17 dzejoļi no Latvijas krievu dzejas antoloģijas (12)

2008. gada 26. augustā, plkst. 14:08

Rubrika: ¼ Literatūra

Grigorijs Gondelmans

Mēs savas dvēsles laukā izkratām
Tais mīlas stundās, ko mums dod uz krīta,
Kā sārtus vērdiņus no drēbju kabatām
Uz spilvendrānu saņurcītām kvītīm.

Un slēptuves, kas tagad tukšas stāv,
Ir paaugstinājušas mūsu likmju vērti,
Tu paskaties uz sienām šķirbotām
Un rītakurpju pāriem nodeldētiem.

Tik maz man tagad palicis ko dot.
Un mēs viens otram kaisām savus glaudus
Kā, lielu naudaszīmi izmainot,
Uz grīdas nobirdina sīku naudu.

Un it kā zīdos mēs, ne parādos,
Un šķiet, mūs aklums sitīs zīda gaismā,
Bet nakts kā vēliem āboliem pilns grozs
No augļu pārpilnības pārklājas ar plaisām.

D.I.85

krist ir patīkami
  izjūti akmeni
        un            tipa tā

ar labo kāju    aizķēru           slēdzi
gaisma pazuda!
izvērtējam plusus
pareizi

ej un ceri
vienīgā             darbība

anulējam         skumjas
sadalām          sastāv daļās    visu

sitieni patīk
krist ir
tik
patīkami

pilnīgi pa jaunam  katrā krišanas gadījumā
jūtams akmens un pats
momentāni 

var veikt eksperimentus ar tēraudu    vadiem   un tāā tālāk
  vai ne tā
līdz       simtgadiem ne izvilkt
  ja turpina tādā pat garā
nevarēs svinēt simtgadu dzimumdienu ja      radinieku        vairs nebūs
  vai alkoholu bezgalībā liet

pārāk liels        skaits  iespaidiem       trūkstot

Oļegs Zolotovs

tā bērns saka „halva” – tik saldi, tik saldi!!
tā saķep zobos, tā pielīp
divas rindiņas – lūk, ar tām patiktu
paklupt dūmainā alejā
gards spirts pie sirds,
gards spirts.

vai vēl kādreiz divi
pārtraukti pirksti, tā kā flamenko,
kusīs uz apkaklītes?
vai pārlaidīs švīku bezdelīga?

un vai gan smaganas laizīs mīla – tik saldi,
tik saldi

Aleksejs Ivļevs

                                                                Viktoram Širaļi

pēc pusnakts aiziet koki, aizsedzot sejas melnām maskām,
vien šķēlumus acis nodzirkstī
metāliskas.

Tu teici: iesim prom no šīs valstības, kas blēdās ar nāvi,
es tev klausīju, un sausa lapa
krita uz sāniem
smagi kā Puškins

un kvēlo rudens slinkais saksofons, nesteidzīgi dvešot
aizlidošanas plašo skaņu

Tās lijums kā balta kobra vijas, pati sev dīdītājs, pati sev iedīdītā

Skaņa kāpj, tur augšā sastingst un bez spēka, ziemas kristālos vērtusies, lejup krīt.

Tā ir ziema,
kad pasaulei vairs nav spēka klausīties, kūlīšos sienot tukšos jēgas stiebrus.

Tā, kā jau vienmēr, izraks sev alu un gulšņās tur,
sūkājot ķepu...

Un baltās dūnas neredzēt, pat nesapņot!

Draugs, pavasaris atgriezīsies, bet tas būs cits,
un mūs vairs tajā negaidīs tik laipni.

Lūk, teksta šī un dzīves mūsu humors.

Vladimirs Lindermans

“Belomor-kanal”.
Krematorijas papirosdūmi.
Šeit beidzas Dzimtene
Kā tukša kinozāle.

Dzīvie no miroņiem piepīpē,
lai var „ar liesmiņu” dzīvot
Mēs satiksimies Lefortovo,
Kā rindā pēc vīna stāvot...

Un iekauksies dvēsele savažotā
Kā detaļa uz virpas nekustīgas,
Lai nodrukā „Ogoņokā”
mūsu dzeržinskiešu ģīmjus!

Aleksandrs Meņšikovs

Atceros:
mēs esam divi,
kājas
nezina citu ceļu -
nes uz riņķi.
Šī ieciklēšanās
izstumj gaismas svītrā
to,
par ko mēs pat nedomājam.
Dialogs nav iespējams -
runājam niekus:
tu trāpi zīmē,
es - tukšumzīmē.
Iesakām viens otram
klusēt un klausīties.
Ausīs -
žagojoties mēģina dziedāt
mūsu dzejoļu driskas.
Gaismas svītra -
burkas vāks -
aizver kaprona sniegu.
Pēc tam:
mēs esam jau trīs,
klīstam gar futbollaukumu,
runājam par tulkotu dzeju.
Es -
esmu aizmirsis
kā latviski skan vārds „vītols”.
Tā vienmēr,
kad kaut ko ļoti vajag,
it kā pārakmeņojies.
Nākas
klusēt un klausīties.
Polilogs nav iespējams:
trešais - lieks.
Tikai grūti nonākt
līdz tik sarežģītai domai.
Jāpasaka priekšā:
mīlestība
un „vītols”.
Pēdējais:
klausījos un klusēju -
komunikācija nav iespējama.
Rakstu:
„Atkārtosim pēc desmit minūtēm,
esmu izgājis.”

Viktors Marahovskis

Tas ir vējš, kid.

Gaiši zili džinsi, sārtas saulenes,
Debesis pār rajonu gluži tā kā skābe.
Tas ir bērnu dienu draugs, tas ir vējš, mans kid.
Saule staru rokām kaķi čakarē.

Vecenes un veči cērtot vārsta durvis,
Depresīvi džeki lūr pa logu laukā,
Kas gan viņus dušī? Labi, ka ne mūs.
Gaiši zilos džinsos pavasaris pūš.

Tur, aiz mūsu durvīm – agrīns Botičelli,
gaiši zils uz dzeltena, dzindzina un spīd,
Kruta vējš ir sīkajiem iešūpojis šūpoles
Tas ir kruta, kad ir vējš, kad ir vējš, mans kid.

Gaisos kūleņot putnam māca vējš,
Māca sīkajiem sapņot pareizi,
Uzbužinās baloži, murcās zālītes,
Nāc tu arī laukā, laukā iznāc, blaģ.

Gaiši zilas džinsi, sārtas saulenes,
Debesis virs rajona divu devu cenā.
Gribi dzīvot mūžam – nāc uz vēju, kid
un līdz aknām ieelpo šitā vēja garu.

Sergejs Moreino

NO CIKLA “SLIMAS VĀRSMAS”

II
auksti un sausi. ne mandarīnmizas,
ne gaidītājrindas čūskulēna. auksti un tuksnesīgi,
kastaņbrūnu acu pāris (blandoņa Heinrih,
vai tad šeit arī sastapt var samārietes?)
vai tad šajā vējā pastāv mīlestība?
kurš tad šeit elpu pūš ausī, skūpsta kājas,
glāsta matus (atbildi, nelaimīgais),
kura dēļ pilis pārsedz ar marli,
ūdensnoteku caurules iekrāso ar kvēpiem? -
vai tu zini? vai es zinu? mēs to slēpsim.


III
un arī tas jau pagātne vairs trepjurūmē nestāvēt
un salipušu skūpstu pusporciju negaidīt
kā balodim vairs nelēkāt starp svešiem izsmēķiem
viss pagātnē viss nākamajā labākajā dzīvē
pie ieejas vairs nenostāties vairs pat šņabi neiedzert
vien klausīties, kā izkusušā sniega piles drebot aizlūgumu
par tevi dzied
līdz baznīcai vēl aizvilkties un aurot: “Čau, Maria!”
un ledusaukstā tramvajā prom ilgi kratīties
klau ejam pusdienot vairs nestāvēt mums trepjurūmē

Sergejs Pičugins

Mēs ar tevi
svaigos un
dīdzīgos tērpos
kaljāns mūs noved
platlapjos
kur pīpojam aizprātīgo
kur tavu skaitļu
žilbais lins ir izklāts,
bet es –
ar galvu
aukstā un tumšā
ūdenī...

Artūrs Punte

Agnesei 80

Visi ir sabraukuši viesi
vecmammiņ pilns pagalms
ar mašīnām lukturi izgaismo
tukšus pamatus visi mūsējie
šeit kam zobu nav un kam
vēl tikai būs un arī tie kam
nav par ko ielikt jā Ēriks arī
ir atbraucis protams ar sievu
re kur tev dāvana sēžaties dziedāsim
pie galda “raudāja māte” lai
sievietes dzied ar tevi es
neatceros vārdus vecmāte
vienmēr raud kad mēs pasūtām
viņai šo dziesmu televīzijā
rudenī Ata gleznas nopirka
Minhenē jums šķūnī es skatos zirgs
bez pakaviem naglas nevar dabūt
bet tās kas ir par īsu apklustiet
kad citi dzied ko darīt un neviena
kalēja piecdesmit kilometru apkārtnē
mūsu aģentūras radošajam
uzvārds ir Kalējs protams Rīgā
ir viss vecmammiņ nerunā lūdzu
ar televizoru vismaz kamēr mēs
esam šeit par tādu naudu šeit
var māju ar zemi dabūt kā tu domā
vecmammiņa nedusmojas par to
zemes gabalu ko pārdevām
steidzami vāciešiem varbūt nezināja
kas tur 10 ha un pamati aizauguši bet
bijām taču spiesti kreditori negribēja
gaidīt ko tie tur cels es dzirdēju
viesu namu man ir tosts mēs vēl
atgriezīsimies un uzcelsim uz visiem
tukšiem pamatiem jaunas mājas kā bija
vectēva laikos drīz mēs iesim tiesā
un mums atgriezīs visas mājas kas
viņam piederēja Strenčos varbūt atļausiet
man ir tosts mums būs veikali pirmajos stāvos
un lauku viesnīcas kafejnīcas degvielas
uzpildes stacijas Tartu šosejā tikai lūdzu
nerunā ilgi Mārīte ies mācīties redzi
Valda vairs nedzer un Vilnim arī būs darbs
mēs dosim savām firmām mūsu uzvārdu
vecmammiņ tev jādzīvo lai to redzētu jādzīvo
kamēr jaunākais no mazdēliem
nav apprecējies Voldemārs bet viņš
arī netaisās kuš es saku vecmammai
jādzīvo kamēr viņam nav bērnu.


Vladimirs Svetlovs

Hitparāde

kā dāvana pastāvīgajiem klientiem
par uzticību
mums dotas šīs dienas
laimes
smaidu un saprotošu skatienu dienas
Skanīgi taurējošu
nedaudz nicinājumā zvērojošu sargeņģeļu dienas
mūs ir par ko nicināt
un par ko rīkli pārgriezt arī ir
mūs ir par ko apsūdzēt
bet eņģeļi dimanta bruņās
zaigo pat apmākušās dienās
viņu dziesma neapsīkst...
aizvadīt atlikušās dienas
sastādot 100 visu laiku un tautu
labāko dziesmu hitparādi
lūk ar ko es patiesībā vēlētos nodarboties

Dmitrijs Sumarokovs

Tukšā upe
no cikla “Dziesmas igauņu bērniem”

Tukša šī upe plūst,
Pavisam tukša šī upe.
No tās vakar izvilka dzirnavnieku,
Un tagad tukša ir upe.
Lūk, dzirnavnieka sieva jau nāk —
Un nebūs vairs tukša upe.
Lūk, dzirnavnieka bērni jau nāk —
Un nebūs vairs tukša upe.
Lūk, dzirnavnieka draugi jau nāk.
Tik milzīga upe
Nemēdz ilgi būt tukša.

Maksims Supruņuks

Rīgas peizāžiņa

zaļš kaķis kam martā par skatuvi jumts
uz vijoles “Slāvietes atvadas” spēlē
(Vivaldi) tas ebreju zēniņš ir ruds
brauc tankā kad Lieldienās augšāmcēlies

ir aktieris nodzēris visu līdz smaidam
gan dzimtas krustus gan likteņus senus
un dažbrīd kāds vijoles futlārī svaida
valsts ģerboņus pirktus par visas valsts cenu

SergejsTimofejevs

planēta NO MONEY

Kad mājās aptrūkstas ēdamais,
es nokāpju pa garām,
lejuptiecīgām kāpnēm. Es
ieeju veikalā, nopērku maizi
un sieru. Nauda šeit pārstājusi uzturēties,
tās maršruts ir mainījies. Tās jaunie draugi
ir dzirkstoši un trauksmaini. Viņi
šķirsta žurnālus un peldas siltā
jūrā. Es mājoju tumši zilā
treniņtērpā (jaka ar kapuci) un
dažreiz saņemu telefona zvanus.
Par telefonu esmu paspējis samaksāt, tagad
mēs – es un mans draugs – esam makaronu
gatavošanas čempioni. Dažreiz mēs
tos gatavojam ar ķiplokiem, uzturam sevi
veselīgā spartiskā formā (pilsētā plosās
gripas epidēmija). Grāmatas tiek lasītas
lēnāk, mūzika skan reti. Tas līdzinās
lidojumam kosmosā bez noteikta zinātniska mērķa.
Nevarētu teikt, ka mēs necenšamies nopelnīt.
Es eju uz reklāmas aģentūrām un dzeru tēju
ar menedžeriem, mans draugs datorā studē
maketēšanas programmas. Viņa meitene
aizbrauca uz Meksiku iekarot piramīdas, paķerot līdzi
vēl divas draudzenes. Viņas sūta ar roku rakstītas vēstules,
tajās ziņo, ka esot nopirkušas džipu un indiāņu segas.
Viņas aizbrauca pirms krīzes sākšanās, mēs gribējām viņām
pievienoties pēc mēneša. Bet mūsu banka aizgāja pa pieskari,
un labais paziņa no šīs bankas preses dienesta
mūs par to nebrīdināja. Viņš bija daudz uzticīgāks bankai
nekā mums. Šīs finanšu iestādes vairs nav,
bet mēs ēdam makaronus ar ķiplokiem un skatāmies televizoru,
tajā vairs neatrast Eurosport, MCM, Cartoon Network,
toties ir seriāli un ziņu diktori,
korekti kā tehniskās vārdnīcas. Šī ir planēta
No Money. Un mēs – tās iedzīvotāji tumšzilos
treniņtērpos ar makaronu šķīvjiem rokās. Mēs apkaisām
tos ar baziliku, mums nemaz neiet tik slikti. Rīt būs
Svētā Valentīna diena un varbūt atskanēs
daži telefona zvani. Labi būtu, ja no Meksikas,
no pilsētas, kur dzīvo divdesmit pieci miljoni, bet pati Mehiko
atrodas izžuvuša ezera gultnē. „Draugs,
kā mums ar tēju?” – „Drīz būsim izdzēruši dāvanu komplektu!”
viņš atbild no virtuves, kur radio atskaņo jauno hitu
„Vai ir dzīve pēc mīlas?”. Par tādām lietām mēs
spriežam reti, bet, lūk, kāds jau zvana, kas zina, varbūt aicinās
pusdienot? Realitāte ir sadrupusi daudzos mazos
makaronos, un mēs tos uzrullējam uz dakšas mierīgi
un apcerīgi kā mūki. Toties vakar mēs redzējām
vīru ar garu, kuplu bārdu.

Žoržs Uaļļiks

Literatūras mati

es neesmu dze.. niek..
nieks..
eks.. es tā
es izklaidējos:
izžauju izturīgos
līdznešanai un iznesu cauri viņu
ieaugušos senčus uz sālsezera
bedrēm kritīs
ilgi apkaunojoši spīdekļi
pie manām kājām lūgt
O
sāpes gadsimta laikā tos novedušas
līdz sabrukumam
Kritīs pie
kājām nopļauti
asiem debesu
spīdekļu pagriezieniem un
Es izklaidēšos:
nokasīšu
sevi no senčiem apaugušajām bedres malām —
Literatūras Mati!

Semjons Haņins

auklīt, izņem no sirds man šīs adatas
sprādzītes
saspraudes
āķīšus
adāmās adatas
skabargas
lauskas
auklīt, man tagad jauni draugi
mēs ejam uz hoteli dzert piena kokteili
visas mana mīļākās mirušas
vai pārkrāsojušās
viņas noliktas kapsētā blakus
viņas guļ tādas skaistas, auklīt
sadalās un trūd
pa kleitu lien kāpurs, pa augumu gliemis
izgaro smaržas
taču es pagaidām nedrīkstu nomirt
lūk, domāju nodarboties ar sportu
auklīt, viņas guļ ar mani, taču pavisam apģērbtas
pat par piecpadsmit latiem padauzas
nav nolaidušās līdz tam, lai paurķētu man ausī
esmu aizmirsis kā jāskūpstās
policija nevarēs mani atpazīt
uz manas miesas nav neviena pirkstu nospieduma
jau simt gadu neesmu bijis tik kails
kā, atminies, agrāk
beidzot esmu kļuvis skaists, taču pavisam bez dzimuma
viņas ir tik labas pret mani, viņas saprot manas problēmas
taču līdzēt nespēj
visas man kā māsas, visas baidās no incesta
auklīt, paņem borspirtu un pinceti
izvelc no sirds
visu šo saldo draņķību

Ļena Šakure

Netālu no pelmeņu ēstuves

Lai neko neapsaldētu, apsēdīšos uz maliņas.
Apsēdos. Foliju pačaukstināju.
Tā ir šokolāde. Roze uzzīmēta.
(Viduvēja šokolāde.)
Bet ausis klausīties sāka.
Pašas, bez manis, bez manas
iejaukšanās, bez galvas smadzeņu signāla
“klausīties, auss”.
bet es sēžu uz maliņas.
Pretī zaļiem tīkliem
namu fasāžu
atjaunošanai
Burbuļu dzērienu pūšu.
Bet ausis dzird stāstus
par nobarojušos Dašku,
par tauri, kuru puisēns
spēlē.
Klausās dziesmas
par vitrāžām gaisā,
askorbīns tabletēs paciņā kabatā.
Ielīdusi ar ausīm
svešos stāstos,
vienkārši nosēžoties
kādā nomīļotā vietā.

Pēdējie komentāri:

• Ikse 26.08.08 15:56

  pasacīšos, kad izlasīšu.
  
  otrais jau mani tipa uzrunā :)

• Ilze 26.08.08 16:45

  žēl, ka nav orģinālvalodā..

• saite 26.08.08 17:22

  oriģinālvalodā atsevišķi autori un citi viņu darbi - www.orbita.lv un - antoloģijā )

Piedalies diskusijā: