Edmunds Frīdvalds: Domātāja (18)

2004. gada 25. augustā, plkst. 1:42

Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)
2004

Uz kapiem cilvēki todien plūda straumēm. Viņus visus, kā nu kuro, bet tas nav tik svarīgi, saistīja kapličā izstādītais līķis. 11.tramvaja konduktori galapunktā viens otram sūdzējās, ka jāstrādā nevienam vairs neesot, visi tikai un kapiem, uz kapiņiem. Toties puķu pārdevējas priecājās. Dubulti priecājās tās, kas puķes neaudzēja pašas, bet nozaga tās turpat kapos. Viņu peļņa par katru pušķīti bija dubulta. Bet tas nebūt vēl neliecina par to, ka šiem būtu kāds sakars ar Dubultiem vai Kauguriem.

Praktiski noskaņotie līdzi uz kapiem bija paņēmuši vieglas pusdienas, ko baudīt svaigā gaisā. Sviestmaizes, gabalos saplēstas ceptas vistas, burciņas ar rosolu un pat auxto zupu. Viens pat brauca ar savu lāpstu un tramvajā aizrādīja pusaudzim, ka tas nelaiž apsēsties vecu sieviņu, kura todien arī uz

kapiem. Pusaudzis torīt nebija masturbējis un tādēļ nikns. Viņš pabrīdināja veco Purčikā un Zasītī nerādīties un nākamajā izkāpa. Tā vecā sieviņa tika pie sēdvietas, bet vīrietis ar lāpstu - pie ienaidnieka. Jaunietei, kura nedeva vietu vecākiem pasažieriem un izlikās, ka iegrimusi grāmatā par ievērojamu cilvēku dzīvi, vīrs ar lāpstu liekus jautājumus neuzdeva, jo baidījās, ka arī viņa varētu būt no Purčika vai Zasīša. Spriežot pēc viņas vecuma, tā arī varētu būt.

Tie, kas 11. tramvajā brauca uz atrakcijām Mežaparkā, bija neapmierināti par daudzajiem bēriniekiem un aiz dusmām arī paši izkāpa pie kapiem un sekoja ļaužu straumei kapličas virzienā. Daudzi šī gadījuma pēc bija uz dažām stundām atprasījušies no darba. Viņus varēja atpazīt jau pa gabalu. Celtnieki ar krāsu un kaļķi notašķītos kombinezonos, medicīnas darbinieki baltos halātos, menti zilos mundieros, Terminoloģijas komisijas pirmrindnieki āxtu cepurēs, dresētāji ar pātagām un plēsoņu zobu plēstām, vēl svaigi asiņojošām brūcēm.

Un tikai vienai pašai Mārītei bija ienācis prātā tas, kas citiem neienāca ne prātā, un sevišķi šajā gadījumā neveicās neprātīgajiem. Mārīte ilgus gadus bija sekojusi miroņa, kurš tolaik vēl nepavisam nebija mironis un pat neizskatījās pēc tāda, ja sasukāja celiņu no labās uz kreiso, darbībai. Viņa krāja arī viņa fotogrāfijas, raxtus par viņu un reiz, neveiksmīgi dzenoties pakaļ viņa autogrāfam, bija izmežģījusi potīti, kura vēl tagad lika par sevi manīt slapjā laikā. Un vēl kādu citu reizi, kad mironis vēl nepavisam nebija mironis, viņam ejot pa ielu, žaketei notrūka poga, un Mārīte to pacēla. Nākamajā dienā viņai paziņoja, ka viņas vīrs atrasts kaut kādās raktuvēs 2 578 km no Rīgas, kur gājis bojā mīklainos apstākļos. Pēc tā Mārīte pogai piedēvēja maģiskas īpašības un reizi dienā pogu apsūkāja, smeļoties no tās enerģiju dzīvot tālāk bez vīra un vienai audzināt to idiotu Marģeru, kuram jau sāka dīgt ūsas un vispār neviens nezināja, ar ko viņš nodarbojas pa to laiku, kad viņam būtu jāatrodas skolā. Noindēt arī to kucēnu nevarēja. Ko tikai Mārīte nebija gāzusi viņam ēdienā. Taču augošais organisms pārstrādāja visu, un puika auga ar katru dienu jo pretīgāx un, jo pretīgāx kļuva, jo vairāk patika meitenēm, kas nenēsāja tik sadzeltējušu apakšveļu, kā viņa māte, bet vēl daudz sadzeltējušāku, un lepni dēvēja sevi par čixām vai džusēm, un, ja sāka sarakstīties ar kādu vēstuļu draugu, tad kā savas piesūtīja viņam Kristīnas Agiljeras vai Dženiferas Lopesas fočenes ar acīmredzamām dzēšanās pēdām tajās vietās, kur agrāk uz fotogrāfijas atradies īstais vārds vai saita nosaukums, no kura šīs fočenes tika kačātas. Tas, ka patiesībā viņas neizskatījās ne pēc Agiljeras, ne Lopesas, iedvesā Marģerā patiesu riebumu, taču neko darīt - izskatīgākas vai pieaugušākas meitenes vienmēr kategoriski atteicās viņam atsūkāt un nedeva naudu līmei. Ir pamats uzskatīt, ka arī Marģers varētu būt viens no Purčika vai Zasīša.

Bet tā kā stāsts nav par Marģeru un viņa pollūcijām, bet gan par viņa māti Mārīti un vecuma vājprātu, kas viņai jau mina uz papēžiem, tādēļ atgriežamies pie bēru dienas.

Tās dienas rītā Mārīte kā parasti centās pamodināt riebekli, sev un arī viņam melojot, ka jāceļas uz skolu. „Dirsā tev skola,” nepamodies noņurdēja Marģers un pagriezās uz otriem sāniem. Māte bezspēcīgās dusmās iespēra viņam pa pakausi un, demonstratīvi aizcērtot durvis, izgāja no dēla istabas. Vispār viņai bija pohuj, ka Marģers neiet uz skolu, patiesībā viņa vienkārši gribēja pabūt viena, pirms braukšanas mierīgi padzert kafiju un paskatīties miroņa fočenes. Īstās miroņa fočenes, nevis Lopesas vai Agiljeras fočenes ar nemākulīgi dzēstiem paraxtiem. Nebija jau Mārītei viegli skatīties šajos attēlos, kas stāstīja ne tik vien par dārgo aizgājēju, bet arī par viņas pašas mūža pēdējo desmitgadi, kad viņa akli pieķērās šim ģeniālajam cilvēkam un, ieraugot viņu televizorā, piemirsa, ka ir mājās un skaļi aplaudēja, kā arī pretīgi un mikli šņākuļoja kabatlakatiņā. Un tad Mārītei iešāvās prātā šī doma, kas nebija iešāvusies prātā nevienam citam no neskaitāmajiem aizgājēja pavadītājiem. Nevienam jau nekļuva labāk no viņas domas, neviens no viņas domas ne beidza, ne arī sāka.

- Tu, pretīgais panx, vispirms būtu paprasījis, kuru te interesē, ko tāda Mārīte domā! - nobarojies lops, pagriezies pret mani, uzrēja un, atbildi negaidīdams, izrubīja mani ar smagu alus kausu. Viņš pats un viņa blakussēdētāji tūliņ pielēca kājās un vēl minūtes trīs ar saviem tizlajiem apavu purngaliem baxtīja uz grīdas gulošo nekustīgo ķermeni. Pēc tam viņi atgriezās pie sava galdiņa, taču vēl ilgi nevarēja nomierināties.

- Moška tevi interesē, ko visādas Mārītes domā? - nobarotais kretīns tagad ieķēras krūtīs jau savam pretimsēdošajam draugam Uldim.

- Puikas, mieru, mieru, - viņus izšķīra Agrita un sabučoja abus.

- Ievērojies subordināciju! Ievērojiet subordināciju! - Aivars ar dakšiņu klaudzināja pa galda malu.

- Koncentrācijas nometnē vieta tādām Mārītēm. - Arnis pievienojās sarunai. - Mēs te atnācām hokeju skatīties vai klausīties par Mārīti?

- Vemt man gribas, iedomājoties, ko tāda Mārīte vispār var domāt. - teica Uldis. Un, lai kāds nepadomātu, ka viņš melo, ievēma blakussēdošās Zigrīdas porcijā „Katrupeļu biezputra ar vistas fileju - Ls 1,35”.

Aivars, to redzot, nevarēja palikt, vienaldzīgi stāvēdams malā. Viņš uzlēca uz galda, un katram ieskatīdamies acīs, kā jautādams: „Mēs esam letiņi vai neesam, galu galā?” Zigrīdas porcijā arī iečurāja.

- Olē, olē, olē, olē! Latvija - uzvara! - viņam uzgavilēja visi bārā sēdošie. Tobrīd sāka translēt hokeju, un bārmene ieslēdza televizoram skaņu.

Mironi apglabāja, Mārītes domas neprasot, un viņa kāpa atpakaļ uz centru braucošajā 11. tramvajā, ar šausmām domājot, kas viņu sagaida mājās, ja Latvija zaudēs.