Bonifācijs Daukšts: Hitlera un Staļina „kaimiņu būšana” Vīnē: tirānu biogrāfiju paralēle (15)
2008. gada 4. novembrī, plkst. 20:11
Rubrika: Redzējumi
Daži fakti ― ievadam
Būtu gan jāzin, ka Vīne ir vienīgā šīs planētas pilsēta, kur vienlaicīgi un gandrīz vai kaimiņos kādu laiku ir dzīvojuši divi nolādētākie 20. gadsimta tirāni un noziedznieki. Vienu oficiāli toreiz sauca par Ādolfu Hittleru, bet otru ― par Josifu Džugašvili.
Kāds mans paziņa no kreisajiem haotiķiem, ļoti erudīts vēstures lietās un ļoti pastāvīgs pasaulslavenā Vīnes krodziņa “Havelka” apmeklētājs (pagājušā gadsimta beigās), bija dziļi pārliecināts, ka 1913. gada aukstajā ziemā abi nosauktie tipi, viens otru vēl nepazīdami, noteikti būs nejauši saskrējušies siltajā, k. un ķ. Vīnes Rietumu stacijas vīriešu atejā. Viņam bija spēcīgi argumenti. Bet par tiem citreiz.
Ādolfs Hitlers (toreiz vēl ― oficiāli rakstīja ― Hittlers) pastāvīgi uzturējās viņa tik nīstajā “rasu Bābelē” Vīnē no 1907. gada līdz 1913. gada maijam, pēc tam devās labuma meklējumos uz Minheni.
Savukārt Josifs Džugašvili (cara Krievijas Policijas departamenta kartotēkā dēvēts arī par Kaiosu Visariona dēlu Ņižeradzi) ieradās Vīnē 1913. gada sākumā un palika šeit līdz februāra vidum. Boļševiku partijas lokā (un slepenpolicijā ― ohrankā) viņš tolaik bija pazīstams galvenokārt ar segvārdiem ”Koba” un “Vasīlijs (Vasjka)”. Tikai īsi pēc Vīnes apmeklējuma zem rakstiem presē sāka parādīties viņa jaunais pretenciozais pseidonīms “K. (vai J.) Staļins”.
Jāpiebilst, ka “tēraudcietais”, “tēraudainais” pseidonīms toreiz nenozīmēja tikai personības tipa raksturojumu, vēl vairāk tas atbilda visa boļševiku politiskā virziena pašraksturojumam. Visi šie “dzelzspakaļas” Molotovi, tamlīdz Žeļezņjakovi, Kameņevi pasludināja sevi par “stingrajiem, akmenscietajiem” sociāldemokrātiem pretstatā meņševikiem, kurus boļševiki, protams, attiecīgi dēvēja par “mīkstajiem”.
Bet savukārt “Adītis” Hitlers, kura politiskajā uzvedībā daudzi psihologi nereti mēdz saskatīt lapsas un vilka iezīmes, no 1920. gada līdz 1933. gadam šaurā nacistisko līdzgaitnieku lokā telefona sarunās un tikšanās reizēs labprāt lietoja slepenu pseidonīmu ― “Vilks” (Wolf).
Staļina un Hitlera pašu neapzinātā un tikai vēlāk konstatētā kaimiņu būšana Vīnē 1912. ―1913. gada ziemā pasaules vēstures literatūrā līdz šim gandrīz nemaz nav pētīta. Neizskaidrojamā kārtā pat 1996. gadā iznākušajā ļoti erudītās austriešu vēsturnieces Brigitas Hāmanes par bestselleru kļuvušajā monogrāfijā “Hitlera Vīne. Diktatora mācekļa gadi” ne ar vārdu nav pieminēta otra topošā diktatora ― Staļina ― paralēlā, kaut arī neilgā uzturēšanās un darbošanās Austroungārijas impērijas galvaspilsētā. Skopi, bet tomēr, šis fakts ir atspoguļots fundamentālajā angļu vēsturnieka Alana Buloka (Bullock) 1991. gadā publicētajā pētījumā “Hitlers un Staļins. Paralēlās dzīves”.
Līdz šim kopsakarībās nav noskaidrota un savietota arī citu visas pasaules, Baltijas un Latvijas likteņus ietekmējušu un noteikušu personu sinhronā klātbūtne un savstarpējā saskare toreizējā Vīnē. Ar informatīvi nepiepildītu konstatējumu vien, ka Vīne 20. gadsimtā ir bijusi “diktatoru (Hitlera, Staļina, Trocka u. c.) degpunkts” ― ko ceļvežos tagad Rietumeiropā sāk izmantot tūristu pievilināšanai ― vēl nemazām nepietiek.
Staļina ierašanās
Vērtīgs vēsturisks avots par Staļina “Vīnes laiku” ir 1939. gada septembrī uzrakstītie un ASV žurnālā “Life” publicētie Ļeva Trocka memuāru žanra apraksti “Josifs Staļins. Raksturojuma mēģinājums”.
Trockis atceras: “1913. gadā Vīnē, vecajā Hābsburgu galvaspilsētā, es sēdēju [M.I.] Skobeļeva dzīvoklī pie patvāra. Bagāta Baku dzirnavnieka dēls Skobeļevs toreiz bija students un mans politiskais skolnieks; dažus gadus vēlāk viņš kļuva par manu pretinieku un Pagaidu valdības ministru. Mēs dzērām smaržīgu krievu tēju un spriedām, protams, par carisma gāšanu. Durvis pēkšņi bez brīdinājuma klauvējiena atvērās un uz sliekšņa parādījās man nepazīstama figūra ― neliela auguma, kalsens, tumsnēji pelēku seju, kurā bija skaidri redzamas baku rētas. Ienācējs turēja rokā tukšu glāzi. Viņš acīmredzot nebija gaidījis, ka sastaps šeit mani, un viņa sejā nebija nekā, kas liecinātu par draudzīgumu. Nepazīstamais izdvesa kaut kādu gārdzošu kakla skaņu, ko pie labas gribēšanas varēja noturēt arī par sveicinājumu, piegāja pie patvāra, klusēdams pielēja savu glāzi un klusēdams izgāja. Es jautājoši paskatījos uz Skobeļevu.
― Tas ir kaukāzietis Džugašvili, novadnieks. Viņš nule ir iekļauts boļševiku CK un sāk tur pie viņiem, kā rādās, spēlēt lomu."
Staļins patiešām tikko bija ieradies ko Krakovas, kur Ļeņina vadītā boļševiku apspriedē bija apstiprināts par vienu no četriem CK “Krievijas” biroja locekļiem un kļuvis arī par vienīgo CK locekli Krievijā, kurš drīkstēja dzīvot tikai par partijas līdzekļiem (60 rubļi mēnesī, Ļeņinam CK “Ārzemju birojā” ― 100 rbļ.).
“Brīnišķīgais gruzīns”, kā Staļinu toreiz partijā jūsmīgi dēvēja Ļeņins, bija ieradies Vīnē, lai pāris mēnešu laikā papildinātu un pabeigtu brošūru “Marksisms un nacionālais jautājums”, sagraujot t. s. austriešu nācijas teoriju, ko atbalstīja ebreju “Bunds” un meņševiki.
“Sēžu te, Vīnē un rakstu visādu huiņu…” ― gaudās viņš vēstulē kolēģim, nebūdams tālu no patiesības.
Pie Trojanovskiem
Otra vieta, kur Vīnē ilgāk ― vairākas nedēļas dzīvoja Staļins, bija Trojanovsku dzīvoklis, kas atradās pavisam netālu no ķeizara vasaras rezidenci Šēnbrunnu ieskaujošā parka ziemeļaustrumu ieejas (tagad tā pati adrese ― Schönbrunner Schlosstraße Nr. 30, dzīv. 7 ar piemiņas plāksni un ES karogiem pie ārsienas).
Aleksandra Trojanovska un viņa civilsievas Jeļenas (Gaļinas) Rozmirovičas ģimene bija pirmā smalku un pārtikušu inteliģentu ģimene, kurā nonāca jau reizes septiņas no cietumiem bēgušais “eksu” ― banku aplaupīšanu ― “ekspropriāciju” speciālists Staļins. Nesen iecelts vispārnacionāla līmeņa boļševiku vadītāja statusā (CK) un Ļeņina nosūtīts “savākt visus austriešu materiālus bibliotēkās” šis “biedrs Koba” nokļuva ļoti interesantā situācijā, jo neprata ne vācu, ne kādas citas “ārzemju” valodas, izņemot laikam dažus vārdus esperanto ― ko it kā bija sācis mācīties Baku cietumā.
Faktiski “Marksismam un nacionālajam jautājumam” visus materiālus Vīnes bibliotēkās vāca kāds nolīgts students no Baltijas, bet krieviski tos tulkoja un lika kopā “latviete” Olga Veilande. Viņa tolaik arī dzīvoja Trojanovsku ģimenē. A. Trojanovska dēls Oļegs, kurš kļuva par PSRS vēstnieku ANO, savās atmiņās raksta, ka “konsultatīvu palīdzību” jaunajam nacionālā jautājuma teorētiķim Staļinam snieguši arī paši Trojanovski un sevišķi Nikolajs Buharins, ar kuru Staļins iepazinās Vīnē un kurš katru dienu nāca veikt padomu došanas un rediģēšanas darbu. Vēlāk visam pāri esot “pastaigājusies” vēl arī paša Ļeņina “meistara roka” ― konstatē stila pazinējs Trockis.
Lai nu kā, bet brošūra tika uzrakstīta, nācijas jēdziens nodefinēts, teorētiskie pretinieki “uzvarēti” un pamats kļūšanai par tautību tautkomisāru valdībā pēc boļševiku apvērsuma bija gatavs. Faktiski var teikt, ka Vīnē sākās Staļina ― kā nacionālo lietu “speciālista” un “tautu tēva” karjera.
Rakstos nu bija arī ar topoša boļševiku klasiķa cienīgu pārliecību dzelžaini, vienu reizi par visām noteikts, kur tad atrodas tā Krievija: “Krievija atrodas starp Eiropu un Āziju, starp Austriju un Ķīnu.” (J. Staļins. Marksisms un nacionālais jautājums. ― Rīga, 1945. ― 43. lpp.)
Cita starpā, jaunrades darba nedēļās paliekošu iespaidu Staļina acīs bija iekarojusi čaklā un izdarīgā sieviete Olga Veilande. Tikko atgriezies Pēterburgā, 1913. gada februārī viņš jau rakstīja kādā vēstulē: “Ar nepacietību gaidu latvieti, ― gribu braukt kopā ar viņu uz Rīgu, vienam braukt garlaicīgi.” Būtu vēl jāpiebilst, ka “vecais revolucionārs” A. Trojanovskis, daždien kopā ar Buharinu un dāmām, devās pastaigās, izrādot Staļinam Hitlera iemīļoto Šēnbrunas parku. Savs laiks tika atvēlēts arī Café Central, bet retāk jaunvīna krodziņu ― hoirigeru apmeklēšanai, kā arīdzan impērijas spožākā ķeizara piļu kompleksa ― Hofburgas un Bulvāru loka jeb Ringa apskatei.
A. Trojanovskis kopš tiem laikiem kļuva Staļinam paliekoši simpātisks. No 1933. līdz 1939. gadam viņš bija pirmais PSRS pilnvarotais pārstāvis (vēstnieks) ASV. Savukārt kāds cits no dažādiem nopelniem bagātajiem Trojanovskiem 1930. gados darbojās kā padomju konsuls Latvijas Republikā, Rīgā. A. Trojanovska dēls Oļegs Trojanovskis bija padomju līderu ― paša Staļina, Molotova, Višinska un Hruščova tulks un, kā jau teikts, PSRS vēstnieks ANO.
Hitleru veidojusī Vīne
Staļins ieradās Vīnē laikā, kad viņa, līdz tam tipiska carisma laikmeta provinces revolucionāra liktenī bija iezīmējies pacēluma posms ― pāreja jaunā, Viskrievijas līmeņa vadītāja un uztaisīta partijas teorētiķa kvalitātē.
Desmit gadus jaunākais Hitlers tai laikā arīdzan dzīrās mainīt dzīvi: pēc rūgti pārdzīvotām divreizējām neveiksmēm, stājoties Vīnes Mākslas akadēmijā, pēc klaidonības gadiem un posma, kad viņš pārtika no lētu, galvenokārt tūristiem domātu akvarelīšu pārdošanas ar Vīnes skatiem vai bagāžas nesēja ienākumiem Rietumu stacijā un tamlīdzīgi. Peļņas toreiz topošajam fīreram pietika tikai uzturēšanās samaksāšanai bezpajumtnieku patversmē un ārkārtīgi biežajiem Vīnes Operas apmeklējumiem ― kur viņš vīdēja lētajās stāvvietās parterā.
Vīne Hitleram atšķirībā no Staļina palika atmiņā kā pazemojumu pilsēta. Tās nepakļaušanos viņa jaunības iecerēm Hitlers ienīda līdz savām beigām.
Un tomēr pasaulei pazīstamā III reiha fīrera Hitlera ceļš sākās tieši nīstamajā Vīnē. Te viņš atrada visas tās idejiskās ietekmes un politiskās formas, ko vēlāk varēja izmantot nacisma un III reiha izveidē: Lūegera populismu, Šonerera vācu nacionālismu, Lanca un Gvido fon Lista āriešu-ģermāņu izraisāmā pasaules kara pareģojumu, arī sociālistu masu maršus, vāgneriānismu un, protams, antisemītismu kā sava pasaules uzskata un dzīves mērķa galveno pamatu.
Vai tad Staļins un Hitlers ir tikušies?
2001. gada 6. janvārī laikraksts “Čas” publicēja Vlada Filatova rakstu “Satikās reiz Hitlers ar Staļinu”, kurā teikts, ka ASV Federālā izmeklēšanas biroja direktora Edgara Hūvera dosjē dokumentos esot minēta Hitlera tikšanās ar Staļinu Ļvovā 1939. gada 17. oktobrī pēc sadraudzībā veiktās Polijas valsts sadalīšanas.
Bet 1951. gadā lēģeru pārsūtīšanas punktā Magadānā bijušais Latvijas tirdzniecības flotes jūrnieks Reinhards Meinerts esot atklātības brīdī izstāstījis par abu “vadoņu” slepenu tikšanos jau 1930. gadā uz kāda sīka kuģīša, buksiera Melnajā jūrā pie Poti. Citi šīs tikšanās liecinieki vēlāk esot fiziski “novākti”, tikai Meinerts izglābies un dzīvojis ar citu uzvārdu… Vēlāk šis Meinerts pazudis.
Vlads Filatovs uzskata, ka kāda abu diktatoru tikšanās varētu būt “visai iespējama”, taču tam nav nu nekādu īstu pierādījumu.
Kas attiecas uz 33 vai 34 gadus vecā Staļina un 23 gadus vecā Hitlera nejaušas saskriešanās iespējamību Vīnē 1913. gadā, vienam otru nepazīstot, tad viedokļi šeit ir dažādi.
1913. gadā “mākslas gleznotājs” un klaidonis Hitlers jau bija pārcēlies no Trojanovsku mājām tuvās bezpajumtnieku patversmes Meidlingā uz tālāku un modernāku, Rotšildu dzimtas finansētu vīriešu patversmi Brigitenavā (Meldemannstrasse 27).
Tomēr, tāpat kā agrāk, viņš bieži devās pastaigās uz Šēnbrunnas parka mākslīgajām “Romiešu drupām” un Glorieti (Triumfa arku) ― pa maršrutu, kas ir ļoti tuvu Trojanovsku mājām. (Starp citu, šo pastaigu vietu akvareļi Hitlera izpildījumā III Reihā tika vērtēti pat uz 100000 reihsmarkām.)
Vēsturnieks Alans Buloks, rakstot par Hitlera dzīvi Vīnē, piezīmē: “… pilnīgi iespējams, ka Staļins varēja saskrieties ar viņu kaut kur uz ielas, pūlī.”
Ja ne viņi paši, tad viņu nelietības ceļi ir sastapušies un krustojušies.
Ivars Ijabs 04.11.08 21:06
Jauks raksts. Attiecībā uz Vīni, arī Cīrihi, Berni, Ženēvu utt. ap gadsimtu mijas laiku būtu interesanti palūkoties arī uz latviešu emigrācijas klātbūtni un tur gūtajiem iespaidiem. Skaidrs taču, ka viena liela daļa no tiem, kas aizlaidās no Krievijas ap 1899. gadu un vēlāk, pēc 1905. gada revolūcijas, šajās liberālajās, vāciski runājošajās lielpilsētās arī sasmēlās tās idejas, kuras tika liktas lietā valsts dibināšanā. Turklāt (zem šķirkļa par vēstures neizbēgamu ideoloģizāciju) - šie abi pilnīgi trakie tipi šodien izskatās kā diženi nelieši, par kuriem ir vērts rakstīt grāmatas par "Hitlera Vīni" vai "Staļina Vīni". Taču tad, kad viņi tur reāli bija, nevienam nenāca prātā viņus kaut kā izcelt - cilvēki starp cilvēkiem taču vien bija, varbūt saskrējās ne tikai viens ar otru, bet arī ar Stučku, Ulmani, Miķeli Valteru, kas arī tur pat vien slapstījās. Nez, vai tā arī būtu ciniska tautas nodevība - mēģināt vēsturiskas fantāzijas acīm ieraudzīt Hitleru to cilvēku acīm, kuri vēl pat nenojauta par holokaustu, vai Staļinu to cilvēku acīm, kuriem viņš gadsimta sākumā bija "brīnišķais gruzīns"...
B. 05.11.08 11:09
Nu laba ierosme, jo vairāk tāpēc, ka aizvien vēl palaikam turpinu strādāt pie atdzejas cikla "Tirānu dzeja". Rau, tīnis Soso (latviski nozīmētu - Jāzepiņš) Džugašvili, kā zināms, bija pat iekļauts gruzīņu izcilāko aizpagājušās gadsimtu mijas dzejnieku antoloģijā.
Hitlers neko nevārsmoja.
Čekā gan bija vesels bars poētu, sākot ar Dzeržinski jaunībā un Andropovu beigās, ieslēdzot. Jeseņins pinās ar teroristu, Trocka sekretāru Bļumkinu, kurš arī varēja ko uzrakstīt. Netirānam Brežņevam ir kolhozu mērnieka gadu dzeja.
Bet aprakstāmajā laikā Staļins jau bija pieredzes bagāts, asiņains boļševiku partijas terorists. Uz viņu varēja un vajadzēja skatīties ar tiesas un policijas acīm.
"Brīnišķīgs" Staļins bija, no tālaika "tiem" cilvēkiem, Ļeņinam. Bet ko gan lai saka, piemēram, viņa partijas biedrs Sverdlovs, kuram 1913. gada pavasarī, kopējā izsūtijumā Sibīrijas ziemeļu sādzā Staļins atklāti un sistemātiski splāva zupā?
Jānis 05.11.08 13:14
Antisemītisms Vīnes posmā Hitleru vēl nebija tā paķēris, lai kļūtu par kaut kādu pamatu. Reāli ar to aizrauties Adis sāka MInhenē, un arī vairāk citu "teorētiķu" ietekmē. Domāju, ka uzsvars tomēr jāliek uz pārcilvēka principu viņa pārliecībā; jūdi bija tas pats, kas PSRS bija "dzimtenes nodevēji" - tikai ar etnisku raksturu.