Kārlis Vērdiņš: Desmit no trim (5)
2008. gada 20. jūnijā, plkst. 10:06
Rubrika: ¼ Literatūra
Foto: Rimands Ceplis
Ingmāras Balodes izvēle un sakārtojums.
***
tavā dzīvoklī ir ārzemes
katrā kaktā stādu rozes es
smarža uzziedēs kad būšu prom
visu nakti vaļā stāvēs logs
visu dienu skan pie tevis džezs
skapjos zogu dārgakmeņus es
pēcpusdienā tapšu izraidīts
iešu oļu kules vilkdams līdz
Ledlauži, Nordik, 2001
COME TO ME
Es tev vedu mazu siermaizīti. Bija jau divi naktī, visi kļuvuši miegaini, veikali ciet, bet bārā “I love you” es dabūju mazu siermaizīti.
Braucu ar taksi un vedu tev siermaizīti, jo tu gulēji bēdīgs, varbūt pat slims, un mājās nebija nekā garšīga. Briesmīgi dārga, kaut kur ap latu, bet tas nekas.
Braucu ar savu mazo ailavjū, saspiestu, gandrīz jau atdzisušu. Bet sanāca tā, ka neaizbraucu uz mājām. Nokļuvu tur, kur visi līksmi un asprātīgi, un ļoti izsalkuši. Iedzēru, uzdziedāju, bet maizīti pataupīju.
Laikam tikai trešajā dienā beidzot varēju tevi pacienāt, tu biji tik nikns, ka apēdi maizīti, lāgā to neapskatījis. Būtu es drosmīgāks, būtu teicis – tu taču zini, ka es tevi mīlu, tu taču zini, ka apbrīnoju. Neliec man, lai atkal to saku.
Es, Neputns, 2008
PANTI
Viss saplēsts, tiem kailumu neapsegt
ne zaļiem, ne sarkaniem karodziņiem –
...KĀ VIENAM, TĀ OTRAM IR MIRTIN JĀMIRST,
LAI VIŅU ASINIS PALIEK UZ VIŅIEM.
Lai izžūst skūpsti no viņu mutēm
un bezaugļu sēkla rūgtā un karstā,
Dievs paģirains pelavas maļ savai ciltij
un jūs kā pelnus gar malām bārsta,
verd melna putra, lej dzīslās spēku,
bars vecajos pantos komatus saliek –
TIE IR AR AKMEŅIEM JĀNOMĒTĀ,
LAI VIŅU ASINIS UZ TIEM PALIEK!
(Ledlauži, Nordik, 2001.
Pirms iekļaušanas krājumā publicēts ar virsrakstu „Mozus”)
***
Es ceru uz pulksteni savā istabā,
es ceru uz kalendāru ar jūrniekiem,
uz zaldātiņiem uz brūnās grīdas,
es ceru uz kādu, kurš atlaidies manā gultā,
uz kādu, ko tikai iztālēm dzirdu naglojam dēļus,
uz autobusu, kurš brauc pa šoseju,
uz vēsu un ātru vakaru,
uz ezeru septiņus kilometrus uz ziemeļiem,
uz mušu šūpuļtīklā, vardi akacī,
uz laimīgu zaļu ceturtdienu,
es ceru uz nākamo vārdu,
uz visiem, kas neesi tu,
uz mīkstu sniegu milzukalnā,
uz sārtiem bumbieriem ābelēs
un arī uz mazu baltu lidmašīnīti
kaut kur lapas kreisajā augšējā stūrī.
Ledlauži, Nordik, 2001
KĀ BILDE
Izcel mani no plaknes, no lielās bildes smagajā zelta rāmī. Redzi, es stāvu līdz ceļiem komposta kaudzē. Otrais no kreisās, uzvalkā, ziedi rokā. Saspiedis lūpas, pa seju tek smaids. Slepus skatos – tu esi nācis pie kāda cita un paliksi vēlāk uz balli.
Prieks iepazīties, es esmu ķirbis. Bet tavas rokas šonakt pārvērtīs mani karietē. Tā aizvedīs tevi uz klaju, dubļainu lauku, atvērs durvis un noskatīsies, kā lietus sīkiem triepieniem cenšas tev piezīmēt seju.
Biezpiens ar krējumu, Atēna, 2004
ĀDAMA PANKA RUDENS
Ar plastmasas rotaļu pistoli rokā Ādams Panks klīst ap universālveikalu „Centrs” un meklē vasaras spēļu biedrus.
Biedri banku un biroju pagaldēs slepeni zīda bērnus un gana šķindošas māla cūciņas.
Skudras pazudušas no alus dārziem, dzeltenie sauljumi iepūsti jūrā. Arī sienāzis spēlmanis, vijoli šķūnītī nolicis, iestājies darbā reklāmas aģentūrā.
Ādams Panks vēl aizvien mitinās koka dobumā Vērmanes dārzā. Tagad aizvedis tur arī datoru, drēbes un grāmatas. Reti lien laukā.
Tikai reizēm krēslainos vakaros ložņā pa sētām un pasāžām, skrāpējas logos ar nazim līdzīgu priekšmetu.
Biezpiens ar krējumu, Atēna, 2004
No cikla CIEMOS ES REDZĒJU VISĀDUS ĻAUDIS
1
vairākas stundas klubkrēslā snaudis
spogulī pavēries sacīju –
štrunts
ciemos es redzēju visādus ļaudis
vislabāk man patika bēbis un suns
kuce vakarā diedelē šķiņķi
aposta viesi ilgi un droši
bēbis strādā ar grabuļu riņķi
raugās uz mani pārmetoši
bēbis guļ gultā
uz paklāja kuce
barotāji ar mani čalo
virs svešiem pakalniem melna tūce
raugās pa logu un neizbalo
es esmu tas kas sunenei spalvās
es esmu tas kas grabulī bēbim
mākoņa ēnu aptinis galvai
ceļos no krēsla un lūgties mēģinu:
svešnieka vienīgais glābiņš – klusēt
viesistabām esmu par vāju
laidiet spoguļa otrā pusē
bēbim un sunim par vidutāju
5.
šķiet – mūžu esmu prom
šeit mani glāstīja kā suni
kas kāri aprij visu ko tam piedāvā
uz mājām ejot brienu leknās vagās
un brīnos kāpēc es tik neapmierināts
kāpēc tik laimīgs jūtu kā pie kājām pielīp
viss pārietais
un tikai mazliet žēl
kāpēc vienmēr kad tavās acīs skatos
man pretī lūkojas tavs dēls
Biezpiens ar krējumu, Atēna, 2004
NAKTS PĀRDAUGAVĀ
Nāc, es tevi vedīšu mājās.
Tramvajs kā piedzēries kuģis noauļo pārdesmit pēdējos metrus, pagriežas asi – lai braucēji krīt no krēsliem un pamostas –, atvēris durvis, ielaiž vagonos tumsu.
Pēc lietus mirdz slapjie bruģakmeņi, vēlīgi vārtus ver aptieka, slimnīca, trakomāja un kapi. Veikalu skatlogos rūķi un perfektas virtuves iekārtas, mēs tām paiesim garām.
Visu nakti spuldzes blāvajā gaismā kāds sēž pie kioska, alu dzer un vēlīniem pircējiem atņem naudu. Tu viņam iedosi cigareti, un viņš mums malciņu ielies.
Mana ieliņa pēkšņi pārtrūkst milzīgas šosejas priekšā, pēdējā brīdī mēs iesprūkam kāpņu telpā. Tur balti kaķi staigā pa sienām, uz grīdas kraukšķ tukšas ampulas, koku zari attaisa logu un viegli skrubina notriepto stiklu.
Visas istabas gluži tukšas, krāsaini stari uz griestiem un sienām rāda mums kino – tur tumšā kļava aiz loga izstaipās caurā miegā, tur pagalma dobēs dīgst zāle, mans vectēvs, izmeties baltā kreklā, sēž uz grīdas un mizo ābolus.
Stari satumst, māja apstājas tumsas tuneļa vidū. Aizmiedz, tālāk tev jāiet vienam.
Biezpiens ar krējumu, Atēna, 2004
MĀMIŅ, MAN IR PLĀNS!
Atgriezties atkal dzīvot pie mammas – atbraukt ar visām mantām, godīgi pateikt: māmiņ, es centos, tu pati redzēji, centos. Bet tas viss tomēr nav priekš manis. Tad varētu gulēt pofigā visu dienu, skatīties seriālus, pārtikt no mammas algas un vēlāk – pensijas. Līdz tam laikam pensijas noteikti jau būs normālas. Palīdzēt viņai nest produktu somu, ļaut, lai sabar, pamāca, apmīļo. Krēslainos ziemas vakaros činkstēt un dīkt:
„Māmiņ, manā vērtību sistēmā nav vietas vīrišķības kategorijai! Māmiņ, savu identitāti es konstruēt gribu kā apzināti marginalizējusies personība! Māmiņ, mana taktika ir visdeviantākais no visiem pašdestrukcijas modeļiem!”
Māmiņa tikai skatītos, smaidītu, domātu: „Gan dēliņš tiks pāri šai nesakarīgajai vervelēšanai un izaugs par jauku sarunu biedru.”
Es, Neputns, 2008
