā Roberts Ouvens, Čārlzs Fuko un pat mākslinieks Džons Raskins. Vācijā, piemēram, augļkopības kolonija Ēdene netālu no Oranienburgas Berlīnē tika dibināta 1896. gadā un ātri ieguva ideālākās kopienas slavu. Flāms Frederiks van Ēdens, ārsts un romānu rakstnieks, nodibināja pats savu izsapņoto kopienu, kas programmatiski atbilda „Voldenai”, lai arī bija izvietota ne gluži mežos, bet gan klajā laukā pie Utrehtas. Viņa paša konstruētais nams bija aprakstīts kā vienkārša, samērā laba vieta, kur strādāt pie pasaules mainīšanas plāniem. 1904. gadā van Ēdens sludināja spēju „ar intuīcijas palīdzību lietot savu spēku vienībā ar citiem kopienas biedriem”.

Šo cilvēku ideālais plāns bija dot katram visu, kas nepieciešams, taču visiem vienlīdzīgi. Šī morāle padarīja aktuālu visprimitīvāko no ēkām ― pieticīgu būdu, kam tika pievienota vēl nepieredzēta vērtība. Tā sauktās „dārzpilsētas” un koloniju veidotāji bija būtiska daļa neokolonizatoru kustībā. Laikā, kad vairums ļaužu dzīvoja pilsētās galīgā trūkumā un izmisumā, strādājot galvenokārt ražošanas nozarē, dzīves pārmainīšanas plāni nozīmēja rast atdzimšanas iespēju dabas paradīzē.

Pārmaiņas, kas pēc būtības paredz dzīvošanu ārpus paša miesas, protams, likumsakarīgi prasa, lai tās pamato ar iekšējām pārmaiņām. Mainīt mājokli, kurā mitināties, nozīmēja arī mainīt savu iekšējo dzīvi sociālā ceļā, piešķirot nozīmi katra atbildībai, sasniegumiem un spējām. „Katrs pats” pieticīgajā, taču paša izraudzītajā vidē ieguva  ritualizētu vai par svētu nozīmi. Tā tas bija arī Frederika van Ēdena gadījumā Nīderlandē un ar Monte Verita kolonistiem Askonā.

Paša apzināšanās, kā arī paša citu vidū (citu, kas, dzīvojot elfu stila mājiņās, tiecas piepildīt tādus pašus ideālus) apzināšanās bija kopienas vispievilcīgākie mērķi. Būdas tika izvēlētas tieši šo principu īstenošanai: individualitātei un neatkarībai bija jābūt nepārprotami un demonstratīvi publiski uzsvērtai. Lauku nama ietvaros „Es” varēja augt gan praktiski, gan garīgi. Viena no Monte Verita kolonijas veidotājām, vācu pianiste Ida Hofmane, rakstīja: „Monte Verita nav dabas dziednīca vispārpieņemtajā izpratnē, bet gan skola augstākām dzīves formām, vieta, kur nodoties izaugsmei un apziņas paplašināšanai [..], ko auglīgu dara viszinības saules stari, kas radīs epifāniju mūsos pašos.” Kādi cēli vārdi! Vai kāds tos spētu iedomāties, uzlūkojot dažādos nameļus Monte Veritā?

Būdas gaismai un gaisam

Atļaujiet vispirms ieskicēt mazo būvju vēsturi: pirmās būdas gaismai un gaisam ar dubultām koka sienām tika uzceltas ar Askonas ciemata pie Lago Madžore amatnieku palīdzību 1901. gada maijā. Tajās ievācās komūnas dibinātāji: Henrijs Odenkovens, beļģis ar bagātiem vecākiem, viņa draudzene Ida Hofmane no Vācijas, divi brāļi, saukti par dabas puikām: Gusto un Karls Greiseri (Karls ar rakstnieka ambīcijām), un vēlāk piebiedrojās arī Idas māsa Dženija un kāda inženiera meita vārdā Lote Hatemere. Gadu vēlāk kalnā jau pacēlās 5 būdas, un vienā no tām bija izvietota neliela bibliotēka. Lielākā no būvēm bija māja, kur dzīvoja dibinātāji Odenkovens un Hofmane ― Casa Andrea ēka, saukta par bambusmāju; tā bija ļoti neparastas formas, jo stūros bija atvērta saules gaismai. Tai nebija nekā kopīga ar šveiciešu šalā (fr.:chalet), taisnstūra plānojuma māju, kas celta no akmeņiem un gana izturīga pret sniegiem un ledaino vēju. Casa Andrea bija celta no koka un padevās ziemas priekšā, jo tā bija paredzēta tikai siltai gaismai un gaisam. Šī atšķirība attiecās arī uz ēku jumtiem ― šveiciešu šalā jumts ir nostiprināts pie granīta akmeņiem, savukārt gaismas un gaisa būdas var ļauties tikai maigo gadalaiku vējiem.

1904. gadā Monte Veritas vēsturē tika atvērta svarīga lappuse, jo tika uzbūvēta sanatorija jeb „Naturheilanstalt”, visnotaļ iespaidīga ēka. Ēriks Mūhsams, politisks dzejnieks no Minhenes, kas vēlāk nospēlēja bēdīgu lomu nelaimīgajā Minhenes Padomju Republikā (Münchner Räterepublik), 1919. gadā necienīgi nodēvāja sanatoriju par „Salatdoriju”, jo brokastīs ik dienas tika pasniegti salāti un mazliet riekstu, nekas vairāk. Akmens ēkai bija liela terase, arī pilnībā atvērta saulei, bet tajā, protams, vēlējās iekļūt arī ziemas vētras.

Sanatorija nebija plānota kā privāta māja; visa kopiena līdz ar to ieguva milzu ēdamtelpu, mazu, sarkanos toņos izkrāsotu bibliotēku, mūzikas un pat spēļu istabu. Terase, protams, funkcionēja kā kopienas ideoloģijas pamatpiemērs: dzīve gaismā un gaisā, un veģetāra pārtika, kas saaudzēta pašu dārzos. Iekštelpās idejas bija iemiesojušās spartiskās mēbelēs, kas dizaina pieticīgumā neatšķīrās no apkārtējo būdu interjeriem. Berlīnes arhitekts Valters Hofmans izgreznoja sanatoriju ar dekoratīvām skarām, kas nokarājās no jumta, lai piešķirtu ēkai interesantāku izskatu. Viņam laikam paša darbs bija iepaticies, jo arhitekts palika kolonijā līdz pat savai nāvei 1904. gadā.

Cita paraugēka visām citām būdām kalnā bija Casa Anatta. Vārdā ietverta budisma ideja par altruismu, kas metafiziskākā izpratnē nozīmē sevis iztukšošanu. Ar savu 8x26 metru platību koka būda visnotaļ bija uzlūkojama kā villa; tajā ievācās Odenkovens un Hofmane. Jādomā, ka sanatorijas arhitektam Hofmanim nebija gadījies pielikt roku Casa Anatta projektēšanā, jo viņa dienasgrāmatā šis uzdevums nekur neparādās. Casa Anatta bija īstena gaismas un gaisa būda, šī stila kulta ēka. Lai arī uzcelta uz akmens plinta, kas ir visai praktisks risinājums Tesīnas ziemas klimatam, ēka nekādā veidā neatgādināja reģionā ierasto šalā māju. Tai bija liela terase, pret sauli pavērsts jumts, olīvzaļas dubultas koka sienas un apaļi logi. Istabās pie sienām nebija gleznu, vienīgā dekorācija bija ainava, kas pavērās pa plašajiem logiem. Patiesībā velvētās istabas ne visai piestāvēja plakanajam jumtam, ja uz to palūkojas ar piekasīga stilista acīm, taču jāņem arī vērā, ka tas bija pirmais plakanais jumts tik lielai mājai Tesīnā, un Zigfrīds Gīdions, viens no galvenajiem autoriem, kas tolaik rakstīja par arhitektūru, 1929. gadā aizrautīgi slavēja šo ēku savā grāmatā par „Befreites Wohnen” jeb  ― „Par brīvu dzīvošanu arhitektūrā”). Pēc Gīdiona teiktā, šveiciešu dēlīšjumtam ir viens mīnuss ― pie tā var veidoties lāstekas, kas ir bīstamas cilvēkiem, bet ar plakano jumtu tas nemaz nav iespējams. Gīdions arī pauda prieku par Casa Anatta koka sienām, jo tās bija dubultas, tāpat kā plakanā jumta gadījumā, uzsverot to, ka tam ir jauna funkcija. Kāda funkcija, to Gīdions kautrējās pavēstīt lasītājiem: patiesībā jumts domāts nūdistiem, lai sauļotos. Ja Odenkovens gribēja netraucēti atpūsties, viņam atlika uzkāpt uz jumta pa noslēptām trepēm un izlīst uz tā pa lodziņu. Tā kā ēka bija celta tieši ar aizmugures daļu pret klinti, savukārt priekšējā siena bija pavērsta pret jūru, un no tās puses atradās arī ieeja, iemītnieks mierīgi varēja pa kluso nonākt uz jumta no klints puses. Tādējādi Casa Anatta nudien iemiesoja Ruso moto: „atpakaļ pie dabas”, jaunas nūdisma idejas un citas izaugsmes formas: apaļie olīvzaļie baļķi bija arī art nouveau, jūgedstila dabas formu ideāli.

 

Arhitekts

Vai Odenkovens pats varētu būt ievērojamās Casa Anatta radītājs? Šajā sakarā jāsniedz tuvākas ziņas. Askonā strādāja kāds galdnieks, kurš noturēja priekšlasījumus, balstītus viņa ideālistiski anarhistiskajā skatījumā; tie notika nepabeigto būdu priekšā turpat uz kalna. Bet vai viņš tiešām bijis Casa Anatta dizainers? Esot bijuši viņa zīmēti zīmējumi, neparasti raupjo atveidoto formu dēļ. Taču tie vairs nav atrodami. Turklāt arī citi kolonijas locekļi bija visnotaļ meistarīgi kokapstrādes darbos. Blakus Casa Anatta slējusies tā sauktā Semiramidas viesnīca, kam formu izdomājis itālis Anselmo Skondo, bet tās formas pilnīgi atšķiras no Casa Anatta formām, tādēļ izslēdzams arguments, ka viņš radījis abas ēkas. Viņa paša Casa Artemide, kas uzcelta nedaudz vēlāk kalna nogāzē, drīzāk atgādināja romantisku teātri, kura dēļ Skondo ieguva iesauku „Reissbrettvirtuose”. Nē, viņš sacensībās par Casa Anatta meistara godu īsti neiederas.

Otra kandidatūra ir Pauls Everts, kurš uzcēlis vairāk par simts namiem. Viņš bija meistarīgs galdnieks, bet savas karjeras laikā uzcēla pat 50 akmens mājas Askonā un tas apkārtnē, taču neviena no tām nelīdzinās Casa Anatta. Lai būtu kā būdams, arī Everts atbalstīja gaisa un gaismas idejas un apguva profesiju Karla Bušētera ― fanātiska dzīves dabā atbalstītāja ― vadībā Ķelnē. Everts no sava skolotāja aizguva arī stilu nēsāt garus matus, tāpat kā izvēli likt lietā paraboliskās apaļkoka formas. Jāsecina, ka tas liek samērā droši minēt, kurš bija Casa Anatta radītājs. Taču datu salīdzinājums padara šo iespēju nepierādāmu. Everts Askonā ieradās ne agrāk kā 1909. gadā, un tajā laikā Casa Anatta jau pastāvēja.

Ņemot to visu vērā, visticamākā versija šķiet par mājas projektētāju dēvēt Odenkovenu, kurš mēdza uzstāties ar lekcijām Rūdolfa fon Labāna „Skolas mākslā” Monte Veritā; Labāns tolaik bija plaši pazīstams kā dejas reformators un tā sauktās ekspresionisma dejas ieviesējs.

Būdu veidi

Ne vien Odenkovens, bet arī citi kopienas dalībnieki gribēja īstenot savas radošās idejas, būvējot mājokļus, kas atspoguļotu viņu dzīves pārmaiņas, reformas. Šeit varam runāt par trim ēku tipiem: 1. Drupas vai grota, ko viņi atraduši, ierodoties uz kalna; uz tā reiz stāvējuši vecie vīndaru mājokļi, ko tie pametuši pēc postošās utu epidēmijas savos laukos. Ienācēji izmantoja salmu matračus, lai šos mitekļus mēbelētu, un daudz neraizējās par to, ka vējš un lietus snaikstās iekšā pa spraugām. 2. Citi būvēja būdas ar pagarinātiem jumtiem, lai ēkas priekšā būtu vieta; to viņi apjoza ar dubulsienu uz akmens plinta, līdzīgi, bet ne tāpat kā Casa Anatta gadījumā. 3. Mazas šalā sanatorijas apkaimē, kas gan nekad nekļuva par īstām gaisa un gaismas būdām šo vārdu pamata izpratnē. 4. Casa Anatta kā programmatiska gaismas un gaisa celtne.

Uzskaitījums palīdz ieraudzīt būtu hierarhiju un attīstību no grotas līdz Casa Anatta kā Ruso saukļa vizualizējumam. Vienkāršākās ēkas jau 1909. gadā aprakstītas kā grūstošas vai noaugušas ar efejām vai sūnām kā Casa Selma.

Iesākumā tās noteikti izskatījušās citādi, varbūt ne tik romantiski, taču jebkurā gadījumā primitīvi. Lote Hatemere pat nonāca līdz tam, ka iekštelpās varēja gulēt plikās smiltīs. Viņa šo kultūru izvēlējās pilnībā, vadoties pēc priekšstatiem par vienkāršu dzīvi.

Dīvaini būtu tā sacīt sacīt par Gusto Greiseru, lai arī viņš arī dzīvoja ļoti vienkārši. Dīvainās uzvedības dēļ pārējie bija viņu iesaukuši par „Kolonnas svēto”, ar to domājot Svēto Simonu. Gusto, piemēram, atteicās dzīvot būdā un nekad nevēlējās arīdzan lietot naudu. Dažkārt viņš dzīvoja baznīcas nišā vai mazā grotā, un visu laiku meklēja drosmīgas sievietes, kas būtu gatavas šajās vietās mitināties ar viņu kopā. Ziemā viņš meklēja citas mājvietas. Jādomā, kalna iedzīvotāji tīri vai priecājās, kad viņš atstāja kopienu un devās prom.

Otrajā būdu kategorijā, kas piedāvāja visai vienkāršus risinājumus, ievācās jauni īpašnieki, kuri ieradās kalnā kā studenti vai kā krievu imigranti 1905. gadā. Jaunās būdas ieguva Casa Selma, Casa Aida, Casa Bianca un Casa Francesco vārdus. Viņi pat uzcēla starp mājām mazu tējas namiņu, kas gan drīz pēc tam tika nopostīts.

Interjers

Dzīvojamā platība visbiežāk bija ārkārtīgi maza; spēja tajā dzīvot skaitījās tikums. Karls Greisers dzīvoja uz diviem salmu matračiem, kas ieklāti starp divām tuvu stāvošām sienām. Ēdiena gatavošanai, gulēšanai un dzīvošanai atsevišķas telpas nebija paredzētas, jo, tās apvienojot, pavarda vieta sildīja arī pārējo mājokli vai vismaz tā centrālo daļu. Dzīvot bez bērniem arī tika uzlūkots kā tikums, un zināmi pavisam nedaudzi bērni, kas dzīvojuši šajā komūnā. Tikai Odenkovens, kurš izvācās no Casa Anatta, lai dzīvotu atsevišķi no Idas Hofmanes, savā Casa Rossa dzīvoja kopā ar diviem bērniem, taču, kā tas bijis iespējams, neviens īsti nezina. Tikai Casa Anatta bija būvēta un plānota tā, ka tajā ērti un vienkārši varēja 1927. gadā iekārtoties barons Eduards fon der Heids, kurš izvēlējās šo skaisto ēku par savu vasaras māju, aiz koka sienām pamanoties ievietot arī paprāvu seifu. Tas radīja visai jokainu hibrīdu no primitīvā ideālisma un kapitālisma simbola savienības.

Sākumā kolonisti, kā jau dabas cilvēki, pārsvarā noraidīja tādus kultūras sasniegumus kā grāmatas, gleznas un mūzikas instrumentus. Pat Casa Anatta iztika bez gleznām. Viss minētais bija atrodams vienīgi kopējā ― sanatorijas mājā, kur viesi tika nodarbināti ar mūzikas vai spēļu spēlēšanu vai arī tikās, lai risinātu garas sarunas. Tikai māsām Hofmanēm bija lielas klavieres. Ida sniedza koncertus, un Dženija pat dziedāja Lokarno, lai nopelnītu mazliet naudas. Reiz Fiduss, Lībekas gleznotājs un tolaik visai slavena „apgaismota” personība, kura bildes jau tobrīd klejoja apkārt uz pastkartēm, ieradās kalnā kā viesis, kādu brīdi tur uzturējās un atstāja vairākas gleznas, taču kur tās bijušas izvietotas un kur atrodas tagad ― tas palicis nezināms.

Nebija tā, ka gluži visi būtu ar mieru dzīvot bez jebkādām dekorācijām. Roberts Jentšura palūdza Gusto Greiseru uzgleznot uz viņa mājas sienas milzu ābolu un divus ķiršus. Gleznojums, tāpat kā liela „Iņ―Jaņ” zīme sanatorijas ēdamtelpā, pats par sevi saprotams, nozīmēja „dabu”. Otrais bija garu diskusiju rezultāts, un ne katrs priecājās par šo budisma zīmi. Taču zīme iekļāvās arī tobrīd tik populārajā art nouveau stilā nozīmes dēļ: dabas un gara savienība attīstības simbolā, un tādēļ kolonijas locekļi piekrita tās attēlošanai uz sienas. Lēmumu atbalstīt atturējās Karls Greisers un Dženija Hofmane, jo viņi izvēlējās mazāk mainīgas, abstraktas zīmes un klietoja konkrētākas, taču ne mazāk demonstratīvas mēbeļu formas, ko papildināja kokgrebumi un ar roku grebtas koka karotes. Pat Dženijas bērni staigāja apģērbos, kas izrotāti ar pogām, uz kurām virsū bija datumi. „Ar šādu lietu palīdzību mēs izskatāies brīvāki un rāmāki, tādi, kas pareizi sadalījuši spēkus un strādā ar tiem,” Greisers lepni apgalvotu.

Šādu izteikumu dēļ mums nākas minēt Greiseru kā lielāko Odenkovena oponentu, kuram, no otras puses, patika izsmalcinātākas un poētiskākas abstrakcijas. Dažus gadus viņi pat intensīvi cīnījās attiecībā uz tehnisko sasniegumu pieņemšanu. Greisers bija pārliecināts, ka tehnika tikai kaitēs, bet Odenkovens atbalstīja domu par centrālapkures ieviešanu. Tas cita starpā ļautu viņam pa māju staigāt neapģērbtam. Taču Greisers palika pie savas eļļas lampas un mazās krāsniņas. Viņam bija teorija, ka cilvēkam jāiztiek ar savas sirds siltumu. Taču beigu beigās arī viņš piekrita lietot elektrību un pat ūdensvadu. Greisers faktiski piekopa 19. gadsimta dekoratīvo eremītu dzīvesstilu ar Ruso un Toro līdzekļiem, līdztekus sadzīvojot arī ar art nouveau un pat vēl kādu tradīciju, ko Helmuts Kroicers nodēvēja par bohēmu pēc pārliecības („the persuasion―bohème”) no 19. gadsimta tradīcijas. Atcerieties Pučīni operu ar šādu nosaukumu… Pēc Kroicera domām, mākslinieks pieņēma savu nabadzīgo dzīvi kā ideoloģijas formu tad, kad nespēja nopelnīt pietiekami daudz naudas ar savu darbu. Šai mentalitātei raksturīgs individuālisms un „izaicinājuma žests” („Trotzgestus”). Nekonvencionāls un antiburžuāzisks dzīvesveids šai „bohēmai pēc pārliecības” pilnīgi piederējās; tāpat arī Ruso teksti, Nīčes pārcilvēka ideāls un ― Ģēnija kults. Greisera pašizvēlētā robinsoniāde arī neapšaubāmi iekļāvās šajā tradīcijā.


Ticība Pašdeterminācijai

Patības, Paša kults veidojās uz kolonistu un viņu viesu uztveres bāzes: viņi ticēja teozofijai, tolstojānismam, anarhijai, nevis kristietībai strikti baznīcas izpratnē, un tam pievienojās visa veida sociālisma un komunisma paveidi. 200 monteveritiešiem bija 200 dažādu ticību. Iespējams, tās bija dažādas savstarpēji jauktu ticību formas, taču kopumā var nošķirt trīs pamatvirzienus: vairums kolonijas iemītnieku bija teozofijas atzinēji. Rūdolfs Šteiners, kurš jaunībā bija ticējis Helēnas P. Blavatskas un Annas Besānas dibinātajai teozofijai, pirms pievērsties antropozofijai, 1908. gadā bija ieradies kalnā ar lekciju un diezko lielu atsaucību neguva. Ida Hofmane 1913. gadā rakstīja Fidusam, ka, viņasprāt, Šteiners nav gluži dievs, bet svarīgs skolotājs gan. Teozofijai viņas uzskatos bija acīmredzami lielāka nozīme, un Odenkovens 1905. gadā savā būdā nolasīja klausītājiem savu teozofisko sentenci: „Mīlestība ir pāreja no galīgā uz bezgalīgo.” Pārliecība, ka patība var turpināt dzīvot bezgalīgā telpā un pat reiz atdzimt, kļuva par iemeslu okultisma seansiem un praksēm.  Ar šo mērķi cilvēki uzturēja sakarus ar Rožkrustiešiem netālu no Marseļas, sauktiem „La Croix”. Spiritisms un ticība atdzimšanai sniedza Monte Veritas iedzīvotājiem vienotību un cerību; tā īpaši noderēja slimajiem kalna viesiem, kuriem vairs nevarēja līdzēt svaigs gaiss un ūdens, saulesgaisma un veģetārā diēta. Dīvainā kārtā Ida Hofmane, kura pret šiem viesiem izturējās ar nožēlu, uzskatīja, ka viņu „dvēseles kļūdas” ir visu viņu slimību cēlonis...

Citi, Karla Greisera lokā esošie, savukārt balstījās Tolstoja idejās par neatkarīgu un komūnas dzīvi. Tolstoja grāmata „Augšāmcelšanās” tika turēta teju vai bībeles kārtā, jo Kričlovs, grāmatas varonis, teicis: „Jums ir rokas, lai apkoptu zemi un audzētu pašiem savu barību.” Kad Tolstojs 1910. gadā nomira, „Locarnop―Ascona―Boten” tika nopublicēts īpašs raksts, kurā Tolstoju cildināja par skolotāju, meistaru, patriarhu un pravieti.

Līdzās teozofijai un tolstojānismam kalna iemītnieku trešā pamatticība bija anarhisms. Tolaik daudzi intelektuāļi un kalna viesi ticēja ievērojamā anarhista Kropotkina propagandai; pats Kropotkins kā emigrants uzturējās Londonā. Viņu iedvesmoja anarhijas idejas tēvi: Godvins, Prudons, Makss Štirners un Bakuņins. Īpaši jāatzīmē Maksa Štirnera grāmata  „Der Einzige und sein Eigentum“ ― „Cilvēks pats un viņam piederošais”, kas bija izdota 1845. gadā un kas viņiem bija kā svētie raksti. Štirnera vārdi skanēja šādi: „Esmu uzcēlis sevi no nekā! Jūs domājat, ka manai patībai jābūt „labai”: bet ko tas nozīmē ― labs vai slikts? Es pats esmu sev piederošs, vienalga, būdams ― labs vai slikts. [..] Es neattīstos kā cilvēks vai neļauju cilvēkam attīstīties, bet kā patība es sevi attīstu. Tāda ir indivīda nozīme!” Pēc Štirnera slavenā saukļa „Jo nekas nenozīmē vairāk par mani pašu!” galvenokārt anarhists Bakuņins izvēlējās sociālāku mentalitāti un mēģināja apvienot indivīda brīvību un komūnas savienību. Šāda pārliecība ļāva Monte Veritas iemītniekiem pieņemt, ka labi cilvēki paši par sevi var attīstīties arī bez likumiem vai valsts pārvaldes.

Tempļu idejas

Ar misionāra kaislīgumu katrs pasludināja pats sevi par ticības centru. Cilvēkiem vajadzēja kļūt laimīgākiem, darbojoties paša izvēlētā lauciņā vai nododoties ķermeniskajām nūdisma un deju skolām. Templis šādiem rituāliem bija īstā vieta. Ida Hofmane uz savām milzu klavierēm akomponēja ekspresionisma dejas Rūdolfa fon Labāna, Aisidoras Dunkanes un Marijas Vigmenas izpildījumā ― visi nosauktie bija sava laika slavenākie horeogrāfijas un ekspresionisma dejas meistari. Viņi dejoja, vadoties pēc „vislielākās vienkāršības, lai atsvabinātu ķermeņa jūtas”, kā liecinaja Labāns. Šiem mērķiem bija nepieciešamas kulta dejas un iniciācijas rituāli. Tādēļ Labāns rīkoja septiņu diennakšu garu dejas festivālu uz brīvdabas skatuves, ko viņš pats bija uzbūvējis. Aisidora Dunkane, kas ieradās kalnā tikai 1913. gadā, sauca sevi par tempļa dejotāju jeb par Pallādas Atēnu ― tā sauca seno grieķu dievieti, Zeva meitu, dzimušu no viņa galvas. Dunkane nēsāja grieķu kitonu, un mežonīgo, taču vieglos soļos izpildīto deju laikā palaida vaļīgāk jostu. Protams, viņu fotografēja Erektiona priekšā Atēnu akropolē, it kā viņa kā dieviete piederētu templim. Kā liecina viņas dienasgrāmatas ieraksti, publika priekšnesuma laikā ikreiz ieslīga reliģiskā transā. Viņa mēdza sacīt, ka esot iespaidojusies no meistariem: Ruso, Volta Vitmena, Vāgnera un Nīčes. Kopā ar brāli Raimondu Dunkanu, kurš vēlāk Parīzē nodibināja slaveno ekspresionisma dejas skolu un kopā ar Karlu Greiseru lasīja lekcijas par „Dejas kultu un tā ietekmi uz cilvēces vēsturi”, arī māsa Aisidora sapņoja reiz iegādāties kādu no Grieķijas salām, lai uzceltu tur savu templi. Diemžēl šī ideja bija jāatmet, jo uz viņu nolūkotās salas nebija nekādas iespējas iegūt saldūdeni. Taču Aisidora neskuma par plāna izgāšanos; viņas templis vienmēr atdzima uz skatuves dejas laikā, hitonam plīvojot. Viņa pati pret to visu izturējās ar patiesu bijību. Dunkane nebija vienīgā, kas, kalnā būdama, sapņoja par templi. Jau minētais Lībekas gleznotājs Fiduss apsprieda tādas vietas izveidošanu ar Idu Hofmani. Vēl vairāk ― holandiešu konsuls Salomons piedāvāja plānu templim, kas būtu saisīts ar viņa iecienīto nūdismu. Teodors Reuss, kurš organizēja brīvmūrnieku kongresu savai O.T.O. (Ordo Templi Orientis) Kustībai Monte Veritā, kas bija balstīts uz atsevišķiem dīvainiem un rupji izpildītiem skotu masonu līgas rituāliem, sapņoja arī par savai ticībai atbilstošu svētvietu Monte Veritas virsotnē.

Patiesībā tas bija sens sapnis, īpaši intelektuāļu, dzejnieku, gleznotāju un filozofu vidū 19. gadsimtā ― pretstatā apgaismībai, jo templis bija vieta, kur kalpot mistērijai vai vēl tiešāk ― gaismai, ļauties varoņa, filozofa vai dzejnieka degsmei vai tikai sev vien, vai pat nāvei ― tempļi un mauzoleji mijās cits ar citu. Viens no slavenākajiem 19. gadsimta tempļiem bija Varhalla netālu no Rēgensburgas pie Donavas; tas aizvien kalpo tautas varoņu kulta piemiņai. Daudzi 19. gadsimta gleznotāji izvēlējās domu par „Ēdeni zemes virsū” par iedvesmas avotu; tostarp bija Puvē de Šavanī, Anselms Feierbahs, Sers Lorenss Alma-Tadema, Gustavs Moro, Makss Klingers, Arnolds Bēklins un daudzi citi, pat Anrī Matiss laikā pirms Pirmā pasaules kara.

19. gadsimtā tempļa forma kļuva brīva, un to varēja izmantot arī lielas bankas, Volstrītas biržas vai muzeja vajadzībām. Templis bija arī brīvmūrnieku, rožkrustiešu, templiešu un antropozofu tikšanās vieta. Iedomāsimies pirmo Getenaum Dornahā pie Bāzeles, kas celts 1913. gadā no koka, ―  tā pamatā ir cilvēka plānojums; šo ēku diemžēl nodedzināja 1922. gadā. Kamēr būda bija vieta, kur kalpot sev pašam, templis tika lietots dažādiem mērķiem. Šo „tempļu modi”, iespējams, ietekmēja arī senvietu arheoloģija, kas 18. un 19. gadsimtā bija sakāpinājusi zinātnieku interesi. Daudzās publikācijas par arheoloģiski jaunatrastajām vietām un antīkajām ēkām Grieķijā un Sicīlijā veicināja arī vispārējo interesi par tempļiem.

 

Vissvarīgākais, protams, bija fakts, ka tempļu tūristi tajos neatrada nekādu noteiktu kopienu, kam pievienoties, un neieraudzīja tempļa kalpošanu vai tempļa dejas, neizdzirdēja mūziku; tie iegāja templī vieni un varēja vien just mistisko apkārtējo atmosfēru, nesaprotot, kādai ticībai katrs templis būvēts. Tādējādi tempļa apmeklētājs visbiežāk nonāca noskaņojumā, ko vispārīgi varētu dēvēt par „cildenu”. Šī sajūta ― atrasties tempļa centrā ― pastiprināja apziņu par paša svētumu, tā teikt, uzsverot saikni ar autentiskumu, patiesumu, skaistumu, tīrību un bezgalību. Visu minēto tātad varēja iegūt vienkārši, bez svētajiem rituāliem vai sprediķiem, bez jebkādām ceremonijām. Tieši šo faktu apjūsmoja Marija Holcere, viena no pirmajām kalna dalībniecēm, savā rakstā ar virsrakstu „Saukļi māksliniekiem” („Aufruf an die Kunstler“). Apstrīdot to, ka dzīve būtu jāatbrīvo no ceremonijām, viņa izsaucās: „Būvējiet tempļus! [..] Ļauiet mums atrast paradīzi zemes virsū ― un sludināt labestību, patiesumu un sapratni..! Atrodiet jaunus dievus un dibiniet jaunu reliģiju.” Viņa, jādomā, pauda arī citu kalna iemītnieku domas.

Fiduss, piemēram, bija izsapņojis un zīmējis visādus tempļus: vienu nūdismam, vienu ar nosaukumu „TAT” (Akts) zēniem kā „zemes templi”. Pūķi un lauvas pavadīja ienācēju divās dzīvēs: vita passiva un vita activa, kam templis bija veltīts. Ejot pa kreiso vai labo tempļa eju, apmeklētāju sagaidīja vai nu baudas jūtas (sievietēm) vai vīra uzņēmība un drosme, un tās abas savienojās ēkas centrā, zem tēla, kas atainoja zemes valdnieku, un kopā veda tālāk uz ziedošanās telpu. Pēcāk abu dzimumu pārstāvji nonāca mazā klusuma telpā, lai sagatavotos un ieietu apaļā tempļa centrā. Lai arī Fiduss sludināja duālisma programmu, rezultātā katrā apmeklētājā bija jādzimst vispārējām savienotas pieredzes jūtām. 1908. gadā pats Odenkovens rakstīja Fidusam pastkarti, izsakot nožēlu, ka šādu templi kalnā nevar uzbūvēt. Lai vai kā, neuzcelšanas iemeslu mēs nezinām, un atliek to tikai minēt.

Artis Elsarion svētnīca

Kā likteņa ironija šķiet fakts, ka sapnis par templi kalnā tika īstenots desmit gadus vēlāk, lai arī ne pašā Monte Veritā, bet netālajā Minusio otrpus Lokarno, Askonas kaimiņpilsētiņā. Fidusa TAT templis bija kļuvis par Artis Elisarion iedvesmas avotu; Fidusa dizains bija publicēts 1919. gadā ar virsrakstu „Zemes templis” žurnālā „Die Schönheit” („Skaistums”), vienā no populārākajiem tālaika dizaina izdevumiem. Taču svētnīcas būvniecība prasīju zināmu laiku; tā notika 1927. un 1939. gadā, kad baltiešu mākslinieks Elizārs fon Kupfers un viņa draugs Eduards fon Meijers īstenoja savu projektu ar nosaukumu „svētā pils jaunībai”. Viņi piemeklēja tai arī citus, vēl cēlākus apzīmējumus, piemēram: „svētceļojuma vieta tīrai miesai”, „altruisma mītne”, „ilgu nams”, „brīvības templis” ― visi minētie apzīmējumi skanēja ļoti jūgendiski, īpaši jau šis: „mājvieta mūžīgam pavasarim, brīvībai, laiskumam un nekad ne nogurumam”. Šādas definīcijas noteikti bija citētas no žurnāla „Ver Sacrum”, ko izdeva desmitgadi agrāk, art nouveau ienākšanas laikā. Elizārs fon Kupfers un Eduards fon Meijers nudien bija anahronisti. Tas netraucēja viņu šķietami nebeidzamajām grāmatām par templi.

Septiņdesmitajos gados, ilgi pēc viņu  nāves, abu lolojums tika gandrīz vai iznīcināts, jo Minusio ciema kopiena vēlējās izvākt slēptās homoseksualitātes paliekas no tempļa un izmantot ēku kā koncertzāli. Pateicoties Haralda Šīmana intervencei, mazpilsēta mūsdienās var lepoties ar neparastu, atjaunotu templi. Šīmans uzcēla tā kopiju arī Monte Veritā, kur tāds nekad nebija bijis, lai parādītu saikni starp būdu un templi.

Taču Elisarions, kā tika dēvēts Elizārs fon Kupfers, nekad nepiebiedrojās komūnai. Viņš bija dzimis Igaunijā 1872. gadā, studējis glezniecību Pēterburgā un Tesīnā neieradās agrāk kā 1915. gadā, bet ieradies palika tur līdz mūža galam, 1942. gadam. Viņš bagātīgi izmantoja heraldiku, lai izrotātu ieeju savā svētnīcā, un noteikti palika uzticīgs arī saviem senčiem. Apmēklētajam tas bija jāaptver, pirms tas pa azūrzilām kāpnēm nokāpa „Šausmu un haosa” istabā, sauktā par „Wirrwelt“. Iztēlotās šausmu ainas bija gana iespaidīgas, un apmeklētājs pēc tam bija gatavs doties pils kapellā, kā tā tika dēvēta. Tajā bija redzamas dažas gleznas par tēmu „varoņu draudzības jūtas”. Pirms 1939. gadā tika uzbūvēts oktagonālais spārns, laikā no 1927. līdz 1938. gadam apmeklētājs, pēc tam, kad bija aplūkojis draudzības attēlus, varēja doties tumšā telpā, kur Elisariona gleznots mirstošās mātes portrets simbolizēja nāvi. Vēlāk Elisarions pārvērta šo telpu par mauzoleju, kur apmeklētājs saskārās ar „skaidrības pasaules” pretstatu, savukārt minētā pasaule sākās astoņstūrainajā istabā, ko ietvēra frīzes gleznojums. Stāvot šī apļa vidū, apmeklētājs sev apkārt redzēja enģeļveidīgus tēlus, kas lidinājās kā paradīzē un visi bija cits citā iemīlējušies. Nešaubīgi varēja sazīmēt eņģeļu līdzību ar tempļa dibinātājiem Elisarionu un Eduardu. Kopējā programma balstījās ceļa rituālā. Zīmīgi jau tas vien, ka „draudzības” fāze pārejā no tumsas uz gaismu ir pavisam neparasta ceļa rituāla daļa. Ierastā ceļa rituālā ir tikai trīs daļas: nošķirtība, pāreja un atkaluzņemšana. Iespējams, ka Elisarions vēlējās, lai pozitīvās un negatīvās ceļa daļas seko cita citai un tādējādi dubulto duālismu. Šī ceļa rituāla attīstība ietvēra zināmu hierarhiju, jo draudzības fāzei bija dažādas stadijas, kamēr skaidrības istaba atklājās uzreiz paradīzes izskatā ar svētīto deju („Reigen der Seligen“) daudz abstraktākā atveidojumā. Viņu ticību varēja dēvēt par „Skaidrību” jeb klārismu („Klarismus”). Daudzās abu autoru grāmatas balstās tajā pašā idejā. Ruso, Šillers, Tolstojs un pat Štirners ar viņa „Eigenwesen” jeb „Paša” definīciju, un pat Mocarta „Burvju flauta” bija bieži viņu citātu avoti.

Nav šaubu, ka galvenā tempļa funkcija bija atbrīvot apmeklētāju ― bez starpniekiem, pilnībā izmantojot viņa paša spēku. Apgaismības pārveidojumi tika atmesti, un palika pārveidošanās kā tāda ― Elisariona „Klārisms” jeb tīrticība palika, balstoties neskaidrajā harmonijas idejā. Pēc šī ideāla tiecās arī citi mākslinieki, nu kaut vai Pīts Mondriāns. Tikai Eduards fon Meijers, Elisariona partneris, ticēja, ka tīrticību (euteismu) var apvienot ar sociālas dabas mēŗkiem ― pašatbildību un sasniegumiem pašdeterminācijas ceļā. Štirnera ideālisms bija attīstījies jaunā virzienā ― Štirners pats savus principus nekad nebija saistījis ar ticību vai homoerotismu. Fon Meijers pat gribēja šo savu euteismu apvienot ar eudemokrātiju, kas stipri vien pieslējās fašismam un NSDAP ar tās gaismu slavinošo Lebensborn kustību, kas paredzēja jeb drīzāk cerēja īpašās nometnēs radīt āriešu bērnus.

Noslēgumā jāteic, ka ir skaidri redzams: no pašdeterminācijas kulta attīstītjās divi atšķirīgi ideoloģiskie skatījuma veidi, kas galu galā viens pret otru bija galēji naidīgi.

Mums apkārt aizvien ir tempļi, kuros kalpot mākslai, enerģijai, solidaritātei, naudai, varoņiem vai paša garīgajai izaugsmei. Forma ir atvērta visām nozīmēm, un to var simbiotiski saistīt ar jebkādu ideoloģiju.

Pēdējie komentāri:

• Dziga 13.11.08 13:46

  Par Sergeja Jeseņina (toreiz vēl topošo) draudzeni Izadoru (kā viņš sauca) Dunkani - dziļinteresanti.

• 02.02.10 15:48

• k.v. 06.01.11 1:56

  interesanti, ka rainis tolaik turpat netālu mitinājās, bet atšķirībā no heses neko par monte veritā notiekošo nebija zinājis. kas zina, varbūt aspazijai turieniešu pariktes būtu nostaļģiju pēc latvijas saviesīgās dzīves aizdzinušas.

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma