Reimonds Viljamss: Skaidrojums vārdam „Literatūra” (5)
2008. gada 6. oktobrī, plkst. 23:10
Rubrika: Bibliotēka
Literatūra ir sarežģīts vārds – daļēji tādēļ, ka mūsdienās tā pirmā, konvencionālā nozīme pirmajā acu uzmetienā šķiet tik skaidra. Tādos vārdu salikumos kā angļu literatūra vai mūsdienu literatūra acīmredzami nav nekā sarežģīta, ja vien neatrodam kādu iemeslu, lai pajautātu, vai visas grāmatas un rakstītais ir literatūra (un, ja nav, tad ko šis kritērijs izslēdz), vai arī ja nesaskaramies ar citu būtisku piemēru: literatūras un dramaturģijas (drāmas) nošķīrumu, kas, iespējams, tiek pamatots ar to, ka dramaturģija sākotnēji tiek rakstīta runas izrādei (lai arī bieži tā radīta lasīšanai). Pagrūti saprast, pēc kā īsti vadīties, mēģinot nošķirt šos nereti nepareizi lietotos jēdzienus, ja neķeramies pie vārda izcelsmes pētīšanas.
Literatūra angļu valodā ienākusi 14. gadsimtā, kad ar šo vārdu apzīmēja zinības, ko apgūst lasot. Vārda priekšgājējam ― littérature franču valodā vai latīņu litteratura ― bija tā pati pamatnozīme. Sakne ir littera ― latīniski: burts (alfabētā). Tādēļ literatūras jeb burtu vīrs (man of literature/ man of letters) apzīmēja to, ko mēs saprastu kā daudz lasījušu, izglītotu cilvēku. Sekojoši: „hes nocht sufficient literatur to undirstand the scripture” (1581; tulkojams kā apm. „tas gana burtus zin, lai rakstus saprastu”), „learned in all literature and erudition, divine and human” (Bēkons, 1605., tulk.: „ir skolojies visos rakstos un gudrībā, dievišķā un cilvēciskā”). Bēkona piemērā redzams, ka vārds izglītots rakstos (literatūrā) ir vienlaikus tuvināts lietvārdam: grāmatām (literatūrai), ko cilvēks pārzina. Taču galveno nozīmi ieraugām vienkārši īpašības vārdā, tas ir: lasītprotošs [burtiski: literāts] no 15. gs., ne tik daudz vārdā literārs, kas pirmoreiz parādās 17. gs. kā vienkārša alternatīva vārdam literāts; pēdējā pamatnozīme nostiprinajās tikai 18. gadsimtā, kā vēsta Keiva (William Cave) izvēlētais virsraksts latīņu valodā Historia Literaria (1688). Iepriekšējā vārda nozīme tika lietota pat vēl Džonsona darbā „Miltona dzīve”: „he had probably more than common literature, as his son addresses him in one of his most elaborate poems” (1780., tulk.: „Viņš visticamāk bija vairāk nekā tikai lasītpratējs – kā dēls viņu uzrunā vienā no sarežģītākajiem dzejoļiem latīņu valodā.”).
Jāteic, ka literatūra vairāk attiecās uz mūsdienu jēdzienu lasītprasme, kas, iespējams, tādēļ, ka vecākā nozīme jau bija zudusi, 19. gs. beigās tika uztverts kā jauns vārds. Tas nozīmēja gan spēju lasīt, gan izglītotību. To apstiprina arī pretējās nozīmes vārdi. Neliterāts (illiterate) nozīmēja maz lasījušu vai neizglītotu cilvēku: „Judgis illitturate” (1586); „my illiterate and rude style” (1597; „mans neliterārais un rupjais stils”) un pat vēl Česterfīldam: „the word illiterate, in its common acceptance, means a man who is ignorant of those two languages” (1748, „vārds neliterāts tā vispārpieņemtajā izpratnē nozīmē cilvēku, kurš nezina abas valodas [grieķu un latīņu]”). No 16. gs. beigām zināms novecojis vārds illiterature („the cause... ignorance... and illiterature” (1592; „iemesls .. nezināšana .. un neskolotība”)). Turpretī 17. gs. sākumā the literati (literāti) bija augsti izglītotie.
Taču vispārējā „pienācīgās izglītotības” izpratne, būdama stingri saistīta ar iespiestām grāmatām, lika pamatus vēlākajam dalījumam. Kolets (John Colet) 16. gadsimtā nošķīra jēdzienu literatūra un to, ko viņš sauca par bloteratūru (blotterature, no blot ― angl. tintes traips); šeit ideja par nespēju glīti rakstīt burtus ir paplašināta līdz priekšstatam par grāmatu, ko nevar vērtēt pēc pienācīgas izglītotības standartiem. Pirmās drošās zīmes par pamatnozīmes maiņu rodamas 18. gs. Literāri (literary) tika paplašināts ārpus atbilstības vārda literāts robežām; vispirms, domājams, izglītotības nozīmē, bet no 18. gs. vidus ― attiecībā un rakstīšanu kā profesiju un praksi: „literārie sasniegumi” (Goldsmits, 1759); „literārā reputācija” (Džonsons, 1773). Tas šķiet cieši saistīts ar paaugstināto autorības kā profesijas apziņu pārejas posmā no patronāžas uz grāmatu tirgu. Tur, kur Džonsons „Miltona dzīvē” lietoja literatūru augstas izglītotības nozīmē, „Koulija dzīvē” viņš rakstīja jau jaunajā nozīmē: „an author whose pregnancy of imagination and elegance of language have deservedly set him high in the ranks of literature” („autors, kura iztēles briedums un valodas elegance ir pelnīti pacēluši viņu augstu literatūras kategorijās”). (Viņa Vārdnīcas definīcija bija „skolotība, prasme burtos”.) Tomēr literatūra un literārs arī jaunajās nozīmēs aizvien attiecās uz grāmatu un rakstīšanas jomu; ja tika veidots nošķīrums, tas drīzāk attiecās uz visu zem pienācīgās izglītotības standarta, nevis uz atsevišķiem rakstīšanas veidiem. Tāds filozofs kā Hjūms visnotaļ dabiski runāja par „Mīlestību pret literāro Slavu” kā savu „galveno kaislību”. Viss, kas tiek veikts pienācīgās izglītības ietvaros, tika raksturots kā literatūra, un visas šīs jomas intereses un prakses ― kā literāras. Tā arī Hezlits grāmatā „Par personām, ko ikviens būtu gribējis sastapt” (Winterslow, II) vēsta: „Eirtons sacīja: „Pieņemu, ka pirmās divas personas, ko gribētos sastapt, būtu divi lielākie angļu literatūras pārstāvji: Sers Īzaks Ņūtons un misters Loks.”.” (Ap 1825. g.)
Šī ierastā frāze ― angļu literatūra ― jau vien ir būtiska attīstības sastāvdaļa. Nationallitteratur ideja attīstījās Vācijā, sākot ar 1770. gadiem, un pieminami ir sekojoši darbi: „Über die neuere deutsche Litteratur” („Par jaunāko vācu literatūru” ― Herders, 1767), „Les Siècles de littérature française” („Franču literatūras gadsimti”, 1772), „Storia della letteratura italiana” („Itāļu literatūras vēsture”, 1772). Angļu literatūra kā apzīmējums, domājams, ir sekojusi šīm literatūrām, lai arī Džonsons uz to norāda netieši. Ideja par „nāciju”, kam ir sava „literatūra”, ir sabiedrības, kultūras un, domājams, arī politikas attīstības būtisks priekšnoteikums.
Bieži nākas saskarties ar neveiksmīgu mēģinājumu iedalīt literatūru dažādos rakstīšanas veidos. To apgrūtina kaut vai tas apstāklis, ka šis dalījums nevar būt pabeigts: literārais redaktors vai literārais pielikums tomēr aizvien attiecas uz dažāda veida grāmatām. Taču sastopams un dažkārt īpaši akcentēts (tā pastāvīgās neskaidrības dēļ) dalījums, kas parādās vārdu salikumos kreatīvā literatūra (creative literature) un imaginatīvā literatūra (imaginative literature). Attiecībā uz pagātni literatūra aizvien ir samērā vispārīgs apzīmējums; piemēram, Kārlails vai Raskins, kuri nerakstīja romānus vai dzejoļus, vai lugas, tik un tā pieder angļu literatūrai. Ir jāveido stingrs nošķīrums starp šo un citiem rakstu veidiem ― filozofiju, esejām, vēsturi utt. ―, kam var piemist vai nepiemist literāra pilnveidotība vai literāri mērķi (ar to saprotot, ka līdzās tam, ka tie ir darbi pamatinteresēs ― filozofijā vai vēsturē ―, tie vēl ir arī „labi uzrakstīti”), bet kas parasti netiek raksturoti kā literatūra, ar ko varētu saprast labi sarakstītas grāmatas vai ko skaidrāk varētu iedalīt labi sarakstītās imaginārās un kreatīvās grāmatās. Angļu valodas mācīšana, īpaši universitātēs, izpaužas kā literatūras mācīšana, ar to saprotot galvenokārt dzejoļus, dramaturģiju un romānus; citi „nopietnu” rakstu veidi tiek apzīmēti kā vispārīgie vai diskursīvie. Pastāv arī literatūras kritika ― spriedumi un vērtējumi, kā (imaginatīvs vai kreatīvs) darbs ir sarakstīts, ―, un šī disciplīna bieži vien atrodas tālu no diskusijām par „idejām”, „vēsturi” vai „pamattēmu”. Tajā pašā laikā daudzi, pat vairums dzejoļu, romānu un lugu netiek uzlūkoti kā literatūra; tie it kā neaizsniedz līmeni, kas savā ziņā saistīts ar veco nošķīrumu par pienācīgu izglītotību; tie nav gana „substanciāli” vai „svarīgi”, lai tiktu dēvēti par literatūras darbiem. Tad ir jāievieš jauna populārās literatūras kategorija jeb sub-literārija, lai apzīmētu darbus, kas var būt proza, taču vienlaikus – nebūt imaginatīvi vai kreatīvi, un kas tādēļ atrodas ārpus estētikas interesēm un kas nav māksla.
Galvenais pagrieziens, ko reprezentē modernais literatūras, mākslas, estētikas, kreatīvā un imaginatīvā kopums, radis ierosmi sabiedrības un kultūras vēsturē. Literatūra kā tāda jāaplūko kā vēlīno viduslaiku un renesanses laikā izveidojusies grāmatu lasīšanas prasmes un grāmatu kvalitātes izolācija; vēlāk tai pievienojās iespiedtehniku attīstība. Aizvien aktīva bija mācīšanas nozīme šī jēdziena tvērumā, un literatūrai līdzās pastāvēja arī aktīvās gramatikas un retorikas mākslas. Pakāpeniski, drukas iespējām izplatoties, rakstīšana un grāmatas kļuva gandrīz par sinonīmiem; tam sekoja arī dramaturģijas radītais apmulsums, jo dramaturģija taču bija rakstība runai (tādējādi arī Šekspīrs acīmredzami ir literatūra, jo pastāv teksts, kas to apliecina). Šī literatūra saskaņā ar romantisma pamatprincipiem bija virzīta tieši uz imaginatīvajiem darbiem (imaginative writing). Interesanti ieraudzīt, kāds vārds šai parādībai tika lietots pirms nošķīruma. Tas bija ― dzeja (poetry), vārds, kas 1586. gadā definēts kā „the arte of making: which word as it hath alwaies beene especially used for the best of our English Poets, to expresse the very faculty of speaking or wryting Poetically” („taisīšanas māksla: vārds, kas ticis vienmēr lietots īpaši, lai apzīmētu mūsu labākos angļu Dzejniekus, lai izteiktu spēju runāt vai rakstīt Poētiski” ― pievērsiet uzmanību vārdam runāt). Sidnejs 1581. gadā rakstīja: „Atskaņas ir tikai ornaments, ne Dzejas iemesls; zināms, ka daudzi no labākajiem dzejniekiem nekad nav veidojuši atskaņas.” Dzejas kā metriskās kompozīcijas specifikācija ir aktuāla kopš 17. gs. vidus, lai arī Vērdsvērts to vēl pat apstrīdēja: „Es šeit lietoju vārdu „Dzeja” (lai arī pretēji saviem paša ieskatiem) kā pretstatu vārdam „Proza” un kā sinonīmu metriskajai kompozīcijai.” (1789) Tiek pieņemts, ka dzejas piesaiste versifikācijai līdz ar prozas žanru, piemēram, romāna attīstību padarīja literatūru par uzticamāko no vispārīgajiem apzīmējumiem. Tam aiz muguras bija palikusi renesanses izpratne par litterae humanae, kas galvenokārt tālu nošķīra sekulāro literatūru no reliģiskajiem sacerējumiem, un no tā bija attīstījusies vispārināta letters lietošana. Belles lettres kā jēdziens franču valodā bija klātesošs no 17. gs. vidus; ienākot jēdzienam literatūra, kļuva būtiski to sašaurināt. Dzeja bija apzīmējusi augsto rakstīšanas un runas mākslu īpašā attīstītas iztēles kontekstā; šo vārdu varēja pārvietot jebkurā virzienā. Literatūra 19. gs. izpratnē to atkārtoja, taču neiekļāva runas mākslu. Taču tas radīja zināmas grūtības ― nevis tādēļ, ka vēlāk pastāvēja dalījums imaginatīvā un kreatīvā tematikā (pastāvošā imaginatīvā un kreatīvā rakstu darbā), bet gan tādēļ, ka bija ieviesušās jaunas formas rakstiem, kas paredzēti runāšanai (tostarp gan radio translācijas, gan lugas), ko literatūras saistījums ar grāmatām iepriekš bija izslēdzis pēc definīcijas.
Pēdējos gados zīmīgi, ka literatūra un literārs, lai arī abi jēdzieni aizvien ir aktuāli tajā nozīmē, kādā tos lietoja pēc 18. gadsimta, un konvencionāli savā jomā, nostājušies sacensības pozīcijās ar tādiem jēdzieniem kā rakstīšana un komunikācija. Abi pēdējie šķiet piepildām aktīvākās un vispārīgākās no jēgām, ko iepriekšējais stingrais nošķīrums šķietami izslēdza. Vēl jo vairāk: literārs līdz ar šo reakciju ir ieguvis divas negribētas nozīmes – piederību iespiestai grāmatai vai pagātnes literatūrai tā vietā, lai tiktu saistīts ar mūsdienīgu runu un rakstiem; otra nozīme ir: grāmatās gūta pieredze (uz ko nevar paļauties) tā vietā, lai gūtu „faktisku priekšstatu”. Šī pēdējā nozīme pieskaras veselam problēmu lokam, kurā ietilpst relācijas starp literatūru (dzeju, prozu jeb fikciju, imaginatīvajiem darbiem) un īsto jeb aktuālo pieredzi. Protams, literārs ir ticis lietots kā ierocis diskusijās arī par atsevišķām citām mākslām ― viszīmīgāk tas izpaudies glezniecībā un mūzikā, kur darbs pašā medijā netiek uzskatīts par gana autonomu, un tiek vērtēta tā atkarība no „ārējām” „burtiskām” nozīmēm. Šī nozīme ir sastopama arī diskusijās par kino. Tikmēr jēdzieni literacy un illiteracy ― šajā gadījumā: rakstīt- un lasītprasme/ lasīt- un rakstītneprasme ir kļuvuši par atslēgas vārdiem sociālos konceptos daudz plašākā perspektīvā nekā tā, kas pastāvēja līdz 19. gs. Ar lasītneprasmi kā vārdu kopš 18. gadsimta apzīmēja neprasmi lasīt un rakstīt, bet lasītprasme no 19. gs. beigām bija vārds-jaunieviesums, kam vajadzēja paust pašas prasmes lieliskumu un pārākumu, sabiedrībai sākot šo prasmi uzskatīt par aizvien būtiskāku un nepieciešamāku.
Raymond Williams. Keywords (1st ed.). Fontana Communications Series, London, Collins, 1976.
No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.
dukts 07.10.08 10:54
yeah, marksisti nāk!
Av 07.10.08 12:33
lai jau tie citi iet revolūcijās
hm 08.10.08 16:27
labs materials!