Agita Draguna: Dzejoļi no krājuma "Prāts" (14)
2004. gada 25. augustā, plkst. 1:49
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
ne jau margrietiņu ziedlapiņas man atbildēs ko man lēmis
manī mītošais dievs un elpas sarkanā straume
ko slēpj manis aizmirstais ko gatavo kādreiz alktais
manī mītošais dievs un elpas sarkanā straume
ne jau lampas vai sveces apgaismo manu ceļu
manī mītošais dievs un elpas sarkanā straume
ne jau uzvarās gūtais pierādīs cik man tuvu
manī mītošais dievs un elpas sarkanā straume
ne jau virsotņu sniegos vai tumšākās dzelmēs slēpjas
manī mītošais dievs un elpas sarkanā straume
ne jau tādēļ elpoju lai zinātu ko man lēmis
manī mītošais dievs un elpas sarkanā straume
***
kādu gan tiesu lai lūdzam
mēs varmācīgie mīlā un pazemīgie dusmās
kuriem pats vienkāršākais vēlējums
jā jā nē nē
ir par grūtu
kādu gan ceļu lai ejam
mēs neredzošie pie tevis vai projām no tevis
vai atkal tikai priekš sevis
mēs dodam
lai gūtu
kādas gan zīmēs var izteikt
nekļūdību un augšupceļu
kā aizsniegt zvaigznes
lai klinšu radze zem kājām
nesagrūtu
***
es plūstu kā upe
es atrodu krastus
es atveros tumsai
es neesmu akla
es aizmiegu miglā
es zaudēju krastus
es zaudēju visu
es neesmu plašums
***
es esmu tik nepateikta
vai smejos vai dziedu vai kā
vienmēr manī dun vārdi
pār lūpām kas nepārkāpj
es esmu tik nepateikta
ota pār audeklu slīd
bet pēkšņi atveras debess
un deviņās krāsās plīst
es esmu tik nepateikta
kaut vai mūžību kliegt
dzīvības brīnums manī
mazāks nepaliek
***
es skaldu vārdus sīkas skaidas lec
un aizviļņo bet vārds ir tikai viens
es sauli smeļu melnā atvarā
un izsmeļu jo ceļš ir tikai viens
es kalnā kāpju tu man esi ceļš
un nesaprotu es vai tu tas viens
***
vai tu gribi iemainīt simt ierastu dienu pret vienu īstu
vai tu tici zibeņiem vairāk vai saulei kas rietēs
vai tava miesa grib glāstus kas plosa vai glāstus kas dziedē
vai tu gribi saņemt ziedus vai tu gribi ziedēt
katrs mirklis ir zemē nomests kad neej uz to ko gribi visvairāk
katrs mirklis ir zaudēts ja centies ko panākt ar varu
katrs vārds var pārtapt upē un izskalot krastus un pārplūst
un aiznest uz jūru uz mūžīgo glāstu jūru
***
ar puķu ziedlapiņām
tu esi noklājis
manu ceļu
ar siltiem vējiem
tu esi glāstījis
manus plecus
ar ziedu smaržām
tu ved mani
atpakaļ gaismā
***
balta un mūžīga dzīvība
zilā un mūžīgā rītā
es nezinu kas ir pasaule
es jūtu ka cauri tai krītu
***
par tiem kam jāizdeg
bez liesmas gruzdot
par tiem kam nav kur
meklēt laburītu
par tiem kas atdevuši grasi pēdējo
kļūst lieki
par tiem stāv pacelts kauss
ko neizdzers neviens
***
un aizlūst balss un aizlūst mulsie sapņi
un dejotāja tomēr iekrīt bezdibenī
un pārgalvīgie joki skaļie smiekli gaisā
vēl neizpratnē drūzmējas pār dzelmi
un es jums saku - neticiet ka sargās
jūs nežēlīgā valdonīgā roka
tai gluži labi patīk arī pagrūst
un gardi pasmieties par tādu joku
***
pārliecībās nevajag vilties
drīzāk jāiemācās tās mazgāt
ik rītu kā dievības pagānu templī
pārģērbt rediģēt saskaņot sargāt
jo es zinu kā izskatās cilvēki
kuru acīs aprakti sapņi
nosmok kodols - ticības elpa
rudens rauj lapas atvara aplī
pārliecībās nevajag vilties
tās jāmācās kopt kā stādu
ja kundalini ir čūska
tai jāmācās nomest ādu
***
ja sāpes mani neuzveiks
tās brīnišķīgu darbu veiks
gūs mācību kas paliks sveiks
ja viņas manas dienas beigs
***
es gribu izlīt zemē kā ūdens
es negribu vairs būt krūzē
es negribu baidīties kad tā plīsīs
ne vainīga būt ka tā rūsē
es gribu iesūkties zemē kā peļķe
es ticu ka tur mana vieta
man šķiet es tukšās un veltīgās formās
par ilgu jau bijusi sieta
es gribu dot saknēm to ko dod ūdens
es ticu ka tā mana tiesa
zaļgaismas hlorofilā ieplūst
un lūgties lai gars top miesa
CIRKS
1.
virves dejotāja
sastingst tik ierasti pārvarāmajās bailēs
uz mirkli
lai izlīdzsvarotu
savu un pasaules elpu
lai spētu
spētu būt daiļa un līksma
saspringtībā un sviedros
skauģu ovācijās
sūrstošo pirkstgalu trīsās
un savu sirdspukstu
žilbinošajā dailē
lai spētu
saprast ka cilvēka miesa
dabai nav mīļāka
par vispēdējo zāles stiebru
un tomēr just tās mīlu
ik šūnā ik elpā
ik kustībā savā
tās neatstumtai
elpot
joprojām šo savu daļu
šo savu tik sīko un nīcīgo daļu
nespējot atpelnīt
dzīvības gramu
ar gramu mīlas
kur ņemt tik daudz mīlas
cik dāvāts man elpas
dzīvības elpas
dzīvības mīlas
2.
akrobātiskie augumi
neliecas karaļiem bet liecas kaislei un baudai
savā rosīgā prātā bez mitas apcerot savas
askēzes ekstāzes metastāzes
un dievu
piesaucot baušļus un psihologu padomus
bet paliek vien smilgas vējā
ja nerod mājvietu tevī
mīla valdniece mīla
man šobrīd negribas domāt
par visiem dzejnieku simtiem
kas sacer tev sērīgas himnas
mīla visvarenā mīla
es tev atveru sevi
savas bailes un ilgas
savu miesu un sviedrus
tikai tu esi deja
kuru es gribu dejot
mīla verdošā mīla
ja tu nebūsi mana laime
tad mana nelaime būsi
mīla baltziedu mīla
šos vārdus izrunā katrs
un katrs samaksā dārgāk
kā prāts jūtas un miesa spēj aptvert
kā sirmums un stingums spēj izteikt
kā zeme un ļaunums spēj apklāt
mīla ziedošā mīla
3.
es pirkšu gaismu sirdī
pirkšu par augstāko cenu
es atdošu visu
es neprasīšu nekā
es darīšu visu
lai nezaudētu to vienu
es zinu man vajag vienu
mana elpa zin vienu
vienu šauru un drebošu ceļu
kā virve
dreb virve zem manām kājām
dreb elpa virpuļu dejā
dreb mīla skatienu salā
es zinu man vajag vienu
vienu sirdī vienu
kad būs visgrūtāk
es atkārtošu vienu
elpa ceļu zin
vienu liesmiņu krūtīs
vienu stariņu mīlas
kas elpu līdzsvarā notur
ar vareno esības mīlu
to mīlu ko pazīst rokas
no kuras spēku smeļ elpa
no kuras ik soli smeļ kājas
lai nepakristu
bez elpas
4.
kad salti aplausi nāks pārprast sviedru cenu
man tikai viens būs sakāms
elpa ceļu zin
