Aleksandra Kostenjuka: Runā ar mani, lai varu tevi redzēt (38)
2008. gada 12. septembrī, plkst. 15:09
Rubrika: ¼ Literatūra
1984. gada 23. aprīlī Permā dzimusī Aleksandra Kostenjuka sastāv no trīs un pavisam nesen jau no četrām daļām. Pirmkārt, Aleksandra ir starptautiskā šaha lielmeistare, kuras kontā ir tādu ievērojamu šahistu kā 12. Pasaules čempiona Anatolija Karpova, spēcīgā ukraiņu izcelsmes amerikāņu lielmeistara Aleksandra Oniščuka un Hercegovinā dzimušā Holandi pārstāvošā lielmeistara Ivana Sokolova skalpi. Otrkārt, Kostenjuka ir starptautiski atzīta modele. Treškārt, šad tad viņa mēdz dzejot. Un pavisam nesen spēcīgā šahiste (ELO 2510) vienam itālim dzemdēja meitiņu.
Piedāvājam iepazīties ar diviem dzejoļiem. Spriediet paši, kā tas viss iet kopā.
Atdzejotājs.
Runā ar mani, lai varu tevi redzēt
Runā ar mani, lai varu tevi redzēt,
Lai saule iemirdzas spožāk,
Lai es vēlāk nenožēlotu,
Ka laiks aizskrējis, pirms paspēju izstāstīt tavu stāstu.
Stāstu par lapām, kas klusām čukst,
Par rasu, kas mirgodama krīt rīta zālē,
Par pavasara vēju spēcīgo,
Par februāra skaidrajām debesīm,
Par laimi saullēktā,
Kā tie pirmie ceriņkrāsas stari, kas iekrāsojas sārti.
Un kas ir laime? Mēs laimi piesaucam tik bieži…
Tik daudz par to var pateikt.
Kādu dienu tā atnāks bez brīdinājuma
Un liks tev paraudzīties apkārt citām acīm.
Tu ieraudzīsi pasakainu pasauli,
Tu redzēsi to ietinamies maigā, rožainā pavasarī.
Un nokļūšana pavasarī būs tik pēkšņa,
Ka dzidriem smiekliem paudīsi tu savu mīlestību,
Un apkārt tā kā sniegs tevis izkaisītās tumšsarkanās rozes.
Tad liesmojoša uguns ļaužu sirdīs iedegsies.
Runā ar mani, lai varu tevi redzēt,
Lai es vienmēr jūtu šo saviļņojošo kaisli,
Šo spirgtāko no vēja brāzmām, kas nāk pār mani viļņiem.
Šo mīlestības, fantāzijas un cerību brāzmu.
Krūms
Tumšā mežā, kur saule nav iespīdējusi ne reizi,
Miglā tinies auga mazs krūms.
Tas bija neparasti skaists kā putns brīvs,
Kā maigu puķi pavasari apmīļoja to.
Viņš bija vientuļš un dzīvoja šajā pasaulē paša spēkiem,
Plešot savu sirsnību caur meža brikšņiem.
Viņš nedzīvoja ilgi šajā drūmajā gūstā,
Un aizejot paņēma līdzi visas savas domas.
Atdzejojis Marts Pujāts.
