Rasels Benkss: Sodība (3)

2008. gada 5. jūnijā, plkst. 12:06

Rubrika: Bibliotēka
Dienas Grāmata, 2008

Fragments no romāna 5. nodaļas

Rītausmā, pat kamēr vēl nebija parādījies pirmais blāvais gaišums, brieži jau bija devušies ceļā, un viņi lielākoties virzījās pa šaurām līkumainām zvēru taciņām projām no ceļiem un laukiem dziļāk mežos. Pa divi, pa trīs, pat pa četri — buks un viena vai divas mātītes, un viņu atvases; lai gan tikpat bieži buki skrēja vieni paši, — brieži ātri bēga no laupījuma meklētāju auto trokšņa; mašīnas braukāja augšā un lejā pa kalniņiem, bedrēs kratīdamās, līda mežā, cik vien tālu varēja tikt, līdz apstājās, prožektoriem šķeļot pirmsausmas tumsu, un izlaida medniekus, griezās apkārt, brauca uz citu vietu, stājās tur un laida laukā vēl citus medniekus, un drīz visi meži šajā štata daļā čumēja un mudžēja no bruņotiem vīriem.

Sniga sniegs, vīri runājās un dažkārt sasaucās cits ar citu pāri strautiņiem, starp ozoliem un brikšņiem. Viņi smējās un smēķēja cigaretes un pīpes, kad pa pāriem gāja gar veciem dzelzceļa uzbērumiem vai arī vieni paši nolīda slēpņos kritalu kaudzēs pie nokalnēm ar plašu, skaidru skatu uz pļavu un bērzu birzīti aiz tā vai arī uzlīda desmit pēdas augstu ozolā, iekārtojās zaru staklē, berzēja nosalušās rokas un lēja no termosa plastmasas krūzītē kafiju ar brendiju. Radās iespaids, ka aiz katra koka, pie katras klints, ikviena strauta krastā stāvēja kāds vīrs un lūkojās gar šautenes zilo stobru, nosalis vīrs, kas nepacietīgi gaidīja, kad uz grauda parādīsies briedis. Viņš redzēja, kā tas iet viegliem, piesardzīgiem soļiem caur krītošā sniega plīvuru. Viņš redzēja, kā tas parādās aiz nokaltuša koka. Viņš redzēja, kā tas iznirst no bieziem brikšņiem klaji redzamā vietā un vienu sekundi stāv tēmekļa krustā, pieaudzis, masīvs briežu tēviņš pilnīgi nekustīgi stāv, ausis kā tumšas, samtainas lapas, tikai baltais astes strupulītis viegli raustās, lielās, valgās acis ar garajām skropstām uzsūc vizuālās detaļas, cik daudz vien dzīvnieka smadzenes spēj uztvert, miklais purns vēsmiņā uzmana, vai neparādīsies kāda smarža, kas nebūs ne koka miza vai vecās lapas, ne priedes skujas vai sveķi, ne ūdens, sniegs, citu zvēru pēdas, mīzali, kažoki, sekrēti. Tad, viscaur šajos kalnos un lejās, ieplakās, pie klintsbluķiem un radzēm, no kokiem, gravām, pacēlumiem, tiltiem, pat no pikapu kravaskastēm, no brikšņiem, slēpjoties aiz mūru drupām vai sirmām gobām — viscaur, simtos kvadrātjūdžu šajā Ņūhempšīras mežainajā paugurainē — rādītājpirksti savilkās par astotdaļcollu, nospiežot gaili. Atskanēja šāviena rībiens, otrs, trešais, tad vilni pēc viļņa šis slepkavīgais troksnis, atkal un atkal, pārņemot ielejas un kalnus. Lodes un skrotis, alumīnijs, svins un tērauds, triecās briežu augumos, sadragāja kaulus, ieurbās iekšējos orgānos, saplosīja muskuļus un cīpslas. Asinis šļācās gaisā, uz koku mizas, akmeņiem, uz baltās, gludās sniega segas, kur spilgti sarkanais ātri izbalēja, kļūstot sārts. Melna mēle pārvēlās asiņainiem zobiem, it kā briedis pats būtu plosījis medījumu; lielās, brūnās acis aizmiglojās, aptumšojās, izžuva; asinis sūcās no ogles melnajām nāsīm, sniegā iekrita kūpošas spiras, no dzīvnieka ķermeņa gāzās urīns, iekšas, asinis, gļotas — un mednieki smagos zābakos steidzās pa sasalušo, nosnigušo zemi lūkot laupījumu.

No visiem apriņķa kaktiem un nostūriem lieli, lempīgi, ķirbja oranži skolas autobusi no ziemeļiem un dienvidiem sabrauca pilsētā, tad centrā apstājās, kā sarunājuši mirkšķināja oranžos brīdinājuma lukturus un gaidīja, kad ceļa vidū stāvošais Veids Vaithauss tiem atļaus pa vienam iebraukt skolas pagalmā.

Veidam nepatika šis darba pienākums — vienu stundu dienā, piecas dienas nedēļā regulēt satiksmi pie skolas — taču nācās vien to veikt. Veida ikgadējā policista alga, 1500 dolāri jeb viena desmitdaļa no viņa kopējiem ienākumiem, bija atsevišķa pozīcija skolas budžetā, ko ik gadus martā apstiprināja pilsētas kopsapulcē. Larivjērs, kas jau vairāk nekā desmit gadus bija pašvaldības vadītājs, ļāva Veidam ierasties darbā pusdeviņos, pusstundu vēlāk nekā visiem citiem, kas strādāja viņa uzņēmumā, un līdz ar to varēja apgalvot, ka viņš personīgi ir ietaupījis pilsētai pusotru tūkstoti dolāru, kas būtu jāmaksā kādam citam, ja Veidam vajadzētu ierasties pamatdarbā pulksten astoņos. Tādējādi pilsētiņa varēja savam policistam maksāt no skolas budžeta līdzekļiem, un puse no tiem savukārt nāca no štata un valsts budžeta. Ne velti pašvaldību vadīja tieši Gordons Larivjērs.

Tajos gados, kad arī viņa meita Džilla brauca uz skolu ar šiem autobusiem, Veidam patika regulēt satiksmi. It īpaši pēc tam, kad viņš izšķīrās no Liliānas, pārvācās un vairs nesatika Džillu pie brokastu galda. Katru rītu viņš brauktuves vidū gaidīja, kad nolaidenajā 29. šosejas līkumā parādīsies viņas autobuss un, kad tas beidzot bija klāt, viņš ilgi aizkavēja tā vadītāju, ļaudams vispirms iebraukt pagalmā visiem autobusiem, kas brauca no pretējās puses, dodot Džillai laiku tikt pie loga, lai viņa redzētu tēti un pamātu, kad viņš beidzot atļāva arī šim autobusam piebraukt skolai. Tad viņš pamāja pretī, uzsmaidīja un noskatījās, līdz buss apstājās pie galvenās ieejas un izlaida bērnus, tie leca ārā pa vienam, pa pāriem, mazos draugu pulciņos, un tad viņš otrreiz ieraudzīja savu meitu ar pusdienu kārbu un grāmatu somu, bizēs sapītiem sudrabaini blondiem matiem, tīrām drēbēm un kurpēm, sarkanai šallītei noplīvot spirgtajā rīta gaisā.

Viņa arī tad vienmēr paskatījās uz viņu, abi sasmaidījās un pamāja viens otram ar roku kā karodziņu, un Džilla ar draudzenēm aizskrēja uz rotaļlaukumu aiz skolas, un Veids bija pārliecināts, ka viņa šodien jutīsies priecīgāk, nekā būtu jutusies, ja viņš nebūtu varējis ar meitu sasveicināties. Tāpat arī Veidam šie daži zelta mirkļi katru rītu bija dienas augstākais punkts un iekrāsoja viņa attieksmi pret visu turpmāko, līdz pat vēlam vakaram, un pat miegs viņam bija mierīgāks, atceroties, ka viņš un meita bija dažus mirkļus redzējuši viens otru, sasmaidījušies, pamājuši. Tad notika kaut kas pilnīgi negaidīts: Liliāna pārdeva dzelteno mājiņu bērzu birzī un pārvācās uz Konkordu. Un tagad skolas autobusi tikai atgādināja Veidam viņa zaudējumu.

Šorīt, kad sniegs bija ātri sasnidzis vairākas collas dziļš un jau sāka veidoties kupenas, autobusu šoferi un pārējie agrīnie braucēji vadīja spēkratus īpaši uzmanīgi. Veids turēja viņus pārejā ilgāk nekā parasti, pirms ļāva no ceļa iegriezties skolas pagalmā, dodot vadītājiem papildu laiku visu cauri putenim saskatīt un izmanevrēt ar dārgo kravu, pilsētiņas bērniem, lai neietriektos kādā citā busā vai bērnu bariņā, kas gāja uz skolu ar kājām un, kad Veids viņiem atļāva, šķērsoja ceļu tālākajā pusē. Aiz autobusiem rindojās vieglie auto un pikapi ar cilvēkiem, kas steidzās uz darbu, un aizgulējušamies briežu medniekiem. Viņu dzinēji rūca, stiklu tīrītāji šļūkāja, un palaikam, kad kāds no šiem auto brauca garām, vadītājs uzmeta Veidam niknu skatienu, it kā tas būtu aizkavējis kustību bez jelkāda iemesla.

Veidam bija vienalga. Viņš šorīt tāpat bija sūdīgā omā, un ļaužu dusmas gandrīz vai uzlaboja viņa noskaņojumu. Viņam likās, ka bērni, skatīdamies pa autobusu logiem, viņu izsmej, it kā joprojām būtu Helovīna maskās — dēmoniņi, raganas un spoki. Neviens no tiem nebija viņa bērns; neviens nebija Džilla, kas gribētu viņam pamāt.

Viņš lika visiem gaidīt, aizkavēja garas autobusu, vieglo un smago automašīnu rindas, laizdams bērnus pa vienam pāri ceļam, tiklīdz kāds nāca, — nevis lika tiem vispirms sapulcēties grupiņā. Un viņš neļāva nevienam autobusam iebraukt pagalmā, iekams iepriekšējais nebija izlaidis visus pasažierus, ticis līdz pagalma otram galam un izbraucis atkal uz ceļa, dodoties uz ziemeļiem, uz Litltonu.

Autobusu šoferi parasti vispār nepievērsa Veidam uzmanību, it kā koncentrēšanās, ko prasīja pasažieru radītā kņada un troksnis, ļautu uztvert viņu tikai kā luksofora aizstājēju, bet tagad pat viņi garāmbraucot drūmi blenza virsū un daži saviebušies kratīja galvu. Veidam bija vienalga. Man jūsu dusmas pie dirsas, viņš domāja. Viena vadītāja, sieviete ar neizteiksmīgu seju un rudiem matiem, nolaida logu un uzkliedza: — Vaithaus! Dieva dēļ! Mēs te nevaram visu dienu nīkt! — un bērni krēslos aiz viņas smējās, to dzirdot.

Veids dzirdēja skolā nozvanām zvanu un redzēja bērnus skrienam no pagalma aiz zemās, gaiši zaļās izdedžbetona ēkas un nostājamies nekārtīgā ierindā pie galvenās ieejas, meitenes atsevišķi no zēniem. Ārā bija iznācis direktors Lūdžīns Brukss, viņa aizpogātā vējjaka knapi spēja saturēt milzīgo vēderu, apkakle bija sacelta, plānie, sirmie mati plivinājās vējā; viņš izkliedza komandas un gluži kā ierindas mācības seržants lika bērniem soļot iekšā. Viņš paskatījās uz Veidu, ieraudzīja, ka no ceļa jānogriežas vēl vienam autobusam ar bērniem, un sauca: — Veid! Pasteidzies! Viņi nokavēs!

Veids turēja abas rokas izstieptas un paceltas, vienu uz ziemeļiem, otru uz dienvidiem. Nekustīgs, pilnīgi neizteiksmīgu seju viņš stāvēja postenī ceļa vidū. Dzeltenā brīdinājuma gaisma tieši viņam virs galvas mirkšķinājās un šūpojās vadā, un iepriekšējā vakarā sašķaidīto ķirbju atliekas, pa pusei sniega un šķīdoņa klātas, mētājās viņam pie kājām. Viņš atgādināja jukušu putnubiedēkli.

Pats viņš jutās kā piemineklis: akmens vīrs, kas nespēj likt savām rokām nolaisties, piespiest kājas kustēties, nekādi nevar palaist pēdējo palikušo skolas autobusu un vairākus dučus mašīnu rindā aiz tā, un vēl kādu duci, kas gaidīja, lai tiktu pretējā virzienā. Kāds aizmugurē uztaurēja un uzreiz pievienojās daudzi no pārējiem, un pat autobusa vadītājs nospieda skaņas signālu. Bet Veids joprojām turēja rokas izstieptas un nelaida nevienu garām.

Viņš gribēja, lai tajā pēdējā autobusā būtu viņa meita. Vienkārši. Tā bija viņa vienīgā doma. Viņam ļoti, ļoti gribējās redzēt savu meitu. Viņš ilgojās, kaut varētu paskatīties, kad autobuss brauks garām, un ieraudzīt Džillas bālo sejiņu raugāmies pa logu uz viņu, plaukstiņas piespiestas pie rūts, gatavas viņam pamāt. Tēti! Tēti! Te es esmu!

Viņš, protams, zināja, ka Džillas tur nebūs, zināja, ka viņas vietā ieraudzīs skatāmies pretī kāda cita vīrieša bērnu. Un tāpēc viņš vispār atteicās atļaut autobusam kustēties. Ja viņš palaistu šo vienu palikušo autobusu un garo automašīnu rindu aiz tā un tam pretī, taurēm gaudojot, nolaistiem logiem, pa kuriem vadītāji lamājās un nikni vicinājās viņa virzienā, — ja viņš palaistu tos garām, tad vienā mirklī pārvērstu vēlēšanos redzēt savu meitu vienkāršā zaudējuma sajūtā. Viņš kaut kā saprata, ka izturēt nepiepildāmu ilgu sāpes būs vieglāk, nekā atkal sadurties ar neatgriezeniska zaudējuma sāpēm. Viņš gribēja, lai pēdējā autobusā būtu viņa meita; tā bija viņa vienīgā doma.

Tad pēkšņi gandrīz no paša garās rindas gala aiz autobusa blakus joslā izgriezās melns, spīdīgs BMW sedans un brauca šurp garām citām automašīnām, un, palielinot ātrumu, tuvojās Veidam. Pie stūres bija vīrietis, viņam blakus sieviete kažokā un aizmugurē divi mazi bērni, puikas, kas pāri vecāku pleciem skatījās uz Veidu, kurš izturējās tā, it kā nemaz neredzētu viņus vai arī būtu pilnīgi pārliecināts, ka, ticis līdz autobusam, BMW apstāsies.

Taču tas neapstājās. BMW paātrināja gaitu, pārslēdzot ātrumus, kad pabrāzās garām Veidam un projām pa ceļu un nozuda aiz līkuma. Veids joprojām nekustējās. Melnā BMW bēgšana iedarbojās kā Veida rādītā signāla atsaukums, un pēdējais dzeltenais skolas autobuss aši nogriezās no ceļa un iebrauca skolas pagalmā, un uzreiz arī visas pārējās mašīnas atsāka kustību, uz ziemeļiem un dienvidiem, apbraucot Veidu no abām pusēm.

Viņa rokas lēni nolaidās gar sāniem, un viņš pilnīgi viens stāvēja ceļa vidū. Tikai pēc tam, kad visi auto bija pabraukuši garām un ceļš atkal bija tukšs, un autobuss izlaidis atvestos trīsdesmit-četrdesmit bērnus, izbraucis no pagalma un devies atpakaļ uz Litltonu, arī Veids atstāja ceļu. Viņš lēni cauri putenim aizgāja pats pie sava auto, kas bija nolikts tieši aiz skolas galvenās ieejas.

Pie skolas durvīm stāvēja Lūdžīns Brukss, sakrustojis rokas uz krūtīm, taču šis žests vairāk nozīmēja sargāšanos no sala un sniega, nevis nosodījumu; viņa apaļā seja kā parasti bija domīga un bažīga. Veids smagiem soļiem pagāja direktoram garām, nepievērsdams tam uzmanību, un atrāva auto durvis.

— Ar tevi viss kārtībā, Veid? — Brukss viņam uzsauca. — Kas tur bija noticis? Kāpēc tu visus aizkavēji?

Veids iekāpa mašīnā, aizcirta durvis un iedarbināja dzinēju. Tad viņš pabrauca dažas pēdas atpakaļ, nolaida logu un kliedza: — Tas kretīns ar BMW, viņš varēja kādu sabraukt!

— Jā. Varēja gan... — Direktors ieturēja pauzi. — Tu pierakstīji viņa numuru? — viņš jautāja.

— Es zinu, kas viņš ir.

— Tas labi, — teica direktors. — Bet es tomēr nesaprotu...

— Es paņemšu pie dziesmas to lopu, — izgrūda Veids.

— Kas... kas tas bija?

— Tas bija Mels Gordons. No Bostonas. Evana Tumblija maucīgais znots — viņš bija pie stūres. Es zinu arī, uz kurieni viņi brauca. Pie ezera, uz Agaveju. Droši vien uz nedēļas nogali. Vecais ir briežu medībās ar Džeku Hjūitu, pēc tam viņiem droši vien lielais brīvdienu baļļuks paredzēts, — viņš teica. — Uh, bet ņemšu pie dziesmas to lopu! Izjaukšu viņa sūdainās brīvdienas.

— Labi. Tas labi, Veid. Jā... — sacīja Brukss, nostādamies skolas durvīs. — Man, savukārt, jāgādā, lai šeit viss notiek kā klājas, būs jāiet. — Viņš kā atvainodamies smaidīja.

Veids klusēdams skatījās viņā, tāpēc direktors turpināja: — Es tikai brīnījos... zini, kāpēc tas lielais sastrēgums tur izveidojās... Kāpēc tu visus aizkavēji... Gribas zināt, saproti? — Viņš nedroši smaidīja.

— Tu laikam domā, ka es zinu atbildi uz šo jautājumu, — atrūca Veids. — Tu uzdod vairāk stulbu jautājumu nekā jebkurš cits šajā pilsētā.

— Nu, jā. Bet, saproti, tas tikai... zini, tas izskatījās dīvaini. Es domāju: ja jau tu tur aizkavēji autobusu un visus pārējos, tad tev droši vien bija iemesls tā darīt. Saproti...

— Jā, — atteica Veids. — Būtu loģiski, ja man būtu bijis loģisks iemesls. Visiem, ko es pazīstu, ir loģiski iemesli. Tev, piemēram. Tev ir loģisks iemesls pilnīgi visam, ko tu dari? — viņš pēkšņi jautāja direktoram. — Ir?

— Nu... nē, ne gluži. Pilnīgi visam tiešām nav.

— Nu, re, — nobeidza Veids, aši aizvēra auto logu un brauca projām.

Viņš atstāja pagalmu un nogriezās pa labi uz ceļa, ieslēdza šoferu rāciju un ieklausījās, ko ļaudis visapkārt runā, — kravinieku šoferi uz I-95 šosejas, mednieki kalnos, kas saskaņoja savas koordinātes, kāda sieviete Īstonā, kas pavēstīja vīram, ka tas aizmirsis mājās pusdienu kārbu. Putināja neganti, baltām vērpetēm, un, lēni braucot cauri baltumam, Veids domāja: es vairs nevaru to izturēt. Es nevaru to izturēt, es nevaru izturēt.

Stāvvietā pie Vikema restorāna atradās pusducis pikapu un tikpat vieglo automašīnu. Lielu briežu tēviņu līķi bija piesieti pie auto priekšējiem spārniem un jumtu bagāžniekiem un gulēja kravaskastēs, izķidāti un salā sastinguši ķermeņi, mēles izkārtas no asiņainām mutēm, spalvas virmoja vējā, sniegpārslas ķērās skropstās. Radās iespaids, ka ir nevis beigušās veiksmīgas medības, bet iestājusies īsa rīta pauze nepārtrauktā karā, it kā briežu ķermeņi būtu nevis gaļas gabali, bet gan trofejas, individuālas drosmes pierādījumi, dramatiska liecība par šīs cilts dusmām, drosmi un taisnību un nežēlīgs brīdinājums vēl dzīvajiem ienaidniekiem. Indiāņu stilā. Gandrīz likās, ka vēl tikai nokauto briežu brutāli nogrieztajām, ragainajām galvām vajadzētu būt uzspraustām auto aizmugurējiem bamperiem piesietos mietos un izrotātām ar asinīs mērcētām vārnu spalvām.

Uz šosejas mašīnas ar kaimiņu štatu numuriem aizsteidzās uz dienvidiem, ar trofejām uz jumta un piesietām pie priekšējā spārna, kas tur vējā sasala galīgi cietas, kamēr šoferi un pasažieri sniedza cits citam pudeli, klaigāja un, nespēdami rimties, visos sīkumos klāstīja nāvējošo šāvienu detaļas. Un Lofordas pagalmos brieži karājās pagaidu žāvētavās, tumšos šķūņos uz gaļas āķiem, garāžās ar ķēdēm vai virvēm piesieti pie sijām; un aiz aizsvīdušiem virtuvju logiem mednieki atbrīvojās no kažokiem un zābakiem, sēdās pie galda ēst sātīgas brokastis, olas ar šķiņķi, pankūkas ar sviestu un kļavu sīrupu, dzert milzīgas kūpošas kafijas krūzes: vīrieši un sievietes, asinīm joņojot no pirmatnīgas spriedzes, lepni, atviegloti un pēkšņi izsalkuši kā vilki.

No angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.