Jūlijs Daniels: Ar kāja pa vēders (0)

2004. gada 31. augustā, plkst. 2:56

Rubrika: Bibliotēka
(stāsts)

Pēc atbrīvošanās man diezgan bieži vaicā: «Un kā tur šobrīd ar roku palaišanu? Sit?» — un tā ļoti uzmanīgi, ar cerību: «Jūs sita?»
Man ir grūti atbildēt. Teikt, ka nesita — nebūtu īsti pareizi, teikt, ka sita — būtu it kā pārspīlēts. Es labāk vispirms pastāstīšu, kas notika pirms divdesmit pieciem gadiem.
Mēs tolaik dzīvojām Armēņu šķērsielas un Maroseikas stūrī, milzīgā komunālajā dzīvoklī. Tur bija piecas ģimenes, viena virtuve, vienas labierīcības, nekādas vannas istabas un vispārēja sirsnība.
Tur dzīvoja arī burvīga tatāru ģimene: vīrs, sieva un trīs bērni. Kā viņi piecatā satilpa mazītiņā astoņu vai desmit kvadrātmetru istabiņā — nav iespējams izstāstīt. Bet viņi tur dzīvoja, un dzīvoja līksmi, draudzīgi, gandrīz bez skandāliem. Gandrīz — jo Soņa (Sofijata), ģimenes galva, bija

greizsirdīga, viegli aizkaitināma, ar kvēlu dienvidnieces temperamentu un šad tad sarīkoja skandālus savam vīram — rāmajam, strādīgajam Volodjam. Bet vispār viņa neturēja ļaunu prātu un vētrainās dusmas mijās ar tikpat vētrainu nožēlu. Mēs, visi pārējie, viņus pabalstījām. Tas galvenokārt izpaudās tā, ka mūsu vecākās dāmas — mana māte un divas citas kaimiņienes — mācīja Soņas bērnus: kura — matemātiku, kura — krievu valodu, kura — svešvalodu (rītos, virtuvē gatavojot brokastis, dāmas apspriedās gan franciski, gan vāciski par «Comedie Francaise», par Svjatoslava Rihtera koncertu, par pēdējo Remarka romānu...). Soņa viņas turēja godā, ja ne akurāt līdzās Allaham un Muhamedam, tad nekādā ziņā ne zemāk par mullu, kurš retumis, pa svētkiem, ieradās dzīvoklī un ar visu savu ganāmo pulku uz laiku okupēja mūsu istabu; istaba mums bija prāva — 17m², tad vēl kambarītis 3,5 m² ar durvīm un logu!
Soņai no pirmās laulības vēl bija pieaugusi meita Asja, precējusies, kura dzīvoja turpat tuvumā.
Tā kādu reizi šī Asja piezvanīja pa telefonu un raudādama paziņoja mātei, ka viņu piekāvis vīrs. To visu Soņa, pakārusi klausuli, visai mierīgi paziņoja dzīvokļa sabiedrībai. Mūsu inteliģentās dāmas aizsvilās: «Soņa, kā tu tā vari?... Tu tačueasi māte!... Tas ir šausmīgi!... Tev jāaizstāv Asja!...» u. t. jpr. Soņai nebija divreiz jāsaka — viņai, kā vienmēr, pielēca no pusapgrieziena, viņas sirdī iedegās ātras un taisnīgas atriebes alkas, viņa apmeta lakatu un devās iznīdēt ļaundari znotu.
Atgriezusies pēc stundas, apmierināta, miermīlīga, visu noskaidrojusi, viņa steidzās nomierināt uztrauktās dāmas:
— Viņš viņam (t. i. — viņai, Asjai) pavisam nesitis. Viņš viņam vienu reizi ar kāja pa vēders...
Sešdesmit septītā gada vasarā es kārtējo reizi iekūlos karcerī. Tā bija ļoti slapja vasara, visapkārt purvi, odu mākoņi lidinājās riņķī, koda bez žēlastības, un es krītu histērijā, nolādēdams odus, Mordoviju, savu tiesas spriedumu un nez kāpēc lāģera administrāciju. Un tikai krēms «Taiga» kaut cik palīdzēja atgaiņāt šos asinssūcējus. Kameras logam rūtis, kā jau vasarā, bija izņemtas, odi nelikās mierā ne dienu, ne nakti; dienu mēs vēl kā nebūt atgaiņājāmies, bet naktī... Ievīstīsi seju un rokas vatniekā — pēc pusminūtes pludosi sviedros, slāpsi nost, — atsegsies — odi atkal bruks virsū. Un tā bez gala. Bet kad tu esi uzsmērējis «Taigu», tad vairs nekož visi, tikai katrs otrais.
Uzraugi man jau divas reizes teica: «Krēms izolatorā nav paredzēts.» Es truli stīvējos: «Parādiet instrukciju!» Instrukcijas, protams, nebija. Es, bez šaubām, blefoju — vai tad ir iespējams uzskaitīt visu, kam NAV JĀBŪT karcerī? Taču uz «mūsējiem» uzraugiem un virsniekiem šī iebilde nez kādēļ iedarbojās. Tomēr, izejot no kameras uz tualeti vai mazgāšanos, es, katram gadījumam, ņēmu «Taigu» līdzi, lai to neaizvāktu manā prombūtnē.
Todien dežūrvirsnieks bija kāds Taktaševs, jauniņš, smukiņš leitnantiņš no blakusesošās sieviešu zonas. Kad mēs atgriezāmies kamerā, man tika dota komanda: «Daniel, uz dežūristabu!» Es iegāju dežūristabā, — tur stāvēja Taktaševs, pēc tam ienāca vēl trīs uzraugi.
— Atdodiet krēmu.
Es iesāku ierasto meldiņu par instrukciju.
— Atdodiet krēmu.
— Neatdošu.
— Atņemsim.
— Pamēģiniet tikai.
— Izkratiet viņu un atņemiet, — teica Taktaševs.
Tad ar mani notika kaut kas savāds. Es uzlēcu uz galda (uzreiz, bez ieskrējiena!) un iebrēcos:
— Panāc tikai — ar zābaku purnu izdauzīšu!
Bet zābaki man bija personīgie, ne jau lāģera, teļādas, ar trīskāršu zoli divu pirkstu biezumā! Uzraugi apstājās.
— Nu, ko tu, Daniel, — viens pārmetoši noteica, — krēms tev nav paredzēts.
— Purnu izdauzīšu! — es pārliecināts atkārtoju.
— Atņemiet krēmu, — sacīja Taktaševs.
Uzraugi nekustējās no vietas. Sagrābt jau viņi mani sagrābtu, bet, kamēr atrados komandvirsotnē, es būtu vēl paspējis ar zābaku iejaukt pa ģīmi. Dienests paliek dienests, skaidra lieta, bet purns jau nav kroņa dots, tomēr žēl.
— Kāpiet lejā, Daniel, — teica leitnants.
— Nekāpšu.
— Kāpiet, mēs jūsu krēmu neaiztiksim.
Es, mu|ķis tāds, nokāpu lejā un tajā pašā brīdī astoņas rokas mani sagrāba, pacēla un nometa zemē, plakaniski, ar ģīmi pret grīdu. Manuprāt, es vēl nepaspēju ar vaigu pieglausties raupjajiem grīdas dēļiem, kad jau ap delmiem man noklikšķēja roku dzelži. Gandrīz vai lidojumā, goda vārds!
Turpat mani izčamdīja, atņēma krēmu, piecēla kājās un iegrūda darba kamerā, nošķirot no pārējiem zekiem. Ko tieši tobrīd es teicu, kādus vārdus izbrēcu — neņemos atcerēties. Es daiļrunāju «gandrīz vai dievlūdzošā neatmaņā», kā teiktu Pasternaks. Un, ja es tobrīd būtu lasījis izcilo stāstu «Maskava — Petuški», es nešaubos, ka eņģeļi man sacītu: «Fui, Jūlij!»
Zili sārtais nobrāzums uz vaiga turējās vismaz nedēļu, iedzenot skumjas lāģera optimistiem.
Nu, kā tad bija? Sita mani vai nesita? No vienas puses, no otras... Vispareizāk būtu teikt: «Vienu reizi ar kāja pa vēders»...
Nē, sišanu es neredzēju. Mocīšanu redzēju. Bija mums tāds vecākais leitnants Ķiška (teiksim, zarna). Visi viņu sauca tikai tā, lai gan patiesībā viņš bija Kiška, tātad «kaķis» tulkojumā no ukraiņu valodas. Gluži pieklājīgs uzvārds. Bet, tā kā viņš bija apmeties Krievijā, viņš tā arī palika Ķiška gan priekšniecībai, gan kolēģiem, gan, protams, arī zekiem. Viņam, mūsu Ķiškam, bija klusa balstiņa, viņš nekad nebļaustījās, nezaudēja nervus. Ne tad, kad viņš kādam uzlika sodu, ne večiem — invalīdiem vadīdams rīta rosmi: «krūķīšus nolieciet zemē. Sākam: viens — div'! . . .» Viņš nepacēla balsi arī tad, kad vieglītiņām, bez piepūles, grozīja un kustināja ieslodzītā delmus, kuri bija ieslēgti roku dzelžos. Bet roku dzelži, — mums stāstīja, ka tie esot izgatavoti pēc amerikāņu parauga, paldies Savienotajām Valstīm, — roku dzelži pie katras kustības sakļāvās ciešāk, aproces griezās miesā. Bet Ķiška runāja pusbalsī, uz «jūs», teica, ka nedrīkst pārkāpt noteikto kārtību, ka jāpilda karcera režīms, ka citādi var būt nepatikšanas. Viņš bija aizmirsis aizvērt dežūristabas durvis, mūsu pieklājīgais, mūsu klusiņais Ķiška, un mēs ar biedru šo ainu redzējām un dzirdējām pāri koridoram darba kameras lodziņā...
Kautiņi starp ieslodzītajiem, piekaušanas lāģerī bija retums; kā nekā politieslodzītie, ne jau krimiķu rīkļurāvēji, kaut kādi «hop-stop». Tomēr, ne pašu piekaušanu, bet tās rezultātu es vienreiz redzēju.
11. lagpunktā, Javasā, bija, protams, šizo, bet pie šizo bija dieninieks no zekiem, leitis Paulauskas, tāds būdīgs vīrs, 45-50 gadus vecs. Strādāt par šizo dieninieku jau pats par sevi ir negods, bet Paulauskas vēl piedevām bija nelietis. Palaidis, teiksim, garām uzraugs pie kratīšanas smēķi vai ēdamo («kurināmo» — lāģernieku vīzē), Paulauskas uzrādīs. Un ne jau tā klusiņām noklauvēs, bet turpat, nekaunīgi, atklāti, un pats vēl ņirdz. Vadzis bija pilns, un daži zeki, atsēdējuši savu karcera termiņu, ieradās pie leišiem un teica: «Zēni, kā nu ziniet, bet jūsu Paulausku mēs nomazgāsim, tas ir vepris, sprāgonis, mauka, un mēs viņam uztaisīsim tumšo.» «Nekādā gadījumā,» atbildēja leiši, «jūs paši teicāt, ka viņš ir mūsējais. Tātad tā ir mūsu darīšana. Nedomājiet pat pirkstu piedurt!» Tā arī delegāti aizgāja vīlušies.
Es ieraudzīju Paulausku dažas dienas pēc šīs sarunas. Kā tikai nebija mūsu lāģerī! Gan slāvi, gan ebreji, gan kaukāzieši, gan aziāti, gan baltieši, gan vācieši — «no somu klintīm saltām līdz kolhu zemei kvēlai». Ja nu vienīgi nēģeri pie mums nesēdēja. Un tā, Paulauskas pēc pārrunām ar tautiešiem pilnā mērā varēja uzstāties kā Rodēzijas melno vairākuma pārstāvis. Seja viņam bija melni violeta, bet uz melnā fona vīdēja ornamenti — okers un mīnijs, kaut kas līdzīgs Ziemeļamerikas indiāņu kaujas krāsām... Tur nav par ko brīnīties — leišiem, vairāk nekā citām Baltijas tautām, ir nosliece uz lietišķi dekoratīvo mākslu.

 

 

Tulkojis Knuts Skujenieks.
Avots, 1989. gada jūnijs

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma