Rainers Marija Rilke: Maltes Lauridsa Briges piezīmes (2)
2004. gada 24. augustā, plkst. 23:54
Rubrika: Bibliotēka
(romāna fragmenti)
Es mācos skatīties. Es nezinu, kā tas notiek, bet viss iespiežas aizvien dziļāk manī un nepaliek vairs tur, kur senāk vienmēr būtu sasniedzis mērķi. Manī ir kas iekšējs, par ko pats neko nezinu. Es nezinu, kas tur norisinās.
Šodien, rakstot kādu vēstuli, pamanīju, ka esmu šeit nodzīvojis tikai trīs nedēļas. Trīs nedēļas kur citur, piemēram, uz laukiem, varbūt paietu kā viena diena, te tās ir garas kā gadi. Man vairs negribas arī rakstīt vēstules. Kādēļ lai es kādam sacītu, ka mainos? Ja jau es mainos, tad taču nepalieku tas, kas biju, un esmu kaut kas cits, nekā biju līdz šim, tātad ir skaidrs, ka paziņu man vairs nav. Un svešiem ļaudīm, cilvēkiem, kurus es nepazīstu, nav iespējams rakstīt.
Vai esmu jau teicis? Es mācos skatīties. Jā, es sāku to darīt. Vēl man tas lāgā nepadodas. Bet es gribu derīgi izmantot savu laiku.
Piemēram, es nekad nebiju aptvēris, cik daudz ir seju. Ir milzums ļaužu, bet seju — vēl vairāk, jo katram tās ir dažādas. Ir cilvēki, kas vienu seju valkā gadiem ilgi; tā, protams, nolietojas, kļūst netīra, sakrunkojas, izstaipās kā cimdi, kas lietoti ceļojot. Tie ir taupīgi, vienkārši ļaudis; tie nemainās, tie neļauj pat sevi notīrīt. Gan jau tāpat būs labi, viņi saka, un kas gan var pierādīt pretējo? Bet nu rodas jautājums — ko viņi dara ar pārējām sejām, jo viņiem taču ir vairākas? Viņi tās uzglabā. Tās jāvalkā viņu bērniem. Bet reizēm gadās, ka pastaigās tās uzliek suņi. Un kāpēc ne? Seja paliek seja.
Ir citi, kas baismā ātrumā maina un novalkā seju pēc sejas. Sākumā viņiem šķiet, ka to nekad neaptrūksies, bet vēl nav pienācis Četrdesmitais mūža gads, kad atlikusi pēdējā. Protams, tas ir diezgan traģiski. Šie cilvēki nav raduši sejas saudzēt, atlikusī nolietojas vienā nedēļā, tā saplīst caurumu caurumos, daudzviet sadilst plāna kā papīrs, un tad aizvien vairāk un vairāk kļūst redzama neseja — pamats, un tādi tie staigā apkārt. Bet sieviete, sieviete — viņa bija gluži sabrukusi, sakritusi, seju paslēpusi rokās. Tas bija uz Lauku Dievmātes ielas stūra. Līdzko sievieti ieraudzīju, pieklusināju soļus. Nedrīkst traucēt nabaga ļaudis pārdomās. Kaut kas taču viņiem droši vien iekrīt prātā.
Iela bija pārlieku tukša, tās tukšums garlaikojās un vilka man soļus no kāju apakšas ārā, un klaudzināja ar tiem riņķī apkārt kā ar koka tupelēm. Sieviete satrūkās un iznira no sevis tik spējā rāvienā, ka seja palika plaukstās. Es
redzēju to viņas delnās — tikai tukšu apveidu. Raudzījos uz šīm rokām un neaprakstāmā piepūlē spiedu sevi nepacelt acis un neieraudzīt, kas no tām atrāvies. Man šķita baismi redzēt seju no iekšpuses, bet vēl daudz vairāk baidījos no galvas ar asiņainu brūci sejas vietā.Man ir bail. Ja cilvēku pārņem bailes, pret tām ir kaut kas jādara. Būtu ļoti nejauki te saslimt, un, ja kādam ienāktu prātā aizgādāt mani uz Hotel-Dieu1, es tur noteikti nomirtu. Šis nams ir skaists un neiedomājami plaši apmeklēts. Gandrīz nav iespējams iedziļināties Parīzes katedrāles fasādes aplūkošanā, nepakļaujot sevi dzīvības dziesmām — ik mirkli var uzbraukt virsū kāda no daudzajām mazajām mašīnām, kas nemitīgi taurē, un pat Siagānas hercogam jāliek apturēt savu pajūgu, ja kāds necils mirējs ieņēmis prātā tiešā ceļā nokļūt Dieva patvērumā. Mirēji ir stūrgalvīgi, un visa Parīze apstājas, kad Legrana kundze, sīkpreču bodniece no Mocekļu ielas, brauc uz zināmo vecās salas vietu. Jāpiebilst, ka šiem mazajiem, velnišķīgajiem omnibusiem ir mulsinoši un satraucoši pienstikla logi, kas mudina iztēloties aiz tiem norisam vislieliskākās agonijas; tas ir pa spēkam kuras katras vārtnieces fantāzijas lidojumam. Ja izdomas spēju ir vairāk un tās izraugās citus virzienus, iztēlošanās kļūst gluži neierobežota. Bet esmu redzējis dodamies turp arī vaļējus pajūgus, īrētus ratus ar paceltu virsu, kuri brauc pēc parastās maksas — divi franki par miršanas stundu.
Šis lieliskais patvēruma nams ir ļoti vecs, jau karaļa Klovisa laikā tur mira dažās gultās. Tagad tur mirst 559 gultās. Protams, gluži kā fabrikā. Ja produkcijas ir tāds milzums, katra atsevišķa nāve nav tik rūpīgi izstrādāta, bet par to jau arī vairs nav runa. Galvenais — daudzums. Kurš gan mūsu dienās ko dod par labi izstrādātu nāvi? Neviens. Pat bagātie, kas taču varētu atļauties kārtīgi nomirt, sāk kļūt nolaidīgi un vienaldzīgi, aizvien retāk kāds vēlas iemantot pats savu nāvi. Drīz šāda vēlēšanās būs tikpat reta kā vēlēšanās iemantot pašam savu dzīvi. Ak Dievs, viss jau ir paredzēts. Cilvēks ierodas, atrod gatavu mūžu, atliek vienīgi to uzģērbt. Pienāk laiks, kad gribas aiziet vai kad cilvēks ir spiests aiziet, un vairs nav nekādu pūļu: Voila votre mort, monsieur2. Cilvēks mirst, kā pienākas, mirst nāvē, kāda piederas pie viņa slimības (jo, kopš zināmas visas slimības, ir arī zināms, ka dažādi letāli iznākumi pieder nevis pie cilvēka, bet pie slimībām, un slimniekam, kā mēdz sacīt, tur nekas nav darāms).
Sanatorijās, kur mirst tik labprāt un tādā pateicībā pret ārstiem un māsām, aiziet vienā no iestādē pieņemtajām nāvēm; uz to noraugās Labvēlīgi. Bet, ja nu cilvēks mirst savā mājā, tad ir dabiski izvēlēties labu aprindu pieklājīgo nāvi, ar kuru jau sākas pirmās klases apbedīšana un visas brīnumskaistās ceremonijas. Tādas mājas priekšā stāv nabagi un skatās līdz sātam. Viņu pašu gals, protams, ir banāls, bez kādiem īpašiem apstākļiem. Viņi priecājas, ja atrod kaut cik piemērotu nāvi. Tai jābūt mazliet par lielu — cilvēks vienmēr mazliet vēl aug. Posts sākas vienīgi tad, ja tā spiež krūtis vai žņaudz kaklu.
Kad domāju par savām mājām, kur tagad vairs neviena nav, man šķiet, ka senāk vajadzēja būt citādi. Senāk zināja (vai varbūt nojauta), ka nāve ir cilvēkā iekšā kā tāds kodols. Bērniem tas bija mazs, bet pieaugušajiem — liels. Sievietes to glabāja klēpī un vīrieši — krūtīs. Tas piederēja katram un katru apveltīja ar īpašu cieņu un klusu lepnumu.
Vēl manā vectēvā, vecajā kambarkungā Brigē, varēja nojaust nāves iekšējo klātieni. Un kas tā bija par nāvi: divus mēnešus ilga un tik skaļa, ka to varēja sadzirdēt pat lopu muižā.
Garais, vecais kungu nams šai nāvei par mazu, šķita, ka tās dēļ vajadzētu piebūvēt vēl vienu spārnu, jo kambarkunga ķermenis kļuva aizvien lielāks un to nemitīgi vajadzēja nest no telpas telpā, un viņš aizsvilās briesmīgās dusmās, kad diena vēl nebija galā un vairs neatradās neviena istaba, kur viņš tās gaitā jau nebūtu gulējis. Tad viņš visu kalpotāju, jumpravu un suņu svītas pavadībā — tā vienmēr bija ap viņu — ar namzini priekšgalā devās pa kāpnēm un tika ienests savas nelaiķes mātes mirstamajā istabā, kas tika turēta tieši tāda, kādu viņa to atstāja pirms divdesmit trim gadiem, un kurā neviens nedrīkstēja ieiet. Nu tur ielauzās viss bars. Aizkari tika atvilkti, un klajā vasaras pēcpusdienas gaisma pētīja visus biklos, izbiedētos priekšmetus un neveikli grozījās ap pēkšņi atmodinātajiem spoguļiem. Un cilvēki darīja tāpat. Tur bija istabenes, kas aiz ziņkārības aizmirsa, ap ko darbojas viņu rokas, jauni kalpotāji, kuri uz visu blenza platām acīm, un vecāki mājas ļaudis, kas staigāja apkārt un pulējas atcerēties, kas ticis stāstīts par šo aizslēgto istabu, kurā viņi tagad bija laimīgi iekļuvuši.
Taču šķita, ka uzturēšanās telpā, kur visas lietas izdvesa smaržu, jo sevišķi satraucoša bija suņiem. Lielie, slaidie krievu vējsuņi rosīgi skraidelēja šurpu turpu aiz atzveltņiem, šķērsoja istabu garā, līgani dejojošā solī, cēlās pakaļkājās kā ģerboņu suņi, šaurās ķepas uz zeltīti baltās palodzes uzlikuši, raudzījās pagalmā, grozīdami pa labi un kreisi smailo, sasprindzināto galvu ar lēzeno pieri. Mazi, cimdu dzelteni āpšu suņi sēdēja platā, ar zīdu apvilktā mīkstā krēslā pie loga tādām sejām, it kā viss būtu pilnīgā kārtībā, un kāds asspalvains, pēc izskata īgns putnu suns berzēja muguru gar zeltkājainu galdu, uz kura apgleznotās virsmas drebēja Sevras porcelāna tases.
Jā, šīm bezdvēseliskajām, snaudulīgajām lietām tas bija baisms laiks. Reizēm no grāmatām, kuras kāda steidzīga roka neveikli atvēra, izlidoja rožu ziedlapiņas, kas tika samītas; mazie, trauslie priekšmeti tika satverti, uzreiz salauzti un žigli nolikti atpakaļ, šo to sabojātu paslēpa aiz priekškara vai pat aizmeta aiz kamīna zeltītā režģa. Un laiku pa laikam kaut kas nokrita — ar slāpētu troksni uz paklāja un ar spalgu skaņu uz cietā parketa, bet saplīsa gan te, gan tur, spēji sasitās vai gandrīz neskanīgi saira, jo šīs tik senlaicīgās lietas nespēja izturēt nekādu kritienu.
Un, ja kādam ienāktu prātā pajautāt, kāds tam visam iemesls, kas šajā ar bailēm sargājamā istabā izsaucis milzumdaudzos notikumus, atbilde varētu būt tikai viena: nāve.
Kambarkunga Ulsgārdas Kristofa Detleva Briges nāve. Jo viņš gulēja plānvidū, plūzdams pāri savai tumšzilajai uniformai, un nekustējās. Viņa lielajā, svešādajā, nevienam vairs nepazīstamajā sejā acis bija aizvērušās: viņš neredzēja, kas notiek. Sākumā kalpotāji mēģināja apguldīt viņu gultā, bet viņš turējās pretī, jo nīda gultas kopš pirmajām naktīm, kad sāka augt viņa slimība. Turklāt gulta šajā istabā izskatījās pārāk maza, tā ka neatlika nekas cits kā noguldīt viņu uz paklāja, jo viņš negribēja, ka viņu nes lejā.
Tā nu viņš tur gulēja, un varētu domāt, ka jau miris. Kad pamazām sāka krēslot, suņi cits aiz cita izlavījās pa durvju spraugu, vienīgi asspalvainais īgņa sēdēja blakus savam kungam, uzlicis plato, pinkaino ķepu uz Kristofa Detleva lielās, pelēkās delnas. Arī vairums kalpotāju tagad stāvēja ārpusē — baltajā gaitenī, kur bija gaišāk nekā istabā; bet tie, kuri bija palikuši iekšā, reizēm slepus pameta skatienu uz lielo, tumstošo blāķi telpas vidū un vēlējās, kaut tas nebūtu nekas vairāk kā tikai kāds bojāts priekšmets lielā uzvalkā.
Bet bija vēl kaut kas. Tā bija balss, balss, ko vēl pirms septiņām nedēļām neviens nebija dzirdējis: tā nebija kambarkunga balss. Tā piederēja nevis Kristofam Detlevam, bet gan Kristofa Detleva nāvei.
Kopš daudzām, daudzām dienām Kristofa Detleva nāve mita Ulsgārdā un runāja ar visiem, un pavēlēja. Pavēlēja, lai to nes, pieprasīja zilo istabu, pieprasīja mazo salonu, pieprasīja zāli. Pieprasīja suņus, pieprasīja, lai smejas, runā, spēlē, lai klusē un dara visu reizē. Pieprasīja atvest draugus, sievietes un mirušos un pieprasīja miršanu sev pašai: pieprasīja. Pieprasīja un kliedza.
Jo, kad pienāca nakts un tie pārgurušie kalpotāji, kuri nevarēja palikt nomodā, mēģināja iemigt, Kristofa Detleva nāve kliedza, tā kliedza un vaidēja, un rēca tik ilgi un nemitīgi, ka suņi, kuri sākumā gaudoja līdzi, apklusa un neuzdrīkstējās apgulties, un baidījās, stāvēdami uz garajām, slaidajām, drebošajām kājām. Un, kad rēcieni cauri plašajai, sudrabainajai Dānijas naktij aizskanēja līdz ciemiem, ļaudis piecēlās kā negaisa laikā, apģērbās un klusēdami sēdēja ap lampu, līdz tas bija garām. Un sievietes, kas bija tuvu dzemdībām, tika ievestas vistālākajā istabā aiz visbiezākajiem gultas aizkariem, taču viņas dzirdēja balsi, dzirdēja tā, it kā nāve būtu viņu pašu miesās, un lūdzās, lai ļauj celties augšā, un gāja pie citiem — izplūdušām sejām, platas un baltas. Un govis, kurām vajadzēja tajā laikā atnesties, bija bezpalīdzīgas un aizslēgtas, un kāds izrāva beigto augli līdz ar iekšām, kad tas nepavisam negribēja atraisīties. Un visi darīja savus dienas darbus slikti un aizmirsa ievest šķūņos sienu, jo pa dienu baidījās no nakts un pastāvīgā bezmiega un baiļpilnās pamošanās dēļ bija tā pārguruši, ka nespēja neko apjēgt. Un, kad svētdienā viņi gāja baltajā, rāmajā baznīcā, tad lūdza, lai Ulsgārdai vairs nebūtu neviena kunga, jo Šis bija briesmīgs kungs. Un to, ko viņi visi domāja un lūdzās, mācītājs skaļi runāja no kanceles, jo arī viņam vairs nebija nevienas nakts un viņš vairs nespēja aptvert Dievu. To sacīja arī zvans, jo tam bija radies drausmīgs sāncensis, pret ko tas neko neiespēja pat tad, ja sāka skanēt ar visu metāla spēku. Jā, to teica visi, un starp jaunajiem cilvēkiem bija kāds, kas tika sapņojis, it kā viņš būtu aizgājis uz pili un nositis žēlīgo kungu ar mēslu dakšām, un ļaudis bija tā uztraukti, tiktāl pārguruši un satracināti, ka visi klausījās, kā viņš stāsta savu sapni, un gluži neapzināti raudzījās viņā, vērtēdami, vai puisis ir stiprs diezgan tādam darbam. Tā juta un runāja visā apkārtnē, kur vēl pirms dažām nedēļām kambarkungu mīlēja un žēloja. Taču no tādām runām nekas nemainījās. Kristofa Detleva nāve, kas mita Ulsgārdā, nebija pasteidzināma. Tā bija atnākusi uz desmit nedēļām un tik ilgi palika. Un šajā laikā tā bija vairāk kungs nekā Kristofs Detlevs Brige jebkad bijis, tā bija valdniece, ko vēlāk visos laikos sauca par Briesmīgo.
Tā nebija kura katra tūskas slimnieka nāve, tā bija bargā, valdonīgā nāve, ko kambarkungs visu mūžu bija nesis sevī un no sevis izaudzējis. Viss lepnuma, gribas un kundziskuma pārmērs, ko viņš pats savās mierīgajās dienās nebija varējis izlietot, bija pārgājis viņa nāvē, kas nu mita Ulsgārdā un izšķieda to.
Kā gan kambarkungs Brige būtu uzlūkojis cilvēku, kas pieprasītu, lai viņš mirst kādā citā nāvē? Viņš mira pats savā grūtajā nāvē.
[..]
Tagad, kad mācos skatīties, man laikam vajadzētu sākt kaut ko strādāt. Man ir divdesmit astoņi gadi, un noticis nav tikpat kā nekas. Atkārtosim: esmu uzrakstījis eseju par Karpačo, un tā ir slikta, drāmu, kas saucas «Laulība» un ar apšaubāmiem līdzekļiem grib pierādīt ko nepatiesu, un dzejoļus. Ak, bet ar dzejoļiem tiek paveikts tik maz, ja tos raksta agri. Vajadzētu ar tiem nesteigties, vākt jēgu un saldmi visu mūžu — cik iespējams, ilgu —, un tad, pašās beigās, droši vien varētu uzrakstīt desmit rindas, un tās būtu labas. Dzejoļi nav, kā cilvēki domā, jūtas (tās rodas pietiekami agri) — dzejoļi ir atziņas. Vienas vārsmas dēļ vajag reizēm daudz pilsētu, cilvēku un lietu, vajag pazīt zvērus, vajag just, kā putni lido, un zināt, kādi vaibsti ir mazajām puķēm, kad tās no rīta atveras. Vajag spēt atmiņās atpazīt ceļus nepazīstamos novados, negaidītas tikšanās un atvadas, kas ilgi redzētas tuvojamies, — vēl nenoskaidrojušās bērnudienas, vecākus, kuri droši vien skuma, kad sniedza kādam prieku, ko neņēma pretī (tas bija pavisam citam lemts prieks), bērnu slimības, kas tik dīvaini iesākas ar daudzām un grūtām pārvērtībām, dienas klusās, atturīgās istabās un rītus jūras malā, jūru vispār, jūras, ceļojumu naktīs, kas uzvirmo tik augstu un lido kopā ar visām zvaigznēm, — un ar to vēl nepietiek, ja par visu to drīkst domāt. Ir vajadzīgas atmiņas par daudzām mīlas naktīm, kuras neviena nav līdzīga citai, par dzemdētāju kliedzieniem un baltām, aizmigušām nedēļniecēm, kas aizslēdzas. Bet ir jābūt kopā arī ar mirējiem, ir jābūt sēdējušam pie miroņa istabā ar vaļējiem logiem un spējiem trokšņiem. Un ar atmiņām vien vēl nepietiek. Jāspēj tās aizmirst, ja to ir daudz, un vajadzīga liela pacietība gaidot, gaidot, kad tās atgriezīsies. Jo pašas atmiņas vēl nav nekas. Tikai tad, kad tās kļūst par mūsu asinīm, skatieniem un vaibstiem, kad tās zaudē vārdu un nav vairs atšķiramas no mums pašiem, — tikai tad var gadīties, ka ļoti retā stundā no to vidus iznirst un izrisinās dzejoļa pirmais vārds.
Visi mani dzejoļi ir radušies citādi, tātad tie nav nekādi dzejoļi. Un kā es maldījos, kad rakstīju savu drāmu. Vai es biju atdarinātājs un nerrs, ka man bija nepieciešams trešais, lai pastāstītu par divu cilvēku likteni, kuri viens otram darīja pāri? Cik viegli es iekritu slazdā. Un man taču vajadzēja zināt, ka šo trešo, kas iet cauri visām dzīvēm un literatūrām, šo nekad nebijušā trešā rēgu vajag noliegt. Tā ir viena no viltībām, ar kurām daba vienmēr pūlas novērst cilvēku uzmanību no saviem dziļākajiem noslēpumiem. Tas ir aizslietnis, aiz kura risinās drāma. Tas ir troksnis pie ieejas īstās sadursmes bezbalss klusumā. Varētu domāt, ka līdz šim visiem ir bijis pārāk grūti runāt par diviem, uz kuriem attiecas darbība; trešais uzdevumu dara vieglu tieši tāpēc, ka ir tik neīsts. Jau pašā drāmu sākumā jaušama nepacietība nonākt pie trešā, to tikko spēj sagaidīt. Līdzko tas parādās, viss ir labi. Bet cik garlaicīgi kļūst, ja tas kavējas, bez tā gluži nekas nevar notikt, viss stāv uz vietas, aizspriežas un gaida. Jā, un kas būtu, ja paliktu pie šī aizsprieduma, pie šī Šķēršļa? Ko darītu jūs, dramaturgu kungi, un tu, dzīves pazinēja publika, ja būtu izgaisis šis iemīļotais uzdzīvotājs vai patīkamais jaunais cilvēks, kas atslēdz visas laulības kā kramplauža mūķīzeris? Kas būtu, ja, piemēram, to piepeši parautu velns? Pieņemsim. Uzreiz atklātos teātru mākslotais tukšums, tos aizmūrētu kā bīstamus caurumus, pa satvaru zaudējušo tukšo telpu lidinātos vēl vienīgi kodes no ložu apmalēm. Dramaturgi vairs nebaudītu grezno kvartālu jaukumus. Visi publiskie okšķeri tālās zemēs meklētu neaizstājamo, kas bija pati darbība.
Turklāt viņi dzīvo starp cilvēkiem — nevis šiem «trešajiem», bet diviem, par kuriem varētu pasacīt tik neticami daudz, bet par kuriem nekas nav pateikts, kaut arī viņi cieš un darbojas, un nezina, kā sev palīdzēt.
Tas ir smieklīgi. Es te sēžu savā mazajā istabā, es — Brige, kuram apritējuši divdesmit astoņi gadi un par kuru neviens nekā nezina. Es te sēžu un neesmu nekas. Un tomēr šis nekas sāk domāt un kādā pelēkā Parīzes pēcpusdienā sestajā stāvā domā šādas domas:
Vai iespējams, ka vēl nekas svarīgs nav redzēts, uzzināts un pasacīts? Vai iespējams, ka ir bijis gadu tūkstošiem laika skatīties, domāt un rakstīt un gadu tūkstoši palaisti vējā kā starpbrīdis skolā, kad apēd sviestmaizi un ābolu?
Jā, tas ir iespējams.
Vai iespējams, ka, par spīti progresam, par spīti kultūrai, reliģijai un pasaules gudrībai, cilvēki ir palikuši dzīves virspusē? Vai iespējams, ka pat šī virspuse, kas tomēr jelkas būtu, ir pārvilkta ar neticami garlaicīgu drēbi un tāpēc izskatās pēc salona mēbeles vasaras atvaļinājumā?
Jā, tas ir iespējams.
Vai iespējams, ka visa pasaules vēsture ir pārprasta? Vai iespējams, ka pagātne ir viltota, jo vienmēr ticis runāts par masām, gluži kā mēdz stāstīt par daudzu cilvēku drūzmēšanos, nevis pavēstīt par to vienu, kuram viņi stāvēja apkārt, jo viņš bija svešs un mira?
Jā, tas ir iespējams.
Vai iespējams, ka cilvēki tic — viņiem jāpagūst tas, kas noticis pirms viņu dzimšanas? Vai iespējams, ka vajag ikvienam atgādināt — viņš radies no visa iepriekšējā, tātad zina to un nedrīkst ļaut neko iestāstīt citiem, kuri zina citu?
Jā, tas ir iespējams.
Vai iespējams, ka visi šie ļaudis pilnīgi skaidri zina pagātni, kādas nekad nav bijis? Vai iespējams, ka viņiem visa īstenība neko nenozīmē, ka viņu dzīve aizrit, ne ar ko nesaistīta, kā tikšķ pulkstenis tukšā istabā?
Jā, tas ir iespējams.
Vai iespējams, ka nekas nav zināms par meitenēm, kuras taču dzīvo? Vai iespējams, ka saka — «sievietes», «bērni», «zēni», un nenojauš (par spīti visai izglītībai), ka šiem vārdiem jau sen nav daudzskaitļa, ka tiem ir tikai neskaitāmi vienskaitļi?
Jā, tas ir iespējams.
Vai iespējams, ka ir cilvēki, kas saka «Dievs» un domā, ka tas ir kaut kas daudziem kopīgs? Bet palūkojieties uz diviem skolas zēniem: viens no tiem nopērk nazi, un kaimiņš tajā pašā dienā nopērk gluži tādu pašu. Un viņi rāda viens otram savus nažus pēc nedēļas, un atklājas, ka tiem ir tikai attāla līdzība — tik atšķirīgi šie priekšmeti dažādās rokās ir pārveidojušies. (Viena zēna māte par to saka: «Jā, ja nu viņiem uzreiz vajag visu nodeldēt...») Ak jā: vai iespējams ticēt, ka var iemantot Dievu, to nenolietojot?
Jā, tas ir iespējams.
Bet, ja tas viss ir iespējams, ja ir kaut tādas iespējas nojausma, tad taču — pie visa virs zemes — kaut kam jānotiek, jebkuram — tam, kuram šīs satraucošās domas ienākušas prātā, — ir jāsāk darīt kaut ko no iekavētā; kaut arī viņš nepavisam nav vispiemērotākais, cita nav. Šim jaunajam nenozīmīgajam ārzemniekam Brigem vajadzēs sēdēt sestajā stāvā un rakstīt dienu un nakti...
1 Visvecākā Parīzes slimnīca, dibināta 7. gs.
2 Lūdzu, jūsu nāve, kungs (franču val.).
(Rilke R. M. Ausgewählte Prosa. M.: Raduga, 1984. S. 301–310, 313–318.)
No vācu valodas tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja.
oyaarss 19.02.06 16:49
motorolas sponsorētās 33 grāmatu sērijas pērle ar kampanellisko Ilternes gleznu uz vāka. sūri vieda valoda un ne visai literatūrai rasturīgā spēja atvairīt žāvašanos kāri.
DienviduUpe 17.02.10 19:55
domas, kas palīdz skatīties un rada iemeslu turpināt jautājumus - vai ir iespējams?