Mikolajs Ložiņskis: Zīme (3)
2008. gada 25. maijā, plkst. 20:05
Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)
1
Atceros – vēl pirms brīža bijām mājās. Viņš mani durvīs apskāva, mammai pateica: labdien. Neiedeva viens otram buču, nepaspieda rokas.
„Esi nu gan tu izaudzis,“ tagad man jāstāv taisni, nekustoties. „Tikai necelies pirkstgalos,“ Tētis pieliek man pie galvas zīmuli, iešvīkā līniju, un es jau varu iet nost no sienas.
„120! Bravo, dēliņ,“ esmu paaudzies par 5 centimetriem kopš pēdējās mērīšanas, pagājuši 5 centimetri kopš iepriekšējās reizes, kad viņš atnāca man pakaļ, lai paņemtu uz savām jaunajām mājām.
„Drīz jau tu mani varēsi paņemt klēpī,“ tētis vēl pirms mirkļa dzer tēju un aizsmēķē.
Es pieglaužos viņam cieši klāt, piespiežos gaiši zilajam kreklam. Iedomājos: drīz jau es varēšu paņemt viņu klēpī.
Mamma stāv pie loga. Pieeju pie viņas, ņemu aiz rokas. Tagad gribu paņemt aiz rokas arī tēti.
„Saģērbies silti. Jūs ar tēti iesiet pastaigāties.“
Tētis liek naudu uz galda, daudz naudas.
„Par maz,“ saka mamma, „pietrūkst divu mēnešu.“
2
Skaidri atceros, cik liela bija tā zīme. Atbalstīta pret koku, netīra, smaga, kad mēģinu to pacelt, viegla, kad pēc brīža to pacels tētis. Lietus līst uz viņa džinsu jakas, uz ādas somas, ko viņš vienmēr nēsā uz kreisā pleca.
„Izlaidīsim šoreiz pastaigu, mums nav lietussarga.“
„Lūdzu, paņemsim zīmi.“
„Nekādā gadījumā,“ tētis to paceļ augšā, paceļ augšā manu skatienu. „Kāpēc? Tu vispār zini, ko tā nozīmē?“
Nezinu, pamāju ar galvu, ka zinu.
Pēkšņi pienāk klāt dzērājs no mūsu mājas. Nesaprotu, kādēļ viņš kliedz, ka nevar ņemt zīmi, ko tētis negrib ņemt. Nesaprotu, kādēļ sviež tētim ar pudeli.
Stāvam tālāk – it kā nekas nebūtu noticis, stāvam tā, it kā stāvētu fotogrāfijā.
Tētis tieši pieskāries galvai ar roku, es stāvu viņam blakus, blakus sasistai pudelei, dzērājs skatās objektīvā, bet ir izplūdis.
Aizvien vēl stāv, viegli līgodamies – varbūt nezina, vai jau bēgt vai vēl nogaidīt. Tētis skatās uz mani, uz savu sarkano roku, un šķiet, ka viņš nevar izlemt, vai skriet pakaļ dzērājam, kurš aizvien vēl nav sācis bēgt.
Stāvam tā, un pēkšņi es palieku bildē viens pats.
3
Ļoti skaidri atceros, kā ieskrienu augstā namā un durvīs vecāka sieviete noķer mani aiz vējjakas. Tev nevajadzēja uz to skatīties. Atceros viņas sarkanās lūpas, sirmās spalviņas uz rokām, daudz cilvēku, es izraujos.
Redzu tēti – neviens vēl nezina, ka tas ir mans tētis. Ka manam tētim pa galvu tek asinis, notek pa briļļu rāmjiem, sasmērē gaišzilo kreklu. Ka mans tētis tagad sit ar dūri pa lifta durvīm.
Saka, tas dzērājs esot apturējis liftu starp pirmo un otro stāvu, ka vajag viņu dabūt laukā, ka jāizsauc apsargs. Negribu, ka manam tētim tek asinis, negribu, ka spārda tās metāla durvis, negribu, ka visi uz mums skatās. Aizejam pēc zīmes, citādi kāds vēl to paņems, rauju viņu aiz rokas, rauju aiz ādas somas.
4
Visskaidrāk es atceros filmu. Skatāmies to pēc tam, trijatā sēžot uz šaurā dīvāna – seriāls par Robinsonu Krūzo un Piektdieni. Atceros visu: kā viņi gāja pa pelēku pludmali, strīdējās, salīga mierus, kurināja melnbaltu ugunskuru. It kā mamma tikai pirms mirkļa būtu izslēgusi televizoru, ko viņa izmeta miskastē pirms gandrīz 20 gadiem.
Neatceros neko no tā, kā gājām no lifta līdz zīmei. Neatceros, kā ar mūsu trijstūraino zīmi gājām mājās. Neko no runātā, neko no tā, kā mamma apmazgāja un apsaitēja tētim galvu. Ne sekundes no mūsu, viņu sarunas. Atvadas, skūpstus vai tikai pamāšanu ar roku.
Nezinu pat, kas tā bija par zīmi.
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode.
