Armands Znotiņš: Lāgerlēvas mitoloģija (3)

2008. gada 26. oktobrī, plkst. 23:10

Rubrika: Redzējumi

Laikā, kad literārās pasaules uzmanība pastiprināti pievērsta Zviedrijai, kur oktobra beigās tiek paziņoti jauno Nobela prēmijas laureātu vārdi un Zviedru akadēmija piešķir Nobela prēmiju literatūrā (2008. gada prēmija tikusi franču rakstniekam Žanam Marī Gistavam Leklēzio), nenāktu par sliktu ielūkoties aptuveni gadsimtu senā pagātnē un pievērst uzmanību zviedru rakstniecei, 1909. gada Nobela prēmijas laureātei Selmai Lāgerlēvai. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šī rakstniece Latvijas apstākļos, visticamāk, jau ilgāku laiku atrodas literārā perifērijā – tādēļ vien, ka pārstāv nevis modernismu, bet gan reālismu (varu derēt, ka tādā pašā situācijā un tā paša iemesla dēļ Latvijā tikpat kā aizmirsti ir arī tādi 20. gadsimta literatūras meistari kā Aleksejs Tolstojs, Teodors Dreizers vai Heinrihs Manns). Arī es, jāatzīst, Lāgerlēvas darbiem pēc „Nilsa Holgersona brīnišķīgā ceļojuma” pievērsos drīzāk nepieciešamības nekā izvēles vadīts: Lāgerlēvas pirmo un izcilāko darbu ― romānu „Gesta Berlings” ― izlasīju tieši tādēļ, ka tas ir Lāgerlēvas izcilākais darbs un vēl pie tam izdots padomju laika sērijā „Klasikas bibliotēka”, kura grāmatplauktā izskatās sevišķi skaisti, savukārt romānu triloģiju „Lēvenšelda gredzens”, „Šarlote Lēvenšelde” un „Anna Sverda” ― apstākļos, kas līdzīgi ieslodzījumam un kuros iepriekšminētā grāmata bija vienīgā nopietni uztveramā, kam nebija izrautas lapas.

Lai nu kā, šie darbi izraisīja virkni ar teoloģijas un psiholoģijas sfēru saistītu pārdomu un rosināja uzdot arī pāris tikai pašai Lāgerlēvai droši atbildamus jautājumus par viņas personisko dzīvi. Žēl, ka neesmu piedzīvojis laiku, kad Latvijā tika uzvests „Gestas Berlinga” dramatizējums Eduarda Smiļģa režijā ― lai gan, spriežot pēc konteksta, romantizēts un patētisks, tas padziļinātu iespaidu par šajā romānā sastopamo īpašo romantisma, realitātes un fantāzijas sakausējumu, kas acīmredzot Lāgerlēvai arī piešķīris paliekošu vietu pasaules literatūrā. Speciāli pievērsu uzmanību ― par romāna darbības laiku piesaukts pārmaiņus 18. un 19. gadsimts, un tas nu neiet kopā ar tradicionālajiem priekšstatiem par reālismu. Savukārt romānā aprakstītie notikumi ir nepārprotami nereāli ― drīzāk tuvi skandināvu leģendām nekā 19. gadsimta aprakstošajam vēstījumam, un diezgan droši, ka 1891. gadā tapušais darbs kardināli atšķīrās no visas tā laika zviedru literatūras kopainas. Bet „Lēvenšelda gredzena” romānu cikls pieder pie Lāgerlēvas daiļrades vēlīnās daļas, rakstīts 20. gadsimta 20. gados līdz ar jau otro autobiogrāfisko darbu „Morbaka”. Zinot, kas tajā pašā laikā tapis pārējā literatūrā ― diapazonā no simbolisma līdz dadaismam ― un ka Lāgerlēvas stils mainījies ja nu vienīgi uz „slikto pusi”, tam kļūstot vēl vairāk vēstījoši reālistiskam, lasīju šos romānus ar lielu skepsi, taču komplektā ar „Gestu Berlingu” šie darbi galu galā izsauca noteiktu spriedumu loku.

Divas detaļas jau no paša sākuma darīja mani aizdomīgu un pēc „Lēvenšelda gredzena” triloģijas izlasīšanas radīja vēlmi parunāt ar Lāgerlēvu personiski. Pirmkārt, visur figurē no amata atcelta mācītāja tēls, kurš, nespējot novērsties no pasaulīgās dzīves vilinājumiem un vienlaikus cenšoties ― gan ar vētrainiem panākumiem, gan ar tikpat graujošām neveiksmēm ― realitātē iedzīvināt evaņģēlijos atklātajai kristietībai pēc iespējas tuvāku kalpošanu Dievam un cilvēkiem, darbības gaitā iegūst arvien traģiskākus vaibstus. Te nu autore sekojusi pašai tik tuvajiem piētisma ideāliem, kuri par cilvēka dzīves jēgu uzskata pazemīgu sekošanu kristietības dogmām un protestantisku darba ētiku ― paradoksāli, bet, šos ideālus vēlreiz un vēlreiz konfrontējot ar literāro īstenību (kura, kā zināms, ir vēl patiesāka par dzīves īstenību), rakstniece nonāk pie secinājumiem, kuri nebūt nav piētismam glaimojoši. Varu pateikt priekšā, ka literārā tēlojuma apvienošana ar konkrētu ideoloģiju, manuprāt, „Gestas Berlinga” finālā sasniedz pavisam pretēju mērķi ― romāna noslēgums salīdzinājumā ar visu iepriekšējo romantisko vērienu ir tik plakans un garlaicīgs, ka izgaisina visas iespējamās cerības. Turpretī 34 gadus vēlāk, 1925. gadā, izdotajā romānā „Šarlote Lēvenšelde” notiek drīzāk otrādi, un teikumus „Vairākkārt esmu novērojis jauno Ekenstetu, brīžiem es viņā saskatīju ģeniālu un cēlu garu, kas liecina par viņa nākotnes diženumu. Bet tai pašā laikā viņš man licies cietsirdīgs, pat ļauns, lētticīgs un viegli sakaitināms, it kā viņam trūktu vesela cilvēka saprāta,” es ieteiktu pārdomāt jebkuram cilvēkam, kas sevi uzskata par pārliecinātu kristieti.

Otrkārt, gan „Gestā Berlingā”, gan „Lēvenšelda gredzena” ciklā Lāgerlēva tik poētiski un skaisti apraksta vīrieša un sievietes mīlestību. Bez ironijas – šīs transcendentāli trauslās un smalki jutekliskās lappuses var lasīt ar patiesu iepriecinājumu. Taču ievērojamākajos Lāgerlēvas darbos jūs nekur neatradīsiet laimīgu mīlestību ― vienmēr notiek tā, ka neizprotamu likteņa pavērsienu ― tās pašas jau pieminētās lētticības un strauja aizkaitinājuma ― vai pat gandrīz tiešas likteņa iejaukšanās rezultātā šīs jūtas izvēršas par traģisku atsacīšanos, savukārt realitātē īstenota mīlestība ― par klaju uzupurēšanos. Galu galā romānā „Anna Sverda” Lāgerlēva jau nonāk pie fatālistiska pasaules skatījuma, rakstot par vienkāršo cilvēku, tātad, ideālam vistuvāko, ticību, ka līdztekus paļāvībai uz saviem spēkiem un neizdibināmiem Dieva ceļiem, pastāv kāds liktenīgs spēks, kas ir stiprāks par Dievu un ko nekas nespēj ietekmēt. Šādus uzskatus, protams, var uzlūkot kā nekonsekventu kalvinisma izpausmi, taču ar visu cieņu pret Lāgerlēvas reliģisko pārliecību nevaru nepieminēt, ka manā skatījumā šāda uztvere ir vairs nevis teoloģiska, bet gan mitoloģiska.

Kāda visam iepriekš rakstītajam ir saistība ar Selmas Lāgerlēvas personisko dzīvi? Raugoties no marksisma skatupunkta ― viegli rakstīt par atsacīšanos no visām sekulārajām vērtībām un izvēli radikāla evanģēlisma garā, dzīvojot labklājībā Morbakas muižā. Lūkojoties no feminisma skatupunkta ― iespējams, ka Lāgerlēvas darbos aplūkoto reliģisko un intīmo tēmu ievirzi ietekmējusi rakstnieces seksuālā orientācija. Lāgerlēva nekad nebija precējusies ― un viendzimuma laulības viņas laikā arī nebija iedomājamas, taču homoseksuālas jūtas un attiecības viņai bija (jāatzīmē, ka daļu viņas mīļotajām sievietēm adresēto vēstuļu Lāgerlēva atļāva publiskot 50 gadus pēc nāves, un tas tātad notika tikai 1990. gadā). Var vienīgi minēt, kā Lāgerlēvas apziņā viņas intīmā dzīve spēja sadzīvot ar reliģisko pārliecību. Iespējams, viņa uzskatīja savas izjūtas un attiecības par neārstējamām un slēpjamām novirzēm, iespējams, viņa sevi uzskatīja par lielu grēcinieci, un, iespējams, šeit meklējami atslēgas punkti rakstnieces darbos paustajam reliģisko nostādņu un cilvēcisko attiecību dramatiskajam dinamismam. Ņemot vērā, ka rakstnieci intervēt vairs nav iespējams, uzskatīšu šo eseju par savu ieguldījumu Lāgerlēvas mitoloģizācijā.