Tomass Stērns Eliots: Tukšie ļaudis (2)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(dzeja)
Grasis vecajam Gijam
I
Mēs tukšie ļaudis
Mēs izbāzeņi
Kļaujamies kopā
Salmiem piebāztā ķiverē. Ak!
Mūsu izkaltušās balsis
Kad kopus čukstam
Ir klusas un bezjēdzīgas
Kā vējš pār sausu puķi
Vai žurkas solis pār stikla suķi
Mūsu sausajā pagrabā
Forma bez veidola, tonis bez krāsas,
Sastindzis spēks, žests bez kustības;
Tie, kas skaidrām acīm
Nonākuši citā nāves valstībā,
Piemin mūs — ja piemin
Ne varmācīgas pazudušas dvēseles,
Bet tikai tukšus ļautiņus
Izbāžņus.
II
Acis ko neuzdrīkstos satikt sapņos
Nāves sapņu valstībā
Tās neparādās:
Tajā acis ir
Saules atspīdums kolonnas drupās
Tur koku šūpošanās
Un balsis, kas
Vēja žūžošanā
Par dziestošu zvaigzni
Svinīgākas un tālākas
Ļauj man nebūt tuvāk
Nāves sapņu valstībā
Ļauj man arī valkāt
Piemērotas maskas
Žurkas kažoku, vārnādu, krustotus mietus
Uz lauka
Uzvesties, kā uzvedas vējš
Ne tuvāk —
Ne šo beigu satikšanos
Krēslas valstī
III
Šī — mirusī zeme
Šī kaktusu zeme
Še akmens tēlus slej
še tie saņem
Miroņa rokas svētību
Zem dziestošas zvaigznes vizmas
Vai otrā nāves valstībā
Ir tāpat
Pamosties vieniem
Stundā kad esam
Trīcoši maigumā
Lūpas kas vēlētos skūpstīt
Veido lūgšanas akmens lauskām
IV
To acu šeit nav
šeit nav acu
Šai mirušajā zvaigžņu ielejā
Šai tukšajā ielejā
Šais mūsu zudušo valstību salauztos
žokļus
Šai pēdējā tikšanās vietā
Mēs taustāmies kopā
Un vairāmies runāt
Cēlušās upes krastā vākušies
Akli, līdz acis
Atkal parādītos
Kā mūžīgā zvaigzne
Nāves krēslas valstības
Daudzlapu roze
Tukšo ļaužu
Vienīgā cerība
V
Dzeloņbumbieris dārziņā
Dārziņā dārziņā
Dzeloņbumbieris dārziņā
Piecos rīta agrumā
Starp ideju
Un īstenību
Starp žestu
Un rīcību
Krīt Ēna
Jo Tev pieder valstība
Starp ieceri
Un radīšanu
Starp jūtām
Un atbildi
Krīt Ēna
Jo Tev pieder valstība
Jo Tev pieder
Dzīve ir
Jo Tev pieder
Tā beidzas pasaule
Tā beidzas pasaule
Tā beidzas pasaule
Ne ar grauju bet smilkstiem
No angļu valodas atdzejojis Kārlis Vērdiņš.
