Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (16)
Antons Volkovs: Pretošanās
20. maijā, plkst. 16:05
(stāsts)
Pirms aptuveni pusgada ¼ Satori redakcija no vēl plašākai publikai nezināma autora saņēma vēstuli, kurai bija pievienoti dzejoļi. Vēstulē viņš izteica īpašu vēlmi saglabāt anonimitāti. Dzejoļu daudzums bija apbrīnojams. Iepazinušies ar to saturu, nolēmām, ka publicēt tos bez konteksta un paskaidrojumiem, kā neatkarīgu publikāciju portālā, nebūtu prātīgākais, ko darīt.
Viena no iespējām ienāca prātā, sēžot ar draugiem krogā: varbūt mēs varētu piedāvāt šos dzejoļus atlasīt mūsu kopējam draugam Antonam Volkovam, kas ir zināms kā izsmalcināts literatūras un mākslas interprets? Viņš, par laimi, piekrita. Drīz vien mēs saņēmām stāstu, ar kā palīdzību dzejoļu ‘konteksta problēma’ bija atrisināta.
A.K.
__
Pulksten astoņos rīts bija pretīgi mitrs un auksts: vakardienas makaroni, kas brokastīs izvilkti no ledusskapja. B. lēnā
solī tuvojās bāra durvīm, domīgi grabinādams kabatā atslēgas. Vispār viņam šeit vēl nebija jāatrodas, jo bāram bija jāveras vaļā tikai vienpadsmitos, taču pēdējo mēnešu laikā mājās viņam vienam pašam bija tik neizturami garlaicīgi un vientuļi, ka B. bija pasācis nākt uz darbu agrāk. Viņš pat sāka nopietni apsvērt, vai nepagarināt bāra darba laiku līdz rītam, lai izvairītos no nepieciešamības saskarties ar dīvaino sajūtu, kas rodas līdz ar tumsu un pazūd līdz ar tumsu.Katru vakaru, kad B. apgūlās gultā, aizvēra acis un apziņa jau teju, teju grasījās atslēgties, viņu sāka mocīt nepārvarams un, galvenais, neizskaidrojams riebums. Sākumā galvā atvērās tāds kā melnais caurums, kas sūca uz iekšu acu ābolus ar tādu spēku, ka likās: plakstiņi ieliecas uz iekšu. Pēc tam viss apgriezās otrādi un šķita, ka acis tūlīt izšausies pāri istabai un sašķīdīs pret sienu, bet kuņģis izvirdīs šaušalīgās vēmās. Viņš grīļodamies cēlās kājās, metās uz vannas istabu, taču viss beidzās tikai ar tukšu rīstīšanos... Tad atkal viss norima, viņš atgriezās gultā un it kā pat iemiga. Taču tas nebija īsts miegs, drīzāk apvērsta meditācija – nevis atbrīvošanās no saspringuma, bet saspringts mēģinājums atbrīvoties. Tas nebija arī bezmiegs, jo nenogurdināja tik ļoti, lai viņš nākamajā dienā nespētu pastrādāt. Tas bija kaut kas tāds, kam mediķi vēl nebija izdomājuši nosaukumu. Ārsti, kurus viņš bija apmeklējis, ieteica viņam miega zāles, sportu, jogu, aromaterapiju, akupunktūru un ko tik vēl ne, taču bija skaidrs, ka nekādu reālu zāļu pret šo trauksmainumu, kura dēļ cilvēki naktīs nezina kur likties, viņiem nav.
Bārs atradās pagrabstāvā. Uz trepēm, pa kurām bija jānokāpj, lai tiktu pie durvīm, sēdēja tā būtne un, noliekusi galvu, lasīja grāmatu, ko turēja uz ceļiem. Viņa bija ģērbusies sporta jakā no baltas mākslīgas kažokspalvas, piegulošos šortos, zeķēs ar izaicinošu rakstu, garos ādas zābakos uz augstiem papēžiem. B. viņu pazina: Feja. Iesauka, protams; kā viņu sauca īstajā vārdā, viņš nezināja. Piezvanot uz attiecīgo telefona numuru, „Feja” bija atslēgas vārds, kuru pasakot, šo sievieti varēja izsaukt uz mājām un izdrāzt visos veidos, kādus vien klients spēja apmaksāt. B. mulsināja tas, ka viņa lietoja savu profesionālo pseidonīmu arī ikdienā. No otras puses, varbūt tas bija viņas īstais vārds. Ja tā, tad mulsinoši šķita tas, ka viņa to lieto profesionālajā vidē. Pēc nostrādātas nakts Fejai parasti gribējās piedzerties, un no visiem pasaules bāriem viņa bija iecienījusi tieši šo.
- Čau, Feja. Tūlīt atslēgšu. Tu te ilgi sēdi?
- Čau. Nezinu. Laikam.
- Esi nogurusi?
- Oi, bļaģ, nemaz neprasi.
Durvis atvērās, Feja atspiedās ar plaukstām pret pakāpieniem un lēnām uzslējās uz saviem divpadsmit centimetru papēžiem, tad vairākas reizes skaļi uzsita sev pa pēcpusi, lai notrauktu no drēbēm pielipušās smiltis un ienāca bārā. Viņš ieslēdza gaismu, bāra spoguļi tūlīt pat atdzīvojās, tabakas dūmu, alkohola un kafijas apvienotais aromāts ieguva trīs dimensijas. Viņa apsēdās pie letes un, noķērusi pašas atspulgu starp plauktos sakārtotajām pudelēm, ņēmās uzmanīgi taustīt savu seju, it kā tā būtu jēla. Varbūt bija arī. Viņš apgāja apkārt letei un uz mirkli pazuda palīgtelpā, kur novilka jaku, palikdams savā uniformā: baltā kreklā un tumšā vestē. Izņēmis no jakas kabatas cigaretes, viņš aizsmēķēja un atgriezās pie letes.
- Ko dzersi?
- Šņabi.
- Kafiju arī?
- Un kafiju arī.
- Man ir brokastu maizes, iekšā šķiņķis un siers. Gribēsi vienu?
- Varbūt vēlāk...
Viņa bija pārāk apdullusi, lai pievērstu uzmanību tam, cik intīms bija šis piedāvājums. Savukārt B. bija uzkāpis uz tik plāna ledus, ka vārdi viņa galvā klupa viens pār otru. Viņš neriskēja tos atskaņot, un pauze draudēja pārvērsties klusumā, bet klusumu ne viens, ne otrs šorīt vairs nevarēja izturēt. B. ar drudžainu žestu ieslēdza radio. Feja atkal izvilka savu grāmatu, paņēma no viņa paciņas cigareti, B. pasniedza uguni, un viņa tūlīt pat iegrima lasāmajā. Fejas seja acumirklī kļuva par skaistu, pamestu mājokli: sienas priekšā, durvis ciet, logiem priekšā aizslietņi. Sasodīts, sasodīts, sasodīts... Viņš nebija kramplauzis.
B. neatlika nekas cits, kā sagatavot prasītos dzērienus, nolikt tos viņai priekšā un klusējot grauzt savu brokastu maizi. Tikko pasniegtā glāze bija noklaudzējusi pret koka virsmu, viņa pastiepās pēc šņabja un izdzēra to, neatraujot skatienu no lapaspuses. Tieši tas pats notika arī ar kafiju. Cigaretes pelni krita uz grīdas un uz letes, taču uz grāmatas lapas nenobira nekas. „Caur sidraba birzi gāju, ne lapiņas nenorāvu...” viņš nodomāja, skatoties, kā viņa lasa un skaidri atjauta, ka nekas, ko tagad varētu teikt, nav tā vērts, lai novērstu viņas uzmanību no lasāmā. Viņš lieliski pazina šo sajūtu, kas rodas, tiklīdz acis sāk slīdēt pāri tekstam, skatienam acumirklī uzšķēržot melnajiem ķeburiem nosēto lapaspusi, aiz kuras sākas viss... Tā lasa cilvēki, kuriem grāmatas ir kas līdzīgs akvalangista skābekļa balonam – vienīgais līdzeklis, kā pārvarēt postošo apkārtējās vides iedarbību. Bet tad pēkšņi viņa smadzenes cauršāva atklāsme:
Mēs esam niecīgi
Šī spēka priekšā.
Viņš nav mums priekšā
Mēs esam iekšā.
Tas notika tāpēc, ka pietāte pret literatūras spēku nebija vienīgais, ko B. sajuta, klusi gremodams savu brokastu maizīti. Vienlaikus viņu pārņēma pavisam citas jūtas – pavisam neērtas un situācijai nepiemērotas, un viņš kaunējās tajās atzīties pat sev. Skatoties uz to, kā Feja lasa, B. sajuta dziļu un sāpīgu dūrienu: Feja acīmredzami vēlējās baudīt rakstīto vārdu vairāk, nekā sarunāties ar viņu. Tas nekas, ka saruna tā īsti nevedās, vienalga bija tik sāpīgi, ka viņš nevilšus paskatījās uz savu balto kreklu, it kā gaidīdams, ka pa to tūlīt izplūdīs asiņu traips. Tas, protams, nenotika. Sekoja nākamais šāviens:
Piedod ! Manu mazdūšību.
Visciniskākais spiedziens.
Tavu mīļo sirdi tramda.
Mans ārprāts Tevi čamda.
Šo mirkļu bezpalīdzību.
Aizstāšu ar mīlestību.
Viņš paņēma glāzi, ielēja sev šņabi un izdzēra. Tad ielēja vēl un atkal izdzēra. Taču tik ātri atgūties nemaz nav iespējams:
Lūdzu, nepārmet man.
Man iespējas dotas.
Pār kurām Tavas varas nav.
P. S. Bezgalīgi Tavs.
Jūtot, ka notiek kaut kas neparasts, Feja pacēla acis. B. piepildīja viņas glāzi, viņi saskandināja un iedzēra. Viņa seju rotāja gaiša, apgarota izteiksme, skurbinošs siltums lija pār B. pieri, sirds ieķērās asinsvadu striķos un ņēmās šūpoties kā Lieldienu šūpolēs. Pasaules kontūras pārplīsa, krāsas sabiezēja, skaņas izplūda.
- Kas notiek?
- Nekas...
- Ko tad tu tā smaidi? Jau esi pilnā?
- Nē. Es tikai priecājos par tevi – viņš teica pavisam nopietni.
Tālāk sekoja piesardzīgs klusums, acis sastapās, saspringtie skatienu asmeņi nodžinkstēja viens gar otru, bet jau nākamajā mirklī visas bruņas nokrita uz grīdas. Grāmata arī.
- Nu, un kas manī tik priecīgs?
- Tu esi brīnumaina sieviete.
- Tu taču mani tik pat kā nepazīsti, es te nāku un piedzeros līdz...
- Vienalga tu esi lieliska.
- Ai, bļaģ, ko tur...
- Cik tev gadu?
- Divdesmit astoņi. Kāda tam nozīme?
- Nekādas, vienkārši gribēju to zināt.
Atkal klusums, taču pavisam citas sugas – tāds kā kaķis, kas murrādams ierāpjas klēpī un sāk caur drēbēm asināt nagus. B. piepildīja glāzes.
- Es tevi gaidīju. Vai tu to zināji?
- Ar tādiem vārdiem nemēdz svaidīties, Feja.
- Es arī nesvaidos.
Pagāja kāds laiks, taču viņu mutes bija pārāk aizņemtas ar skūpstīšanos, lai turpinātu sarunu. Arī lodes kādu brīdi nespindza pa bārmeņa galvu. Ja nu vienīgi šī:
Tavs vārdu segums.
Ar rīta saules rasu.
Ar mirdzoša sniega krāsu.
Milzīgu patiesu bez svara masu.
Pēc tam saruna atkal atsākās.
- Ko tu tur lasi, Feja?
- Es neesmu Feja.
- Nē? Kā tad tevi sauc?
- Apsoli, ka nevienam neteiksi.
- Apsolu.
Tās drēbes kuras novilki pati
Maigi – tā kā tev patīk
Lūdzu tev - atkal satikt
Vienmēr kad Tas sāk notikt
Man patīk pašam
Tevi ik milimetru satikt
Vienpadsmitos viņš izsauca taksi un viņa aizbrauca mājās. Viņš palika aiz letes un sāka gatavoties izslāpušo melnstrādnieku un klerku uzlidojumam, kas sāksies apmēram pēc pusstundas. Piecdesmit gramu glāzītes tika izkārtotas parādes ierindā, saldētava piekrāmēta ar šņabi, spilgtās riekstiņu un grauzdiņu pakas un nespodrie alus kausi nostādīti marša formācijā.
Tālāk sekoja partizānu karš desmit stundu garumā, B. vadīja šo pretošanās kustību, savāca līķus un sūtīja uzbrukumā rezerves. Viņš līkņāja starp kases aparātu un leti, viņš bija kaut kas vidējs starp snaiperi un ložmetējnieku.
Laiks vilkās kā ievainots, taču beidzot pulkstenis bija mazliet pāri vienpadsmitiem vakarā. B. pārlaida pāri telpai smagu, profesionāla rūgtuma piesātinātu skatienu. Par bāru pārtaisītajā pagrabtelpā sēdēja trīs cilvēki, un tie paši bija nolīduši vistālākajos kaktos. Galdiņu labajā stūrī bija aizņēmuši divi tīņi – meitene ar puisi. Viņi dzēra kafiju, blenza viens uz otru ar miesaskārām acīm un pusbalsī sarunājās, ik pa brīdim satraukti aplaizot lūpas. B. mēģināja ieklausīties viņu teiktajā, taču fona mūzikas dēļ viņam tas diez cik labi neizdevās. Varēja sadzirdēt tikai atsevišķas skaņas, un tās pašas bija tik neskaidras kā burbuļošana kanalizācijas trubās. Toties no bāra puses bija labi redzamas meitenes garās kājas un stringi, kas bija pakāpušies virs bikšu augšējās malas. B. pakasīja kājstarpi, kur šobrīd jau vairs nemaz negāja tik garlaicīgi.
Bez balss suns
Rej ar asti.
Pēc tam viņš atspieda rokas pret leti, un vēlreiz pārlaida skatienu pār telpu. Kreisajā stūrī sēdēja vīrietis, kurš bija atnācis pirms dažām minūtēm – galīgi piedzēries, taču labi ģērbts. Viņš sēdēja salīcis zem paša ļenganā ķermeņa svara, vienas rokas elkonis bija uzlikts uz galda, plaukstā nestabili atbalstījās viņa vaigs. Otra roka burzīja neaizsmēķētu cigareti. Viņa skatiens bija iedurts kaut kur starp glāzi un galda malu. Glāzē vairs atradās tikai ledus un plāniņa citrona šķēlīte; pārējais saturs jau riņķoja pa vīrieša vēnām, liekot kapilārajiem asinsvadiem viņa sejā uzplaukt sarkanā ornamentā. Tipisks darba dienas vakara klients. B. nopūtās, pieslējās kājās un devās viņa virzienā.
- Uguni? – viņš jautāja, pabāzis vīrietim zem deguna roku ar šķiltavām.
- Pl-diez... – caur sakniebtām lūpām izgrūda vīrietis, mēģinot trāpīt ar cigaretes galu liesmā. Uz bārmeņa pirkstiem piezemējās siekalu šļaksts.
- Varbūt vēlaties vēl vienu dzērienu? – B. jautāja, neuzkrītoši noslaukot roku gar biksēm.
- Jāg... – teica vīrietis.
- To pašu?
Vīrietis paluncināja savu smago galvu, šis žests atgādināja pie auto atpakaļskata spoguļa piekārtu plīša rotaļlietu šūpošanos.
Plenci ieģērbjot
Šikā frencī
Utis neaizmuks.
B. paņēma norasojušo glāzi, aizgāja atpakaļ pie letes uzmanīgi izmakšķerēja no tās citrona šķēli un izgāza ledus atliekas izlietnē. Pēc tam viņš pieliecās, izvilka no letes apakšas pudeli bez etiķetes un ar profesionālu aci nomērīja jaunu devu tajā pašā glāzē, iemeta tur divus jaunus ledus gabalus, atlika atpakaļ citrona šķēli un aiznesa to klientam. Pa to laiku romantisku jūtu pārņemtais pāris piecēlās no savām vietām un aizslīdēja tualetes virzienā.
Atgriezies pie letes, B. aši palūkojās uz labo stūri. Tīņu apģērbs un mantas izrādījās pamestas uz krēslu atzveltnēm. B. nogrieza mūziku pavisam klusu un ieklausījās. Jā, no tualetes puses atskanēja pazīstamas skaņas – dunk, dunk, dunk – it kā tur kāds sistu pret sienu bumbu. „Sīkie vienšūņi,” B. pasmīnēja.
Izredžu trasē
Pretdarbība lieka.
Pēc brīža Romeo un Džuljeta atgriezās savās vietās un kāri piebeidza savu atdzisušo kafiju. Puisis apmierināti smaidīja un aizsmēķēja ar tādu kā uzvarētāja žestu. Tikmēr B. bija aizņemts ar to, ka nesa otram apmeklētājam nākamo dzērienu. Ticis galā ar šo uzdevumu, viņš piegāja pie viņu galdiņa savākt tukšās kafijas tases.
- Vai vēlaties vēl kaut ko? – viņš jautāja.
- Nē, paldies. Rēķinu, lūdzu. – teica puisis.
B. devās atpakaļ pie letes, lai izsistu čeku par divām tasēm kafijas ar pienu. Pāris tikmēr apģērbās.
- Trīs lati divdesmit, lūdzu... – B. nodudināja tajā pieglaimīgi pakalpīgajā tonī, kuru izdzirdot, puisim sagribējās lepni uzmest uz pasniegtā metāla šķīvja piecīti un pateikt: „Atlikums paliek jums”.
Viņš sāka meklēt jakas kabatā maku, bet nevarēja to atrast. Pauze ieilga. Maka kā nebija tā nebija. Kamēr puisis nervozi vandījās pa savu apģērbu un vairākas reizes līda skatīties zem galda, B. ar izturētu sejas izteiksmi lūkojās kaut kur sienā. Beidzot meitenei tas viss apnika, viņa izvilka no savas somiņas piecus latus, nolika tos uz galda un, nošņākusi „Valdizzzbeidzņemtiess”, devās uz izeju.
- Bet mans maks!
- Ejam, kretīn, es tev autobusam iedošu...
Puisis steigšus metās viņai pakaļ, bet B. atgriezās savā postenī aiz letes. Kādu brīdi nekas nenotika, skanēja mūzika – tie bija Eiropas karstākie hiti, kuru māksliniecisko vērtību simtprocentīgi grantēja pārdošanas apjomi Vācijā un Itālijā. Braši noskanēja Polijas topa pirmajā vietā (jau trešo nedēļu!) esošais hits, kuram sekoja reklāma – vēl tikai daži zemes gabali nopērkami ekskluzīvajā privātmāju rajonā pie Līķezera, „BankrotBankas” kredīts stundas laikā, jaunais auto Banzai „Granata”, dezodorants „Pššššiks!”, gaišais alus „Atdod galus”, žurnāla „Slampa” jaunajā numurā lasiet: „Sekss ar buldozeru” – ekskluzīva intervija ar Huināra Vesera sievu, modes aktualitātes anoreksijas pacientēm, profesionāli padomi kā cīnīties pret novītušu dibenu un ilgstošas smaidīšanas radītiem sejas krampjiem, psiholoģe Gunita Sūkā palīdz sakārtot attiecības ar agresīvu klientu...
No kreisā stūra atskanēja ilgi gaidītais būkšķis – šīs dienas pēdējais apmeklētājs beidzot bija atslēdzies. B. piegāja pie viņa, papurināja plecu un, nesaņēmis nekādu atbildes reakciju, piezvanīja policijai. Īsi pirms divpadsmitiem atbrauca likuma sargi un aizveda pārdzērušos klientu tur, kur viņš rīt varēs pamosties un neko neatcerēties. B. palīdzēja policistiem uzstiept viņu pa stāvajām pagraba kāpnēm. Pēc tam viņš aizslēdza kasi, paņēma jaku un devās uz izeju.
B. iekāpa autobusā, samaksāja, apsēdās un tas sāka braukt. Plēsoņa nakts sekoja autobusam, smilkstēdama tā riepās, nikni un nepacietīgi rūkdama motorā. Neuzvarējis, bet pagaidām arī neuzvarētais cilvēks bija atslīdzis izdangātajā sēdeklī, pēc minūtēm trīsdesmit viņš nokļūs mājās, lai uzzinātu, vai tur viņu kāds gaida. Jeb arī nakts atkal paņems savu tiesu.
Ieguvums sāp
Grūst sapņi
Pār bezjēgu.
Bezgalīgo spēku
Atraidot.