Džūlija Enasa: Mīlestība, sekss un dzimte Platona filozofijā (17)
2008. gada 8. maijā, plkst. 13:05
Rubrika: Bibliotēka
Dž. Enasa. Platons. Ļoti saistošs ievads. R.: ¼ Satori. 59-70 lpp.
Neredzēt Platonu pilnībā
Saskaņā ar Sv. Augustīnu Platons ir kristietībai tuvākais pagānu filozofs. Tomēr savā dedzībā piesaistīt Platona autoritāti Baznīcas intelektuālajai attīstībai Augustīns un citi Baznīcas tēvi novērsās no Platona filozofijas šķautnes, kas bija aizliegta tēma gan kristietībai, gan jūdaismam, un tādējādi aizsāka nožēlojamo tradīciju attiekties pret Platona darbiem selektīvi un dažkārt arī negodīgi.
Platons rakstīja sabiedrībā, kurā seksuālas un erotiskas attiecības starp vīriešiem bija pieņemtas par pašsaprotamām. Bieži tās bija akceptētas arī sociāli, īpaši starp jaunekli un pieaugušu vīrieti, kur vecākais “mīlnieks” bija jaunākā “mīlamā” padomdevējs un gids pieaugušo pasaulē. Grieķi šīs attiecības romantizēja un neuzskatīja, ka tās konkurē ar tādām daudz prozaiskākām attiecībām kā laulības.
Platona skatījums uz mīlestību kā filozofijas cēloni un, iespējams, arī tās daļu galvenokārt izklāstīts dialogos “Dzīres” un “Faidrs”, bet tas lielā mērā saskatāms arī daudzu citu dialogu “skatuves iekārtojuma” aprakstā. Tālākajā tekstā (un visā atlikušajā grāmatas daļā) es aplūkošu Platona nostādnes, pieņemot, ka nav vajadzības lasītājam pastāvīgi atgādināt jau minētos apsvērumus par dialoga formas radīto distancēšanos.
Platons ne tikai pieņem homoerotiskās attiecības kā sociālās realitātes daļu, bet iet daudz tālāk. Viņš tās uzlūko kā romantiskas attiecības un papildina šo attiecību izpratni divos aspektos. Viņš uzsver mīlētāja — mīlamā attiecību pedagoģisko aspektu, aprakstot tās kā idealizētas attiecības starp skolotāju un skolnieku, kas stāv pāri fiziskai pievilcībai un ir saistītas ar rūpēm nevis par otra ķermeni, bet gan dvēseli, proti, psiholoģisko un mentālo labklājību. Tās ir attiecības, ko bieži dēvē par “platonisko mīlestību” — romantiska mīlestība, kas pārtapusi rūpēs par dvēseli, nevis ķermeni. Dialogos Sokrats bieži ir attēlots kā norūpējies par jauniešu, ar kuriem kopā viņš vada laiku gimnasijā, labklājību. Pat vēl vairāk — dažkārt viņš apgalvo, ka ir lietpratējs mīlestības jautājumos (ta erōtika, seksuāla un romantiska mīlestība).
Vīrietis izrāda uzmanību zēnam. Kauss, melnfigūru tehnika.
Mākslas muzejs, Bostona
Šādus izteikumus, protams, var viegli pārprast. Galu galā vīriešus, kuri slaistās gimnasija tuvumā, parasti tomēr interesē jaunekļu ķermeņi, nevis dvēseles. Platona “Dzīrēs” ir fragments (215A–222B), kā nolūks ir parādīt Sokrata mīlestības patieso dabu. Skaisto, apdāvināto un bagāto atēnieti Alkibiadu, kurš pieradis pie vecāko vīriešu izrādītās uzmanības, sāk valdzināt tas, ka uz Sokratu viņa šarms neatstāj nekādu iespaidu. Viņš atklāj, ka Sokrats ir vienīgais cilvēks, kurš liek viņam kaunēties par savu nožēlojamo dzīvi un liek tiekties kļūt labākam. Alkibiads vēlas, lai Sokrats kļūst par viņa mentoru, tāpēc nolemj Sokratu pavedināt. Tomēr nožēlojamā kārtā viņam nekas neizdodas pat tad, kad, metis pie malas flirtu, viņš pavada nakti ar Sokratu zem viena apmetņa. Sokrats tikai piebilst — ja viņš patiesi varētu padarīt Alkibiadu labāku, šāds ieguvums būtu daudz vērtīgāks par seksu.
Šī fragmenta daiļrunība ne vienmēr ir pasargājusi no pārpratumiem. Kādā komēdiju autora Lukiāna darbā filozofs platonists mierina satrauktu tēvu, kura pusaudžu dēlam viņš grasās kļūt par skolotāju, sakot, ka viņu interesē tikai zēna dvēsele, nevis ķermenis un, pat ja skolnieki pavada ar viņu nakti zem viena apmetņa, viņi par to nekad nesūdzas.
Mīlestība un sekss
Patiešām, daži fragmenti, īpaši “Faidrā”, liek domāt, ka noturīgas filozofiskas attiecības, tiklīdz tās no skolotāja un skolnieka attiecību fāzes pārtop par vienlīdzīgāku filozofisku savienību, pilnībā neizslēdz seksuālas attiecības (tas gan nav sakāms par augstākās raudzes attiecībām). Sekss kā tāds Platonam šajā gadījumā nešķiet problēma; jautājums drīzāk ir par to, kādā mērā dzīve var tikt veltīta filozofiskai nodarbei, nekļūstot vienaldzīgam pret ikdienas dzīves vajadzībām.
Pastāv vēl viens veids, kā Platons lieto homoerotiskas romantiskās mīlestības valodu. Visuzskatamāk tas ir redzams “Dzīrēs”, kur tieksmi pēc filozofiskas jautāšanas un sapratnes Platons apraksta kā pārveidotu seksuālu iekāri. Fragmentā par “mīlestības pacelšanos” Sokrats apraksta, kā erotiskas dziņas var tikt sublimētas un pārveidotas, liekot cilvēkam pacelties pāri atsevišķām baudām un rast apmierinājumu vienīgi pārejā no savtīgas gūšanas uz apcerēšanu un universālu patiesību sapratni. Šajā ziņā Platons ir bieži salīdzināts ar Freidu, lai gan ir pamats teikt, ka Platona nostādne ir mazāk reduktīva: cilvēku tieksmi pēc sapratnes Platons atvedina uz ikvienam piemītošu pamatdziņu, tomēr, nezaudējot neko no savas enerģijas un neatliekamības, tā var pārtapt dziņā ar intelektuālu struktūru un sarežģītību.
Kāpēc gan Platons piedāvā kaut ko tik neticamu — dziņu pēc filozofiskas sapratnes atvedināt no mīlestības enerģijas? Kā tas bieži gadās, iespējams, viņu vilina skaidrojums, kas sola samierināt divas pavisam atšķirīgas prasības, kas tiek izvirzītas pret skaidrojamo parādību. Dziņai pēc filozofijas ir jānāk no iekšienes, tai ir jābūt īstai. Platonam šķiet pārsteidzoši, cik ļoti tā līdzinās mīlētāja iekārei: vēlme filozofēt mūsos rodas pati, to nevar radīt ar iepriekšēju nodomu, un līdzīgi mīlestībai tā liek koncentrēt visas spējas, lai sasniegtu mērķi, bez kura, šķiet, dzīvot nav iespējams — pat tad, ja tas rādās nesasniedzams. Bet filozofija ir arī kopīga nodarbe, un nav daudz filozofu, kas līdzīgi Platonam tik lielu nozīmi piešķir diskusijai un argumentācijai. Filozofijā kaut ko var sasniegt ne tikai intensīvi domājot vienatnē, bet arī sarunās starp diviem vai vairākiem cilvēkiem. Platons dažkārt uzsver, ka mīlestība spēj savest kopā divus cilvēkus ar kopīgām interesēm, kas rezultātā ir plašākas par katra atsevišķā cilvēka interesēm. Līdzīgi arī filozofijai ir vajadzība pēc ierosmes un sadarbības, ko sniedz kopīgas diskusijas un argumentācija. Tādējādi gan filozofijai, gan mīlestībai piemīt kopīgas mulsinošas īpašības. Cik lielā mērā mīlestība izgaismo filozofiju, ir cits jautājums. Tomēr ir skaidrs, ka Platona skatījums uz mīlestības un filozofijas lomu cilvēku dzīvē ir oriģināls un iedvesmojošs.
Raizes par dzimti
Iespējams, tas šķiet iedvesmojoši vīriešiem. Bet vai tas var iedvesmot arī sievietes, ja šajos darbos romantiskā un erotiskā mīlestība ir iztirzāta tikai homoerotiskā valodā, bet par sievietēm vai nu netiek runāts vispār, vai arī tās tiek uzlūkotas kā nevērtīgāka vai noraidāma izvēle? Platons runā par mīlestību starp vīriešiem, kuras intelektuālie “pēcnācēji” ir vērtējami krietni augstāk par sieviešu un vīriešu radītajiem. Iespējams, paužot viedokli, ka vīriešu mīlestība ir intelektuāli un arī visādi citādi pārāka par heteroseksuālām attiecībām, Platons tikai pievienojas laikmeta vispārpieņemtajam nicinājumam pret sievišķo kā tādu. Tiesa, pastāv arī iespēja, ka viņš pārspīlē gan šo nicinājumu, gan homoerotiskās mīlestības lomu sabiedrībā. (Mīlestība starp sievietēm viņu īpaši neinteresē; par to viņa zināšanas laikam bija trūcīgas.) Tomēr Platona attieksme pret sievietēm nav tik vienkārša. Nav šaubu, viņa rakstītajā nav saskatāmas rūpes par sieviešu izjūtām. Tomēr “Dzīrēs” stāstu par mīlestības “pacelšanos” viņš uztic sievietei — priesterienei vārdā Diotīma. Un, vienlaikus būdams nejūtīgs pret sieviešu ciešanām, Platons tomēr redz problēmas, kas saistītas ar sieviešu dzīvi un cerībām, un līdz pat nesenam laikam šos jautājumus filozofi izprata reti.
Sieviešu iespējas un ģimene
Platona “Valsts” un mazākā mērā arī “Likumi” ir slaveni ar tajos pausto domu, ka ideāli pārvaldītā sabiedrībā nukleārās ģimenes institūcija tiktu vai nu atcelta, vai arī tās loma būtu krietni ierobežota. Platonu pārsteidz fakts, ka ģimene bieži vien kalpo par vietu, kur cilvēki apgūst savtīgumu, konkurences garu un naidīgumu pret ģimenei nepiederošiem cilvēkiem, un tas parasti neļauj būt atvērtam plašākām cilvēku grupām. Platons uzskata, ka valsts pilsoņi pa īstam būs piesaistīti savai valstij un tās ideāliem tikai tad, ja tiks iegrožota ģimenes ietekme. Viens no ieguvumiem, ko Platona skatījumā dotu šīs idejas īstenošana, ir sieviešu iespēju atraisīšana; savu ierobežoto dzīvi, kas saistīta ar vīra un bērna aprūpi mājās, sievietes nomainīs pret dzīvi, kurā viņas savas fiziskās un garīgās spējas var attīstīt daudz plašāk, gluži tāpat kā to var vīrieši.
“Valstī” šī ideja ir izvērsta idealizētas valsts kontekstā un tiek pieņemts, ka sievietes tieši tāpat kā vīrieši var kļūt gan par kareivjiem, gan filozofiem. “Likumos” aprakstītā valsts ir tuvāka tai, kādā dzīvoja Platons, un sievietēm piešķirtā loma ir plašāka par tradicionālo, tomēr nukleārā ģimene netiek atcelta. Platona laikā šīs bija revolucionāras idejas, kas radīja izsmieklu un pārpratumus.
Mūsdienās, kad par šiem jautājumiem ir rūpīgi un sistemātiski diskutēts, daudzi Platona pieejas trūkumi ir skaidri redzami. Tā ir pilnīgi neempīriska un balstīta aprioros pieņēmumos par cilvēka dabu, tāpēc nav skaidrs, kā šos apgalvojumus iespējams attiecināt uz pastāvošām sabiedrībām. Kā varonīgs, bet nerealizējams ideāls gadsimtu gaitā tas nav atstājis lielu ietekmi. Turklāt, lai gan Platons teorētiski pieņem uzskatu par dzimumu vienlīdzību, viņš joprojām uzskata, ka kopumā gan garīgā, gan fiziskā ziņā sieviešu spējas ir krietni mazākas. Un tam ir savs iemesls — Platons vēlas padarīt sievietes labākas, dodot viņām iespēju darīt to, ko dara vīrieši, un spēlēt vīriešu lomas. Sievietēs, kādas tās ir viņa sabiedrībā, un viņu nodarbēs viņš nesaskata nekā, kas būtu respektējams un saglabājams, lai tam varētu sekot gan vīrieši, gan sievietes. Šis ir galvenais iemesls, kāpēc Platons par sievietēm turpina izteikties nicinoši.
Līdz ar to arī kļūst skaidrs, kāpēc daži Platonā saskatīja pirmo feministu, jo, viņaprāt, nav nekāda pamata uzskatīt, ka sievietes nevarētu darīt to pašu, ko vīrieši; savukārt citi viņa teiktajā redz spēcīgus antifeminisma akcentus, jo Platons uzskata, ka par sievietēm ir vērts domāt tikai tādā mērā, kādā tās sociāli var pārveidot par vīriešiem. Ņemot vērā šī jautājuma sarežģītību un faktu, ka arī pašu feministu vidū pastāv atšķirīgi viedokļi par tradicionālo sieviešu nodarbju un īpašību pieņemšanu vai noraidīšanu, var saprast, kāpēc Platona vēstījums ir neviennozīmīgs. Viņu var kritizēt par nespēju izprast, kas sievietes ir īstenībā un ar ko viņas nodarbojas. Tomēr var arī atzinīgi novērtēt faktu, ka Platons sievietes stāvokli sabiedrībā patiešām redz kā problēmu un ka ideālā gadījumā šis jautājums būtu kaut kā jārisina. Tas, ka gandrīz neviens cits filozofs par to nav domājis, ir viens no viņa oriģinalitātes apliecinājumiem. Piemēram, Aristotels, kurš pret vispārpieņemtiem uzskatiem izturējās ar lielāku pietāti, nesaskatīja nekā problemātiska faktā, ka sievietes rūpējas par mājsaimniecību un viņām nav politisko tiesību un iespēju baudīt tādu pašu izglītību, kāda pieejama vīriešiem. Un tā bija tipiska attieksme līdz pat nesenam laikam.
Ir liecības, ka Akadēmiju esot apmeklējušas divas sievietes — Lasteneja un Aksioteja, kas, maskējušās par vīriešiem, sākušas apmeklēt skolu pēc “Valsts” izlasīšanas. Iespējams, šis stāsts ir “Valsts” iespaidā radies izdomājums, tomēr neatkarīgi no tā vēsturiskā patiesuma tas parāda, ka Platonu uzskatīja par filozofu, kurš — ciktāl ir runa par intelektuālo attīstību — dzimtei nepiešķir būtisku nozīmi.
Sekss un dzimte
Lai gan Platons ieņem nozīmīgu vietu Rietumu filozofiskajā tradīcijā, līdz pat 20. gadsimtam viņa uzskati par seksu, mīlestību un dzimti dažādu iemeslu dēļ tika uzlūkoti kā ārpusfilozofiski. Šī attieksme ir vainagojusies ar savādu labprātīgu aklumu pret to, kas ir izlasāms viņa darbos. Lai gan šāda liekulība pastāvēja jau agrāk, īpaši uzskatāmi tā parādās 19. gadsimtā, kad Platona darbi kļuva nozīmīgi universitāšu izglītības sistēmā.
Tajā laikā par homoseksualitāti nedrīkstēja runāt un Platons bija lasāms tikai “attīrītos” un maldinošos tulkojumos. Vienlaicīgi pastāvēja pusapzināta un satraucoša nojauta, ka platoniskā mīlestība nebija sociāli pieņemtā heteroseksuālā mīlestība. Šo attieksmi lieliski pauž simbolista Žana Delvila (Jean Delville) glezna “Platona skola”. Tajā Platons ir parādīts kā Jēzum līdzīga reliģiska autoritāte ar divpadsmit mācekļiem, kas gleznoti kā kailas, androgīnas būtnes, norādot, ka tās ir bezdzimuma dvēseles, un tomēr — tie nepārprotami izskatās pēc skaistiem un sievišķīgiem jaunekļiem, kuri sastājušies ap savu gados vecāko skolotāju. Glezna pavisam skaidri norāda uz to, par ko runāt ir liegts, turklāt veidā, kas šķistu mulsinošs pat Platonam, kuram viendzimuma attiecības nebija kaut kas, par ko jākautrējas vai kas jāslēpj.
Žans Delvils, “Platona skola”
Orsē muzejs, Parīze / Bridžmenas mākslas bibliotēka, Londona
Doma, ka sievietes sabiedrībā varētu spēlēt tādu pašu lomu kā vīrieši, lai arī nebija aizliegto tēmu klāstā, tik un tā bija drīzāk kā joks līdz pat 19. gadsimtam, kad, pateicoties sieviešu politiskajai kustībai, tā kļuva par nopietnu politisko pārdomu priekšmetu. Nākamos 150 gadus Platona “Valsts” tika aplūkota tieši šajā aspektā. Tomēr šobrīd Platona lasīšana nevar dod nozīmīgu ieguldījumu mūsdienu feminisma diskusijās, jo Platona izejas punkti un virkne pieņēmumu ir pārāk tālu no mums, lai viņš joprojām varētu būt noderīgs šīs sarunas dalībnieks.
Tomēr tieši attieksmē pret sievietēm Platons ir visradikālākais un krietni apsteidz savu laiku. Vien doma, ka sieviešu sociālās lomas nav dabas noteiktas, ka viņas spēj darīt to pašu, ko vīrieši, ir pārsteidzošs sasniegums. Tomēr, lai arī viņa uzskati par mīlestību un filozofiju ir oriģināli, Platona koncentrēšanās uz homoerotisko mīlestību, bezkaislīgi raugoties, oriģinalitātes ziņā krietni atpaliek. Šī jautājuma nozīmīgums ir tik “uzpūsts”, tikai pateicoties daudzu vēlāko lasītāju sakairinātajai attieksmei pret šo tēmu.
No angļu valodas tulkojis Ivars Neiders.
hm 09.05.08 23:54
tas, ka Platons ir kļuvis par 'Nedēļas autoru', izskatās visai ironiski :)
maita 10.05.08 7:39
vēl ironiskāk ir šitas: http://us.imdb.com/name/nm0686817/
Vecais Perdelis>hm 10.05.08 16:33
Kas tur ironisks?