Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (0)
Jūlijs Daniels: Kas no bābām?
31. augustā, plkst. 2:52
(stāsts)
Tā ir baismīga tēma. Ķerties pie tās ir grūti, mokoši un bīstami, — tādēļ ka «nav pēc profila»! Šeit vajadzētu psihologu, filozofu, zinātnieku. Šo tēmu, kā likts, apiet, izlaiž visi memuāristi, atmiņu rakstītāji, sadzīves apcerētāji. Šī tēma ir — atrautība no dzimumdzīves, piespiedu atturība.
Visu — mazā kvantitātē un draņķīgā kvalitātē — cilvēkam dod ieslodzījums. Māju — sava dzīvokļa, istabas, gultas — vietā ir vismaz baraka, kamera, nāra, ir, kaut trūcīgi, bet īsti mājas komponenti — sienas, grīda, griesti, siltums.
Ēdiens: liesa balanda, jēla maize, puvušas saknes — tas viss ir pretīgi, taču tā ir barība tās pamatnozīmē.
Apģērbs: bušlats, specene, zābaki, veļa — tas viss tomēr apsedz kailumu un kaut cik silda.
Par garīgo dzīvi pat nav ko runāt: teātra,
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Vai gribat iepazīties ar mūsu dzejnieku?
Bet kā ar šo te? Ar to sfēru, pie kuras cilvēks nekad nepierod, kura vienmēr satriec, kura ir mērķis un stimuls? Tas, kam to atņēmusi daba — kroplis, nīkulis, puscilvēks. Tas, kam to atņēmuši cilvēki — moceklis.
...Ceha mazgātuvē, pīppauzes laikā, četrdesmitgadīgs vīrs, parasti samērā atturīgs, šķiet kā no ķēdes norāvies — ar prieku, ar baudu viņš iztēlo dzimumaktu, īpaši pasvītrodams skanisko pusi. Es laikam saviebos, jo viņš, palūkojies uz mani, aprāva savu himnu:
— Kas ir Daniel, nepatīk?
— Nepatīk.
— Vai sen tu no vaļas?
— Mēnešus astoņus.
— Nu, tu vēl mājas pīrāgus neesi pārgremojis. Nosēdēsi vienu, otru gadiņu — ne tā vien dziedāsi...
Vienu, otru! Bet cik gadus viņš šeit bez sievietes tuvuma?
Mēdz būt arī tā.
Ēdnīcā (tā arī ir klubs) ālējas puisis, gadus divdesmit septiņus vecs. Viņš ir piedzēries, sastrēbies laku darba zonā, nezin kā izsprucis cauri vaktei un tagad lustējas. Viņu kaitina (vai arī sajūsmina) viss, kas patrāpās acu priekšā. Patrāpījos es.
— Rakstniek! Es tevi cehā meklēju! Sadzert gribēju! Rakstniek!
— Ej uz sekciju, brālīt. Ieraudzīs menti — būs šizo kā likts.
— Tu! Rakstniek! Kā tu vari ar mani tā runāt?! Ko tu sajēdz?! Tu bābas kā lellītes... bet es visā mūžā dzīvu... neesmu redzējis!
— Ne reizi?
— Ne reizi, ne grama, Dieva vārds! (Asaras.)
— Nu, izbeidz, neraudi, drīz iesi laukā — viss tev būs.
— Jā, būs gan! Bet ko tad es varēšu? Kurš līdz divdesmit pieciem nav pamēģinājis — tam uz bābu nestāvēs.
— Blēņas, — es pārliecinoši saku. Un aizrautīgi meloju: — Es pats tikai divdesmit sešos pirmoreiz iesāku.
— Apzvēri! ...
— Zvēru. Viņš, asaras izsmērēdams pa vaigiem, klunkurē uz baraku. No kurienes šāds skaitlis — 25? Varbūt pēc analoģijas ar 25 gadu termiņu? Leitis, lēģeros apkrievojies, velk pēdējo gadu no divdesmit pieciem. Pie viņa atbrauca sieva (gadus trīs nebija braukusi). Pēc darba — uz tikšanos. Viņš jau akurāti noskuvies, nospodrinājis zābakus.
— Pēdējo reizi kroņa gultā...
Pēc tikšanās — sadrūmis, it kā tiesības uz veikalu atņēmuši. Klusē. Tad neiztur, rupji lamājas — ar akcentu, bet pareizi.
— Kas ir, Petras?
— Neiznāca nekas. Nemāku vairs.
— Muļķības, Petras! Tas ir kā velosipēds —ja reiz iemācījies — mūžam neaizmirsīsi. Tevi vienkārši pamērdējuši. Droši vien uztraucies arī?
— Brālīt, kā tad neuztraukties?! Sieva kā nekā. Sieviete. (Un — ar jautājošu intonāciju.) Viņai arī nav salda dzīve — vienai pašai.
— Pārbrauksi mājās — viss būs kārtībā...
Vakarā, smēķētavā, viņš cienīgi atjokojas, atbildot uz neķītriem jautājumiem, daudznozīmīgi smīn...
Homoseksuālisms arī nav glābiņš. Pat aktīvie pederasti (pret kuriem «sabiedrība» izturas iecietīgi) nicina pasīvos, pārijus, pameslus... Pat atklātiem, «idejiskiem» neatrodas vieta blakām, laba vārda, tējas malka. Vienu tādu «teorētiķi» es pazinu — dūšīgs, kvadrātveidīgs vīrs ar krāvēja muskulatūru, ar nagu uz plakstiņa. Palama — «Masa ar auskariem» (viņš ausī nēsāja auskaru). Šaurajā šizo pleķītī — kur dēsies — viņš ir kopā ar citiem. Sēž, purpina, ne pie viena nevēršas:
— Bābas? Kas no bābām? Ne formas, ne figūras ... Kā šķidrās ziepes, — tek un tek ... Bet večiem — viss pie vietas, viss pie vietas ...
Lopam līdzīgais «Adenauers» (palama) atklāti onanē pie žurnāla «Rabotņica», atvēris tajā lappusi «Modes»...
Tie jau ir nojūgušies, neglābjamie. Bet pārējie, kamēr vēl nav pienācis glābējs vecums, tie cieš — kurš klusē, kurš sevi izdzīvo sarunās.
Ak, Kungs, kādas tikai leģendas neklīst par veikliem drosminiekiem, kuriem izdevies lāģerī vai cietumā izraut brītiņu tuvības ar sievieti! Cik lepni viņi raugās apkārt, paši noticējuši savai izdomātajai drosmei! Patiesībā — visai nožēlojams varoņdarbs, par kuru ar šausmām un sajūsmu stāsta man divdesmitpiecgadīgs skaistulis latvietis.
— Ziniet, Jūlij, ko T. izdarīja? Tur augšā, pa satāpelētajiem dēļiem gāja rēķinvede no grāmatvedības. Viņš nolēca no grēdas lejā, dubļos, un gāja tai nopakaļ, zem brunčiem lūrēdams. Biksītes, tā viņš stāsta, viņai zaļas ...
Patiesībā — fantāzijas ik dienu, ik nakti par šo nolādēto, šo iekārojamo tēmu! Pārcilā atmiņā savas draudzenes — viņas visas bija skaistas! Galvā erotisks karuselis, Brjusova un Roopsa sajaukums, miglainas, bet apžilbinošas nākamības ainas ...
Tulkojis Knuts Skujenieks.
Avots, 1989. g. jūnijs