Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (10)
Marts Pujāts: Gluži manas domas
25. augustā, plkst. 1:40
(stāsts)
2002
Tas, ka es šeit esmu ieradies, tā esot viņas maizīte. Sarunas gaitā viņa iestarpina šo atziņu, un es piekrītoši pamāju ar galvu. Viņa manī klausās. Saprotošs, iejūtīgs skatiens, paresna, bet samērā šiverīga sieviete ap 40. Novikovas kundze vai kaut kā tā.
Telpā divi mīksti, zemi krēsli, tajos mēs sēžam, galds, puķes, grāmatskapis ar pāris grāmatām par attiecīgo tēmu. Logam priekšā aizkari. Visu, ko es saku, viņa pieraksta, konspektē.
Tad viņa paņem papīra lapiņu, saplēš to gabaliņos, nober uz galda un saka:
Tas ir haoss.
Tas esot jāsakārto. To es saprotu. Jānotiek sadarbībai. To es īsti
nesaprotu, kā tas jāsaprot. Nu labi, par ko strādā vecāki? Es ievadu sarunu citā gultnē jautājot kaut kādu pa pusei mūžīgo jautājumu. Man aizrāda, ka tā jau mēs varam filosofēt gari un plaši. Es piekrītu. Apklustu.
Viņa paņem citu papīra lapiņu un uzraksta četrus vārdus: kāpēc, bet, nezinu, nevaru. Viņa pagriež lapiņu pret mani un apstāsta, ka šos vārdus nedrīkst lietot, no tiem jāvairās, es viņus lietojot par daudz, jo tie esot viens solis uz priekšu, divi atpakaļ. Kad es pajautāju: kāpēc jums tā šķiet?, man norāda, ka es atkal esot pateicis “kāpēc”. Es ierunājos par vienu politiķi, kurš nemitīgi teicis “bet”. Novikovas kundze atdzīvojas un saka:
Gluži manas domas, es viņam neticu.
Es prasu, kam tad viņa tic. Man aizrāda, ka tā jau mēs varam filosofēt gari un plaši. Man tas atgādina spēli - nesaki ne jā, ne nē, ne balts, ne melns. Viņai arī šad tad pasprūk kāds aizliegtais vārdiņš, bet viņa savlaicīgi pamana kļūdu un to izlabo. Tā mēs runājam. Viņa teic, ka vajagot pateikt sev stop. Es prasu, ko tas nozīmē un kā tas iespējams. Viņa teic, ka vajag tikai gribēt. Es vēl šo to paprasu - atbilde līdzīga - vajag tikai ļoti gribēt. Mainu sarunas tematu, jautāju par vecāko klientu kāds ir bijis. Novikova apdomā. Tad saka:
Bija viens gadījums, kad cilvēks ap 60 gribēja mainīt sevi.
Prasu - vīrietis vai sieviete. Novikova atkal apdomā, saka:
Sieviete.
Es iedomājos sešdesmit gadīgu sievieti, kas skatās saplēstos papīra gabaliņos un pasaka sev stop.
Ir seši, un saruna diemžēl jāpārtrauc, bet, ja tikai es to vēlēšoties, tā varētu turpināties nākamreiz.
Mēs atsveicināmies. Vestibilā uz kāda no stendiem izliktas visas darbinieku fotogrāfijas. Skatos. Novikova sēž tai pašā krēslā, kur sēdēja ar mani runājot.
Izeju ārā, tepat netālu tek likteņupe. Domāju nedaudz paieties. Redzu piekrastē puspliku meitēnu rotaļājamies ar kāmīti. Dziļāk upē redzu peldamies vienu galvu. Krastā palikušas drēbes. Paeju vēl pāris soļu uz priekšu, tad griežos atpakaļ.
Ieraugu nākam veco labo Novikovu. Nāk tā steidzīgiem solīšiem, padusē iežmiegta somiņa. Tiek pie ūdens un sauc:
Mārtiņ, mudīgi nāc ārā. Mārtiņ!
Galva ūdenī sāk virzīties uz krasta pusi. Novikova kaut ko pasaka meitēnam, tas sāk ģērbties, kāmēns rāpo pa rokām, pa kaklu.
Nu veicīgāk - viņa atkal uzsauc.
Puika jau netālu no krasta, bet īsti negrib nākt malā, plunčājas siltajā seklumā.
- Nu fiksi laukā. Nezinu, ee… tas ir, gribu zināt, vai Elēnstantei patiks kūku ēst vienai.
Kārums puiku ieinteresē. Viņš iznāk laukā. Novikova paņem dvieli, kas turpat pie drēbēm, slauka puikam matus, tad visu pārējo. Drīz visi trīs ir gatavi ceļam. Iet, iet, pienāk pie mašīnas. Bērni samūk pakaļējā sēdeklī. Novikova pie stūres. Prom ir.
Elēnstante, kad vēl bija jauna un ziedēja kā zieds, viņa ziedēja Francijā modeļu aģentūrā Fortissimo. Tagad sešdesmit gadīga, stipri mainījusies sēž pie kūkas gabaliņiem. Tas ir haoss. To vajag apēst.