Signe Valtiņa: Kur finišē dzeja? (3)
2008. gada 14. septembrī, plkst. 21:09
Rubrika: Redzējumi
Paskatījos kalendārā, izrādās, jau 14. septembris. Atvēru www.dzejasdienas.lv, un tur melniem burtiem uz oranža fona rakstīts, ka „šajā nedēļas nogalē Dzejas dienas finišēs ar ļoti daudzveidīgu programmu”. Nodomāju ― hm... bet kāpēc finišēs? Vai tad Dzejas dienas ir sportistes? Tomēr tas nemaz neliekas smieklīgi vai jocīgi. Visi it kā saprot, kas domāts ar šo izteikumu, kaut gan patiesībā jau finišēšana vairāk piederas sportam nekā mākslai. Tajā pašā laikā paskatāmies „Sporta Avīzes” mājaslapu, un tur lepni vīd kādas publikācijas virsraksts „Trīs vīri zirgos”[1], bet pats raksts sākas ar vārdiem: „Uzreiz gandrīz trīs nacionālās izlases ― futbola, basketbola un hokeja (Rīgas „Dinamo” gandrīz tā pati izlase vien ir) uzsāks gaitas pretī kaut kam cēlam un taustāmam.” Kādā sakarā šeit hokejs un zirgi? Un kāpēc jāsaka „pretī kaut kam cēlam un taustāmam”, ja ir skaidri zināms, ka izlases cīnīsies par uzvarētāja godu, čempionu titulu, par Stenlija vai Pasaules kausu? Acīmredzot ir kādas likumības, principi vai struktūras, kas ļauj mums nebrīnīties par finišējošām Dzejas dienām un hokeja izlašu saistību ar trīs vīriem zirgos, bet uztvert tos kā ikdienišķus izteikumus. Lai saprastu Dzejas dienu finišēšanu, mums ir jābūt zināšanām par to, kas tiek saprasts ar finišu sportā, savukārt, lai saprastu hokeja izlašu saistību ar trīs vīriem zirgos, mums ir jābūt zināšanām par dziesmu „Vella kalpi”, kā arī, ja vēlamies iet vēl tālāk ― zināšanām par vēsturiskajiem notikumiem un personāžiem šīs dziesmas kontekstā. Un, visticamāk, tam visam nebūs sakara tikai un vienīgi ar valodu.
Metafora ir bijusi daudzu intereses un izpētes objekts jau kopš seniem laikiem. G. Stēns (Steen) rakstā „Metafora un valoda un literatūra” metaforas attīstības gaitu raksturo lakoniski: „Sākumā bija Aristotelis. Tad bija viduslaiki, kas ilga līdz 1980. gadam. Un tad parādījās Leikofs. Arī Džonsons tepat līdzās vien bija. Taču vēsturniekam, kas tiecas pēc plaša mēroga liecībām, jāizvēlas būtiskākais. Tātad pirmais bija Aristotelis un pēc tam Leikofs.”[2] Šāds metaforu attīstības gaitas vērtējums kādam var izklausīties pārlieku pretenciozs, taču to var uztvert arī ironiski, un savā ziņā tas arī vizualizē ainu spēles laukumā (ja lietojam sporta metaforu), kad tur parādījās viens no kognitīvās semantikas[3] patriarhiem Džordžs Leikofs (George Lakoff), proti ― tas bija sava veida pagrieziena punkts metaforas izpētē, jo kognitīvajā semantikā metafora tiek skatīta nevis kā semantiska nobīde no pamatnozīmes vai figuratīvs izteiksmes līdzeklis, bet kā ikdienišķs dabiskās valodas semantikas fenomens; vēl vairāk ― primāri tā tiek skatīta nevis kā lingvistisks, bet kā universāls un konceptuāls fenomens. Ja metafora būtu tikai patvaļīgas manipulācijas ar vārdiem, katram jaunam lingvistiskam izteikumam vajadzētu būt arī jaunai metaforai.[4] Tad, piemēram, tādiem izteikumiem kā „mēs esam attiecību krustcelēs” vai „mēs iesim katrs savu ceļu” nebūtu nekā kopīga. Pēc Leikofa domām, mūsu konceptuālā sistēma strukturē to, ko mēs uztveram, kā mēs to iekārtojam savā pieredzē, kā arī to, kā veidojam attiecības ar citiem cilvēkiem. Konceptualizēšanas jeb pieredzes organizēšanas process lielā mērā norit automātiski, un pārsvarā mēs to neapzināmies, tomēr viens no veidiem, kā to analizēt un kur to novērot, ir pētīt valodu.[5] Tā iemesla dēļ, ka savstarpējā komunikācijā mēs izmantojam to pašu konceptuālo sistēmu, ko domāšanā.[6] Kognitīvajai semantikai liela vērība tiek veltīta arī ķermeniskajai pieredzei, kas veidojas, ķermenim saskaroties ar ārējo pasauli, un kur lielā mērā balstīta ir visa mūsu konceptuālā sistēma.[7] Uzsvars tiek likts uz subjektu un to, ka subjekts ir tas, kurš piešķir nozīmi, nevis ― ka nozīme ir valodisks fenomens. Taču izvērsts kognitīvās semantikas pamatprincipu aplūkojums nav šā raksta mērķis.
Atgriežoties pie metaforām un kognitīvās metaforu teorijas rašanās, kā pazīstamākie metaforu pētnieki kognitīvajā semantikā minami Džordžs Leikofs, Marks Džonsons (Mark Johnson) un Marks Tērners (Mark Turner), kuri metaforu uzskata par kognitīvu[8] principu, kam ir būtiska loma pieredzes organizēšanā un cilvēka semantiskajās aktivitātēs. 1980. gadā Leikofs un Džonsons uzrakstīja populāro darbu Metaphors We Live By, kurā formulēja savu metaforu teoriju. Pēc deviņiem gadiem Leikofs kopā ar savu domubiedru literatūrzinātnieku Marku Tērneru grāmatā More Than Cool Reason pievērsās metaforu analīzei dzejā. 90. gadu sākumā Marks Tērners kopā ar semantiķi Žilu Fokonjē (Gilles Fauconnier) radīja konceptuālās saplūšanas teoriju (conceptul blending)[9], kas bija likumsakarīgs turpinājums Leikofa metaforu teorijai; arī pats Leikofs turpināja darboties metaforu žanrā, pievēršoties politiskajām metaforām, taču šo tēmu tuvāk šoreiz neaplūkosim.
Runājot par metaforu uzbūvi, svarīgs ir Leikofa uzskats, ka metafora sastāv galvenokārt no diviem pieredzes laukiem (jeb domēniem) ― sākotnējā pieredzes lauka (source domain) un rezultējošā pieredzes lauka (target domain). Sākotnējais pieredzes lauks raksturo to, ka mēs kādu parādību vispirms saprotam nemetaforiski, t. i. ― tiešajā nozīmē, savukārt rezultējošais pieredzes lauks ir kādas parādības metaforiskā nozīme, ko varam kādai parādībai piešķirt, pateicoties sākotnējam pieredzes laukam. Jau hrestomātisks Leikofa piemērs ir metafora „dzīve ir ceļojums”. Ja mums ir zināšanas par to, kas ir ceļojums, tad mēs varēsim saprast arī, kā un kāpēc dzīve var būt ceļojums. Te gan jāsaka ― šo Leikofa uzrādīto sākotnējā-rezultējošā domēna struktūru var arī kritizēt, un tas arī pietiekami ir darīts. Jo šādu struktūru ieraudzīt un atklāt iespējams tikai vienkāršākos gadījumos, ir virkne metaforu, kas īsti nepakļaujas šādai shēmai (tāpēc kā likumsakarīgs Leikofa metaforu teorijas turpinājums radās Fokonjē konceptuālās saplūšanas teorija). Bet šajā rakstā vairāk pievērsīsimies Leikofa teorijai ― tā iemesla dēļ, ka viņš kopā ar Marku Tērneru ir analizējis metaforu koherenci dzejā ― un palūkosimies, kā no šāda aspekta iespējams paraudzīties, piemēram, uz Jāņa Rokpeļņa liriku.
Kā jau iepriekš minēju, metafora caurauž visas mūsu ikdienas semantiskās aktivitātes, taču dzejā metaforu īpatsvars ir lielāks. Attiecībā uz literatūru kognitīvā semantika skata gan autoru, gan lasītāju kā divus kognitīvos aģentus ar polisēmiem[10] nozīmju foniem, kas abi ir vienlīdz svarīgi nozīmes[11] aktualizēšanā. Principā lasīšanas darbība izpaužas kā teksta iekārtošana noteiktā pieredzē.[12] Taču kāpēc ir tā, ka mēs spējam saprast daudzās metaforas dzejā? Kas tam ir pamatā? Kognitīvajā semantikā uzskata, ka ― tā kā dzejai piemīt komunikatīva funkcija, proti, tā ir valodiska un rakstīta vairāk vai mazāk saskaņā ar gramatikas likumiem, tad arī konceptuālajā ziņā pastāv kādas vispārējas komunikatīvas struktūras un universāli principi, kurus ievērojot autors rada dzejoli, bet lasītājs to spēj saprast un iekārtot savā pieredzē. Leikofs un Tērners savā darbā More Than Cool Reason ir analizējuši metaforu koherenci dzejā un meklējuši šos vispārīgos principus, taču jāsaka gan ― ar šo principu vai pamatmetaforu rekonstruēšanu dzejas analīzē jābūt uzmanīgiem, jo nav tādas visaptverošas shēmas, pēc kuras iespējams atklāt dzejolī saskatāmās pamatmetaforas vai metaforu koherenci. Leikofs saistībā ar metaforām uzsver t.s. pirmsvalodiskās struktūras, kā centrālo minot tēlshēmu (image schemas)[13] jēdzienu, kas ir sava veida matricas, kuras balstītas mūsu ķermeniskajā pieredzē ar apkārtējo pasauli un kurās laika gaitā tiek ievietots semantiskais materiāls. Daudzas metaforas balstās uz tēlshēmām, kurām kā semantiskās organizācijas formām ir sava iekšējā loģika, kas savukārt ļauj mums domāt telpiski, un vairākumā gadījumu tās arī motivē metaforas. Izplatītākās tēlshēmas ir: konteinershēma; daļas un veselā shēma; saistījuma shēma; sākuma trajektorijas un mērķa shēma; centra un perifērijas shēma; lineārā izkārtojuma shēma, augšup un lejup shēma; uz priekšu un atpakaļ shēma u.c.
Paraudzīsimies, kā tas izpaužas praktiski. Piemēriem izmantosim dažus dzejnieka Jāņa Rokpeļņa darbus.
Dzīve nozīmi groza
tā kā meitene gurnus,
te staro iekš rozā,
te gāž pa purnu.
Dzejolī saskatāmas vismaz divas tēlshēmas. Pirmā tēlshēma ― „staro iekš rozā”, kam pamatā ir konteinershēma (uz to norāda prepozīcija „iekš” un vārda „rozā” lietojums lokatīva nozīmē, kas funkcionē tādā veidā, ka nošķir iekšieni no ārienes). Un otrā ― „gāž pa purnu”, kam pamatā ir sākuma trajektorijas un mērķa shēma (šī shēma aktualizē noteiktu scenāriju, t.i., izejas punktu, no kura nāk sitiens, trajektoriju un mērķi ― šajā gadījumā „purnu”). Nav arī grūti pamanīt konceptuālu metaforu „dzīve ir sieviete”, kur „sieviete” ir sākotnējais pieredzes domēns, „dzīve ir sieviete” ― rezultējošais pieredzes domēns. Līdz ar to koncepta „sieviete” shēma tiek pārnesta uz dzīves shēmu. Lai dzīvi varētu konceptualizēt kā sievieti, vajadzīgas zināšanas par to, kas ir sieviete, tāpat arī jānosaka, kādi koncepta „sieviete” aspekti var tikt pārnesti uz konceptu „dzīve”. Taču, pirms aplūkojam koncepta „sieviete” dzejoļa kontekstā nozīmīgos aspektus, būtiski arī minēt, ka kopā ar konceptuālo metaforu darbojas arī tēlu metafora, kur sievietes gurnu tēls tiek pārnests uz dzīves nozīmes tēlu. Savstarpēji saistoties šīm abām metaforām, iespējams saprast dzīvi kā sievieti, kura „groza gurnus”. Taču metafora „dzīve ir sieviete” ļauj mums arī saprast divas pēdējās dzejoļa rindiņas, kur tiek piedāvāti divi diametrāli pretēji sievietes rakstura aspekti, kas tiek pārnesti uz konceptu „dzīve”. Turklāt starp pirmspēdējo un pēdējo dzejoļa rindiņu ir saskatāma asimetriska shēma, kur viens otram pretstatīti ir pasīvais un aktīvais aspekts.
Tātad dzejolis mums ļauj interpretēt tikai divus diametrāli pretējus koncepta „sieviete” aspektus, proti, ka sieviete „staro iekš rozā” un „gāž pa purnu”, taču, izejot no šiem aspektiem, iespējams veikt arī tālejošāku analīzi. Tas, ka sieviete „staro iekš rozā” un „gāž pa purnu” ― šādu koncepta „sieviete” raksturojumu definē stereotipisks modelis, kas paredz to, ka sievietes ir izteikti „divdabīgas” un nelīdzsvarotas, vienbrīd viņas ir pasīvas, proti, „staro”, bet nākamajā brīdī var kļūt nekontrolējami aktīvas, t.i., „gāzt pa purnu”. Tādējādi šādi „sievišķās dabas” stereotipiskie aspekti ― kā nepastāvība, neviendabība, neparedzamība, nelīdzsvarotība ― var tikt pārnesti uz dzīves konceptu, kurai arī piemīt tādas pašas īpašības. Dzīvē arī mēdz būt diametrāli pretējas situācijas un galējības. Tātad šis dzejolis metaforiski parāda, kā, izmantojot tēlshēmas, uz abstraktiem konceptiem var pārnest fizikālas īpašības, kā arī konceptuālo un tēlu metaforu.
durvīs
apaļa nakts melns ābols
saliktenis no sliekšņa un klusuma
sirds apaug zvīņām
un aizpeld
sudraba zosāda debesīs
akā sāk zvanīt spainis
un pirksti deg liesām liesmām
kapātām zvaigžņu skujām
nokaisīts gājputnu ceļš
Dzejolis sākas ar vārdu „durvīs”, ko varam saprast, pateicoties tam, ka mums ir tēlshēma, kas ļauj veikt nošķīrumu starp iekšpusi un ārpusi, proti, šai gadījumā tā ir konteinershēma, kas ļauj veikt šādu nošķīrumu. Ar durvju tēlu saistās arī sliekšņa tēls. Taču, lai saprastu metaforu „saliktenis no sliekšņa un klusuma”, jābūt zināšanām par to, kas ir „saliktenis” kā lingvistisks termins. Taču vārds „saliktenis” ir polisēms. Viena no vārda nozīmēm, kā jau tika minēts, ir saliktenis kā ‘lingvistisks termins, ko veido divi vārdi’, taču šī nozīme dzejoļa kontekstā ir perifēra. Centrālāka šajā gadījumā ir nozīme ‘saliktenis kā tāds, kas apvieno divas lietas’, taču ne kā lingvistisks termins. Šo metaforu motivē saistījuma shēma, jo ir saskatāmi strukturālie elementi ‘A’, ‘B’ un to saistījums. Slieksnis kā fizikālās realitātes reprezentants un klusums, kas reprezentē abstraktu, metafizisku realitāti.
Dzejoļa rindā „sirds apaug ar zvīņām” saskatāms gan metonīmisks, gan metaforisks pārnesums. Metonīmija izpaužas zivs tēla aizstāšanā ar zvīņu tēlu. Līdz ar to aktualizējas tēlu metafora, kur zivs tēls tiek pārnests uz sirds tēlu.
Dzejolī saskatāma arī konteinershēma, kas motivē tēlu metaforu, kur zvana tēls tiek pārnests uz spaiņa kā zvana tēlu. Šādu pārnesumu ļauj veikt zvana un spaiņa ārējā līdzība. Taču, zvana tēlu pārnesot uz spaiņa tēlu, aktualizējas vēl viens pārnesums, proti, līdz ar zvana kā spaiņa tēlu baznīcas tēls tiek pārnests uz akas tēlu. Tādējādi to var interpretēt kā konceptuālu metaforu: „baznīca ir aka”. Tādējādi, lai saprastu metaforu „baznīca ir aka”, akas konceptuālā struktūra, kas ir metaforas sākotnējais domēns, tiek pārnesta uz rezultējošo domēnu „baznīca ir aka”. Akas konceptu definē kultūrspecifisks modelis, kas paredz akas saistību ar dziļumu, nezināmo nedrošību, savukārt baznīcu definē kognitīvs modelis, kas paredz to, ka baznīca ir patvērums, drošība, ticība. Rezultātā dzejoļa kontekstā veidojas asimetrisks baznīcas tēls, jo ar tēlu metaforas palīdzību „akas” konceptuālā struktūra tiek pārnesta uz „baznīcas” konceptuālo struktūru un tādējādi baznīca tiek saprasta kā tāda, kas vieš nedrošību, šaubas. Dzejolī iezīmējas arī vertikalitātes shēma: debesis vs. aka. Šāda interpretācija koherē arī ar metaforu „sudraba zosāda debesīs”; šeit darbojas tēlu metafora ― cilvēka zosādas tēls tiek pārnests uz debesīm, ar ko metaforiski tiek saprastas zvaigznes. Līdz ar to arī cilvēka emocionālais stāvoklis ― nedrošība, bailes, šaubas ― tiek metaforiski konceptualizēts ar zosādas tēla palīdzību. Tādējādi var secināt, ka dzejolī metaforiski konceptualizēts cilvēka emocionālais stāvoklis.
un aizplūst tās līnijas siltās
tās dzidrās un elpojošās
kā upe tavs augums aizplūst
bet paliek vēl migla man
tā baltā tā bārā pār upi
tā migla vēl paliek man
Nozīmīgākās dzejolī saskatāmās tēlshēmas ir sākuma trajektorijas un mērķa shēma, ko izsaka dzejoļa pirmā un trešā rinda, kā arī konteinershēma, jo „elpošana” dzejoļa otrajā rindiņā ir ķermeniska norise, ko raksturo konteinershēma: elpošanas process paredz gan ie-elpu, gan iz-elpu. Šim dzejolim galvenokārt uzmanība tiek pievērsta tā iemesla dēļ, ka te saskatāmas vairākas konceptuālas metaforas. Aplūkosim tuvāk dzejoļa pirmo rindu „un aizplūst tās līnijas siltās”. Ikdienas sarunvalodā ir pierasts runāt par līnijām, ka tās saplūst, krustojas, pārtrūkst vai izdziest, it kā būtu kustīgi objekti. Mēs, piemēram, sakām, ka „ceļš aizvijas tālumā” vai „ceļš sazarojas”. Šāds izteiksmes veids pamatā ir balstīts uz to, ka mēs metaforiski saprotam statiskus objektus kā kustīgus objektus, citiem vārdiem, mēs pārnesam kustīgu priekšmetu īpašības uz statiskiem objektiem. Piemēram, izteikums „mājas jumts ir sašķiebies”. Jumts pats neko nedara, jo jumtam nepiemīt cilvēciskas spējas organizēt un kontrolēt savas kustības, bet mēs saprotam noteiktas jumta daļas formu kustībā. Šāda saprašana ir iespējama tā iemesla dēļ, ka konvencionālā pamatmetafora šajā gadījumā ir „forma ir kustība”. Tā ir metaforiska shēma, kas statisku formu transformē dinamiskā. Turklāt, kad objekts kustas, tam ir inerce. Tādējādi ar tēlshēmas „sākums, trajektorija un mērķis” palīdzību statiska forma ar metaforisku pārnesumu iegūst dinamisku spēku un spēju pārvietoties.
Vārds „līnijas” ir polisēms, un dzejoļa konteksts ļauj mums līnijas saprast kā auguma jeb ķermeņa līnijas. Šajā gadījumā darbojas arī metonīmija, proti, „līnijas” kā ķermeņa daļas pārstāv visu ķermeni. Dzejolī ir saskatāma arī tēlu metafora, kas ļauj pārnest upes tēlu uz cilvēka ķermeņa tēlu. Tēlshēma „sākums, trajektorija un mērķis” motivē šo metaforisko pārnesumu, un līdz ar to tēls iegūst noteiktu virzienu un kļūst dinamisks. Specifiskie aspekti, kas dod iespēju veikt šādu pārnesumu, ir tādi, ka upe plūst projām, tāpat kā cilvēks attālinās. Šajā gadījumā dzejolī, domājams, upes tēls tiek metaforiski projicēts uz sievietes tēlu. Aspekts, kas ļauj veikt šādu pārnesumu un ko pieļauj dzejoļa konteksts, ir tāds, ka upe vienmēr plūst „prom”, dzejolī šāds aspekts raksturo arī sievieti. Vēl dzejoļa panta pirmspēdējā un pēdējā rindā ir saskatāma arī asimetriska shēma, kur „augums aizplūst”, bet „migla paliek”. Šajā gadījumā miglas tēls arī var tikt interpretēts kā metaforisks pārnesums, ka migla kā fizikālās realitātes reprezentante tiek pārnesta uz aizejošās sievietes tēlu. Kopīgais aspekts, kas pieļauj šādu pārnesumu: gan migla ir trausla un gaistoša, gan arī aizejošās sievietes tēls ir trausls un gaistošs. Metaforu „kā upe tavs augums aizplūst” motivē universāla metafora TELPA KĀ LAIKS vai LAIKS TĀ TELPA, kas iesakņojusies kultūrā. Mēs lietojam savu izpratni par telpu un kustību, lai organizētu izpratni par laiku, kaut gan ikdienā bieži vien to neapzināmies.
Kādas jaunas zināšanas mēs varam iegūt, izmantojot šo pieeju? Diez vai kaut kādus postulātus no sērijas „ko ar to gribējis pateikt autors?”. Drīzāk mēs varam iegūt zināšanas (interpretāciju) par to, kā mēs ikdienā organizējam savu pieredzi, un kas ir tās shēmas vai principi, pateicoties kuriem varam saprast/interpretēt kādu tekstu. Iespējams, pie līdzīgiem secinājumiem interpretācijas rezultātā var nonākt, izmantojot arī citus analīzes principus un citas pieejas, taču uzsvars šajā gadījumā netiek likts uz galarezultātu, bet gan uz pašu interpretācijas metodoloģiju un aspektiem, kam analīzes procesā tiek pievērsta uzmanība. Protams, kognitīvās semantikas pieeja ir konstruktīvistiska, un tās pārstāvju teorija par to, kā mēs organizējam savu pieredzi, arī savā ziņā ir interpretējoša. Taču tā pretendē uz universālu principu meklēšanu, tāpēc balstās arī uz dažādu kultūru izpēti. Literatūra no šā viedokļa patiesībā ir ļoti pateicīga, jo tajā diezgan izteikti parādās noteiktas tautas domāšanas veids un kultūras fons. Salīdzinot dažādu kultūru izpausmes, pētot tās no kognitīvās semantikas viedokļa, iespējams meklēt vienojošo un atbildes uz to, kā notiek pieredzes materiāla semantiskā apstrāde.
LITERATŪRA
Fauconnier G. Mappings in Thought and Language. Cambridge: Cambridge University Press, 1997.
Fauconnier G., Turner M. The Way We Think: Conceptual Blending and the Mind’s Hidden Complexities. New York: Basic Books, 2002.
Johnson M. Philosophical implications of cognitive semantics, in: Cognitive Linguistics 3-4, 1992, p. 345-366.
Johnson M. The Body in the Mind. Chicago, London: The University of Chicago Press 1987.
Klein Devorah E. and Murphy Gregory L. Paper has been my ruin: conceptual relations of polysemous senses, in: Journal of Memory and Language 47, 2002, p. 548-570.
Klein, D. E., & Murphy, G. L. The representation of polysemous words, in: Journal of Memory and Language 45, 2001, p. 259-282.
Lakoff G. Cognitive semantics, in: Eco U., Santambrogio M., Violi P. (eds.), Meaning and Mental Representations, Bloomington and Indianapolis: Indiana University Press, 1988 (Advances in Semiotics, General Editor: Sebeok Th. A.).
Lakoff G., Johnson M. Metaphors We Live By. Chicago: The University of Chicago Press, 2003
Lakoff G., Johnson M. Philosophy in the Flesh: The Embodied Mind and Its Challenge to Western Thought. New York: Basic Books, A Member of Perseus Books Group, 1999.
Lakoff G., Turner M. More Than Cool Reason: a Field Guide to Poetic Metaphor. Chicago: The University of Chicago Press, 1989.
Lakoff G. Women, Fire, and Dangerous Things: What Categories Reveal about the Mind. Chicago, London: The University of Chicago Press, 1987.
Rokpelnis J. Dzeja, Rīga: Atēna, 2004.
Šķilters J. Metafora kognitīvajā semantikā: Kentaurs Nr. 45. Rīga: Minerva. 2008.
Steen G. Metaphor and language and literature: A cognitive perspective, in: Language and Literature 9, 2000, p. 261-277.
Talmy L. Toward a Cognitive Semantics. Vol I. Cambridge, MA: MIT Press 2000.
Turner M. Reading Minds, The Study of English in the Age of Cognitive Science. Princeton, New Jersey: Princeton University Press, 1991.
Ungerer F., Schmidt H. J. An Introduction to Cognitive Linguistics. London, New York: Longman, 1996.
[1] Tiešsaiste: http://www.nra.lv/zinas/7486-tris-viri-zirgos.htm.
[2] Steen, G. Metaphor and language and literature: A cognitive perspective. Language and Literature 9, 2000, 261. lpp.
[3] Informāciju par kognitīvo semantiku un tās pamatnostādnēm skat.: Lakoff 1988, Johnson 1992, Ungerer & Schmidt 1996, Talmy 2000, Šķilters 2008.
[4] Lakoff G., Johnson M., Philosophy in the Flesh: The Embodied Mind and Its Challenge to Western Thought, Basic Books, A Member of Perseus Books Group, New York, 1999, p. 123.
[5] Skat. arī: Fauconnier 1997., 3. lpp.
[6] Skat.: Lakoff & Johnson 2003.
[7] Skat.: Johnson 1992
[8] „Kognitīvs” šajā rakstā tiek saprasts kā jēdziens, kas ietver visu veidu strukturētās mentālās operācijas, kuras norit gan apzināti, gan arī neapzināti. Šis jēdziena „kognitīvs” skaidrojums ir vispārakceptēts kognitīvajā semantikā (kā arī lielā mērā tā sauktajās kognitīvajās zinātnēs). Skat.: lit. sarakstā Lakoff & Johnson 1999.
[9] Konceptuālās saplūšanas teoriju franču lingvists Žils Fokonjē un angļu literatūrzinātnieks Marks Tērners formulēja 2002. gadā sarakstītajā darbā The Way We Think: Conceptual Blending and the Mind’s Hidden Complexities. Pēc abu izvirzītajiem pieņēmumiem, semantiskā apstrāde veidojas kā vairāku mentālo telpu, sauktu par ieejas (input) telpām, saplūšana, kā rezultātā rodas jauna mentālā telpa, kas ietver kādus noteiktus aspektus no ieejas telpām, taču saplūšanas rezultātā izveidojas arī jauni aspekti, kuru nav nevienā no ieejas telpām. Šāda pieeja dod skaidrojumu metaforām, kuras nepakļaujas, piemēram, Leikofa pieredzes lauku pārnešanas teorijai.
[10] Polisēmijas fenomenu raksturo aspekts, ka viens vārds reprezentē vairākas savstarpēji radniecīgas nozīmes. Piemēram, „baznīca” – nozīmē kā „ēka” un nozīmē kā „institūcija”. Šajā gadījumā abas nozīmes uzskatāmas par radniecīgām, savukārt vārdā „mīkla” – nozīmē kā „mīkla, ko mīca” un nozīmē kā „mīkla, ko min” – nav savstarpējas radniecības, šis pretēji polisēmijai uzskatāms par homonīmijas gadījumu. Kognitīvajā semantikā polisēmija tiek uzlūkota par cilvēka kognitīvo aktivitāti raksturojošu fenomenu un literāra darba interpretācijas procesā tai ir centrālā nozīme. Sīkāk par polisēmiju skat.: Klein, & Murphy 2001, Klein, & Murphy 2002.
[11] Literāra darba sakarā nav pamata runāt arī par kādu vienu bāzes nozīmi vai ideālnozīmi, jo tas nozīmētu, ka ir tikai viena „pareizā” darba interpretācija un ka vispār interpretācijas mērķis ir atrast „bāzes nozīmi”. Taču jebkura nozīme vienmēr būs korelācijā ar citām nozīmēm. Kāda dzejoļa kontekstā, piemēram, centrālāka būs kāda viena nozīme, savukārt citā kontekstā centrālāka būs cita nozīme. Tādējādi nozīme ir situatīvi un kontekstuāli determinēta struktūra.
[12] Tā kā literārā komunikācija ir specifisks komunikācijas gadījums, kur sarunas partneris nav reāls un tādējādi nepastāv iespēja noskaidrot, kas īsti ticis domāts ar vienu vai otru izteikumu, tad, aplūkojot komunikāciju literāra teksta sakarā, tā vienmēr būs lasītāja polisēmo nozīmju fona saskare ar autora polisēmo nozīmju fonu. Piemēram, lasot dzejoli, interpretācija nemitīgi mainās un pārstrukturējas, kamēr atrasta nozīme, kas nav pretrunā ar kontekstu. Būtiski ir tas, ka gan autora, gan lasītāja polisēmo nozīmju foni ir apjomīgas struktūras, kas nekad nevar sakrist pilnībā, taču pārklāties var noteiktu pieredzes lauku aspekti. Ja lasītāja pieredze kaut kādā mērā pārklājas ar autora pieredzi, pastāv iespēja, ka lasītājs veidos interpretāciju. Arī sociālās lomas un jebkura aktivitāte, ko cilvēks ikdienā veic, veido viņu kā lasītāju un būvē arī viņa attieksmju horizontu, turklāt tam visam klāt nāk arī situācija, kurā darbs tiek lasīts.
[13] Sīkāk skat.: Lakoff 1987.
bumbum 15.09.08 6:15
Kāpēc gan šeit nav neviena komentāra? Visi sapulcējušies pie šahistes - dzejnieces? Bet varbūt visi vēl lasa?
Fabula par vienu fabulu 01.10.08 8:00
Reiz atveda tas Kungs pie akas Lauvu,
Un, savu atspulgu viņš nopētījis,
Teic: „Es uz tevis, cienījamais, spļauju,
Jo esmu šodien pietiekoši rijis,
Bet tu, man liekas, neesi sen ēdis,
Tā spriest var, redzot tavu skābo purnu,
Bet laimējās tev: kāds es būtu blēdis,
Ja nedotu tev apēst stirnas gurnu!
No akas izlien – paveicās tev atrast
Sev draugu, viņam stājies droši blakām!
Ja nevēlies, es tevi varu saprast,
Jo Lauvas nemēdz šloderēt pa akām!
Vai morāle šai fabulai nav Gudrā atzinums:
Jo smieklīgāks ir Varenais, jo vairāk jāraud mums?
Mana zvaigzne 16.07.09 11:22
Tavi skūpsti saldāki par medu
Nekūst man uz lūpām tā, kā sniegs.
Es pie rokas tevi kautri vedu
Turp, kur gaiss ir sudrabains un liegs.
Manā galvā neķītru nav domu,
Mana sirds ir skaidra tā kā stikls.
Tavā dzīvē spēlēt dižu lomu
Nav pa spēkam tam, kas gļēvs un bikls.
Ļauj man tevi apbrīnot no tāles
Tā kā zvaigzni, kura naktī dzimst,
Kad es savā glāzē leju zāles,
Lai man krūtīs asas sāpes rimst.
Pestītājs man nolēma par sodu –
Vai vienalga nav, par ko tas sods –
Vientuļam būt vienmēr, lai es rodu
Savā sirdī templi, kur tavs gods
Tā kā zvaigzne staro gaismu spožu,
Lai ik mirkli skaidri jūtu es,
Ka par spīti asmeņu un ložu
Baismai tā man prieka vēsti nes!