Jūlijs Daniels: Es taču leitis, man pienākas tulks... (1)
2004. gada 31. augustā, plkst. 2:55
Rubrika: Bibliotēka
(stāsts)
Stāsta, ka pirms dažiem gadiem režīms bijis brīvāks, bijis vieglāk ar satikšanos, ar paciņām, ar darbu. Droši vien tā arī bija; toties es precīzi zinu, kur ir mana laika priekšrocība. Ja tā dēvētā tautu draudzība vispār ir iespējama, tad maksimālu pietuvinājumu šim stāvoklim es novēroju un izjutu no 1966. gada pavasara līdz 1969. gada rudenim — savā lāģera laikā, — manas piecu gadu arestantu karjeras sākums un beigas attiecās uz Lubjanku, Lefortovo un Vladimiras cietumu.
Man uzreiz nāksies piebilst — manas attiecības ar «cittautiešiem» izveidojās īpatni, vieglāk un sirsnīgāk nekā daudziem citiem. Tas nenozīmē, ka citiem krievzemniekiem nebūtu biedrisku vai draudzīgu saišu ar ukraiņiem, baltiešiem, kaukāziešiem. Vienkārši manas saiknes veidojās ātrāk un vienkāršāk. Pirmkārt, vairuma acīs es nebiju «noslēpumainais nezināmais» —
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Pirmais kontakts bija, protams, ar kaukāziešiem. Kurš gan cits, ja ne kaukāzieši, ātrāk par citiem sacīs: «Nāc, dārgais, būsi ciemiņš!» Un tā mani uzaicināja, protams, ne tādiem vārdiem, bet vienkārši mans brigādes biedrs un kaimiņš Antons Nakašidze pienāca man klāt un teica:
— Jūlij, mūsu kaukāzieši aicina jūs pasēdēt pie kafijas.
— Gruzīni?
— Ne tikai gruzīni. Ejam, pats redzēsiet!
— Bet vai tas būs ērti? Es taču viņus nepazīstu.
— Būs, būs. Viņi jūs pazīst. Ejam!
...Es atkal it kā atrodos Tbilisi vai Chinvalī, vai Groznijā, vai Naļčikā, vai Ordžonikidzē. Melnīgsnas sejas, varā kalti profili, pasvītroti godbijīga apsveicināšanās (ne jau kā nebūt, pa krievu modei — pagrūžot roku: «Sveiks, sēdi nost», nē, roku paspiež uzmanīgi, ar abām rokām, noliecot galvu). Vispirms jautājumi par veselību, par ģimeni; pēc tam, mazpamazītiņām, par tavu «lietu», par izmeklēšanu, par tiesu. Viens no vissvarīgākajiem jautājumiem: «Kā uzvedās draugi?» Uzzinājuši, ka draugi arī palikuši draugi, priecājas. Saruna rit cienīgi, it kā tiktu izpildīta noteikta ceremonija, mazdrusciņ, par vienu grādu, vienu iedaļu nozīmīgāk nekā to prasītu sarunas tēma. Labvēlība ir, bet cieša kontakta vēl nav. Bet ja nu...
Es akurāti pārslēdzos sarunā uz savu pirmsaresta darbu, stāstu par braucieniem uz Kaukāzu, — bet ne jau par kūrorta daiļumiem, ne par vīniem un šašlikiem, — nē. Es citēju Rustaveli un Sajatu Novu; Nizāmī un Metagurovu, pieminu Pirosmani, sarajanu un baznīciņas Časterdži— svētajam Jurģim... O, kā viss izmainās! Viņi atbilst, viņi smejas, priecājas, ka es viņus pazīstu, mīlu. Es neliekuļoju — es patiešām mīlu šo reibinošo dzeju!
Tagad, kad tik daudz man tuvu cilvēku atrodas savā brīvprātīgajā piespiedu emigrācijā, es viegli stādos priekšā, kā viņi (vai arī es?) varētu priecāties, sastapuši kaut kur Barselonā kādu nebūt bēgli, teiksim, no Trijās, kurš, izrādās, prot no galvas Samoilova un Okudžavas dzejoļus...
Tā es atradu paroli: «Sēzam, atveries!» un pēc tam lietoju to pilnā mērā, ar neiztrūkstošiem panākumiem.
Par diviem kaukāziešiem man gribētos pastāstīt. Nē, nē, — es atceros visus vai gandrīz visus: gan Ali Hašaguļgovu, jauno ingušu dzejnieku; brāļus Kobalijas; gan rudo dzejnieku Hačiku Safarjanu, gan pusmūža osetīnu, kurš mani pārsteidza ar uzticību adatām, gan klibo čečeni Isu, gan daudzus citus. Es atceros arī to gruzīnu, kurš it kā iznācis no Važa Pšavelās poēmu ilustrācijām. Es aizmirsu viņa vārdu, bet ar viņu saistīto epizodi es nekad neaizmirsīšu. Varbūt es vēl pastāstīšu par viņu, — bet citreiz.
Tagad par tiem diviem.
Antons Nakašidze bija dejotājs Kutaisi ansamblī, un viesizrāžu laikā Anglijā viņš piesita pēdu, apelēdams pie britu viesmīlības. Tagad šādas piruetes kļuvušas par pierastām figūrām padomju horeogrāfijā, taču tad tas bija jaunums. Viņš uzstājās BBC koncertbrigādēs, un viss būtu bijis debešķīgi, ja nebūtu gruzīniskās bērnu mīlestības. Kutaisī palika meita, tur tā nelaime. Un Antons ļāvās pierunāties, un atgriezās, un pusgadu dzīvoja savā pilsētā, un viņu fotografēja uz strūklaku un mūžzaļo krūmāju fona padomju un ārzemju presei. Un tad viņu paņēma ciet. Un iegrieza desmit gadus. Un sākās jauni fuentes viņa radošajā biogrāfijā.
Starp citu, joki paliek joki, bet profesija viņam izglāba dzīvību. Viņš, tāpat kā es sākumā, strādāja avārijas, t. i., krāvēju, brigādē. Reiz, izkraujot baļķus, viņš piepeši ieraudzīja, kā pa slīpajām līdztekām viņam ripo virsū gigantisks baļķis daudzu pudu svarā, — ieraudzīja to metra vai pusotra atstatumā. Viņš atlēca atpakaļ, neatskatīdamies, atmuguriski, ielēca spraugā starp grēdām, riskēdams sadragāt galvu vai pārlauzt mugurkaulu pret baļķu galiem, — un lēcienā apmetās otrādi, ar seju uz priekšu, un nokrita kā kaķis četrrāpus. Paskat tikai, kādā trakumā nācās iejaukties kaukāziešu Terpsihorai!
Antons bija viens no tiem, ar kuriem es sakontaktējos apbrīnojami ātri. Mēs kopā gājām uz darbu, dzīvojām vienā barakas kaktā, dzērām aizliegto čefīru un atjauto kafiju un bezgala daudz runājām. Ar Antonu — visvairāk par mākslu. Tas, ka teātris, skatuve, glezniecība, pareizāk, gleznainums, bija viņam tuvi, — par to nebija jābrīnās — viņš taču kā nekā bija artists; bet tas, cik droši un brīvi, uzreiz, bez iepriekšējas sagatavotības, viņš sāka orientēties krievu dzejā, — tas mani satrieca. Jo tomēr krievu valoda, kaut arī viņš krieviski runāja ļoti tīri un gandrīz bez akcenta, nebija viņam dzimtā.
Bet viņš no manis paņēma tādu sarežģītu dzejnieku kā Marinu Cvetajevu, un uzreiz, ar pirmo lasījumu, izmeklēja un izrakstīja sev dažus dzejoļus — tikai vienus šedevrus.
Viņa raksturi bija vieglums un pakļāvība — iezīmes, kas ir brīnišķīgas kontaktiem, bet bīstamas ekstremālos apstākļos — viegli var pazaudēt kritērijus, pagrimt, saplūst ar tiem, kas jau atmetuši ar roku...
Mums visiem draudēja iespēja nodzerties (spirta laka bija pie rokas), nolaisties līdz lēģera iznīkuļa līmenim, pazaudēt jebkādu interesi, atskaitot rīšanu un neskaidrus sapņus par «lielo zonu». Antons bija nervozs un slimīgi jūtīgs pret jebkādu ārēju spiedienu. Bet spiediens bija nepārtraukts — vienmērīgs, vienveidīgs, vērsts uz individualitātes nolīdzināšanu, iznīcināšanu. Tik Dievs zina, kāds spēks ļāva Antonam pretoties šādam spiedienam — varbūt viņa nelokāmais artistisms?
Tā mēs arī tad nepārtulkojām brīnišķīgu gruzīnu dzejoli — leģendu par mednieka māti un tīģera māti... Jau desmit gadus esmu brīvībā, bet tā arī mēs neesam tikušies, neesam pasēdējuši pie pudeles vīna. Ne Gruzijā, ne Maskavā... Un, kaut arī es zinu, ka viņš, tāpat kā es, ir novecojis un pārvērties, man nez kāpēc šķiet, ka šeit, Kaukāzā, es viņu ieraudzīšu ne tādu, kā Mordovijā — allaž nomāktu un skumju, bet brašu, līksmu, ar uzvaroši paceltu gruzīna profilu — kā tajā jaunības fotogrāfijā, kuru viņš man parādīja kādreiz lēģerī.
Šeit, Kaukāzā... Šīs rindas es rakstu Dagestānā, pašā Kaspijas krastā, pie rudenīgās, aukstās, bet vienalga skaistās jūras. Kalni ir kaut kur tālu aizmugurē, no tiem mūs šķir stepe, lauki, vīna dārzi, bet tieši pār mums, pār šauro piejūras zemes strēmeli — kaļķakmens pauguri, līdzīgi sagrautu cietokšņu torņiem. Dagestānā ir dīvaina zeme, neizprotama, negaidīta. Un tagad, pēc vairāk nekā simts gadiem, es fiziski izjūtu krievu zaldāta neizpratni, niknumu, padevību, apstulbumu, kad viņš brien pa šiem stāvajiem, putekļainajiem ceļiem, šajā līdz pretīgumam svešajā dabā, stiepdams uz muguras smago kara uzkabi. «Aizdzen projām visus mūs, Kaukāzā mums nomirt būs...» Kamdēļ? «Šamilu karot...» Kamdēļ? «Buntojas ...» Ak, tā ...
Tikai vienu reizi es saskāros ar dagestāņu dzeju — es tulkoju lezgīnu dzejnieka Jetima Emina dzejoļus; viņš apraudāja nelaimi, postu, bojāeju, nolādēja impērijas smago gājienu un skumji pieminēja Hadži Muratu, nezinādams, ka viņa tautieti uz laikiem iemūžinājis krievu oficieris.
Dagestānā pirmoreiz es nokļuvu pavisam nesen; varbūt tādēļ es tik maz par to tiku lāģerī runājis ar Nažmutdinu Jusupovu vai arī Nikolaju, Koļu Jusupovu, kā viņu tur dēvēja. Tas bija visstiprākais cilvēks, kādu es esmu pazinis visā mūžā, gigants, spēkavīrs. Milzīgs, plecīgs, kustīgs un veikls, viņš vienlīdz viegli cilāja neiedomājamus smagumus un skraidīja pa basketbola laukumu. Reiz kopā ar kādu leiti viņi izlādēja ogļu vagonu — šajā darbā norīkoja 16 cilvēkus, pa vienam uz lūku, — un viņi divatā izlādēja vagonu apmēram tikpat ilgā laikā kā visa komanda. Kad viņu pārcēla par krāvēju cehā, viņš nezinādams sāka kraut ratiņos skapjus, kurus kraut bija paredzēts četriem cilvēkiem... Reiz priekšniecība, vai nu aiz aplamības vai vēlēšanās pajokot, mani iedalīja viņa pāriniekos — nogrūst granti no platformas vagona. «Tu papīpē,» Koļa man teica, «es pats tikšu galā.» — «Ko tu,» es atteicu apvainots, «kā tā drīkst? Tu strādāsi, bet es sēdēšu?» Un es, bruņojies ar liekšķeri, uzrāpos uz platformas. Es stāvēju ar muguru pret viņu, piegrābu pilnu liekšķeri grants, stiepu to uz platformas malu un metu lejā. Pēc 20-30 lāpstām es izpumpējos, apstājos un atskatījos. Trešdaļa platformas bija jau notīrīta, bet Koļa, gremdēdams liekšķeri līdz pašam dibenam, gāja kā buldozers šķērsām pār platformu. Minūtes desmit es atvilku elpu, bet tikmēr viss jau bija cauri...
Viņš vienmēr bija atturīgs, mierīgs, labdabīgs; es nedomāju, ka būtu kādam bijusi dūša viņu sakaitināt vai apvainot.
Tikai iepazinies ar Jusupovu, es sapratu, cik aplama ir mūsu iejūsma un sajūsma par slavenajiem kaukāziešiem un aziātiem. «Ak, vienkāršs kalnietis, neizglītots, analfabēts, — iedomājieties tikai, raksta brīnišķīgu dzeju! Ak, ašugi! Ak, akīni!» Jā, viņš ir analfabēts: nemāk lasīt un rakstīt — krieviski. Viņš . lasa un raksta arābiski. Jā, viņam nav izglītības — eiropeiskās. Aiz viņa pleciem stāv tikai lielā Tuvo un Vidējo Austrumu kultūra.
Mūsu sajūsma nav nekas cits, kā stulbums un augstprātība...
Jusupovs nebija ašugs, lasīt un rakstīt krieviski viņš, protams, mācēja, bet viņa zināšanu galvenās saknes aizstiepās dziļi islama kultūrā — es domāju laicīgo kultūru, kaut arī neesmu pārliecināts, ka to vienmēr var atdalīt no reliģijas. Pats viņš uz jautājumu: «Koļa, tu tici Allaham?» — parasti atbildēja ziņkārīgajiem: «Es ticu savai mammai. Bet viņa tic Allaham.» O, tā nav vienkārši atruna, tā ir ļoti daudznozīmīga formula padomju musulmanim.
Un tagad, šeit, kad es atceros šo skaisto, stipro, patiesi inteliģento cilvēku, man gribas iesaukties: «Ei, ļaudis! Kur ir jūsu un mans tautietis Nažmutdins Jusupovs? Vai laimīgs? Vai veiksmīgs? Ei, avārieši!»
...1966. gada rudens. Svētdiena. Zem nojumes, pie vasaras ēdnīcas galda sēžam cēli un svinīgi. Mēs esam kādi cilvēki četrdesmit, ne mazāk. Uz galda izliktas grāmatas, žurnāli, avīzes. Apkārt skraida uzraugi. Viņi jūt, ka notiek kaut kas neparedzēts, kaut kas tāds, kas apvainojoši pārkāpj lāģera ideju. Taču nav pie kā piesieties — literatūra uz galda no padomju izdevumiem, čefīra nav, trokšņa arī, runā visi pēc kārtas par kaut ko nesaprotamu. Nosvīduši aiz dusmām un apjukuma, viņi klausās. Un ir vērts paklausīties!
Mēs svinam Raiņa dzimšanas dienu. Referāts: «Jāņa Raiņa dzīve un daiļrade». Referāts: «Jānis Rainis un Eiropas literatūra». Skan Raiņa dzeja latviski, leitiski, igauniski, krieviski, ukrainiski, gruzīniski, armēniski, inguiiski, somiski, vāciski, turkmēniski. Daži atdzejojumi tiek lasīti no grāmatām, citi tulkoti speciāli šodienai. No rokas rokā iet grafikas novilkumi — Jāņa Raiņa portreti, izgatavoti šeit, lāģerī. Mēs parakstāmies otrā pusē un glabājam piemiņai šīs biezā papīra lapiņas. (Man ir saglabājies šis papīra taisnstūris ar dzejnieka profilu un milzumu parakstu visādās valodās otrā pusē.) Menti (uzraugi) no dusmām čurā verdošu ūdeni. Viens pielec klāt un nez kādēļ man čukst: «Par to jūs vēl atbildēsiet!» Mani nez kādēļ uzskata par «miera grāvēju» (mana drauga Leonīda Rendeļa indīgs apzīmējums), šoreiz es, goda vārds, neesmu vainīgs. Es — rakstnieks, dziesminieks — pat iedomāties nevarēju kaut ko tādu. Ne jau tikai tamdēļ, lai demonstrētu arestantu internacionālo solidaritāti (protams, ne nu bez tās!), bet tamdēļ, ka sapulcējušies dažādu tautību dzejas cienītāji, un Jānis Rainis ir mūsu sapulcei nevis iegansts, bet cēlonis.
Bez šaubām, mēs apmainījāmies ne tikai ar nacionālajām vērtībām. Valērijs Ronkins reiz nolasīja lekciju utopisma mācību vēsturē; Vjačeslavs Platonovs — lekciju par etiopu etnogrāfiju. Bet pamatā katrs tomēr izglītoja citus savas zemes jomā. Es atceros Enna Tarto stāstus par igauņu folkloru, Viktora Kalniņa — par latviešu literatūru, Jurija Suheviča — par nacionālo kustību Ukrainā.
Jā, tā, lūk, latvieši lieliski atzīmēja sava dzejnieka jubileju. Vispār man jāteic, ka viņi bija visdraudzīgākā, vissaliedētākā un visskaļākā kompānija. Vēl jāpiebilst — tieši latviešus visvairāk pārstāvēja jaunatne. «Veču» viņu vidū bija maz, ne tā kā leišiem vai ukraiņiem. Viņi bija visi kā viens stalti, jautri, sabiedriski zēni, speciālisti bezkaunīgi iznerrot priekšniecību, iemetēji, lieliski sportisti. Ak, Dievs, ar kādu prieku es lūkojos uz šiem arestantiem, kad es tos pirmoreiz ieraudzīju basketbola laukumā — ne lāģera specenē, ne smagajos zābakos un stulbajās cepurītēs — nē, krekliņos un sporta biksītēs, staltus, stiegrus, muskuļotus! Cik pasakaini viņiem blakām izskatījās uzraugi — kumpaini, lempīgi, izdiluši, uzburbuši! Īgnums, gandrīz vai skaudība atspoguļojās cietumsargu fizionomijās: paskat tik, iesēdinājuši viņus, liek viņiem rukāt, rij viņi savu lopiņa paiku — bet, re! — spēlē! Par maz viņus, riebekļus, mērdējuši! Nekas, gan jūs vēl rāposiet! Kas tiesa, tas tiesa — pulvera jaunajiem pietika trijiem četriem gadiem; tad viņi sāka uzdot, slimot, nogurt...
Tovasar pie manis pienāca maza auguma vīriņš, kalsnējs, ap gadiem četrdesmit un uzsāka sarunu tā, ka es tik tikko nepalēcos — tik ļoti šis stils neatbilda apstākļiem. Viņš teica:
— Sveicināti. Pieņemiet, lūdzu, manu atvainošanos, ka es jūs uzrunāju neiepazīstināts. Man par lielu nožēlu, mums nav kopīgu paziņu. Tāpēc es uzdrīkstējos...
— Ko jūs, ko jūs, — es atbildēju, neviļus iekrizdams viņa tonī. — Esiet tik laipns, man tas gods...
— Mani sauc Kēstutis Jokubinas. Es, kā jūs jau droši vien nopratāt pēc vārda, esmu leitis. Un man gribētos jūs uzlūgt padzert ar mani kafiju — protams, ja tas jūs ne pārāk atrautu no jūsu darbiem.
— Pateicos jums, es esmu pilnīgi brīvs un ar prieku pieņemu jūsu ielūgumu, — es atbildēju vissmalkākajā man iespējamā manierē.
Mēs sēdējām zālītē, kādā omulīgā kaktiņā pie izklāta lakatiņa. Konfektes, kafija, katram sava krūzīte. Arī tas bija neierasti — kafiju un čefīru parasti dzēra no viena trauka, dodot nākamajam pa riņķi; ne jau tādēļ, ka trūka trauku, — visticamāk, ka šim «riņķa kausam» bija rituāla, ieražas nozīme. Taču Kēstutim labais tonis stāvēja pāri visiem rituāliem.
Mēs runājāmies, un beidzot viņš izteica man savu lūgumu. Pirms tam viņš daudzkārt man apliecināja, ka šis lūgums nebūt nav cēlonis, bet drīzāk iegansts, lai iepazītos.
— Ja jūs būtu tik laipns, es jums palūgtu neuzskatīt par apgrūtinājumu un uzrakstīt saviem Maskavas draugiem, lai viņi — protams, ja tas viņiem nesagādā pūles, — pamēģinātu dabūt, — tas, bez šaubām, nav obligāti, bet varbūt, ka viņiem atrastos laiks — sameklēt kādu suahili literatūru. Protams, ja tas kaut kādā veidā apgrūtina...
Blenzdams viņā, es paziņoju, ka tas nav nekāds apgrūtinājums, un noriju jautājumu, kas man kņudēja mēles galiņā. Bet viņš, pat aci nepamirkšķinādams un neparādīdams, ka pamanījis manu apjukumu, tikpat tekoši turpināja:
— Redziet, lieta ir tāda, ka no visām Āfrikas valodām — suahili...
Paldies Dievaml Tātad suahili — tā ir valoda. Bet bolīt acis uz viņu es vienalga nepārstāju. Re kā! Jāpalūkojas apkārt — nē, viss kā nākas, — dzeloņdrātis, aizliegtā zona, torņi, barakas, mēs patiešām neesam ne Āzijas vai Āfrikas institūtā, ne arī Draudzības biedrībā, bet viņam, paskat tikai, noteikti vajadzīga suahili literatūrai
Leiši vispār ir neaprēķināma tauta. Es stāvēju pie sava darbgalda, kad man blakām parādījās garš jauneklis un teica:
— Izslēdziet darbgaldu!
Es izslēdzu.
— Nāciet man līdzi!
Tikpat paklausīgi es gāju viņam nopakaļ. Bet viņš soļoja stalts, lietišķs, reizumis stingri palūkodamies manī. «Droši vien štāba dieninieks, izsauc pie priekšniecības,» nodomāju es. «Bet kāpēc tad mēs šeit blandāmies starp cehiem? Patiešām, kaut kas neaptverams — kaut kādas šauras ejas, līkumi, iegājām svešā cehā, kaut kāds nostūris, vēl nostūris, noliktava... Te viņš apstājās, pagriezās pret mani un vaicāja, smaidīdams pār visu ģīmi:
— Iedzert gribat?
— Protams, — es atbildēju apjucis.
—Viņš man no bundžas ielēja krūzītē labi attīrītu laku. Es izdzēru, nopurinājos, uzkodu maizes gabalu, kuru viņš man laipni pienesa klāt, un vaicājoši paraudzījos viņā. Viņš, turpinādams smaidīt, sacīja:
— Redziet, man ļoti gribējās jūs uzcienāt, un es nolēmu iztikt bez iepriekšējām pārrunām. Jūs, kas zin, vēl mēģinātu atteikties...
— Es, — sacīju pilnā pašcieņā, — no iedzeršanas nekad neatsakos. Bet tā jau var nobaidīt līdz nāvei. Es, kā nekā, šeit esmu jaunpienācējs.
— Nekas, tagad zināsiet — kā sagribēsies iedzert, nāciet ciemos. Man vienmēr ir rezervē...
Viņš, Romas Eidrigāvičus, agrāk bijis starptautisko attiecību institūta students. Tur laikam māca smalkas manieres un labu uzvedību? Par viņu stāstīja, ka reiz, kādā citā lāģerī, viņš nonācis darbā pie brigadiera («bugora») no krimiķiem. Tas reiz nolamājis Romu mātes vārdiem. Romas nolicis darbarīku zemē sev blakām, apsēdies uz baļķa un teicis:
— Runājiet, es jūs klausos.
«Bugors» sākumā apklusis, galīgi apstulbis, bet tad vai aizrijies no lamām.
— Runājiet, runājiet, mans draugs. Izteiciet visu, kas jums uz sirds. Nekautrējieties, es jūs ļoti rūpīgi klausos.
«Bugors» nedroši nolamājies vēl reizi, tad kāpies atpakaļ, nospļāvies un aizgājis demoralizēts.
Un ja jau atcerēties anekdotiskas situācijas, tad kā lai nepastāsta par Vladu Šakali?
Es nekļūdīšos, teikdams, ka viņam bija visskrandainākais vatnieks visā Javasas 11. lagpunktā. Viņš, — kas baltietim ir liels retums, — ne tikai bija, bet arī izskatījās pēc sliņķa. Izļodzītajā gaitā un pilnā vienaldzībā pret apģērbu ar viņu varēja konkurēt tikai Eduards Kuzņecovs. Un, tāpat kā Edikā Kuzņecovā, arī Vladā vibrēja pastāvīga, nenovaldāma pretestības griba. Tikai izpaudās šī griba visai savdabīgi.
Par visu viņa māksliniecisko pašdarbību Vladu aizstiepa uz tā dēvēto lāģera tiesu. Tur viņam piešuva gan tādas, gan šitādas apsūdzības. Vladus bez īpašas intereses to visu noklausījās, neko neapstrīdēja, sniedza tikai vienu paziņojumu un dabūja spriedumu zobos: «Vladimira līdz termiņa beigām.» Un viņu aizveda.
Pagāja gandrīz mēnesis. Un piepeši, ieejot ēdnīcā, es redzu pazīstamu vatnieku ar vates kumšķiem, kas karājas uz visām pusēm!
— Vladas, tas esat jūs?
— Es.
— Kas par velnu! Jūs taču aizveda uz Vladimiru, kā jūs tikāt šeit?
— Bet mani atveda pārtiesāt, — Vladas priecīgi atņirdza zobus, pilnībā attaisnojot savu uzvārdu.
— Kāpēc?
— Es prasīju tulku. Es taču leitis, man pienākas tulks. Bet man tulku nedeva. Es uzrakstīju sūdzību, un pienāca rīkojums vest mani atpakaļ un tiesāt par jaunu, ar tulku, lai es visu saprastu.
To Visu Vladas man izklāstīja, kā vienmēr, nevainojamā krievu valodā, bez mazākās citvalodas pieskaņas. Un viņa runa bija skaista, nepiespiesta — lai dievs dotu tādu valodu Maskavas juristiem!
— Nu, Vladas... Tādu bezkauņu, kā jūs ... Kāda velna pēc jums tas viss bija vajadzīgs?
— Kā tad nu nē — izbraukāju turp, atbraucu atpakaļ, — arī izprieca, šeit, lāģerī, atkal ar draugiem satikos. Nu, un vēl — manis dēļ priekšniekam kloķi iesprauda, — arī patīkami...
Kāpēc tikai pārgalvības un blēņas, tikai mūsu nevienlīdzīgo pretimstāvēšanu atmiņa mums ceļ priekšā? Alu glezniecība, ar kuru mēs centāmies izrotāt cietumu un lāģeru sienas... Joki paliek joki, bet Vladu Šakali gaidīja Vladimiras cietums, ar tā drausmīgajiem dzīves apstākļiem, ar bada normu, skumjām un ar to, kas ir vēl ļaunāks par vientulību, — ar uzspiestiem kaimiņiem.
Tulkojis Knuts Skujenieks.
Avots, 1989. g. jūnijs
gaikjis 08.05.09 10:20
vislieliskākais darbs ko es jelkad šeit esmu lasījis!
paldies!