Terijs Īgltons: Literatūra un vēsture (1)
2008. gada 26. jūnijā, plkst. 15:06
Rubrika: Bibliotēka
Terijs Īgltons. Marksisms un literatūras kritika. R: ¼ Satori, 2008. 17-25 lpp.
1. LITERATŪRA UN VĒSTURE
Markss, Engelss un kritika
Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss ir vairāk pazīstami, pateicoties darbiem politikā un ekonomikā, nevis literāriem darbiem, tomēr viņi neuzskatīja, ka literatūra būtu maznozīmīga. Ir tiesa, ka, citējot Ļeva Trocka izteikumu darbā „Literatūra un revolūcija” (1924), „pasaulē ir daudz cilvēku, kas domā kā revolucionāri un jūtas kā mietpilsoņi”, bet Markss un Engelss nebija tādi. Kārļa Marksa darbi (viņš ir sarakstījis jauneklīgus dzejoļus, dzejas drāmas fragmentu un Lorensa Stērna ietekmētu nepabeigtu komisku romānu) ir literatūras koncepciju un alūziju caurausti. Viņš sarakstījis apjomīgu nepublicētu manuskriptu par mākslu un reliģiju, plānoja izdot drāmas kritikas žurnālu, kā arī lielu pētījumu par Balzaku un traktātu par estētiku. Māksla un literatūra bija
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Tomēr Marksam un Engelsam bija svarīgāki uzdevumi nekā visaptverošas estētiskas teorijas izveidošana. Viņu komentāri par mākslu un literatūru ir izkaisīti un fragmentāri, tie ir drīzāk alūziju zibšņi, nevis izstrādātas pozīcijas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc marksistu kritika ir kas vairāk par tās aizsācēju uzskatu pārstāstu. Tā ir arī kas vairāk par jomu, ko Rietumos dēvē par „literatūras socioloģiju”. Literatūras socioloģija nodarbojas galvenokārt ar to, ko varētu dēvēt par literārās ražošanas, izplatīšanas un apmaiņas līdzekļiem konkrētā sabiedrībā — kā grāmatas tiek publicētas, to autoru un lasītāju sociālais sastāvs, rakstītprasmes līmenis, sociālie noteicošie faktori, kas nosaka „gaumi”. Tā arī pēta literāros tekstus, ņemot vērā to „socioloģisko” nozīmību, pārmeklējot literārus darbus, lai izsijātu no tiem tēmas, kas interesē socioloģijas vēsturniekus.
Šajā jomā ir paveikts augstvērtīgs darbs, un arī tas ir viens aspekts no visas marksistu kritikas, bet, aplūkota atsevišķi, šī joma nav ne īpaši marksistiska, ne īpaši kritiska. Tā lielākoties ir visai bikla un noplicināta, Rietumu patērētājam piemērota marksistu kritikas versija.
Marksisma kritika nav tikai ‘literatūras socioloģija’, kas apskata tikai to, kā romāni nokļūst līdz publicēšanai, un pēta, vai tajos ir pieminēta strādnieku šķira. Tās mērķis ir pilnīgāk izskaidrot literāru darbu, un tas nozīmē uzmanīgu attieksmi pret literatūras formām, stiliem un nozīmēm. Tas nozīmē arī aptvert šīs formas, stilus un nozīmes kā noteiktas vēsturiskās situācijas produktus. Gleznotājs Anrī Matiss reiz izteicās, ka visa māksla nes sevī sava laikmeta nospiedumu, bet liela māksla ir tāda, kurā šis nospiedums ir visdziļākais. Literatūras studentiem parasti māca pretējo: vislielākā māksla ir tā, kura ir pārlaicīga un pārsniedz savus vēsturiskos nosacījumus. Par šo tematu marksisma kritikai būtu daudz kas sakāms, taču literatūras „vēsturiskā” analīze, protams, nesākās ar marksismu. Daudzi domātāji pirms Marksa ir vērtējuši literārus darbus saistībā ar vēsturiskajiem apstākļiem, kuri tos radījuši; un viens no tiem, vācu ideālisma filozofs G.V.F. Hēgelis, spēcīgi ietekmēja paša Marksa estētiskos uzskatus. Marksisma kritikas oriģinalitāte tādējādi slēpjas nevis vēsturiskajā pieejā literatūrai, bet revolucionārajā izpratnē par vēsturi kā tādu.
Bāze un virsbūve
Šīs revolucionārās izpratnes saknes atrodamas Marksa un Engelsa darba „Vācu ideoloģija” (1845–66) slavenajā fragmentā:
„Ideju, priekšstatu, apziņas veidošanās sākotnēji ir tieši ievīta cilvēku materiālajā darbībā un materiālajā savstarpējā satiksmē, ir reālās dzīves valoda. Cilvēku priekšstatu veidošanās, domāšana, garīgā savstarpējā satiksme te vēl tieši izriet no cilvēku materiālās rīcības. [..] Lai nonāktu pie īstiem cilvēkiem, par pamatu netiek ņemts tas, ko cilvēki saka, iedomājas, priekšstata, un arī ne cilvēki, kādi tie pastāv tikai vārdos, domās, iztēlē, priekšstatos; par pamatu ņemti cilvēki, kādi viņi tiešām darbojas. [..] Nevis apziņa nosaka dzīvi, bet dzīve nosaka apziņu.*”
Pilnīgāks šī uzskata izklāsts atrodams priekšvārdā grāmatai „Par politiskās ekonomijas kritiku” (1859):
"Savas dzīves sabiedriskā ražošanā cilvēki stājas noteiktās, nepieciešamās, no viņu gribas neatkarīgās attiecībās — ražošanas attiecībās, kas atbilst viņu materiālo ražošanas spēku noteiktai attīstības pakāpei. Šo ražošanas attiecību kopums veido sabiedrības ekonomisko struktūru, reālo bāzi, uz kuras paceļas juridiskā un politiskā virsbūve un kurai atbilst noteiktas sabiedriskās apziņas formas. Materiālās dzīves ražošanas veids nosaka sociālo, politisko un garīgo dzīves procesu vispār. Nevis cilvēku apziņa noteic viņu esamību, bet gan otrādi – viņu sabiedriskā esamība noteic viņu apziņu.*"
Citiem vārdiem sakot, sociālās attiecības starp cilvēkiem ir saistītas ar veidu, kādā viņi organizē savu materiālo dzīvi. Noteikti „ražošanas spēki” — piemēram, darba organizācija viduslaikos — ietver dzimtcilvēka un kunga attiecības, kuras mēs pazīstam kā feodālismu. Vēlākā stadijā jaunu ražošanas organizācijas veidu attīstība balstās uz izmaiņām sociālajās attiecībās — šoreiz starp kapitālistu šķiru, kurai pieder šie ražošanas līdzekļi, un proletariātu, kura darbaspēku kapitālists pērk sava labuma gūšanai. Kopā ņemti, šie ražošanas „spēki” un „attiecības” veido to, ko Markss sauc par „sabiedrības ekonomisko struktūru”, vai to, ko marksisti parasti dēvē par ekonomisko „bāzi” vai „pamatstruktūru”. No šīs ekonomiskās bāzes katrā periodā veidojas „virsbūve” — noteiktas juridiskās un politiskās formas, noteikts valsts veids, kuras pamatfunkcija ir leģitimizēt tās sociālās šķiras varu, kuras rokās ir ekonomiskās ražošanas līdzekļi. Bet virsbūvē ietilpst vēl kaut kas: tā sastāv arī no „noteiktām sabiedriskās apziņas formām” (politiskām, reliģiskām, ētiskām, estētiskām utt.), kuras marksisms dēvē par ideoloģiju. Arī ideoloģijas funkcija ir leģitimizēt sabiedrībā valdošās šķiras varu; beigu beigās idejas, kas valda sabiedrībā, ir valdošās šķiras idejas.
Tādējādi māksla marksismam ir daļa no „virsbūves”. Tā ir daļa no sabiedrības ideoloģijas (ar izņēmumiem, kurus apskatīsim vēlāk) — elements sarežģītajā sociālās percepcijas struktūrā, kurš rāda, ka situāciju, kurā vienai sociālajai šķirai ir vara pār pārējām, vairums sabiedrības locekļu vai nu uzskata par „dabisku”, vai arī nesaskata to vispār. Tas nozīmē — lai saprastu literatūru, ir jāsaprot sociālais process kopumā, jo literatūra ir tā daļa. To skaidro krievu marksisma kritiķis Georgijs Pļehanovs: „Laikmeta sociālo mentalitāti nosaka šā laikmeta sociālās attiecības. Tas nekur neparādās tik uzskatāmi kā mākslas un literatūras vēsturē”.
Literāri darbi nerodas no noslēpumainas iedvesmas, tie nav arī izskaidrojami tikai ar autoru psiholoģiskajām īpatnībām. Tie ir uztveres formas, īpaši veidi, kā redzēt pasauli; un tādējādi tie ir saistīti ar to valdošo pasaules skatījumu, kas ir attiecīgā laikmeta ideoloģijas „sociālā mentalitāte”. Savukārt šī ideoloģija ir konkrētu sociālo attiecību produkts — attiecību, kas vieno cilvēkus noteiktā laikā un vietā; tas ir veids, kādā šīs šķiru attiecības tiek piekoptas, leģitimizētas un pārmantotas. Turklāt cilvēki nevar brīvi izvēlēties savas sociālās attiecības; viņi ir spiesti tajās iesaistīties materiālas nepieciešamības dēļ — atkarībā no viņu ekonomiskās ražošanas veida rakstura un attīstības pakāpes.
Tādēļ, lai saprastu „Karali Līru”, „Dansiādi”* vai „Ulisu”, nepietiek tikai interpretēt to simboliku, izpētīt to literāro vēsturi un pievienot piezīmes par socioloģiskajiem faktiem, ko šie darbi skar. Vispirms ir jāizprot sarežģītās, netiešās attiecības starp šiem darbiem un tām ideoloģiskajām pasaulēm, kurās tie mājo — attiecības, kuras neparādās tikai kā „tēmas” vai „intereses”, bet arī stilā, ritmā, tēlā, kvalitātēs un, kā vēlāk redzēsim, formā. Bet mēs arī nevaram saprast ideoloģiju, līdz neesam sapratuši lomu, kura tai ir sabiedrībā kopumā — kā tā sastāv no noteiktas, vēsturiski nosacītas uztveres struktūras, kurā balstās noteiktas sociālās šķiras vara. Tas nav viegls uzdevums, jo ideoloģija nekad nav vienkāršs valdošās šķiras ideju atspoguļojums; gluži otrādi, tā vienmēr ir sarežģīts fenomens, kas var ietvert konfliktējošus, pat pretējus pasaules skatījumus. Lai saprastu ideoloģiju, mums precīzi jāizanalizē attiecības, kādas sabiedrībā valda starp dažādām šķirām, un to izdarīt nozīmē aptvert, kāda ir šo šķiru saistība ar ražošanas veidu.
Tas viss var šķist grūts uzdevums literatūras studentam, kurš gatavojies tikai diskutēt par darba sižetu un raksturiem. Var šķist, ka tā ir literatūrzinātnes sajaukšana ar tādām nozarēm kā politika un ekonomika, kuras vajadzētu skatīt atsevišķi. Bet tas tomēr ir izšķirīgi, ja vēlamies pilnīgāk izskaidrot jebkuru literāru darbu. Ņemsim par piemēru vareno Pleisido līča ainu no Konrada „Nostromo”. Lai sasniegtu smalko māksliniecisko spēku šajā epizodē, kurā Dekods un Nostromo ir ieslēgti pilnīgā tumsā lēni grimstošā lihterī, tai meistarīgi atvēlēta vieta, kas iederas visa romāna iedomātajā pasaulē. Šīs ainas kraso pesimismu (un, lai to aptvertu pilnībā, mums, protams, nepieciešams saskatīt „Nostromo” attiecības ar pārējo Konrada prozu) nevar izskaidrot tikai ar paša Konrada „psiholoģiskajām” īpašībām, jo individuālā psiholoģija ir arī sociāls produkts. Konrada pasaules skatījuma pesimisms ir drīzāk viņa laikmetā bieži sastopamā ideoloģiskā pesimisma neparasta transformācija mākslas darbā — vēstures cikliskuma un veltīguma izjūta, skatījums uz cilvēkiem kā neizprotamām un vientuļām būtnēm, cilvēcisko vērtību relativitāte un iracionalitāte — kas iezīmē asu krīzi Rietumu buržuāzijas šķiras ideoloģijā; pie šīs šķiras Konrads pieskaitīja arī sevi. Tālaika imperiālistiskajā kapitālismā šai ideoloģiskajai krīzei bija nopietni iemesli. Konrads, protams, savos romānos vēsturi neatspoguļoja anonīmi; katrs rakstnieks ir individuāli saistīts ar sabiedrību un skatās uz vispārējo vēstures gaitu no sava īpašā viedokļa, izklāstot to no sava skatpunkta. Bet nav grūti saskatīt, kā Konrada personiskā stāja — „aristokrātisks” poļu trimdinieks, kas dziļi saistīts ar angļu konservatīvismu — viņa acīs pastiprina angļu buržuāzijas ideoloģijas krīzi.
Šādā sakarā ir iespējams saprast, kāpēc Pleisido līča aina dēvējama par mākslinieciski smalku. Rakstīt labi nozīmē kaut ko vairāk par „stilu”; tas nozīmē arī pārvaldīt tādu ideoloģisko perspektīvu, kas spēj iedziļināties cilvēku pieredzes realitātē noteiktā situācijā. Tas ir tieši tas, kas notiek Pleisido līča ainā; un ne tikai tāpēc, ka ainas autoram gadījies būt lieliskam prozas stilistam, bet arī tāpēc, ka vēsturiskā situācija ļauj viņam gūt šādas atskārsmes. Vai šīs atskārsmes ir politiskā kontekstā „progresīvas” vai „reakcionāras” (Konrada atskārsmes noteikti pieskaitāmas otrajai kategorijai), nav galvenais — jo vairāk tāpēc, ka visi galvenie angļu 20. gadsimta rakstnieki — Jeitss, Eliots, Paunds, Lorenss — aizstāvēja politiski konservatīvus uzskatus un katram no viņiem bija kāds sakars ar fašismu. Marksisma kritika šo faktu neattaisno, tomēr var to izskaidrot — tā redz, ka patiesi revolucionāras mākslas trūkuma apstākļos visnozīmīgāko literatūru spēj radīt tikai radikāls konservatīvisms, kas pret liberālās buržuāzijas sabiedrības gaistošajām vērtībām ir tikpat naidīgs kā marksisms.
No angļu valodas tulkojis Kārlis Vērdiņš.
* Markss, K., Engelss, F. Vācu ideoloģija. Rīga: LVI, 1963, 29.–30. lpp
* Markss, K., Engelss, F. Darbu izlase divos sējumos. 1. sēj. Rīga: LVI, 1950, 325.–326. lpp.
* Angļu dzejnieka Aleksandra Poupa poēma (tulk. piez.).
hm 12.07.08 0:30
vispaar interesanti
"jo individuālā psiholoģija ir arī sociāls produkts." tam pilniibaa nevar piekrist. infividuaalla psihologjija ir tieshi psihofizilogjiska paraadiiba pirmaam kaartaam.