Terijs Īgltons: Darījumu cilvēks (2)
2008. gada 10. jūlijā, plkst. 14:07
Rubrika: Bibliotēka
Šekspīra vārds Lielbritānijā ir līdzvērtīgs Forda, Disneja vai Rokfellera vārdiem Savienotajās Valstīs. Tas mazāk tiek uztverts kā indivīds, drīzāk — kā institūcija, mazāk kā mākslinieks, drīzāk — kā aparāts. Šekspīrs ir tāds pats nacionāla mēroga dārgums kā Stounhedža vai Ziemeļjūras nafta. Viņš ir jāierindo starp karali Artūru, Monty Python un kroņa briljantiem kā daļa no tautas lolotās mitoloģijas. Dažās aprindās viņš ir tikpat pazīstams kā Billijs Konolijs. Labā spārna palaidnis Princis Čārlzs vēzējas ar lielo Bardu kā ieroci, ar ko nolēmis aizsargāt "Queen's English", literāro angļu valodu, kas viņa gadījumā patiešām ir mātes valoda.
Stretforda, Šekspīra dzimtā pilsēta, ir kļuvusi par svētceļojumu vietu, kas teju jau mērojas svētumā ar Meku; amerikāņu tūristi iet riņķa dancī ap izteiksmīgi bezgaumīgo Šekspīra memoriālā teātra katedrāli.
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Ne visi angļi viņu vienmēr tā pielūguši. Astoņpadsmitajā gadsimtā viņa darbi tika uzskatīti drīzāk par barbariskiem un viņa joki dažam labam nepavisam nelikās smieklīgi. Arī par īsti patriotisku angli viņu nevar uzskatīt. Viņa lugām piemīt pārgalvīgs šovinisms, bet Karalis Līrs teju vai tiecas uz kādām no sociālistiskās pārdales formām. Dramaturģijas skaistums taču lielā mērā balstās tajā, ka varat to izlasīt tā, kā vēlaties. Ir bijuši piemēram, laiki, kad šķitis gandrīz neticami tas, ka viņš nebija lasījis Marksu, Nīči, Freidu un Vitgenšteinu. Kāds Kembridžas students ar pārakmeņotu sejas izteiksmi mēģināja pārliecināt, ka Antonio Venēcijas tirgotājā ir tik nomākts tādēļ, ka viņš ir neizlēmīgs homoseksuālis; savu teoriju students balstīja Antonio vārdos: “Es neesmu savas bagātības apakšgalā licis”. (“Apakšgals” patiesībā apzīmē kuģa apakšgalu.) Šo uzstādījumu tīrā veidā pārņēma kāds amerikāņu pētnieks, kurš pirms vairākiem gadiem (bez vismazākā smīna sejā) iesniedza zinātnisko darbu “Ānuss Koriolanā”.
Lūk, šī totēmiskā statusa dēļ Šekspīrs izvēlējās vērtīgo iespēju doties uz kolonijām. Indiešu vai Karību skolu studenti tagad angļu dzīvesveida izklāstu vietā varēja lasīt Jūliju Cēzaru vai Sapni vasaras naktī. Fakts, ka daudzas no kultūras referencēm viņiem palika nenolasāmas, bija mazāk svarīgs, nekā angliskuma deva, ko viņi lasot ieguva. Dzimtenē Šekspīrs ir un paliek humanitāro zinātņu virsotne. Nesenās baumas, ka pāris Anglijas universitātes ir izņēmušas viņa darbus no savām programmām, tautā izraisīja tādu sašutumu, kas varēja mēroties ar reakciju, kāda sekotu paziņojumam, ka medicīnas studentiem turpmāk nemācīs par aizkuņģa dziedzeri.
Darbā Šekspīra laikmets autors Frenks Kermode informatīvi iepazīstina ar Šekspīru viņa laikos, piemetot dažus dzēlīgus komentārus, kam dažkārt acīmredzami trūkst godbijības, piemēram: jaunos mīlētājus no Sapņa vasaras naktī viņš nodēvējis par “hormonu mocekļiem”, savukārt Romeo grimst “amatieriskā melanholiskā mulsumā meitenes priekšā”. Grāmatā nav īpaši strīdīgu jautājumu, taču tā piedāvā elegantu, ekonomisku pētījumu par tā laika politiku un reliģiju, kā arī iepazīstina ar atsevišķām atjautīgām atziņām un pārdomām par pašu Šekspīru. Ir taču dīvaini, ka visnotaļ zemas klases septiņpadsmitā gadsimta lugu rakstnieks no pilsētas nomales, šis Šekspīrs, mūsdienās ir daudz pazīstamāks, nekā daudzi jo daudzi viņa laikabiedri. Ir tiesa, ka mēs nevaram būt pilnīgi droši, ka Vils Šekspīrs, kurš bija aktieris (turklāt, iespējams, ne visai mācīts) no Stretfordas pie Eivonas, bija tas pats Viljams Šekspīrs, kas sarakstīja Hamletu. Daži sazvērnieciskāki prāti, kam Kenedija slepkavība šķiet itin vienkārša lieta, salīdzinot ar Šekspīra mīklu, uzskata, ka viņš bijis augstmanis, kas savu vārdu nozadzis no kāda laucinieka. Tas tādēļ, ka viņiem ir grūti sagremot domu, ka neaptēsts lauķis, kas neprot pat kārtīgi uzrakstīt savu vārdu, spētu nostāties līdzās Dantem vai Gētem. Dažs labs rakstnieks savulaik viņu uzlūkojis kā iznireli, bet tas, jādomā, aiz skaudības: Šekspīrs savā laikā bija tikpat liels, cik mūsējā.
Atsevišķi konspirāciju teorētiķi ir pasludinājuši Oksfordas grāfu par īsto Šekspīru, un šo apgalvojumu kvēli aizstāvēja pašreizējais Oksfordas grāfs, kam dzimtas kokā tieši bija palikusi vieta kripatiņai kultūras. Vienīgais mīnuss šajā lietā ir tāds, ka tam nav pat visniecīgāko pierādījumu. Taču katrā ziņā Oksfords bija cienījams cilvēks, kurš prata pareizi uzrakstīt savu vārdu un kurš, tāpat kā Šekspīra lugas, noteikti varēja pavēstīt šo un to par valstī notiekošajām afērām. Lai apspriestu Šekspīra identitāti, ir iztērēts daudz tintes, tostarp visnotaļ fantastisku grāmatu par šo tēmu sarakstījis pētnieks vārdā Tomass Lūnijs. Kermode, savukārt, drīzāk tiecas pieņemt, ka puišelis, kurš apmeklēja Stretfordas pamatskolu, vēlāk uzrakstīja arī vārdus: “Būt vai nebūt”. (Šekspīra darbi, kā reiz kāds norādījis, ir vislabākajā nozīmē citātu pārpilni.)
Lai kas viņš arī būtu varējis būt, Šekspīram bija tikpat attīstīta spēja ‘saost’ darījumus, kā saskatīt metaforas. Viņš stājās darbā plaukstošā jaunā Londonas teātrī, ieguva vienu desmito daļu no Lorda Čemberleina teātra kompānijas ienākumiem (tā bija tolaik ienesīgākā teātra kompānija) un galu galā kļuva par turīgu namīpašnieku. Jaunā Vieta (New Place), māja, ko viņš sev iegādājās Stretfordā, bija otrā lielākā villa pilsētā. Lorda Čemberleina patronāža nodrošināja, ka viņš bija arī viens no galma locekļiem un pie viena — komercuzņēmējs, tādējādi apvienojot vecās feodālās Anglijas un jaunās buržuāzijas iezīmes.
Kā savā spožajā pētījumā norāda Kermode, Šekspīrs, pateicoties savam neviennozīmīgajam sabiedriskajam stāvoklim, pārzināja sociālās norises gan aprindās, kas augstākas, gan tajās, kas zemākas par viņu. Viņa lugas ir visdaiļrunīgākā liecība autora pieredzes dažādības un apjoma bagātībai. Nudien, daiļrunība ir vārds, ko saistībā ar Šekspīru piemin visbiežāk — jo tieši viņa varoņi spēj izvērst smalki sapiķerētas vārdu mežģīnes tikai tālab, lai paziņotu, ka pie durvīm kāds klauvē. Iespējams, maiznieki un kalēji tām nespēja īsti izsekot, taču arī šie klausītāji aizvien piederēja orālajai tradīcijai, kas bija iemācījusi (citstarp — baznīcā) uztvert arī sarežģītu retoriku. Šī spēja mums, modernajiem, nepiemīt.
Jāatzīmē, ka neviennozīmīgs sociālais stāvoklis nav tikai Šekspīra privilēģija; tādā atradušies daudzi ievērojami angļu literatūras pārtāvji. Džeina Ostina bija nabadzīgākās sīkmuižniecības pārstāve — gana nabadzīga, lai spētu no ārpuses skatīties uz valdošos šķiru, taču arī pietiekami smalku ļaužu, lai spētu par to spriest no iekšpuses. Vairums ievērojamāko deviņpadsmitā gadsimta romānu rakstnieku nākuši no zemākās vidusšķiras, bijuši sāpīgi iespiesti starp vadošajiem un tikuši vadīti, un spējuši, tāpat kā Šekspīrs, skatīties abos virzienos. Māsas Brontē bija meitas kādam uz ceļiem nospiestam provinces mācītājam; Čārlza Dikensa tēvs bija bezpalīdzīgs jūras admiralitātes klerks; Džordža Eliota tēvs bija provinces fermas pārzinis; Tomass Hārdijs bija dēls pilsētbūvniekam un papildināja angļu valodu ar manāmu vietējo dialektu. D.H. Lorenss bija ogļrača dēls, bet viņa māte tiecās piederēt smalkajām aprindām. Virdžīnija Vulfa nenoliedzami piederēja augstākajai kārtai, taču kā sieviete elitē īsti neiederējās un apprecēja ebreju sociālistu. Visi šie ļaudis zināja, ko nozīmē spriedze starp pašu centieniem un rūgto īstenību. Un lielā mērā šo pretrunu dēļ viņi varēja radīt tik izcilus mākslas darbus.
Šekspīrs spēra soli vēl tālāk, jo aptvēra, ka atrodas ne tikai starp divām sabiedrības šķirām, bet arī starp diviem vēsturiskiem ražošanas veidiem. Viņa Globe teātris bija visai ienesīga izklaides vieta, lai arī iekasēja tikai vienu peniju par stāvvietu (trešā daļa no maksas par pilnu tabakas dozi), bet spēja uzņemt 3000 skatītājus vienā izrādē. Neskatoties uz to, šim daudzsološajam kapitālisma projektam tik un tā vajadzēja galma aizbildniecību, un tādējādi tas tika pakļauts iespējamai politiskai cenzūrai. Karaliene Elizabete, viszinoša politikas darbiniece, būtu nekavējoties izsvītrojusi no lugām katru rindu, kas aicinātu uz tautas sacelšanos.
Šekspīrs, pateicoties savai īpašajai laika izjūtai, bija pamanījies piedzimt īstajā brīdī, lai kļūtu par mākslas izcilību. Liela māksla bieži top civilizāciju bojājuma posmos, un to baro visdažādākās pretstraumes, kas pastāv starp atšķirīgiem dzīves modeļiem. Šādas nevadāmas pārmaiņas īpaši bagātinājušas traģēdijas žanru. Šekspīra Anglijā aizvien valdīja represīva galma monarhija, kas jezuītus bija gatava saplosīt uz līdzenas vietas tautai par prieku. Bet Kermode atzīmē arī to, ka tajā laikā strauji auga finanšu un produktu tirgus, un vidusšķiras oportūnisti, tādi kā Eivonas Gulbis, paslepen ieguva varu. Tas, ka kompānija varēja attīstīties, lielā mērā bija Elizabetes varas nopelns.
Kā atzīmē Kermode, Elizabetes laikā augļotājs Šailoks nešaubīgi būtu bijis “plaukstošu korporāciju investors vai apdrošināšanas biznesa darbinieks.” Par spīti patiešām katastrofālai inflācijai, neliela britu nācijas daļa pamanījās plaukt augošās impērijas ietvaros uz izlaupīto katoļu klosteru rēķina. Tajā pašā laikā vienkārši cilvēki svārstījās kaut kur starp badu un sacelšanos, pārciešot vienu pārtikas krīzi pēc otras.
Šekspīra laikmetā aplūkoti ne tikai Elizabetes laika teātra literārie, bet arī fiziskie aspekti, pievēršoties tiem īpaši detalizēti. Lai arī Globe teātris piedāvāja skatītājiem ārkārtīgi augstvērtīgus darbus, to burtiski ielenca lāču bedres un čūsku midzeņi. Rozes teātris blakus ēkā bija uztaisīts, par pamatu ņemot mauku māju. “Visapkārt,” raksta Kermode, “bija kāršu un kauliņu spēlmaņi, afērsti un pūšļotāji, maukas un pērkamie zēni.” Šekspīra kolēģis dramaturgs Kristofers Mārlovs, kurš varētu būt bijis valdības spiegs un pagrīdes ateists, tika nāvīgi sadurts tuvējā tavernā. Tā kā viņš, iespējams, bija homoseksuāls, Mārlovam pastāvēja risks krist nežēlastībā par sodomiju. Pilnīgi iespējams, ka Stretfordas vīri ar vienu kāju stāvēja izlaidīgajā pasaulē, bet otra tikmēr piesardzīgi balstījās lielā biznesa un galma sfērās.
Lai arī Šekspīrs rakstīja pats savam teātrim, viņš nešaubīgi būtu priecājies uzzināt, ka tas, ko viņš tur skribelēja, vēlāk tiks uztverts kā “literatūra”, tāpat kā Svētais Augustīns būtu visai pārsteigts, uzzinot, ka viņš dzīvojis “tumsības laikmetā”. Šekspīram, jādomā, nav bijis grūtību rediģēt pašam savas lugas. Ir izpētīts, ka laikā no 1550. — 1640. gadam Anglijā izdotas 3000 lugas, un daudzas no tām, kā vēsta nostāsti, tikušas iznīcinātas astoņpadsmitajā gadsmitā, kad kāds kūku cepējs tās pielietojis darba procesā. Arī šis stāsts vēsta kaut ko par literārās gaumes jēdzienu.
Iekrājis naudu un nostabilizējies, Šekspīrs nopirka savam tēvam lorda ģerboni, fiktīvu goda zīmi, kas vecajam zēnam brēcoši nepiestāvēja. (Ir dažas liecības, ka Šekspīrs seniors slepenībā bija katolis, un daži pētnieki pieņem, ka Šekspīrs juniors tāpat. Kermode pats gan neuzskata, ka Šekspīrs būtu pavadījis daļu jaunības pagrīdes katolicisma vidē.) Šekspīra pakāpeniskā virzība augšup pa sabiedrības kāpnēm nebūt nenāca par ļaunu teātra videi, kuras pārstāvji vēl pāris gadus iepriekš likuma acīs bija vienlīdzīgi klaidoņiem un prostitūtām, un kas aizvien cieta no puritānisko pilsētas tēvu nelabvēlības izpausmēm. Puritāņi neieredzēja teātri, jo baidījās, ka tas izplata amoralitāti, nekārtības un slimības. Pēdējās bailes bija pavisam pamatotas, kad izplatījās bakas, malārija, buboņu mēris un strauji attīstījās (ja tas ir īstais vārds) seksuāli transmisīvās slimības. Runājot par amoralitāti: skati, kuros puiši bez bārdām, saģērbušies kā sievetes, publikas priekšā mīlējas ar vīriešiem, netika uzskatīti par īpaši baudāmiem Elizabetes laiku Peta Robertsona ekvivalentu acīs.
Šekspīra laikmets ir apbrīnojami kompakts pārskats par cilvēku un viņa sociālo kontekstu. Smalki, vērīgi un atjautīgi lugu komentāri, un tas viss piesaistīts Londonas dzīvei, teātrim, politikas spēlēm un aktierspēles tehnikām. Kermode rada lokanu, viegli lasāmu prozu, un tekstos jūtama angļu džentlmeņa klātbūtne; viņam ir laba humora izjūta, spēja neizbīdīt sevi teksta priekšplānā; viņš iznesīgi valkā savu erudīciju un ir pārāk pieklājīgs, lai censtos polemizēt. Vienīgais iebildums grāmatas sakarā varētu būt tāds, ka tā izdota sērijā, kas tikpat labi varētu laist klajā arī Bernardu Lūisu vai Svēto Zemi. Iespējams, ka procentus no krājuma par demokrātiju varētu piedāvāt Sadamam Huseinam.
Raksts publicēts The Nation 2004. gada 1. marta numurā.
No angļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.
