Mihails Gasparovs: Kritika kā pašmērķis (3)
2008. gada 13. jūlijā, plkst. 18:07
Rubrika: Redzējumi
Stāsta, ka valdniekam Ptolemajam šķitis par grūtu Eiklīda daudzsējumu sacerējums, un viņš jautājis, vai nav dabūjama kāda vienkāršāka mācību grāmata. Eiklīds atbildējis: „Ģeometrijā nav karalisku ceļu.” Taču filoloģijā karalisks ceļš ir, un to sauc: kritika. Kritika ne plašā nozīmē „visvisāda literatūrzinātne”, bet šaurā: nozare, kas nodarbojas nevis ar noskaidrošanu, „kas”, „kā” un „no kurienes”, bet novērtēšanu „labs” vai „slikts”. Tas ir, ar literāro reputāciju piešķiršanu. Tā nav zinātne par literatūru, bet literatūra par literatūru. B. Jarho rakstīja: „Var jau arī puķes klasificēt smukajās un nesmukajās, bet ko tas dos botānikai?” Botānikai, protams, neko, taču dzejai un prozai par puķēm – diezgan daudz. Tā ir pašapliecināšanās un pašizpausmes forma: Beļinska raksti par Puškinu un Baratinski maz ko pastāsta par Puškinu un Baratinski, bet ļoti daudz par Beļinski un viņa sekotājiem. Arī šeit, acīmredzot saruna par literārām reputācijām ir līdzeklis ne tik daudz izziņai, kā pašizziņai.
Reiz man gadījās pasacīt: „Ne tāpēc mums patīk Ļermontovs, ka viņš ir dižens, bet otrādi, tāpēc viņš ir dižens, ka viņš mums patīk.” Man pašam tā šķita banalitāte, taču V. Kožinovā tas izraisīja ļoti lielu sašutumu. Man joprojām šķiet, ka mūsu „patīk” un „nepatīk” ir nepietiekams iemesls kādu rakstnieku pasludināt par ievērojamu vai neievērojamu, diženu vai nē. Es labāk gribētu domāt, ka labs ir tas rakstnieks, kas man nepatīk, kas spējis iziet ārpus manas gaumes robežām: jo man nav tiesību uzskatīt savu gaumi par labu tikai tāpēc, ka tā ir manējā. Vēl labāk būtu sava egocentriskā viedokļa vietā rekonstruēt kādu citu, apriori cienījamāku: ko būtu teicis Mandelštams par to vai citu mūsdienu dzejnieku? Bet Puškins? Ovīdijs? Tādi hipotētiski spriedumi droši vien būtu interesantāki, taču parasti līdz tiem neaizdomājas, acīmredzot tāpēc, ka priekšnojauta saka: neko labu jau viņi nebūtu teikuši.
Jautājums „labi” vai „slikti” vienmēr paredz salīdzināmo pakāpi „labāk” vai „sliktāk” par kādu citu vai kaut ko citu. Kad tādus salīdzinājumus izdara vienas kultūras ietvaros, tie pat mēdz būt eleganti: kurš ir labāks, Eshils vai Eiripīds, Kornels vai Rasins, Jevtušenko vai Vozņesenskis? Manuprāt, daudz interesantāk būtu salīdzināt starp dažādām kultūrām, kaut gan no tā parasti mēdz izvairīties, jo ir grūti novērtēt, kurš talantīgāks: Delvigs, Šeršeņevičs vai Jurijs Kuzņecovs? Bet interesantāki tādi salīdzinājumi ir, lūk, kāpēc. Mums tikai šķiet, ka mēs laikabiedrus lasām uz klasiķu fona – patiesībā mēs klasiķus lasām uz laikabiedru fona, un katrs vispirms iepazīst bērnu rakstnieku Mihalkovu, tikai tad Puškinu, un Puškinu agrāk nekā Homēru. Skaidri apzināties, kur te ir tieša perspektīva, un kur apgriezta, būtu ļoti svētīgi. Un tas attiecas uz visiem laikmetiem: kad romieši apguva grieķu kultūru, viņi piespiedās lasīt Kallimahu, bet cienīt Homēru. Tas ļoti bojā gaumes veidošanos: labākajā gadījumā rodas apzināta divkosība, sliktākajā – neapzināta. Mūsdienās viena teksta salīdzinošo lasīšanu uz otra teksta fona ļoti iemīļojuši poststrukturālisti un destruktīvisti. Bet viņi sev neizvirza uzdevumu izpētīt, no kurienes radusies viņu gaume: tā vietā viņi rada daiļliteratūru un uzdod to par zinātnisko. Kādā Borhesa darbā tika piedāvāts iztēloties (šķiet), ka „Dao de dzina” un „1001 nakts” autors ir viens un tas pats cilvēks, un rekonstruēt šī cilvēka dvēseles apveidu. Bet S. Lems piedāvāja literāro spēli „Dari pats” – var saprecināt Hamletu ar Natašu Rostovu, un paskatīties, kas no tā iznāks. Poststrukturālisti nodarbojas gandrīz ar to pašu – tikai viņi tādiem literāriem darbiem rekonstruē nevis vienlaicīga rakstnieka, bet vienlaicīga lasītāja, t. i., mūsu pašu (lielākoties – mazpievilcīgo) tēlu. Nekā jauna te nav. Klasiķi tāpēc tiek saukti par klasiķiem, ka katra paaudze skatās tajos kā spogulī; un, kurš vairāk norūpējies par savu ārējo izskatu, tas pat divos spoguļos – tas ir tikai dabiski. Sliktākais, ka viņi mums cenšas iestāstīt, ka šis viņu atspulgs arī ir galvenais, kas piemīt klasiskajai literatūrai.
Poststrukturālisms un destruktīvisms ir narcisiska filoloģija. Jā, viņi pareizi atgādina, ka filoloģija dod nevis daiļdarba analīzi, bet apraksta pētnieka un daiļdarba savstarpējo iedarbību. (To mēdz saukt par dialogu – par šo šaubīgo metaforu – mazliet vēlāk.) Un viņi atsaucas uz fiziku, kur patiesi tiek atzīts, ka mērinstruments neuzrāda objekta īpašības, bet tikai savas saskarsmes ar objektu rezultātus. Bet ko dara fiziķis? Viņš cenšas noskaidrot specifisko ietekmi, kas tik ļoti iespaidojusi mērinstrumentu (cik muļķīgā bezgalībā aizved šie skaidrojumi – tas ir cits jautājums), lai pēc tam iznestu to aiz iekavām un pēc iespējas koncentrētos uz pašu objektu. Bet ko dara filoloģija pirmszinātnes vai pēczinātnes laikmetā? Tā koncentrējas tieši uz mijiedarbību starp sevi un literāru darbu – uz attiecībām, kuras godīgi var formulēt kā „patīk–nepatīk”, bet piesegti – ar vārdiem „labi–slikti”. Tas ir, savu estētisko iespaidu rotaļā. Ja fiziķim termometrs sāktu dalīties ar sava dzīvsudraba iespaidiem, protams, fiziķis tādu termometru izmestu ārā. Kad mēs sakām „labi–slikti”, mēs sev (un pārējiem) skaidrojam savas gaumes struktūru. Tas patiesi ir ļoti svarīgi, un pašizziņa ir ļoti cildena nodarbošanās. Tikai nevajag to uzdot par priekšmeta pētīšanu, ar kuru mums ir darīšana.
Kritiķis pareizi norāda zinātniekam, ka ne visu var paņemt ar prātu, kaut ko var tikai ar intuīciju. Bet viņš aizmirst, ka ir arī otrādi, ne viss padodas intuīcijai: tā darbojas tikai savas kultūras robežās. Pamēģināsim franču poststrukturālistu metodes pārnest no Bodlēra un Rasina kaut vai uz Horāciju (nesaku: uz Li Bo), un uzreiz parādīsies vai nu bezspēcība, vai fantasmagorija. Viņi vadās no pieņēmuma: ja reiz es lasu šo dzejoli, tātad tas uzrakstīts man. Bet patiesībā man nekas netiek rakstīts, ja nu vienīgi pantiņš šodienas avīzē. Lai saprastu Horāciju, ir jāiemācās viņa poētikas valoda. Bet poētikas valodu, tāpat kā angļu vai ķīniešu, mācās nevis pēc intuīcijas, bet pēc mācību grāmatām (diemžēl vēl nesarakstītām).
Ja klasiķu darbi nav sarakstīti mums, tad ko gan nozīmē mūsu sajūta: „es saprotu šo dzejoli”? To pašu, ko tad, kad mēs sakām: „Es pazīstu šo cilvēku.” Šis cilvēks nav taču radīts manis dēļ, un es taču netaisos lasīt viņa dvēselē, es tikai stādos priekšā, kādus brīnumus es no viņa varu sagaidīt, bet kādus ne: vai viņš tūlīt pat metīsies man virsū ar dūrēm, vai nākamajā dienā mani nodos. Tāpat arī filoloģiskā izpratne ir tikai mūsu pašaizsardzība no nesaprotamās pasaules uzbrukumiem tā vai cita dzejoļa personā. Tikai tādā formā es piekrītu, ka māksla ir vardarbība, un saprotu postmodernistiskos kritiķus, kas ar šo vardarbību cīnās. Bet man negribētos cīnīties ar pretēju vardarbību.
Manis dēļ šai pasaulē nav radīts nekas un man nav pielāgots nekas: man šķiet, ka katrs mūsu solis uz zemes ir tam apliecinājums. Kas domā citādi, tas vai nu pārāk ērti ir iekārtojies (pamana tās grāmatas, ko vēlas, un nepamana tās, ko nevēlas), vai tieši otrādi – ir tā nomocīts ar šīs pasaules neērtībām, ka savā prātā konstruē citu, iedomātu pasauli, un uzskata to par vienīgo, vai vismaz – īsto. Tāpēc „narcisiskā filoloģija” vietā var teikt „solipsiskā filoloģija”. Bet es esmu pieradis uzskatīt, ka filoloģija ir saprašanās dienests.
Šī saprašanās ir ļoti grūta. Nepelnīti optimistiska man liekas modīgā metafora, it kā starp lasītāju un literāru darbu ( un visu citu uz pasaules) notiek dialogs. Pat tad, kad sarunājas dzīvi cilvēki, mēs parasti dzirdam nevis dialogu, bet divus saēvelētus monologus. Katrs no tā dalībniekiem dialoga gaitā konstruē sev ērtu dialoga partnera tēlu. Ar tādiem pašiem panākumiem varētu sarunāties ar akmeni un iztēloties akmens atbildes uz saviem jautājumiem. Ar akmeņiem tagad neko daudz nesarunājas – vismaz, publiski – taču ar Bodlēru vai Rasinu katrs, kam nav slinkums, runā tieši kā ar akmeni un saņem tieši tādas atbildes, kādas grib dzirdēt. Kas ir dialogs? Pratināšana. Kā uzvedas sarunbiedrs? Atzīstas visā, ko no viņa mēģina izspiest pratinātājs. Bet tas to ņem nopietni un domā, ka kāds (kaut ko) ir izzinājis.
Kad mēs lasām „Sarunas mirušo valstībā” – Cēzars ar Svjatoslavu, Horācijs ar Kantemiru, mēs smaidām. Bet kad mēs paši sev izdomājam sarunu ar Puškinu vai Horāciju, tad (diemžēl) izturamies pret to nopietni. Mēs negribam atzīties paši sev, ka par Puškina dvēseles pasauli mēs zinām tik pat maz, kā par seno asīrieti vai suni Kaštanku. Jautājumi, kas mums ir galvenie, viņam neeksistēja, un otrādi. Mēs ne tikai nevaram aizmirst visu, ko nav lasījis Puškins, bet mēs esam lasījuši, – mēs to nemaz negribam: jo jūtam, ka tieši no šīm grāmatām arī ir izveidojies tas dārgums, par kādu mēs uzskatām paši savu personību. Tāpēc mēs arī izvēlamies uz tālākiem tekstiem skatīties caur tuvākiem, lai tas būtu Heidegers vai Ļimonovs.
Maksimālais iespējamais – mācīties sarunas biedra valodu, bet tā ir tikpat grūta kā Horācija valoda vai ķīniešu valoda. Protams, tas mani izglīto un bagātina, – tomēr tieši tik pat, kā izglīto ķīniešu valodas mācīšanās. (Vai iespējams runāt par dialogu ar ķīniešu valodas mācību grāmatu?) Kā mēs sarunājamies ar dzīviem cilvēkiem? Jebkurā tā saucamajā dialogā mana sarunas biedra domas plūdums ir sācies pirms manis, un man tas ir jānotver gaisā, jāuzmin tas, kas viņam ir pats par sevi saprotams, viņš jāatbalsta, nesaprotot un bagātinoties ar nevajadzīgo, bet viņam ir jāaiziet apmierinātam. Nu ko, saskaņot mūsu valodas kaut vai tikai uz literāro reputāciju pamata – nav nemaz tik slikti. Tas būtu tāpat kā sastādīt daudzsleju vārdnīcu: ko nozīmē „labi”, „slikti” un visas nokrāsas starp šīm galējībām tādam, tādam un vēl kādam kritiķim. Šā vai tā zinātne vienmēr sākas ar intuīciju: mēs izdalām kaut ko, kas mums intuitīvi šķiet mūsu izpētes vērts. Šajā gadījumā – labi vai slikti literārie darbi. Tikai pēc tam notiek pārbaude ar prātu: kāpēc tieši šādi teksti ir izsaukuši tieši tādas intuitīvas sajūtas. Bet ar to parasti nodarbojas ne vairs kritika, bet kāds cits.
No Mihaila Gasparova grāmatas Ieraksti un izraksti,
Novoje ļiteraturnoje obozreņije, Maskava, 2000
No krievu valodas tulkojusi Guna Kalniņa
