Piotrs Gluhovskis, Marčins Kovalskis : Stāvi un skaties! (3)

2008. gada 30. oktobrī, plkst. 18:10

Rubrika: Redzējumi

Aleksam Kurzemem (Alex Kurzem) jeb Uldim Kurzemniekam, domājams, ir 72 gadi. Kalsns sirms vīrietis ar savam vecumam ļoti enerģiskām kustībām. Sveicina mūs sarokojoties un uzreiz pāriet uz „tu”. Izskatās vienkārši: flaneļa krekls un izdiluši džinsi, un šim gadalaikam pārāk viegli mokasīni.

Ir 2007. gada oktobris, Varšava. Viņš ir lidojis caur Singapūru un Londonu teju 30 stundas, bet, pirms doties atpūsties, viņam ir steidzamāka vēlme ― pirmoreiz pēc sešdesmit gadiem atkal ieēst kāpostu tīteņus. Dodamies uz vecpilsētu pusdienot.

Pirms desmit gadiem, Melburna.Telefona zvans:

― Vai Aleksa Kurzema kungs?
― Jā, klausos.
― Vai jūs kādreiz sauca par Uldi Kurzemnieku?
― Par ko ir runa?
― Kurzemnieka kungs?
― Jā, es klausos. Kā jūs mani pazīstat?
― Daudzi latvieši jūs pazīst. Pēdējā laikā bojājat mūsu sabiedrības labo vārdu.
― Nezinu pat, ko atbildēt... Ko jūs vēlaties?
― Neko. Man ir piedāvājums. Fotogrāfija. Uniformā. Jūsu bilde no Krievijas. Gaidīšu desmitos vakarā pie lunaparka.

Divi cilvēki naktī

― Viņš tiešām gaidīja, ― Alekss stāsta, jā, ieguvis fotogrāfiju, un oficiante tikmēr noliek viņam priekšā milzīgu ar dillēm pārkaisītu tīteņu porciju. ― Satikāmies kā tādi spiegi no filmām. Lietusmēteļos ar saceltām apkaklēm. Viņam bija līdzi vesels albums. To bildi viņš vispirms man iedeva, pēc tam izņēma no rokām un neļāva tai pieskarties. Spēlējās...
― Vai jautāji, kur to ņēmis?
― Protams. Stāstīja, ka bijis ekskursijā uz Rīgu un saņēmis to no kādas vācietes, no bildē redzamā zaldāta sievas. Maz ticams... Runājāmies angliski, bet man bija tāda savāda sajūta, ka viņš varēja būt latvietis. Laikam izmeta kādu vārdu vai akcents nodeva.
― Kā viņš tevi atrada?
― Es tolaik jau aktīvi meklēju ziņas par pagātni. Gāju uz Melburnas Holokausta centru, viņi ierakstīja manu stāstījumu, par mani bija uzrakstījusi austrāliešu avīze. Tā viņš varēja par mani kaut ko izdzirdēt. Domāju, ka viņš bija dēls vienam no tiem cilvēkiem fotogrāfijā. Lai kā arī būtu ― izrāvu viņam to bildi no rokām un skrēju uz mašīnu. Ieslēdzos. Viņš vispirms klauvēja pie logiem, pēc tam jau gāza ar dūrēm, un es gaidīju, kad viņš paņems ķieģeli un iekrāmēs pa nopietnam. Bet es pat tad to neatdotu. Laikam jau redzēja manu izmisumu, jo meta mieru. Aizgāja. Tikai neilgi pēc tam kāds ielauzās manā mājā Ziemeļaltonā un apgrieza visu ar kājām gaisā. Nekas nebija pazudis.
― Un bilde bija drošībā.
― Drošībā gan.

Rīt mēs visi mirsim

Divas dienas pēc Aleksa atbraukšanas sēžam restorānā Gdaņskas vecpilsētā. Snieg. Šovakar aprit tieši 66 gadi kopš Kojdanovas žīdu slepkavības; arī senās poļu pilsētas vairs kartē nav, kopš 1932. gadā padomju vara mainīja tās nosaukumu, vietā liekot: Džeržiņska. Tur ap 1935. gadu piedzima Alekss ― kā Iļja Somolonovičs Galperins, kaprača dēls. Šo ziņu iegūšana aizņēmusi visu viņa dzīvi. Agrāk, būdams pieaudzis vīrietis, Alekss zināja tikai to, ka:

― viņa ceļi savijušies ar latviešu Dzenīšu ģimeni, kas par viņu rūpējusies kopš kara laika un kurā viņš pieņemts kā pašu dēls;
― agrāk piedalījies cīņās rietumu frontē kā latviešu Waffen SS leģiona kareivis, seržants un pēc tam pat kaprālis Uldis Kurzemnieks;
― vēl pirms tam nezināmi ilgu laiku klīdis pa mežiem, pārsalis un badā;
― pirms tā pieredzējis kaut ko šausmīgu.

Lielāko dzīves daļu mēģinājis par to „kaut ko” nedomāt. Taču 1975. gadā viņam diagnosticēts audzējs. Austrālijas ārsti nedeva Aleksam diez ko daudz laika.

― Bezpalīdzīgi gulēdams nāves gultā, nolēmu, ka jāatrod mātes kapa vieta. Un visas ģimenes. Un sevi arī līdz ar to visu jāatrod. Lai varu nomirt, zinot, no kurienes nāku ― neko vairāk es negribēju. Man bija tikai divas norādes, divi no vissenākās atmiņas palikuši vārdi. Kojdanova un Panoks. Un dažas briesmīgas, miglainas atmiņu ainas bez nosaukumiem. Tikai... jo vairāk par tām domāju, jo vairāk atausa atmiņā detaļas. Ābele pie mājas. Kamaniņas, ko taisīja tētis. Tikai mammas seja neparādījās. Vienīgi apveids. Tumšs viņas stāvs, sēžot uz taburetes. Un vēl māsa, kas guļ viņai uz rokām un brālis, kurš uz grīdas ar kaut ko spēlējas. Un kā es paslēpjos viņai zem svārkiem, kad iebrūk vīri uniformās. Posta mūsu dzīvokli. Sēžu zem svārkiem un nekustos, brālis spiežas man klāt. Pēc tam uz mirkli iestājas klusums, un dzirdu, kā skan soļi, kad viens notiem vīriem pienāk pie mammas. Dzirdu klusus sitienus ar nūju, pat vairāk jūtu, nekā dzirdu, jo pie katra sitiena mamma nodreb. Baidos, ka tikai māsa nesāktu raudāt, jo tad ― tā man palicis prātā ― mūs arī sitīs. Bet māsa neraud. Klusi raud mamma. Zaldāti jau laikam bija prom, jo nekas cits bez elsām vairs nav dzirdams. Ir tumšs, palaižu vaļā mammas kāju un izlienu no kleits apakšas. Nolieku galvu uz viņas drebošajiem ceļiem un jūtu, ka man pār pieri un pa vaigu tek kaut kas silts. Pataustu ar pirkstu, izsmērēju ― asinis. Mamma saka: „Rīt mēs visi mirsim. Tev jābūt ļoti prātīgam. Ņemsi pie rokas brālīti, kad mēs iesim ārā no mājām”.
― Zināji, ko tas nozīmē ― „nomirt”?
― Biju redzējis, kā pagalmā kauj vistas. Negribēju būt vista. Gulēju gultā un ilgi nespēju aizvērt acis. Kad aizmigu, laikam kaut ko murgoju, jo atkal pamodos. Varbūt arī no izsalkuma. Aizgāju pie mammas un noskūpstīju viņu. Nepamodās. Vai arī tikai izlikās, ka guļ. Klusi izgāju no mājām un skrēju uz meža pusi.

Tas bija 1941. gadā naktī no 20. uz 21. oktobri. Aiznākamajā dienā tika pielikts punkts 300 gadus ilgajai ebreju vēsturei Kojdanovā.

Vilka dzīve

Skatījos uz to visu, noslēpies aiz kokiem. Liela bedre, metrus simts no meža malas, un mūsu ciema ļaudis. Pliki. Dubļos. Kustējās, gāja rindās, slīdēja. Krita. Karavīri veda no rindas laukā sievietes ar bērniem un lika tiem pieiet pie malas. Visu laiku šāva. Bet viņi, viņi... visi sakrita tajā bedrē. Daudziem gadījās tā, ka mātei, kas turēja pie rokas bērnu, iešāva mugurā, bet bērni...ūūū, bērni tur iegāzās dzīvi. Pazinu barā vienu večuku. Viņam bija ļoti gara bārda. Nāca pie mums uz mājām, mūždien nelāgi oda. Pēc tam ieraudzīju kaimiņieni, kura reiz cienāja mani ar plūmēm. Tad krustmāti. Viņu laikam sauca Soņa. Un pēc tam uzreiz mammu, brāli un māsu. Viņi gāja lielākā grupā, kopā ar citiem. Manā pusē. Visi krita cits citam virsū, klupa, grūstījās. Redzēju, ka mamma nes māsiņu un pie rokas ved brāli. Tad atcerējos, ka man taču vajadzēja turēt viņu pie rokas, ka vajadzēja palīdzēt mammai. Iebāzu sev mutē roku un sāku to grauzt.
― Nebēgi?
― Biju kā paralizēts. Drebēju. Grauzu delnu un centos nekliegt, kad šāva uz manu mammu. Pēc tam ar šautenes laidni nosita brāli un māsu. Un iestūma tos bedrē. Kā maišeļus. It kā mēs nebūtu cilvēki... Tikai tad, kad tas viss bija garām, gāju dziļāk mežā. Gāju un raudāju, trīcot no bada un aukstuma. Vēlāk sāku meklēt sēnas, pēdējās ogas. Labākās auga pie nošauto līķiem. Visražīgākās.
― Kā izskatījās tie nošautie? Formas tērpos?
― Nē, kaut kādas sapuvušas lupatas. It kā ilgi būtu gulējuši.
― Fronte no turienes bija aizgājusi jūnijā...
― Bija tikai viens derīgs mironītis, tas ir, viņa apģērbs, ko var lietot. Karavīra mētelis, josta, bikses, ādas zābaki. Pirmajā brīdī šausmīgi pārbijos no viņa. Neizskatījās kā tie tur ― pārējie. Bija... visnotaļ svaigs. Visu dienu smagi pie viņa strādāju. Jau mēteļa piedurknes vien man prasīja pāris stundu. Tad vajadzēja dabūt to mēteli no viņa apakšas laukā. Ņēmu palīgā nūju, lai paceltu viņu drusku no zemes. Visgrūtāk ir ar sastingušiem pirkstiem novilt piesalušus zābakus. Kas vēl turklāt aizšņorēti... Lieli, smagi, cietas ādas. Tie zābaki man bija cīņa, tie bija ļoti vērtīgi. Tajos bija īsts dārgums ― zeķes. Mētelis izglāba man dzīvību. Mētelis un siksna, ar kuru naktīs piesēju sevi pie koku zariem.
― Gulēji kokos?
― Zemē bija par aukstu. Turklāt naktīs nāca vilki. No tiem ļoti baidījos. Varbūt tieši tad aizmirsu, kā mani sauc... Pēc daudziem gadiem Austrālijā es domāju, ka varbūt Kojdanovs vai Panoks... Vai piemēram: Panoks Kojdanovs. Saprotiet... Tā kā, nu... [..]
― Bet Panoks izrādījās...
― ... to es aizvien vēl nezinu. Tā laikam sauca kādu draugu no ielas.
― Bet Kojdanovs..?
― Jūs taču zināt ― vieta Kojdanova.
― Kad saprati, ka tā ir tā pati Džeržiņska?
― Holokausta centrā Melburnā iepazinos ar kādu Ukrainas ebrejieti. Viņa man palīdzēja to mīklu atminēt. Man jau toreiz bija viena kārts rokā: Sloņima. Manai dzimšanas vietai bija jābūt netālu, ja reiz latviešu vienība, kas mani, teiksim tā, savāca, darbojās arī Sloņimā. Zinot to, vajadzēja tikai ieskatīties vecākā kartē, kur parādās senākais Džeržiņskas nosaukums. Tālāk jau soli pa solim...

Nevajag mani nogalināt

― Un kur biji atradis to kārti ― Sloņimu?
― Ap 1963. gadu, kad es jau biju austrālietis caur un cauri, onkulis Dzenis mani uzaicināja pie sevis mājās, pacienāja ar vodku un zuti, un pēc tam paprasīja, lai es kā bijušais latviešu leģiona karavīrs palīdzētu mūsu bijušajam komandierim, pulkvedim Lobem. Viņu Eiropā apsūdzot Sloņimas slaktiņā. Pulkvedis Zviedrijā cīnoties, lai turienes valdība neizdod viņu boļševikiem. Tā stāstīja onkulis Dzenis.
― Ko tu atbildēji?
― Biju stipri pārsteigts. Agrām mani holokausta lietas nu it nemaz nebija interesējušas. Esmu austrālietis, luterānis, turklāt neeju uz baznīcu, kur nu vēl uz sinagogu. Ebreji un visa tā viņu būšana ― kas tas vispār ir? Onkulis teica, ka vajag palīdzēt, sniegt liecību.
― Kādu liecību?
― Tur jau tā lieta! Te atklājās viss viņa nodums, spēle, tā teikt. Pirms mirkļa taču vēl bijām pie glāzītes atcerējušies: kā visi kopā cīnījās, kā bataljons par mani rūpējās un tā tālāk. Tagad tikai vajag ņemt papīru un to visu kārtīgi uzrakstīt. Ko lai saka? Jāraksta taču tikai patiesība. Ka esmu pateicīgs. Ka viņi mani aprūpēja.
― Tā tiešām bija?
― Ja nebūtu tā bataljona, es būtu nomiris mežā, vai arī...
― Vai arī tas bataljons būtu tevi nošāvis.
― Tas vai kāds cits. Droši vien... Maz jau patiesībā trūka. Slēpjoties mežā, reiz uzskrēju virsū kādam zemniekam, varbūt mežcirtējam. Atceros, kā turēja mani aiz skausta ar cietu, lielu roku un cēla gaisā kā tādu kucēnu. „Žīdēns,” viņš teica.
― Atceries, ka tieši tā teica?
― Atceros. Jevrej. Iebāza mani grozā, tādā no kārkliem pītā, un uzmeta plecos, kā tādā baisā pasakā, un stiepa prom pa mežu. Gāja pa taciņu, tad tā palika šaurāka, redzēju kaut kādas mājas, tad lielāku māju, tādu kā skolu. Vārtus, aiz vārtiem laukumu. Tā malā pie sienas stāvēja kādi padsmit vai varbūt trīsdesmit vīrieši. Laikam bija arī pāris sievietes. Bērnu nebija. Izņemot mani.
― Ebreji?
― Izskatījās tāpat kā mūsu Kojdanovas kaimiņi. Manuprāt, vienkārši ― kā cilvēki. Dalījumu žīdos un nežīdos iemācījos vēlāk. Milzis nosvieda mani zemē ar visu grozu, un tad es pamanīju zaldātus. Stāvēja, mierīgi sarunājās, pīpēja, kaut ko dzēra no kopīgas pudeles. Viņiem bija maize. Redzēju, kā viens koda šķēlē. Laikam biju badā, jo no visa, ko tur ieraudzīju, man tā šķēle bija vissvarīgākā. Līdz šai dienai miglaini atceros to skatu, kas man pavērās, kad biju ticis ārā no groza, un tajā visā viena svarīga lieta ― maizes kumoss... Tas, kas mani atnesa, teica viņiem: „Reku, jums vēl viens...” vai kaut ko tādu, bet viņi savā valodā atbildēja. Varbūt pateicās, varbūt nē, tas atburkšķēja pretī un aizgāja.
― Ko karavīri?
― Izpīpēja cigaretes un ķērās pie pistolēm. Nodomāju: ja jau grib mani tūlīt nobendēt, tad lai vismaz iedod gabalu maizes. Pacēlu galvu, paskatījos acīs vienam no karavīriem, un mūsu skatieni uz brīdi satikās.
― Tas bija izšķirošais?
―  Laikam. Viņš bija grupas vadītājs. Varbūt to kaut kā instinktīvi sajutu. Pieskrēju viņam klāt un iekliedzos: „Dod maizi!”. Pirms paspēju aizskriet, lai viņam kaut vai pieķertos, mani noķēra cits karavīrs. Nesita, negrūda, tikai, stipri satvēris aiz pleca, aizveda un nolika pie citiem vīriešiem, kas stāvēja pie sienas. Zaldāti sastājās rindās tai iepretī. Mūsu nāve karājās gaisā tā, ka to gandrīz varēja ar roku aizsniegt. Likās, viens mirklis, un ― nekā vairs nebūs.
― Kas notika?
― Seržants Kūlis ― viņa vārdu tolaik, protams, nezināju ― kaut ko nokliedzās savā valodā un kādu brīdi viss it kā sastinga. Zināju, ka tagad kaut kas notiks uz labu, ka tikai kaut kas ātri jāizdomā. Sāku visādi vaibstīties, taisīt smieklīgas grimases, ķēros sev pie vēdera, lai parādītu, ka esmu izsalcis. Izlikos, ka ēdu, ka šķinu iekšā neesošu maizes klaipu. Gribēju, lai būtu smieklīgi. Gribēju, lai viņi nodomā, ka esmu jautrs un labs puika. Tāds, kuru nevajag nogalināt.
― Seržants Kūlis tevi izglāba.
― Ieveda mani skolā, izģērba, nogrozīja galvu un krieviski atkārtoja: „Ņehorošo, ņehorošo”. Ilgi pīpēja un pūta man dūmus pār galvu, neko neteica, bet vaigs kļuva aizvien drūmāks. Aiz loga dārdēja šāvieni. Beigu beigās paskatījās man acīs, it kā gribētu likt man kaut ko zvērēt, un lēnām teica: „Negribu tevi nogalināt, bet nevaru tevi izglābt. Vienīgā izeja: ņemšu tevi līdzi. Tu visiem saki, ka esi krievu bārenis, kam partizāni nogalinājuši vecākus. Un nekad neļauj, ka tevi kāds redzētu pliku.”

Gaišzilā forma un melnais mētelis

Pēc Gdaņskas rādām Kurzemam Toruņu. Stāstām par piemiņas vietām, bet viņš ― par degošiem ciematiem un bērnu apkaušanām. Un par karavīru draudzību.
― Tu, Aleks, kļuvi par tādu kā pulka dēlu.
― Drīzāk par bataljona. Kurzemes bataljona.
[..] ― Pēc tam, kad bataljons tika iekļauts SS divīzijā, tevi pat paaugstināja par kaprāli. Tu biji kļuvis par jaunāko rotenfīreru Hitlera armijā un ticis pie zilās formas...
― ..un pie īsta ieroča. Un melna mēteļa. Paliku ar viņiem kopā ― laimē un nelaimē.
― Vienīgi nelaimes bija pārsvarā.
― Šausmīgas lietas darījām.
― Piemēram, Sloņimā.
― Jā.
― Kad jūs tur bijāt?
― Precīzi nezinu, bet šķiet, ka bija snidzis.
― Vēlākais, četrdesmit otrā gada aprīlī.
― Tas bija pēcpusdienā. Akcija sākās pēcpusdienā. Vismaz mums, bataljonam. Lielāko dienas daļu pavadījām, gaidot stacijā. Daudzi toreiz nāca man klāt, fotografējās ar mani kopā. Biju pārējiem tāda kā atrakcija.
― Vai tā tapa arī minētā fotogrāfija?
― Tieši tā. Fotogrāfs nostādīja mūs rindā starp vagoniem un palūdza pasmaidīt.
― Un pēc tam?
― Pēc tam devāmies uz pilsētu.

Izzūdošās sejas

Kamēr viņi gāja, seržants Kūlis turēja mazo karavīru pie rokas. Saule jau bija zemu. Alekss atceras vēl ko: sejas logos.

― Tās pazuda, tiklīdz pagriezos, lai paskatītos. Vēstīja par šausmām un kaut ko ļoti, ļoti sliktu. Es to jutu. Bijām taču piedalījušies vairākās akcijās arī iepriekš. Nonācām kādā lielākā laukumā. Tur tāda liela māja. Plata un divus vai trīs stāvus augsta. Pie tās cilvēki. Atlika uz tiem paskatīties, lai es visu saprastu. Atkal tie paši. Tie paši, kas Kojdanovā, tie paši, kas skolas pagalmā. Bārdaini vīri melnās drēbēs, pārbijušās sievietes ar maziem bērniem. Seržants atkārtoja: „Partizāni.” Zaldāti sāka dzīt cilvēkus iekšā mājā. Tad ar dēļiem aiznagloja durvis, jo logi bija aiznagloti jau iepriekš. Un tad aizdedzināja. Liesmas uzšāvās gaisā vienā mirklī, un dzirdēt varēja tikai uguns rūkoņu.
― Pēc tam mēs izdzirdējām kliedzienus. Sākumā varēja atšķirt raudāšanu un vārdus, pēc tam tas pārvērtās spalgā, degoša koka būkšķu pastiprinātā brēcienā. Latvieši, kas jau tad bija piedzērušies un pirms tam skaļi sakliedzās savā starpā, tagad arī pieklusa. Stāvējām un skatījāmies tajās milzu liesmās. Saule rietēja, gribēju novērsties, lai neskatītos, bet tad viens no mūsu vienības prasīja: „Kāpēc tu stāvi ar muguru?” Viņš parāva mani aiz pleca un nostādīja sev priekšā kā lelli. „Stāvi un skaties!” uzkliedza. Skatos uz to vēl šodien.

Piemeta vēl arī granātas

Pirms 1939. gada Sloņima bija Novogrodkas vojevodistes poļu pilsēta ar 30 tūkstošiem iedzīvotāju. Ebreju skaits ― pēc dažādiem avotiem ― bija no desmit līdz padsmit tūkstošiem ļaužu. Vairums no tiem bija pēcnācēji 17. gadsimtā ieceļojušajiem bēgļiem no Rietumeiropas, tostarp Spānijas un Portugāles.

Pēc padomju karaspēka invāzijas Polijā ieradās arī bēgļi no vācu okupētās joslas. Baltkrievu vēsturnieks Sergejs Čhrins lēš, ka tolaik ebreju skaits Sloņimā bija ap 27 tūkstošiem.

Aptuveni tūkstotis no tiem ― galvenokārt bagātākie tirgotāji, rabīni un inteliģence ― bija vēl pirms Vērmahta iebrukuma izsūtīti uz Sibīriju. Palikušajiem šausmas sākās 1941. gada vasarā.

Varšavas Ebreju vēstures institūtā glabājas ar roku rakstīta Mordehaja Kronenberga liecība: „Vērmahts iebruka Sloņimā 25. jūnijā. 10 dienas vēlāk ieradās gestapo grupa ar mērķi savākt 1200 jaunu ebreju vīriešu [..], stāstot, ka tie tiks sūtīti darbā uz Vāciju. Pēc 2―3 nedēļām mātes un sievas atrada mežā svaigus kapus apmēram 50 km no Sloņimas, un turpat arī atrada asiņainus pazudušo apģērbus un pases. Pēc sešiem mēnešiem gestapo nogādāja ebreju ciematā vēstules no tiem „darbā aizvestajiem”. Izrādījās, ka tās rakstītas (pirms nāves) prīmusa gaismā ar vēlāku datumu.” Tālākās Kronenberga liecības vēsta par arvien asiņainākiem uzbrukumiem Sloņimas ebrejiem ― kārtējās kontribūcijas, nošaušanas, piespiedu darbs un beigu beigās ― pirmā lielākā slepkavošana.

„14. novembrī ukraiņu žandarmērija, kā arī baltkrievu melnā policija nobloķēja ielas un izdzina žīdus no mājām. Ņēma tikai tos, kas istabā, tālāk nekur nemeklēja, un gandrīz neviens jau arī neslēpās. Visus aizveda uz Petrašovici. [Tur] viņus izšāva ukraiņi, lietuvieši un baltkrievu policija. Visi bija šausmīgi piedzērušies. Pēc tam sameta vēl kapos granātas.”

1941. gadā nodibināja Sloņimas ebreju geto.

Trīs dzīvas lāpas

Aizbraucām uz Sloņimu. Tagadējā Baltkrievijā. Bijušo geto teritoju dala pilsētas tirgus ar ķīniešu precēm, nesen izveidots parks un padsmit vecu namu, starp kuriem aug nātres.

Mordehajs Kronenbergs geto likvidāciju apraksta šādi: „Geto ielenca vāciešu, lietuviešu vienības un baltkrievu policija. Pirmajā dienā savāca tikai 300 cilvēku, pārējie bija paslēpušies. Redzot, ka tādā veidā akcija neizdosies, sāka dedzināt mājas. Žīdi tika sadedzināti dzīvi, tie, kam izdevās izkļūt no slēpņiem, tika nošauti vai arī iedzīti atpakaļ liesmās. Tie barbari meta bērnus ugunī.”

― No uguns izskrēja viena sieviete un divi bērni, ― stāsta Alekss.
― No uguns?
― No tās liesmu sienas. Sieviete skrēja uz mūsu pusi un dega. Bērni pakaļ. Trīs dzīvas lāpas: viena liela un divas mazas. Nekliedza, vai varbūt es nedzirdēju... Skrēja. Tad sāka birt šāvieni. Neredzēju, kas šāva, bet, izdzirdējis karabīnes rīboņu, atrāvu acis no degošajiem un paskatījos, no kurienes šauj. Seržants un divi citi no mūsu vienības nolaida šautenes. Kūlis tobrīd uz mani paskatījās. Bijām dažu, nu, varbūt pārdesmit metru attālumā viens no otra.
― Tātad Kūlis nošāva tos cilvēkus? Tavs glābējs, seržants?
― Nezinu, neesmu drošs, ka tas bija viņš. Bēgu projām no turienes. Skrēju un raudāju, neredzēju, kurp skrienu. Paskrēju garām pāris ielām un iespruku kaut kādā koka būdelē; tā bija lauku sēta: māja, žogs, sētsvidus un māja ar vienu istabu. Noslēpos tumšākajā stūrī, sarāvos čokurā. Gribēju izgaist, iekrist zemē, neko nejust, nebūt. Neizdevās. Mani pamanīja zemnieks ― spēcīgs vīrs. Spārdīja mani kā suni, kā lupatu bumbu. Gribēju viņam toreiz pateikt: „Pareizi, pareizi! Sodi mani un pēc tam ņem pie sevis. Negribu būt karavīrs, negribu vairs mundieri, esmu partizāns!” Nesanāca. Viņš mani nosistu, ja tomēr nesaņemtos bēgt. Aizskrēju atpakaļ. Pie seržanta. [..]

Šodiena

― Es vairs nespēju justies kā latvietis, ― saka Alekss, kad no Toruņas kopā atgriežamies Varšavā. Pēc divām dienām Kurzems lidos uz Londonu, kur dzīvo vecākais no viņa trim dēliem, Marks.

Viņš bija pirmais, kam Alekss pirms 12 gadiem izstāstīja savu dzīvesstāstu. Pēc tam kopā devās pie holokausta pētniekiem, meklējot un vācot trūkstošās liecības. Viņi tās vāc joprojām, un Alekss katru mēnesi atceras aizvien vairāk un vairāk par to laiku.

― Kas tad tu īsti esi? ― jautāju. ― Austrālietis, ebrejs, baltkrievs?
― Kā ebrejs nejūtos. Nu, patiesībā par viņiem neko nezinu.. un laikam īpaši negribu zināt. Mani tas nevelk. Neesmu reliģiozs.
― Netici Dievam?
― Neticu. Ja viņš būtu, tad neko tādu nebūtu pieļāvis.
― Varbūt, ka Dievs ir ārpus laba un ļauna.
― Nekas nav ārpus laba. Un nekas neattaisno ļaunumu. Tādu ļaunumu.
― Tu nekad neesi lūdzis Dievu?
― Kādēļ lai es to darītu?

2008. gadā iznākušas divas grāmatas par Aleksa Kurzema dzīvi:
Piotra Gluhovska un Marčina Kovaļska grāmata: „Nevajag mani nogalināt” (Nie trzeba mnie zabijać, Agora, Polska); dēla Marka Kurzema grāmata par tēvu „Talismans” (Mascot, Ebury Press, 2008, United Kingdom); 2004. gadā Linas Kanevas režijā uzņemta arī filma ar tādu pašu nosaukumu un Marka Kurzema sagatavotu scenāriju.

Materiāli par Uldi Kurzemnieku jeb Aleksu Kurzemu atrodami daudzos pasaules lielākajos medijos; latviešu valodā, aplūkojot un precizējot vairākus vēsturiskus faktus, par jaunāko leģiona karavīru rakstījis Uldis Neiburgs: „Ulda Kurzemnieka noslēpums” materiāls publicēts laikrakstā Latvijas Avīze 2004. gada 7. maijā, kā arī portālā „Noziegumi pret cilvēci”.

Publicēta intervijas saīsināta versija; Kurzema jeb Kurzemnieka vārds atveidots pēc pirmpublikācijas oriģinālmateriāla.