Toms Treibergs: Daži sainīši nākotnes ceļojumiem (24)
2008. gada 13. augustā, plkst. 23:08
Rubrika: ¼ Literatūra
Foto no personīgā arhīva
Me I sit?
nuja nu
koncerts jau sācies
es taču teicu nebraucam pa tām
līkumotajām ielām
tā
kaut kas iebiris kurpē
neērti knosīties taču
koncerts jau sācies
kas tad mums te ir
dažas vietas tālāk
sēž meitene
krokodilādas kleitā
un lēnām sūc alu
cik tumšs
jāsāk baiļoties
vai atcerēsimies
kur bija izeja
ja tā dāma
uz skatuves
sadomās dziedāt
ne
Vēstule Izabellai Drappai
Izabell,
Par Tevi vairs neviens nemētā pikantus jokus.
Tavā matu pīnē atspīd
Izplūdušas kafē gaismas.
Klavierēs trako notis.
Izabella, esmu atmetis smēķēšanu
Un paradumu runāt
Vismaz trijās svešvalodās uzreiz,
Tiklīdz kā redzama meitene skaista.
Nosvītrotie vārdi bloknotā
Līdzinās nedzīviem zariem.
Iz, Tavas krūtis ir devušās uz Šerbūru,
Bet Tevi atstājušas šai piesmēķētajā vietā,
Kur ik skaņa no mūziķu stūrīša
Paātrina jau tā kafijas stiprināto
Sirdspukstu ritmu.
Bet uzacis vēl arvien tās pašas,
Kā toruden, kad palīdzēju Tev
Iegādāt lenšu magnetofonu,
Un vēlāk nebija it neviena,
Pie kā aiziet to izmēģināt.
Jā gan.
Vienīgais kautiņš, kas šovakar sāksies,
Būs starp manām atmiņām.
Sveicieni - -
Kā vienu no tiem es atstāju savu mēteli
Tepat, pie galdiņa, stūrī.
Varbūt būs iemesls
Kādreiz iegriezties šeit arī pašai,
Ne tikai sūtīt vien savu ēnu.
***
mikrofons aizsmacis
nepieņem balsi
jo jau septīto reizi
par bērnību stāsta vīrs
kuram tās nav bijis
kā laumiņas kas pavada
apburto princesi uz
ērkšķiem ieskauto pili
mēs apmetam sev lietusmēteļus
un izslīdam no kroga
par laimi
neviens pat neiedomājas
runāt
***
mans tēvs izkāpj no vilciena
silts kā plastmasa
spēlējis kārtis ar normundu
kurš vienmēr zina kad būs kontrole
un kad var mierīgi
atlaist
koku galotnes
ir manas pasaules mērs
lidmašīnas ir metāla bibliotēkas
kuras nes sevī tos stāstus
kurus vēl tikai izlasīšu uz nākotnes salvetēm
mans tēvs smaržo pēc pilsētas
ar svaigu avīzi somā
skrūvēm kabatā un krāsu uz rokām
bet joko
kā makšķerēt būtu braucis
koku skaidas ir mana niecības izpratne
viss sastāv no maziem kuģīšiem
izlocītiem no tramvaja biļetēm
un iedzītas skabargas
manu sāpju mērs
ceļš ir tukšs
ledus uz peļķēm
es eju ar viņu
nikns bet patiess
viņš manas pasaules
zvērs
Augusts, dāmas un kungi
Aiz tiem puduriem, kur agrāk
Slēpās pasakas,
Tagad dzīvo daudzbērnu ģimenes,
Kuras svilina riepas pret
Rietošo sauli.
Zeme ir vientuļš skaitlis,
Kurš ieslēgts starp
Bezgalīgi plašām iekavām –
Naktīs tas reizinās pats ar sevi,
Bet dienās
Atņem no tiem, kuru summas
Ir mazākas.
Zeme ir
Saulespuķu godasardzes
Zilganu māju dārzos.
Oļi, neskaitāmie brālēni
Savam ciltstēvam, ceļam.
Un vairāki lietussargi
Dažādās krāsās,
Krievu prese,
Sasvīdušas plaukstas,
Monētas,
Cigaretes,
Biļetes –
Ainava aiz dubulta stikla loga.
Ainava uz samirkušiem ceļgaliem.
Zeme ir skatumeklētājs
Milzu fotoaparātam,
Kurš noknikšķ tikai tad, kad
Vējš taisās izgāzt
Kokus ar visām saknēm.
Attīstot filmiņu,
Melnbaltu, pilnu ar krāsām,
Parādās vīri,
Kuri vairs nerunā ar savām sievām
Un autobusos sēž atsevišķi,
Afišas, kuras neviens neizlasa –
Tāpēc zāle paliek tukša un klusa;
Zirgi, kuri tāltālās pļavās
Saskaita katru smilgu,
Auto, kurš izdzēš meitenes seju,
Pazūdot necaurredzamā tumsā.
Tas ir tikai gadalaiks,
Tās ir tikai stundas, kuras
Pavadām, gaidot sauli,
Tas ir augusts, dāmas un kungi,
Viņa Augstība,
Slimais un veselais vienuviet,
Kad elpa pagriežas atpakaļ
Lai skrietu tai virzienā,
Kur elpojusi agrāk –
Ābeļdārzā,
Mežā.
***
Noņemot atstarpes starp rindām,
Man parādās pilnīgs teksts
Tai vēstulei, kuru man rakstīji
Ar saspiestu aveņu sulu.
Tu raksti, ka šoreiz vairs nebrauksi atpakaļ:
Kalnos mēdz parādīties jaunas varavīksnes,
Kādas vēl cilvēka acs nav skatījusi,
Un arfu dēļ, kuras spēlē kalnieši, būtu vērts mirt.
Varbūt mirāža, bet tai rītā, kad vēstule pienāca,
Aiz loga redzēju noplīvam sarkanu karodziņu.
Uzrādījumi
Tie ir lieli, slapji suņi,
Kuri izēd murgus
No tavas apziņas stūriem –
Viss lievenis tur nopēdots dubļains,
Bet toties tu guli mierīgi.
Tas ir stūra veikals,
Kurš agrāk sauca pie sevis tos,
Kuriem diena jau tās sākumā
Bija zudusi un nederīga.
Tagad te ir veca asfalta vižņi,
Kuri sadur kājas
Nomales ģimeņu bērniem.
Tas ir satiksmes depo,
Kurā pamostas strāva,
Un metāla gliemeži
Izlien ielās
Savus glābjamos meklēt.
Tās ir debesis, kuras tevi
Noliek uz kājām, neļaujot nokrist
Vai salīkt zem lietus,
Kuru pašas sūtījušas.
Tā ir tava māja,
Kuras priekšā tu stāvi un
Domā par durvju kodu,
Par rītdienas tikšanos,
Par saulaino rītu
Pirms piecpadsmit gadiem.
Stāvi un domā.
