Kā kļūt par izcilu rakstnieku (sieviešu versija)? A. Manfelde, L. Langa, A. Krivade, E. Bākule (43)

2008. gada 5. novembrī, plkst. 18:11

Rubrika: Redzējumi

Andra Manfelde: Kā kļūt par izcilu rakstnieku?

*Ja es to zinātu, es droši vien kļūtu.
*Ja es tomēr atbildu uz šo jautājumu, es droši vien uzskatu, ka tāda jau esmu, jo uzdrīkstos komentēt.
* Ja man iedvesmai tiek piedāvāts Bukovska dzejolis, es varu vien būt parindenis un nopūsties: „Jā, labāk jau neuzrakstīsi.”

Tā nu es nezinu, ko rakstīt. Vai ar to ― „būt godīgam” ― pietiks? Izcili godīgam, līdz kaulam, tālāk par ādu, būt kā nobrāztai miesai, novilktai ādai, rakstīt nevis ar spalvu, klaviatūru, bet skalpeli. Nemelot sev, pat ja gribas vienreiz būt cilvēkam un izplēst no dzīves to pašu, ar ko Bukovskis dzejolī sāka, bet vienalga nemelot. Atgriezties sevī, savā kodolā, esmē, izraut, izoperēt visu lišķīgo, lieko un saldo. Dot tam netveramajam, mulsinošajam, smagajam vārdu. Atmaskot, nosaukt vārdā. No visa raisīties vaļā. Gulēt kā mūkam vai zemniekam zārkā. Mīlēt drausmīgi, un atzīties kaunā, jā, kā jau B. rakstīja ― jo izrādās, mīli vien sevi. Un mēģināt atkal no jauna.

Pierakstīt. Visu kas aizskar. Modina, iedvesmo, skumdina. Būt izcilam – vai tas nozīmē būt izpirktam? Nevar būt. Bet ja tevi nelasa vai tu tiešām esi rakstnieks? Neesi gadījumā grafomāns?! Nakts stundās, vientulības mēnešos atbildēt uz šo jautājumu. Atbildēt tajās minūtēs, kad pienāk sms. Un nevis no bankas, kā jau nedēļām cerēts, bet brīdinājums, ka atslēgs ― telefonu, gāzi, elektrību, internetu, pašu galu galā atslēgs.

Un turpināt rakstīt vienkārši tāpēc, ka patīk. Gluži kā dzīvot. Un mīlēt valodu. Gluži kā elpošanu.


Liāna Langa: Par rakstniecību

Čārlza Bukovska atraktīvie padomi, kā kļūt par diženu rakstnieku, ir vismaz mulsinoši, un es tos uztveru kā joku. Man nav un nevar būt neviena priekšlikuma. Līdz ar to, vai ir jēga turpināt? Vienīgi solījums portāla Satori pārstāvim uzrakstīt savas domas mani mudina „ķerties pie spalvas”, arī impulss domāt par rakstnieka dzimšanu iz savas valodas apziņas.

Visdrīzāk, cik rakstnieku, tik arī būs versiju. Tās visas būs vienlīdz un vienlaicīgi patiesas un nepatiesas. Šīs dzīves piedāvātā iespēja realizēties un kļūt par „lielu rakstnieku” katrai potenciālajai izcilībai, protams, dziļi individuāla, līdz ar to ― neatkārtojama. Vienojošais elements, bez šaubām, ir un būs attiecības ar savu valodu. Un valodas (domāšanas) versiju, kā zināms, pat vienas valodas ietvaros ― miriādes. Tādēļ rakstnieka mēģinājums apkārtējiem izsniegt kādu nebūt recepti varētu šķist vieglprātība, ja vien nebūtu vienkāršs, cilvēcīgs, bet patiesībā neviennozīmīgs pamudinājums uzsākt sava veida laulību ar vakardienas vai šodienas valodu, ievilkt savos tīklos. Man šķiet, ka vinnētāji ir tie, kuriem beigās izdodas no šiem visuresošajiem, kāda cita izliktajiem tīkliem izkļūt.

Droši vien vērts tomēr mēģināt nezaudēt distanci un kritisku skatījumu, īpaši jau pret sevi. Vai arī pilnīgi pretēji ― kā Bukovskim ― zaudēt jebkuru distanci. Viņa gadījumā, manuprāt, tas nekādu virsotņu sasniegšanu neveicināja, drīzāk raženus vārdu plūdus, kur nekāda, atvainojiet, lingvistiska sasprindzinājuma. Bet tas literatūrā, manuprāt, ir pats interesantākais ― atgrūšanās, izrāviens no tā, kas jau IR, lai vēlreiz nonāktu atpakaļ pie šā, jau cita, IR, caur valodu iegūstot jaunu skatupunktu, redzējumu un izpratni.

Un mūsdienās droši vien daudziem, piemēram, Mišela Velbeka lasītājiem, Bukovska beletristikā atspoguļotā dzīves pieredze, ko viņš tik narciski un sulīgi aprakstījis, drīzāk jau šķitīs žāvas izraisoša. Lai gan neesmu aizmirsusi ― gardi smējos, nevis žāvājos, kad lasīju viņa stāstu par to, kā viņa varonis draugam kāzās uzdāvina mazu koka zārciņu, tad piedzeras līdz nesamaņai. Bet smiekli ― tas nav maz un nav joki. Paldies Čārlzam Bukovskim par tiem. Tas gan bija pirms gadiem piecpadsmit un nezinu, vai šodien arī smietos. Diez vai to uzzināšu, jo kaut kā neizjūtu vēlēšanos vēlreiz atgriezties pie viņa tekstiem.

Tālāk, tieši Bukovska „padomu” kontekstā, vēlos citēt Eudženio Montāli, kurš Nobela runā (latviski lasāma portālā Satori) saka: „Kāda vieta šajā histēriskajā izrādīšanās skatā atvēlēta vienai no pašām atturīgākajām mākslām ― dzejai? Tā saucamā liriskā dzeja ir vientulības un uzkrāšanas auglis. Tā tas ir arī tagad, taču aizvien retāk. Bet daudz biežāk sešdesmitgadīgi dzejnieki iet kopsolī ar jauno laiku. Tādā gadījumā dzeja kļūst akustiska un tēlaina. Vārdi sprāgst uz visām pusēm kā pēc granātas eksplozijas, patiesā nozīme izzūd, ir vārdu zemestrīce ar daudziem epicentriem. Atšifrēšana nav nepieciešama, daudzos gadījumos var noderēt psihoanalītiķa palīdzība.”

Tātad, kas svarīgāk ― „histēriski izrādīties” un „iet kopsolī ar laiku”, vai nodoties literatūrai, kas ir „vientulības un uzkrāšanas auglis”? Ceru, ka arī turpmāk pastāvēs abi un arī vēl citi modeļi, gluži vienkārši tādēļ, ka tas vajadzīgs dzīves pilnestības atainojumam, sevis uzzināšanai. Un tie, kas „histēriski izrādās”, smels „no uzkrāšanas augļiem”, un nešaubos ― pretējā virzienā notiks auglīgā atgrūšanās, izkļūšana no citas valodas izmestajiem tīkliem, lai nirtu varavīkšņainajās, datora tastatūras vēl neskartajās, valodas dzelmēs.

Katram cilvēkam, ne tikai rakstniekam, manuprāt, būtu jābūt gatavam pēc iespējas pieredzēt šo realitāti visā tās pilnībā, lai cik bailīgi ― un pilnīgi noteikti nāvējoši ― tas arī nebūtu. Kaut vai tādēļ, ka šī iespēja ir vienreizēja.


Agnese Krivade: Neinteresē sevi (kā kļūt par tādu rakstnieku kā B.)

brīdī, kad vairs nespēj iedzert
ar delnas virspusi apgāz glāzi un
nesteidzies to risināt
lai tava piedurkne mērcas un slauka galdu
kamēr tu pirkstiem izklaidus
masē koka augšanas līnijas

Lai arī būt par dzērāju un eksplicīti rakstīt par pišanos ir tāda pati vakardienas mode kā būt ar ceļošanas ideju pārņemtam sapņotājam ir aizvakardienas mode, B. tomēr ir vārds, uz kuru mēs joprojām atsaucamies un luncinām. Ja B. tipa vīriešu lubeņu lasīšana man dzīvē ir ko devusi, tad vienīgi antifeministisku kaunu par savu pievēršanos mirkļiem un detaļām u.c. bābu padarīšanām. Īsts cilvēks pamana tikai notikumus un runā vienīgi par tiem. Tā, lūk, arī jākļūst par lielu rakstnieku.

kad pamodos, manī bija viss, arī neiedomājama otrā rīta pīle, kas sitās pa galvaskausu. viņa ienāca manī pusmiegā, pusatvērtās acīs, līdz ar drošu galvassāpju atskārtu, pagriezās pret mani ar seju, un pavēra knābi, it kā lai sacītu. viņa knābis bija viscaur izklāts ar svaigam ausu sēram līdzīgu karstu. pamanīju, ka knābis nav apaļš un uz priekšu izstiepts kā daždien gulbjiem, bet īss un strups, kā donaldam dakam. es nevarēju pakustināt kaklu un novērsties, lai arī nevēlējos vairs skatīties, un tad pamanīju, ka viņam no knābja nāk nervu gali, viņš lien pie manis un čērkst, un arī viņa acis ir pilnas ar to pašu staipīgo vielu, un knābja gals patiešām - saēsts, sašķīdināts, it kā viņai būtu uzlieta sērskābe un tā viela būtu pati šī pīle, tikai citā agregātstāvoklī, viņš lūdz tavu palīdzību visā savas derdzības godībā, un tu viņam nekādi nevari palīdzēt ―

Marts P. vienreiz man teica, ka viss, ko es esmu uzrakstījusi, liek iedomāties cilvēku, kas mēģina pakasīt neaizsniedzamu, punktu uz savas muguras, sākumā man tas nepatika, bet ar laiku pieņēmu to par patiesību. „Jums ir nepieciešams niezošs punkts uz muguras, ko jūs nespējat aizsniegt”, lūk. A.K. jautājums ir tāds jautājums, kas jau iepriekš nosaka skaisti samelotu un nelietderīgu atbildi.

visi tavi īpašie brīži ir tādi, no kuriem vienā brīdī sagribas notīties
neinteresē sevi
neinteresē sevi līdz nāvei
nogarlaikojies līdz ārpus laba un ļauna un tas būs tas punkts, kurā no tevis atstāsies vērtējums
tos, kas sevi vēl interesē
sauc par lieliem dzejniekiem


Man interesantāk par to „lielo rakstnieku” liekas, kā vispār var rakstīt. Kā var mūža sākumā sākt rakstīt un rakstīt. Labi, sākumā tu tajā rakstīšanā iejāj uz sajūtas, kas rodas, pildot B. vai Ogriņa, vai manas instrukcijas, bet tas jau ātri pāriet. Pēc tam vajag gribu. Bailes no tā, ka tad, ja tu nerakstīsi, tu vairs nebūsi slavens, protams, ir cilvēka necienīgs ceļš. Kā rakstīt ― B. zina atbildi, bet nesaka. Varbūt arī, nezina, jo viņš nav gudrs. Lai arī godīgs pret sevi un lasītāju, bet vienīgi savu iespēju robežās, un viņa iespēju robežas ir redzamas. Laikam arī tāpēc man ir kaut kā grūti ar viņu.

bet, varbūt, no rīta, kad pēc pišanās bijām jau apģērbušies strīpainajās pidžamās, frotē halātos, čības un līdz kaklam aizpogātos kokvilnas naktskreklos, un viņš man iečukstēja ausī: šis karš tevi ir sabojājis, tu nemāki just ―

Kā gribēt rakstīt ― tas ir pasaules lielākais noslēpums, jo pieaugušam un veselam cilvēkam, kuru nemoka bailes no sabiedrības, pašam no sevis nevar gribēties rakstīt. B. nerunā par spēcīgo vilkmi rakstīt, kas viņu plosīja kopš agras jaunības. Mēs neuzzinām, ko gribēja B., viņš mums to nav atstājis.

brīdī, kad vairs nevēlies smēķēt,
aizsmēķē un
paliec smēķējošs pie šī galda
vairies to uzlūkot kā īpašu mirkli
neatceries to
tāpat kā tu neatceries nevienu citu mirkli
atver acis pusvirus un palūkojies uz viesiem
uz šīm propāna-butāna dzīrēm un
to, kurš tur raustīdamies dejo horizontāli pa grīdu

Interese pašam par sevi ir pārejoša parādība. Agri vai vēlu to nomaina morāli spriedumi par pasauli, kaut kas, kas, protams, būtu vienā piegājienā nogalinājis B., vai interese par tādu lietu kā valoda, kas arī, protams, būtu nogalinājis B. Ir slikti, ja cilvēkam interesē risināt kaut ko, ko viņš ar savu kapacitāti nevar pavilkt. B. gudrība ― viņš vispirms apskatījās, ko var pavilkt, un to arī rakstīja.

man mājās bija tāds kaķis, kas ēda prezervatīvus.bieži  pamodos brīdī, kad kaķis klepoja un raustījās, mēģinādams atvemt izlietoto prezervatīvu, kuru bijām neapdomīgi nometuši uz grīdas. ja viens niķis kaķim bija aprīt izlietotus prezervatīvus, otrs niķis bija ― kas ir mutē, tas jārij lejā, bet prezervatīvs nav ēdams. tāpēc viņš prezervatīvu vairākkārt atvēma, norija, atvēma, norija, līdz aizgāja citās darīšanās. istabas vidū palika kuņģa sulas peļķe ar dažiem spalvu kumšķiem un samiekšķētiem sausās barības gabaliņiem un teica ‘labrīt’

B. nebūtu izturējis kārdinājumu izteikties gudri, viņš būtu sācis salīdzināt dzīvi, piemēram, ar traukšanos pa lielceļu. Arī īpaši traks viņš nebija un necentās būt. B. nebija pilnīgi stulbs, to es negribēju teikt, viņš bija pietiekami gaumīgs, lai ne uz ko nepretendētu, un tā arī ir vienīgā interesantā lieta viņa daiļradē. Es nezinu, kā viņam nekļuva garlaicīgi, dzīvojoties uz tās sajūtas vienā laidā. Vienīgā atbilde ― viņš kaut kādā ziņā vienkāršojās, nevis attīstījās, līdz ar to viņam jo dienas kļuva jo interesantāk. Viņš sevi upurēja, regresēdams, lai atstātu mums savu radošo mantojumu.

ja ar tevi gadās īpašs mirklis
nepaliec tajā līdz beigām
pagriez muguru, aizej uz virtuvi uzsmēķēt
neuzdod sev jautājumus
ja nu vienīgi plikas jautājumzīmes
sagaidi rītu pats pret savu gribu
sagaidi visu pats pret savu gribu
sarauktu pieri, un tava roka arvien tajā pašā vietā uz galda.


Elīna Bakule: (Vēstules fragmenti)

(2007. gada decembris)

*
Būšu dzejnieks
Būšu dzejniece

Dzejā mirst?
Davai nedomājam

Nav! Nav cigarešu
Skaties! Manis nav!

Eu tu neuztraucies neraksti dzejoli
Es uzrakstīšu

Reku sākās
Es mokos

Tikai pirmā lapa iet

Tur vajag pieredzi
Bet vajag zināt arī vēsturi

Iedzēru
Es esmu dzejnieks

Paēdu
Būšu dzejnieks

Gulēju
Esmu dzejnieks

Kāpēc
Es esmu dzejnieks?

Pamodos!
Būšu dzejnieks

Pamodīšos
Būšu dzejnieks

Paģiras
Značit dzejnieks

Kas tev atkal notika?
Pašnāvība!

Traka suņa sakostais pēc 9 dienām paliek traks

`vispirms izpis labi daudz sievieshu`. Vispirms iedzer alu, hipodromaa ieraugi kaadu un soli preceet, iedzer alu, apreci, dzer alu, treshajaa dienaa peec kaazaam glaabies pie dzejolja, baaraa paluudz Dievu, noskaiti viira atstaato naudu. Liras tik neiedomaajami smird un sliid cauri pirkstiem, cik smarzjo lati, kurus Mees izspiedaam no bankautomaata no nolaadeeti paarteereetas krediitkartes veel vienai dienai alus. Un tad tu sanjem aicinaajumu no maajaam komenteet dzejoli, iedzer alu. Chaarlzam Bukovskim bija pauti. Tavs teevs ir maaciitaajs. Tuuristi kliist pa tuuristu vietaam. Tevi neinteresee veesture, tu tikai tramigi skaties, vai tik kas neveestii ko ljaunu. Tev paliek 27. Vinjsh tavaa dzimshanas dienaa tevi apprec. Tev paliek 27 un tu domaa, vai shajaa gadaa tevi negaida kaada viegla naave. Vienmeer miili vienu. Un vienaa baltaa dienaa iedomaajies, ka tev jaaljauj sevi miileet. j uz hipodromu, atceries Hemingveju un visas savas slimiibas, kuras slimojot, vinju lasiiji. Gribi likt 3 AUD uz Lemon`n`vodka, bet likmes vairs nepienjem, un tas suuda Vodka vinnee. Bez ceriibaam` tu jauki skaties ielaa, soljos, pieraksti `pietiek alus, cigareshu, tu iesi kaajaam, nemelosi.`

un baidies, ka taa ljauna ziime, ka varbuut Dievs aizliedzis miilestiibu. Un
apgriezies un ieraugi, ka tu tajaa seedi, ka kreesli samainiiti, ka nekas neveestii
ljaunu.
Un kad tu to visu esi izdariijis, tu saproti, ka tev palikusi tikai dzeja, ka tu to
rakstiisi sev, labu.
Un aizvien biezjaak sajuuti, ka netiec ar sevi galaa, meegjinot atkaartot savu
miilestiibu uz dziivi.
Dzejolii viss notiek vienu reizi, un, Ak Dievs, atliek tikai baidiities,  kas notiks
ar dziivi, lai nu pietiktu dievishkju ritmu. Ko lai tu saki savam viiram 3 dienas peec kaazaam? Pat ja laiks garsh, Fucking is longer. Un, jo neviens dzejolis nav tevi miileejis, tu nevari ciest, ka tevi miil. `Nepaarpuulies`. Noteikti nepaarpuulies. Vienmeer uzskati, ka uz vieglu pagjiru salaapiishanu, labi rakstaas. Dzer otro dienu. Un saki to peec 10 dienaam. Dievs domaa par riitdienu. Apnika rakstiit. Kad padomaaju par visu Bukovska dzejoli, ir pilniigi vienalga jauna diena.