Ilze Ķīķere: Nāve – izkapts un citi pāri (19)

2008. gada 26. maijā, plkst. 22:22

Rubrika: ¼ Literatūra

Esmu laimīga un talantīga. Daudz rakstu. No rīta iztīru zobus, pasmaidu sev spogulī un tik rakstīt, un tik rakstīt kā tāda pišuščaja mašinka, kā Ļeņins cietumā. Noticējāt?
Bet vispār ir tā. Esmu studējusi filozofiju Latvijā un režiju Krievijā. Piedalījos Jauno autoru seminārā, un tas bija sen. Patlaban atjaunoju rakstīšanas prasmi, jo man tas ir interesanti.

Autore

Saule un mēness

Tāpat kā Saule, arī Vaira Vīķe – Freiberga mums tāda viena. Kaimiņu Vovka ir mēness, kurš riņķo ap savu sievu Irēnu – zemi. Vakaros Vovka ieslēdz televizoru, kur saķemmēta, spoža un gudra mirdz Vaira. Irēna aicina vīru turēties pie zemes un iznest atkritumus, bet viņš atgaiņājas, ka te par politiku baigi interesanti. Ierāvies krēslā, viņš slepus mēģina atstarot no ekrāna plūstošo Vairas gara gaismu. Irēna to nezina, bet, juzdama gaisā kaut ko sev naidīgu, savelk dusmu mākoņus.

Nāve un izkapts

Kā Tu nomirsi? Tas atkarīgs no tā, kā Tava nāvīte mācījusies skolā un cik uzcītīgi viņa zināšanas pielieto savā pieaugušas nāves profesionālajā darbībā. Iedomājies to skolu, kā viņas tur sēž, gluži caurredzamas mazas būtnītes pelēkām krunkainām lietuvēnu sejiņām. Mums jau tās liktos gluži vienādas kā pusmūža ķīniešu zemnieces, bet – nē! Katra mazā nāvīte jau skolā ir izteiksmīga persona.

Daža ar dzīvu interesi klausās par sava galvenā instrumenta aprūpi un lietošanu. Tāda bija Jevgeņija nāve. Sapņoja par skaistu, spožu izkapti kā Harijs Poters par slotu. Kad iemantoja to, uzšuva, skeleta kauliņiem ņirbot, zila samta futrāli. Kapināja pie labākajiem meistariem un vakaros spodrināja ar filca lupatiņu. Un ieguvējs no tā bija Jevgeņijs. Dzinks! – virtuozs laba instrumenta dūriens krūtīs – un pakrīt priežu mežā ar infarktiņu. Ne paralīzes, ne vecuma plānprāta, ne postpadomju pansionāta. Viegla nāve, teica draugi, lai gan vajadzētu sacīt – profesionāli nobriedusi nāve ar lielisku instrumentu.

Mārtiņa nāve vienmēr bijusi nolaidīga. Izkapts, gadiem neasināta, labākajā gadījumā mētājās istabas kaktā. Bet dažreiz nāve, atvilkusies no kroga, kur mazāk bija uzglūnējusi Mārtiņam un vairāk pati ļurbājusi, atstutē izkapti pie ārdurvīm un atstāj... Ārā! Miglā un rasā! Savu instrumentu! Paganīni šausmās izkrīt mati un Dita Krenberga pārvēršas par Dzelzs malkascirtēju. Tad jau arī nav brīnums, ka ar tādu, rūsainu un trulu, neko nopļaut nevar, lai arī izdevīgu brīžu vesels lērums. Mārtiņš dzērumā ar mašīnu noripo no kraujas – dzīvs un vesels. Naktskluba apsardze dauza vai acs vai galva – bet tikai daži zilumi. Delīrijā izlec pa divpadsmitā stāva logu – un ieveļas vienpadsmitā stāva balkonā kā kaķēns šūpulī. Jūs sakāt, dzērājam laime, bet es – nāve savu instrumentu novedusi darbnespējas stāvoklī. Vairs pat ne maizi nogriezt ar tādu izkapti, labi, ja sviestiņu uzsmērēt. Faktiski Mārtiņa nāve, tāpat kā viņas klients, kļuvusi par alkoholiķi. Vakar redzēju – abi sēž Ziedoņdārzā pie apdrupušas strūklakas, un Nāvīte Mārtiņam – klik, klik, – ar izkapti aliņus atkorķē. Iedomājos Vestardu Šimku ar flīģeļa vāku dauzām valriekstus.

Vēl varu minēt Elzas nāvi, tā bija liela sapņotāja, bet līdz darbiem netika. Izkapts vāļājās bēniņu putekļos. Nāve fantazēja par lieliem darbiem tumšā rudens vakarā Majoru pludmalē, kur Elza mīlas mokās klīda gar jūru. Nāve romantiski šūpināja lidmašīnas gaisa bedrēs, nāve pūlējās iedvest Elzai, ka 2001. gada septembrī jābrauc uz Ņujorku mazbērni apciemot. Bet rezultāta nekāda. Elza kļuva par hipohondriķi un vaidēja kā ūpis bezmēness naktīs, radus biedēja un kaitināja, bet nāve tik turpināja fantazēt, kamēr izkapts trulēja. Kad Elzai bija 104 gadi, vadība saprata, ka no šitās nāves nekādas jēgas nebūs. Piekomandēja kādu pavisam zaļu iesācēju, kura Elzu miegā ar dakšiņu nodūra. Nožēlojami un pamācoši.

Kā Tu nomirsi? Tikai nāvīte un izkapts to zina, jo skaties, kā gribi, abas tās nešķiramas.

Cigarete un pelnutrauks

Cilvēks skūpsta cigaretei kājas, bet viņa sapņo par tālo, jutekliski mirdzošo pelnutrauku. Viņa vēlas tam pieskarties, piespiest savai degošajai mutei, iekosties un nelaist vairs vaļā. Katru reizi, kad roka tuvina cigareti mīļotajam, viņa nodomā, ka tūlīt, tūlīt tas būs. Tomēr atkal jāatgriežas pie uzmācīgās mutes. Cigarete var paciest kāju bučošanas eksekūciju tikai tāpēc, ka tālumā kā transcendenta gaisma viz pelnutrauks. Jo saraujas viņas augums, jo iekvēlinātāka viņa jūtas, priekšspēle šķiet nebeidzami gara. Līdz kādai pakāpei gan iespējams uzbudināties, smagi elpojot domā cigarete.

Smēķēšanas beigās cigarete jau kļuvusi veca, tāpēc brīdī, ko viņa gaidījusi visu kvēlojošo mūžu, sirds neiztur pārslodzi. Viņa mirst, ar muti iekodusies pelnutrauka kristāla miesās. Pelnutraukam no tā īsu brīdi karsts, kaut vispār jau – ne silts, ne auksts.

Kaķis un suns

Suns dzen kaķi kokā, tuvāk debesīm, parunāt ar Dievu. Pats uzkāpt nevar, stāv zem liepas un rej: tu! pasaki! viņam! kāda man te! suņa! dzīve! ak ak ak! Kaķis atšņāc – kuššš... ja tu bļaustīsies, neko neteikšššu, tā jau līnija sprakšķ.

Kuģis un osta

Ostas ir pilsētas, kam piemīt spēcīgas mātes jūtas. Rūpnīcu dzemdēs dzimst un aug kuģubērni, tad tie pieaug un dodas savā pieaugušu kuģu dzīvē. Tomēr visu mūžu kuģiem saglabājas pusaudzisks parazītisms, paēst un pārģērbties viņi dodas tikai pie mammas. Ostas par to jūtas laimīgas, tas atbilst viņu būtībai, tāpēc nekurnēdamas cep un vāra, mazgā, gludina un čubina.

Reiz kāda osta kā brīvklausītāja apmeklēja dažus lekciju kursus Filozofijas fakultātē. Iedvesmojās un nolēma emancipēties, nolēma savu dzīvi veltīt mākslai, attīstīt iztēli un radošo garu. Pietiek savas dzīves jēgu saskatīt rūpēs par pieaugušu bērnu labklājību! Osta aizlaidās un kļuva par mirāžu Gobi tuksnesī. Tāpēc mums jāuzmanās, ja kādu dienu redzam, ka Rīgas pasažieru osta it kā nejauši cierē pa Brīvības ielu Saktas puķu tirgus rajonā.

Jūra un krasts

Kad jūrai kādu dienu apniks dauzīt galvu pret krastu, cenšoties apliecināt savu neierobežoto brīvību, tā īsto brīvību atradīs iztvaikodama. Krasts saglabāsies kā bijušā autoritārisma suvenīrs, vispasaules Berlīnes mūris. Mums paliks daži nogrimušie kuģi un cik daudz! cik daudz! vecu zābaku. No tiem zābakiem es labprāt taisīšu biznesu, un reklāmas apgalvos, ka, piespiežot zābaka stulmu pie auss, var dzirdēt jūras šalkoņu un viļņu triekšanos pret krastu