Gustavo Adolfo Bekers: Vārsmas (4)
2004. gada 31. augustā, plkst. 2:45
Rubrika: Bibliotēka
(dzeja)
XLI
Tu viesulis biji, es — tornis visaugstais,
Gatavs uz cīņu, kur liktenīgs spēks:
Tev jāārda mani vai jaizplēn dzirkstēs!..
Pilns man ir mērs!
Tu okeāns biji, es — klints tajā stalta,
Allaž pret negaisu skatiens tai vērsts:
Tev jāizšķīst putās vai jāsalauž mani!..
Pilns man ir mērs!
Tu skaista bez gala, es lepns — un radis
Nepadot ceļu, tu — liesmot kā sērs;
Ir taciņa šaura, ir sadursme droša...
Pilns man ir mērs!
XLV
Uz arkas loka, jau nedroša, centrā,
Drupo akmeni sārto kur laiks,
Raupja kalta reiz darināts, sūno
Vēl gotiska ģerboņa vaigs.
Tur bruņucepures granīta cekuls,
Pāri krītošās efejās vīts,
Ēnā patvēries vairogs, bet rokā —
Sen rimusies sirds.
Uz brīdi stājām šai vientuļā klajā,
Lai grimtu apcerē, kad:
Lūk! — viņa izsaucās, — simbols tai mīlai,
Kas mūžam piederēs man!
Ak, tā ir tiesa, ko sacīji toreiz,
Ir tiesa — sirdi tu spēj
Rokās paņemt... un aiznest... kurp vēlies.
Vien krūtis ieslēgtu — ne!
LXV
Un nāca nakts, es nezināju miera;
Man rīklē sauss!.. Vien asaras, ko dzert;
Un izsalcis!.. Es uztūkušās acis
Vēlējos uz mūžu slēgt!
Visapkārt tuksnesis, lai arī dzirdu,
Kā burzguļo un kūp, un vārās viss!
Es nabags bārenis, un zem šīs saules
Pienākas man... tuksnesis!
LII
Milzu viļņi, kas kraukdami brāžat
Pāri skarbo liedagu klaidiem,
Putu palagā ievīstīts nāku
Līdzi jums laisties!
Vētru alpas, kas mežājiem laupāt
Sausās lapas, skanīgiem vaidiem,
Aklā viesulī pamests, es vēlos
Līdzi jums Laisties!
Melnās tūces, kas saulstaru laužat,
Uguns rotās tērpdamas laikiem,
Baisās dūmakas savalgots, alkstu
Līdzi jums laisties!
Laisties līdzi, kur drudžainā elpā
Zustu viss, ko atmiņām tuvi...
Laisties līdzi... nav spēka... jel sāpē
Esiet man tuvi!
VII
Tumšā nostūrī, salona telpā,
Skumjā klusumā, putekļiem klāta,
Visu aizmirsta, atmiņām mākta,
Nu dusēja arfa.
Augstu galotnē aizmidzis putns —
kādas notis šais mēmajās stīgās!
Kādas ilgas pēc dievišķās rokas,
Kas noglāstīt zinās!
Ak! — es noskumu — bieži tā ģēnijs
Dvēsles dziļumos iemidzis gaidās,
Kad reiz viņu kā Lācaru svētīs
Balss no debesīm: celies un staigā!
XV
Klusās piekrastes dūmakā vīta,
Rieta zeltputu vērpetēs dzīta;
Jūras cītara
Saules dzīparā,
Spulgā bangotne, austreņa skūpsts —
Tāda man tu.
Ēna gaisīgā, trīsoša jūti
Roku tiecamies, mirklis — un zūdi
Zilgmes ezerā pati kā liesma,
Žēla pūta, kas izplēn kā dziesnā —
Dienvidus buls.
Viļņu skanda, kam neaizsniegt sēri,
Tāla komēta, dzisdama sevī;
Baisa žēlēba,
Vēja mētāta,
Alka mūžīgā laimību nest —
Tāds esmu es.
Es! kas, slimīga nemiera varā,
Acis nespēju novērst no tavām;
Es kā plānprātīgs skrienu bez mitas
Pakaļ viņai, kas iztēle dzima
Ugunīs degt!
XI
Esmu no uguns, esmu no pusnakts,
Esmu kaislību svelošā vēsts;
Dvēsle baudkāres jutoņā puto,
Mani tu meklē? — Tevi? Ai, nē!
Seja kā sniegs man, cirtas no zelta,
Bezrūpes laimei radīta es;
Maiguma tronī sirds mana celta,
Mani tu sauci? — Tevi? Ai, nē!
Esmu kā sapnis, nereāls, mainīgs,
Miglas un gaismas vīzija, māns!
Esmu bez miesas, dienvidū gaistu,
Nespēšu mīlēt... — Tu esi tā!
XXXVII
Vēl pirms tevis es miršu; jau manī
Asmens patvēries ass, —
Ar to tava roka, tik daiļa,
Dūra nāvīgi man.
Vēl pirms tevis es miršu; un modra
Sardzē dvēsele stās, —
Aiz vārtiem, kas veras uz mūžu,
Tevis ilgosies tā.
Stundas stājas pa dienām, un dienas
Gadus pāri sev klāj;
Un reiz arī tu pa šiem vārtiem
Bikli raudzīsi nākt...
Notiks tā — tavus pīšļus un grēku
Tumšā pazeme vāks,
Un nāve kā Jordāna skalos
Savus ūdeņus pār; .
Te, kur ikdienas čalu bez žēlas
Drūma klusībā māc, —
Tā vilni, kas liedagā izmests,
Saņem viņsaules glāsts;
Te, kur mūžību apcerei paver
Glīti aizbērtais kaps. —
Par klusēto dzīvē... par visu...
Te vēl pārrunāts taps!
XIII
Acu zīlītes gaišās! Kad smejies —
Glāsais zilgums man atmiņā raisa
Biklās rītsaules trīsas pār jūru
Atspīdu kaisām.
Acu zīlītes gaišās! Kad raudi —
Zaigā zvīļumā asaru vītnes
Šķietos rasa uz iztēlei jaukas
Vijolītes.
Acu zīlītes gaišās! Kad dzīlēs
Pavīd atklāsme apsudrabota —
Liekas, vakara padebess zvaigzni
Rokās man dotu!
LVIII
Vēlies šo jauko nektāru baudīt
Un mutē lai nepaliek rūgts?
Mirkli tad pieliec kausu pie lūpām
Un projām to grūd!
Vēlies uz mūžu no mūsu mīlas
Vien saldās atminās grimt? —
Skausim šodien viens otru, bet rītu
Lai ardievas šķir!
XIX
Pāri krūtīm kad klusumā noliec
Savu skumjās grimušo vaigu,
Tu pēc lilijas baltas man liecies,
Aizlauztas ziedu laikā.
Jo reiz Dievs tevīm dāvājis mīlā
Šķīstu sirdi, dievišķā vaibstu,
Un kā liliju lējis no zelta,
Lējis no sniega — skaistu.
XXXIX
Velti man stāstīt!.. Zinu, ka viņa
Pārāk lepna un kaprīza, tukša!
Drīzāk caur klinti avotiņš iztiks,
Nekā caur dvēseli viņai — jūtas!
Zinu: sirds viņai midzenis čūskām,
Sveša ik šķiedrai pretmīla, kaisle;
Auksta statuja — zinu... un tomēr —
Bezgala skaista!
XLVI
Kad rēnā pavēnī cirta man brūci,
Ļauno apmānu kronēja skūpsts;
Apvija rokas un ledainā mierā
Ļāva, lai sirds mana lūst.
Un devās tālāk pa naksnīgo ceļu,
Auksti smaidot un lepna — par ko?
Par to, ka nelija asins no brūces,
Par to, ka mironis palika
Elpojot!
XLVIII
Kā no rētas tiek izrauts nāvīgais asmens,
Mīlu no krūtīm tā izrāvu es,
Lai gan zināju droši — dzīve kā akmens
Aukstām ugunīm degs.
Mūzas attēlu daiļo gribasspēks rāva
Zemē no altāra, viņai kas celts
Un reiz svētītā liesma dzisa tik blāva —
Naidā sūbējis zelts.
Tomēr biezi vēl grodo vēlmi pa naktīm
Lūko ar bijušo graut viņas tēls…
Kad reiz varēšu sapnī nogalēt sapni
Tā, lai sapņa nav žēl!
No spāņu valodas atdzejojis Edvīns Raups.
Karogs, 1992. g. 4. numurs
