Kā kļūt par izcilu rakstnieku (vīriešu versija)? Č. Bukovskis, U. Bērziņš, N. Sakss, A. Ogriņš (13)

2008. gada 20. oktobrī, plkst. 22:10

Rubrika: Redzējumi

Kādu rītu es vēlējos uzzināt atbildi uz šo jautājumu.
A.K.


Čārlzs Bukovskis

Kā kļūt par izcilu rakstnieku

vispirms izpis labi daudz sieviešu
skaistu sieviešu
un uzraksti dažus jēdzīgus mīlas dzejoļus.

un neuztraucies par vecumu
un/vai jauniem svaigiem talantiem.

tikai dzer vēl alu
vēl un vēl alu

un vismaz reizi nedēļā aizbrauc uz
hipodromu

un laimē
ja iespējams.

iemācīties laimēt ir grūti –
labs zaudētājs var būt katrs pālis.

un nepamet novārtā
Brāmsu un Bahu, un
alu.

nepārpūlies.

guli līdz dienasvidum.

vairies no kredītkartēm
vienmēr centies nemaksāt
laikā.

atceries ka lai nokniebtos
šajā pasaulē nevajag maksāt
vairāk par $50 (tagad – 1977).

un ja tev piemīt spēja mīlēt
mīli vispirms sevi
bet vienmēr apzinies ka var gadīties
pilnīga sakāve
vienalga vai sakāves iemesli šķiet
pamatoti vai nepamatoti –

nenāks par nāvi arī
agra iepazīšanās ar nāvi.

vairies no baznīcām bāriem muzejiem
un esi pacietīgs kā
zirneklis –
laiks ir ikviena krusts
tāpat kā
trimda
sakāve
nodevība

visa tā draņķība.

turies pie alus.

alus ir asiņu avots.

neizsīkstošs mīlas avots.

sadabū lielu rakstāmmašīnu
un klausoties ļaužu soļos
aiz loga

dauzi to mašīnu
dauzi riktīgi

lai tas ir smagsvaru cīniņš

lai svaigs vērsis vienmēr arēnā metas
tev virsū

un atceries vecos matadorus:
Hemingveju, Selīnu, Dostojevski, Hamsunu.

ja tu domā ka viņi nejuka prātā
šaurās istabās
tieši kā tagad tu

bez sievietēm
bez pārtikas
bez cerībām

tad tu neesi gatavs.

dzer vēl alu.
laika pietiks.
un ja ne
tad arī
nekas.

No angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs


Uldis Bērziņš: Bukovska laiks, o!

Jā, Bukovska laikā es tā pa īstam mājās, 1977. gads: dzeru alu, bet uz hipodromu nebraukšu, es braukšu uz tirgu dzert vēl alu. Zivju paviljons! Es eju uz antikvariātu un atrodu ko necerētu, ko traki labu latviski, krieviski, poliski, angliski ― vai pie filozofijas plaukta iepazīstos ar piedzīvojumus alkstošu pajaunu divvalodīgu profesori. Un tovakar dzeru konjaku. Es guļu līdz dienvidum. Es lidoju uz Baku, Erevānu, Bratislavu un Prāgu, Sešdesmitie sen garām, bet mēs vēl īkšķojam, „stopojam” Latvijā, Igaunijā, Čehijā, Es šosejas malā uzrakstu pantiņu. Es rakstu, kad man uznāk, kad man burti lapā plati „kā smagsvaru cīniņš” (Č.B.), kad man mute vaļā un zīmulim gals lūst. Es Rīgā „stopēju” alus dzeršanu, veselu gadu turos bez alus, bet tad Prāgā neviļus atsāku, jo Prāgā slāpst katram. Paldies, Dievs, ka es nemīlu sevi. Atradis Charles Bukowski, ko mīlēt ― „sevi”! Tik daudz „īsta”, mīli to: ēdienus, dzērienus, valodas, sievietes, allažīgās ilūzijas, ka „brīvība uzvarēs”, beidzot mīli tak i pašu Dievu.   there’s time.     and if there’s not       that’s all right      too. (Ch. B.)

Ir viens krievu dzejnieks, gadus desmit par mani jaunāks, Jer... Jero... nu nevaru atcerēties, bet viņam ģeniāls dzejolis par to, kā Kaukāza varonis Šamils padevies cara ģenerālim. Dzejnieks gribētu ienirt laikā, apvērst vēsturi, stāt „brīvības pusē” ― daudz nevajag, pietiktu ar... pāris vezumiem automātu ― un impērija te netiktu pāri, nesabradātu kalniešu ciemus! Rakstīts desmit gadus pirms čečenu nacionālās atbrīvošanās kara... vēlāk, Ičkerijas likteņiem juzdams līdzi, es šo dzejoli bieži atcerējos un sevī pārdzīvoju. Tas ir tik viens no daudziem spēcīgiem viņa dzejoļiem, bet pazīstu cilvēkus, kam taisni tas sevišķi iekritis prātā. Vēlāk, pilsētā, kuras vārdu neatceros, sastapu vienu citu krievu dzejnieku ― nē, kāpēc? Vai tik tas nebija Platonovam veltītā konferencē Bernē, jā, paskatīšos to Slavica Helvetica sējumiņu... 1996. gada septembris, un manu sarunbiedru sauc Dmitrijs Prigovs. Es viņam prasu: kā tagad iet tam dzejniekam, kura dzejoļus Astoņdesmito gadu krievu dzejas kontekstā turēju par visizcilākajiemm... „Kā iet? A nekā! Ko tu viņā saskati izcilu? Būt izcilam dzejniekam ― tas ir bizness, tā ir profesija, tā ir vesela politika ― baltais, melnais un Varavīksnes PR. Jāzin, kur piedalīties, ko noraidīt ― jārada „nopārdodams”, efektīvs emocionāli intelektuālais brends, jā, nesmīni, lūdzu! Vai viņš raksta? Varbūt. Neesmu interesējies. Dzejnieks dzer un „cieš”! Aizmirsti šos stereotipus! Dzer? Dračī? Spēlē datorspēles? Lūzeris viņš ir, nevis ģēnijs.” Par Bukovski laikam tā Prigovs neteiktu ― lūzeris. Viņš teiktu: Bukovskis bija labs savam laikam, viņš zināja, ko Sešdesmitajos un Septiņdesmitajos varēja „nopārdot”. Jātur deguns pa vējam!

Tagad kāds vārds par leksiku. Te bītiņi un hipiji ir uzvarējuši pasaules karā! Atceros kā šodien ― mēs 197kurā tur gadā strīdāmies Maskavā ar turku dzejnieku Ataolu Behramoglu. Remdenos izspļauj, Ataols nav nekāda Dieva dāvana, viņš var strīdā i sakauties, ir redzēts ar zilu aci: ko tu plāties, Uldi? Atradušies man latvji no Mežonīgajiem Rietumiem! Vai latviešu dzejā tu vari konjuģēt: es pisu, tu pis, viņš, viņa pis? Tik nemelo tagad! ― Saku: tās ir stipras zāles, es ņemu to reti. Es šo vārdu iepilinu rūpīgi kā indi. Bet: manas paaudzes dzejā jau var konjuģēt katru verbu! ― Ataols Behramoglu saka, nu, tāpēc tev tā tava pirmā grāmatēle nav vēl iznākusi! ―. Daļa taisnības viņa vārdos tad vēl bija. Bet trešajā pasaules karā uzvarējām mēs ar Bukovski.

Kāds vārds par Jāņa Elsberga veikto latviskojumu. Jānis Elsbergs ir joprojām temperamentīgs ― un jau pieredzējis dzejas tulks. Ja viņš lasa Bukovska grāmatā ― How to be a great writer, tad man jātic Jānim, nevis satoriešu atsūtītai versijai: How to be a good writer. ― Jā, bet neviens mēs neesam uzlekuši augstāk par paša dibenu, ne es, ne Jānis. Kā tapt par izcilu rakstnieku, to varētu prasīt Dmitrijam Prigovam, ne Bukovskim. Tak Bukovski nodarbina un nomoka, kā „būt” labam, nu, „īstam”, nu, „izcilam” rakstniekam. Šā dzejoļa „liriskais es” nekādā laureātu hipodromā nerikšos. Smagsvaru cīniņš – ar rakstāmmašīnu, ar vārdu, ar savu trakumu. Make it the bull when he first charges in (Ch. B.)



Nils Sakss. Kā kļūt par izcilu rakstnieku?

Izcilais rakstnieks Ļevs Tolstojs savā izcilajā romānā „Anna Kareņina” (Č.Bukovskis minētajā dzejolī starp izcilniekiem ierindo Dostojevski, kas ir aptuveni tas pats, kas Tolstojs, tādēļ šāda atsauce uz Tolstoju aplūkojamā jautājuma sakarā ir pat vairāk nekā piedienīga) runā par kādu izcilu pulkvedi X. Aprakstot šo pulkvedi, izcilais rakstnieks Tolstojs lieto aptuveni šādu ilustrāciju ― Pulkvedis X bija viens no tiem talantīgajiem (šajā gadījumā ― izcilajiem) cilvēkiem, kuriem it labi padevās viss, kam vien viņi izlēma pievērsties. No tā var secināt, ka pulkvedis X ir kļuvis par izcilu kara stratēģi vien tāpēc, ka izlēmis pats vai apstākļu sakritības vedinājušas viņu veltīt savus spēkus militārajai mākslai. Ja viņa vēlmes vai apstākļi būtu bijuši citādi, un, pieņemsim, zēnības gados viņa prātu vairāk būtu nodarbinājusi politika vai poētika nevis zobencīņas, tad viņš būtu kļuvis par izcilu valstsvīru vai tikpat izcilu dzejnieku. Vēl vairāk ― ja šo jauno, talantīgo cilvēku būtu vilinājusi iespēja mūža skaistākās kaujas izcīnīt uz papīra, tad ar pilnu, nešaubīgu pārliecību varam teikt, ka viņš būtu kļuvis par izcilu rakstnieku.

Tātad, izcils rakstnieks ir vienkārši izcils cilvēks, kurš savus radošos spēkus nolēmis realizēt literatūras arēnā. Tikpat labi viņš būtu varējis kļūt par izcilu mediķi, izcilu skolotāju, izcilu pavāru vai, kā augstāk minētajā gadījumā, par izcilu pulkvedi. Bet viņš, par laimi mums, lasītājiem, izlēma kļūt par rakstnieku.

Paturot prātā šos argumentētos spriedumus, var izdarīt secinājumu, ka patiesībā mūs interesē nevis tapšana par izcilu rakstnieku, bet gan izcilas personības dzimšanas iespējamība. Šeit tad var atkal atgriezties pie izcilā pulkveža X (kurš tikpat labi varēja būt izcilais rakstnieks X). Vispirms jau ir vairāk nekā skaidrs, ka viņš nav dzimis nelikumīgā staļļa puiša un virtuves ķēkšas savienībā. Viņš nāk no titulētas, sabiedrībā cienījamas un, vēlams, turīgas ģimenes. Tātad viņam ir labs, vairākās paaudzēs pārbaudāms ģenētiskais materiāls. Diemžēl šobrīd tik pašsaprotama lieta ir kļuvusi par problēmu, jo sievietēm pat nav ar likumu uzlikts pienākums pie saderināšanās uzrādīt savu ciltskoka grāmatiņu. Arī aristokrātiskās kārtas atcelšana un dzimtcilvēku brīvlaišana ir neatgriezeniski ievārījusi tādu ģenētisko putru, no kuras krējumu nosmelt ierastajām metodēm vairs nav iespējams. Mums par laimi, šos mehānismus var aizvietot ar modernajām tehnoloģijām ― jo sevišķi, ar cilvēku klonēšanu. Tādā veidā mēs joprojām varam radīt ģenētiski pilnvērtīgu zēnu, kurš vismaz gēnu līmenī būtu predisponēts kļūt par izcilu cilvēku. Tomēr ar to viss nebūt nebeidzas, bet drīzāk gan tikai sākas. Jo pie nepareizas kopšanas arī visauglīgākais vīnakoks sāks nīkuļot un pārvērtīsies vien par nezāli. Tāpat kā pulkvedim X, arī šim ģenētiski modificētajam zēnam ir jāapgūst aristokrātiska audzināšana un izglītība. Kā to nodrošināt ― tur darbs pedagoģijas speciālistiem. Vien absolūti skaidrs, ka šiem speciālistiem skats būtu jāvērš vispirms jau Antīkās Grieķijas virzienā. Protams, neaizmirstot arī par labākajiem britu impērijas un vācu pedagoģiskās prakses piemēriem. Pēc tam vien atliks pagaidīt līdz šis jaunietis sasniedz brieduma gadus un tad palūgt viņam kaut ko uzrakstīt. Lūk, izcils rakstnieks gatavs!

Jā, vēl arī pastāv t.s. nejaušības princips ― par izcilu rakstnieku var gadīties arī nejauši piedzimt. Bet cerēt uz to ir tāpat, kā cerēt kļūt par izcilu rakstnieku dzerot alu un drātējot nezināmas izcelsmes sievietes. 



Andris Ogriņš. kā kļūt par izcilu rakstnieku

paņem sevi pie rokas un dodies,
nedomājot par ceļu un nesapņojot par galamērķi.

īstenības apjausmas mirkļos nopērc flautu,
pāris reizes iepūt,
salauz pret celi
un piesakies kādā no pasaules slavenākajiem
pūtēju orķestriem.

zinot, ka nepieņems,
kā uz knābja noskūpstītu putnu pats pieņem laiku ―

sagaidi katru nākamo rudeni.

kravājot mantas,
lidojumam uz ziemeļiem aizmirsti iepakot rakstāmmašīnu
un paliec bez skūpstiem
ar pirktajiem gājputniem mājās.

tuvākajā veikala sienā iepūt no salauztās flautas ―
strādā arī pēc divdesmit diviem.

un atceries pierakstīt,
kā no kurpes izpurināji savas nākotnes smilšu graudu.

kad apnīk turēties pie rokas,
pēc bukovska ieteikuma izroc bezgalīgi garu alu

un rāpo.
tā arī ir izcila iešana.