Aleksejs Losevs: Mīta dialektika (0)

2004. gada 24. augustā, plkst. 23:44

Rubrika: Bibliotēka
(fragments no grāmatas)
1990

Pozitīvi analizējot mītu, es nesekoju tiem daudzajiem, kuri pozitīvismu reliģijas un mīta izpētē tagad saskata visa noslēpumainā un brīnumainā vardarbīgā izdzīšanā no tiem. Viņi grib atsegt mīta būtību, bet sāk ar preparēšanu, tā ka mītā nekas vairs nepaliek pāri ne no pasakainā, ne vispār no brīnumainā. Tas ir vai nu negodīgi, vai arī muļķīgi. Nemaz nedomāju, ka mans pētījums kļūs labāks, ja teikšu, ka mīts nav mīts un reliģija nav reliģija. Es skatu mītu tādu, kāds tas ir, t.i., gribu atsegt un pozitīvi fiksēt to pašu par sevi un tā skatījumu uz savu brīnumaino un pasakaino iedabu. Taču es lūdzu neuzspiest man neraksturīgus uzskatus un, ņemt no manis tikai to, ko es dodu, — t.i., tikai mīta dialektiku. [..]

..es kategoriski protestēju pret nezinātnisko aizspriedumu, kas liek apgalvot, ka mitoloģija pastāv pirms zinātnes, ka zinātne rodas no mīta, ka dažiem vēsturiskiem laikmetiem (jo īpaši — mūsdienām) mītiskā apziņa nepavisam nav raksturīga, ka zinātne uzvar mītu.

Pirmkārt — ko nozīmē mitoloģijas pastāvēšana pirms zinātnes? Ja tas nozīmē, ka mīts ir vienkāršāk uztverams, ka tas ir naivāks un tiešāks par zinātni, tad par to nav ko strīdēties. Grūti apstrīdēt arī to, ka mitoloģija sniedz zinātnei sākotnējo materiālu, kuru tā turpmāk aplūko abstrakcijās un no kura tai jāizvedina likumsakarības. Taču šis apgalvojums tādā izpratnē, ka vispirms pastāv mitoloģija, bet pēc tam — zinātne, ir pilnīgi noraidāms un kritizējams.

Otrkārt — reālā zinātne, t.i., zinātne, kuru noteiktā vēsturiskā laikmetā reāli rada dzīvi cilvēki, ne tikai vienmēr ir saistīta ar mitoloģiju, bet arī reāli izmanto to, rodot tajā savas sākotnējās intuīcijas.

Dekarts ir jaunlaiku Eiropas racionālisma un mehānisma, līdz ar to arī pozitīvisma pamatlicējs. Ne jau 18. gadsimta materiālistu nožēlojamā pļāpāšana salonos, bet gan Dekarts ir īstenais filosofiskā pozitīvisma pamatlicējs. Un izrādās, ka zem šī pozitīvisma slēpjas sava noteikta mitoloģija. Dekarts savu filosofiju sāk ar vispārējām šaubām, šaubīdamies pat par Dievu: vai tikai Viņš arī nav krāpnieks. Un kur tad Dekarts rod savai filosofijai pamatu — jau neapšaubāmo pamatu? Viņš atrod to «es», subjektā, domāšanā, apziņā, «ego», «cogito». Kāpēc tā? Kāpēc lietas ir mazāk reālas? Kāpēc mazāk reāls ir Dievs, par kuru Dekarts pats teic, ka tā ir skaidrākā un acīmredzamākā, vienkāršākā ideja? Kāpēc ne kaut kas cits? Tikai tāpēc, ka tāda ir viņa paša bezapziņas ticība, tāda ir viņa paša mitoloģija, tāda vispār ir individuālistiskā un subjektīvistiskā mitoloģija, kas ir jaunlaiku Eiropas, kultūras un filosofijas pamatā. Dekarts, neraugoties uz visu savu racionālismu, mehānismu un pozitīvismu, ir mitologs. Vēl vairāk — šīs viņa iezīmes ir izskaidrojamas tikai ar viņa mitoloģiju. [..]

Ne mazāk mitoloģiska ir arī zinātne — ne tikai «pirmatnējā», bet jebkura zinātne. Ņūtona mehānika ir veidota, balstoties uz hipotēzi par viendabīgu un bezgalīgu telpu. Pasaulei nav robežu, t.i., tai nav formas. Manā izpratnē tas nozīmē, ka pasaule ir bezformīga. Pasaule ir absolūti viendabīga telpa. Manā izpratnē — absolūti neizteiksmīga vienplaknes telpa bez reljefa. Šausmīga garlaicība dveš no tādas pasaules. Pievienojiet starpplanētu telpas absolūto tumsu un necilvēcisko aukstumu. Kas tas ir, ja ne melnais caurums? Tas pat nav kaps, ne pirts ar zirnekļiem, jo tie abi vismaz ir interesantāki un siltāki, tajos tomēr ir kaut kas cilvēcisks. Tas, protams, nav zinātnes secinājums, bet gan mitoloģija, kuru zinātne pieņēmusi kā ticību un dogmu. Ne tikai ģimnāzisti, bet arī godājami zinātnieki nepamana, ka viņu fizikas un astronomijas pasaule ir visai garlaicīga, dažkārt pretīga, bet dažkārt gluži neprātīga mirāža, tas pats caurums, kuru taču arī var mīlēt un pielūgt. [..] Bet es, grēcīgais, nekādi nespēju saprast — kā tā zeme var kustēties? Esmu lasījis mācību grāmatas, savulaik pat gribēju kļūt par astronomu, pat apprecējos ar astronomi, tomēr vēl līdz šim laikam nevaru sevi pārliecināt, ka zeme kustas un ka nekādu debesu nav. Kaut kādi svārsti un novirzes, kaut kādas paralakses... Nepārliecina. Pavisam šķidri. Runa ir par veselu zemi, bet jūs kaut kādus svārstus šūpojat. Un — galvenais — tam visam trūkst mājīguma, tas ir kaut kas svešs, ļauns, cietsirdīgs. Es dzīvoju uz zemes, zem dzimtajām debesim, klausījos visumu... Bet te pēkšņi nekā nav — ne zemes, ne debesu... Aiztrieca ratā, kaut kādā tukšumā, turklāt nopakaļus vēl izlamājās: «Lūk, tava dzimtene — nospļauties un izsmērēt!» Lasot astronomijas mācībgrāmatu, šķiet — kāds ar koku dzen mani ārā no paša mājas un gatavs vēl iespļaut ģīmi. Bet par ko?

Tātad Ņūtona mehānika balstās uz nihilisma mitoloģiju. Tai visnotaļ atbilst specifiskā jaunlaiku Eiropas mācība par sabiedrības un kultūras bezgalīgo progresu. Eiropā bija izplatīts uzskats, ka neviens laikmets nav nozīmīgs pats par sevi, bet ir tikai gatavošanās un mēslojums citam laikmetam un šis cits laikmets arī ir bez savas paša nozīmes, jo savukārt ir mēslojums un augsne nākošajam laikmetam, utt. Tādējādi katra konkrētā laikmeta, tāpat kā visu citu iespējamo laikmetu, jēga tiek bīdīta aizvien tālāk un tālāk laika bezgalībā. Skaidrs, ka šāda aplamība jādēvē par sociālā nihilisma mitoloģiju, lai kādi «zinātniski» argumenti to pamatotu. [..]

Elektriskā gaisma nav intīma, tai nav trešās dimensijas, tā nav individuāla. Tajā ir visa vienaldzība (pret visu), mūžīga un nemainīga pliekanība; tajā nav robežu, gaismēnu, intīmu nostūru, šķīstu skatienu. Tajā nav redzējuma saldmes, nav perspektīvas. Tā ir principiāli neizteiksmīga. Tā ir par gaismu kļuvusi reizrēķina tabula, uz balalaikas iztrinkšķināta gudra rīcība. Tā ir pudos un asīs izteikta dvēseļu saskarsme, neapdāvināta diletanta nožēlojamie pūliņi kļūt par ģēniju un dzīves gaismnesi. Elektriskā gaisma ir tālu no nešķīstības — šim nolūkam tā ir par neinteresantu. Lai gan — var gadīties — tā ir tas nešķīstais spēks, par kuru teikts — visnepieklājīgākā garlaicība. Ne baismi, ne šķebeni un pat ne pretīgi — vienkārši banāli un garlaicīgi. Garlaicība — lūk, elektriskās gaismas patiesā būtība. Tā ir līdzīga Ņūtona bezgalīgajam Visumam, kurā ne tikai pāris gadus, bet vai visu mūžību var auļot, ne pie viena atoma neaizkļūstot. Elektriskajā gaismā nav iespējams mīlēt, tajā var tikai izraudzīties upuri. Elektriskajā gaismā nav iespējams skaitīt lūgsnu, var tikai piestādīt vekseli. Tik tikko mirgojoša lampadas liesmiņa izriet no pareizticības dogmatikas ar tādu pašu dialektisku nepieciešamību kā valdnieka vara valstī vai kā prosfora templī... Elektriskās gaismas aizdegšanu ikonas priekšā pareizticīgais uzskatīs par tādu pašu bezjēdzību un nihilismu kā lidošanu ar aeroplānu vai arī svētbilžu lampiņas pildīšanu nevis ar koka eļļu, bet ar petroleju. Bezjēdzīgi ir profesoram dejot, sociālistam baidīties mūžīgo moku vai mīlēt mākslu, ģimenes cilvēkam pusdienot restorānā un ebrejam atteikties no apgraizīšanas rituāla. Tikpat bezjēdzīga, galvenais, nihilistiska pareizticīgajam šķitīs dzīvās un trīsošās sveces vai lampiņas liesmas aizvietošana ar pliekanās elektriskās gaismas triviālo abstrakciju un vēso netiklību. Dzīvokļi, kuros nav dzīvās uguns — krāsnīs, svecēs, lampadas —, ir šausmīgi dzīvokļi. [..]

1. Mīts nav izdoma vai fikcija, nav fantastiska izdoma, bet ir loģiski, t.i., pirmām kārtām dialektiski nepieciešama apziņas un esamības kategorija.

2. Mīts nav ideāla esamība, bet ir dzīvi sajūtama un radāma lietiska realitāte.

3. Mīts nav zinātnisks, tai skaitā primitīvi zinātnisks veidojums, bet ir dzīva subjekta un objekta mijattiecība, kas satur sevī pati savu, ārpuszinātnisku, gluži mītisku patiesumu, drošticamību, principiālu likumsakarību un struktūru.

4. Mīts nav metafizisks veidojums, bet ir reāli, lietiski, jutekliski veidojama īstenība, kas vienlaikus ir atraisīta no ierastās parādību norises kārtības un līdz ar to satur sevī dažādu hierarhiskuma pakāpi, dažādu atraisītības pakāpi.

5. Mīts nav shēma vai alegorija, tas ir simbols; tikai būdams simbols, mīts var saturēt sevī shematiskus, alegoriskus un dzīvīgi simboliskus slāņus.

6. Mīts nav poētisks veidojums, tā atraisītība ir izolētu un abstrakti izdalītu lietu pacelšana intuitīvi instinktīvā un primitīvi bioloģiskā sfērā, kas ir mijattiecībās ar cilvēcisko subjektu un kurā tās apvienojas nesaraujamā, organiskā vienībā. [..]

Personībā arvien ir divi atšķirīgi aspekti, un šie divi aspekti arvien saplūst vienā nedalāmā veidolā Vērojot labi pazīstamu izteiksmi jums senzināma cilvēka sejā, jūs noteikti saredzat ne tikai sejas ārveidu kā kaut ko patstāvīgu, kaut ko tādu, ko var uztvert kā ģeometrisku figūru (lai gan arī tajā jau samanāmi izteiksmīguma elementi). Jūs noteikti saredzat sejā kaut ko iekšēju — taču tā, ka tas dots tikai caur ārējo, un tas nemaz netraucē vērojuma tiešumu. Tātad — personība vienmēr ir izteiksme un tālab arī simbols. Bet pats galvenais — personība obligāti ir realizēts simbols un realizēta inteliģence. Ja runājam par simbolu kā tādu, tas paliek tikai tīrs jēdziens, par kuru nav zināms, kādas lietas tas apjēdz un atveido. Tāpat ir arī ar inteliģenci. Taču personība vienmēr ir inteliģences un simbola vieliska realizācija. Personība ir fakts. Tā eksistē vēsturē. Tā dzīvo, cīnās, dzimst, uzplaukst un mirst. Tā vienmēr ir dzīvība, nevis tīrs jēdziens. Tīrajam jēdzienam ir jārealizējas, jāķermeniskojas, jāmaterializējas. Tam ir jānostājas mūsu priekšā ar dzīvu ķermeni un orgāniem. Personība vienmēr ir ķermeniski dota inteliģence, ķermeniski realizēts simbols. Cilvēka personība nav iedomājama bez ķermeņa — protams, bez apjēgta, inteliģenta ķermeņa, bez ķermeņa, kurā skatāma dvēsele. Tam taču ir kāda nozīme, ka viens Maskavas zinātnieks ir visnotaļ līdzīgs pūcei, otrs — vāverei, trešais — pelēnam, ceturtais — cūkai, piektais — ēzelim, sestais — pērtiķim. Viens, lai kā arī tiektos kļūt profesors, visu dzīvi līdzinās pārvaldniekam. Otrs, lai kā dižotos, vienalga, ir kā izliets frizieris. Kā citādi es spētu iepazīt svešu dvēseli, ja ne caur tās ķermeni? Pat ja ķermenis mirst, tam, vienalga, jāpaliek nesaraujami saistītam ar dvēseli; un nekādi spriedumi par šo dvēseli nav pieņemami, ignorējot tās bijušo ķermeni. Ķermenis nav tukša izdoma, nav nejauša parādība, nav vienīgi ilūzija, sīkums. Tas vienmēr ir dvēseles izpausme — tātad noteiktā veidā, pati dvēsele. Uz dažu labu pietiek tikai paskatīties, lai pārliecinātos, ka cilvēks ir cēlies no pērtiķa, lai gan manis atklātā mācība ar to ir tiešā pretrunā, jo, bez šaubām, ne jau cilvēks ir cēlies no pērtiķa, bet gan pērtiķis no cilvēka. Pēc ķermeņa mēs tikai varam spriest par personību. Ķermenis ir dvēseles dzīvais veidols. [..]

Visas lietas mūsu ikdienas pieredzē ir mītiskas, un no tā, ko parasti dēvē par mītu, tās, iespējams, atšķiras tikai ar nedaudz mazāku spilgtumu un mazāku interesi.

Ņemiet istabu, kurā jūs pastāvīgi strādājat. Tikai ļoti abstraktā domāšanā to var iztēloties kā kaut ko neitrālu attiecībā pret jūsu noskaņojumu un pašizjūtu. Vienubrīd tā šķiet mīļa, jautra, sirsnīga, otru — drūma, garlaicīga, pamesta. Tā ir nevis fiziskās, bet gan sociālās un vēsturiskās esamības dzīva lieta. Un tas nebūt nav atkarīgs no jūsu subjektīvā noskaņojuma. Lai kā mani censtos pārliecināt, ka tikai man vienīgajam paša subjektīvo īpašību dēļ mana zemā un tumšā starpstāvu istaba šķiet jautra un priecīga, vienalga — vispirms priecīga un jautra ir pati istaba, un tikai pēc tam tā rada arī manī šādu iespaidu. [..]

Runā, ka temperatūras mērīšana neesot slimnieka ārstēšana, ka tas esot tikai slimības konstatēšanas paņēmiens. Es pret to protestēju. Slimnieks nekad nepārdzīvo termometru kā slimības konstatēšanas līdzekli. Vismaz es uzskatu, ka tā bieži vien ir pati īstākā ārstēšana: kad esmu slims, man pietiek izmērīt temperatūru, lai justos labāk. Lai kā arī es pārliecinātu sevi, ka tā vēl nav ārstēšana, mans organisms, vienalga, to pārdzīvo kā ārstēšanu, un pierādījums tam — reāls atvieglojums vai pat atveseļošanās. Tiesa, šis līdzeklis ne vienmēr iedarbojas. Bet vai tad īstās zāles vienmēr iedarbojas ārstējoši? Jums šķiet, ka dakterim ir jāārstē. Bet slimniekam šķiet — ja reiz dakteris ir atnācis un viņu apskatījis, ārstēšana jau ir sākusies. Vismaz es tā vienmēr domāju. Jau ārsta atnākšanas fakts vien ir ārstēšanas sākums. Un es nevaru spriest citādāk. [..]

Taču atgriezīsimies pie balsīm, kuras ikviens dzird savā dvēselē.

Visinteresantākais ir tas, ka šīm balsīm ir noteikts augstums un tembrs, bet tās atšķiras ar daudzām muzikālām īpašībām un kategorijām. Es, piemēram, gandrīz vai nevaru piespiest sevi klausīties kāda lekciju. Es dzirdu nemainīgu tumīgu basu, kas uz vienas nots lēni velk: «A-a-a-a-pni-i-i-i-i-ciiiiis... Aaaaaapniiiiiciiiiiiis ...» Bet dažkārt vienkārši nospiesti un līdz pagurumam mokoši: «A-a-a-a-a-a-a...» — līdz bezgalībai. Es domāju, ka šī balss neskan augstāk par kontroktāvu, kaut kas līdzīgs kontroktāvas fa vai sol. Ilgstoši klausoties svešu lekciju vai garlaicīgu priekšlasījumu, dzirdams, ka šī balss nedaudz paaugstinās un sāk dīdīties: ļoti īsa, zema nots straujā glisando acumirklī uzlido ļoti augstu un skan bezgala ilgi, līdz mokoši norimst pelēkajā tukšumā, un tā tas atkārtojas daudzas reizes pēc kārtas. Citas skaņas ir dzirdamas citādākos apstākļos. Kā zināms, ir viegli pārliecināt citus, bet grūti — sevi pašu. Dažu labu reizi ar patosu kaļat: «Sociālisms iespējams vienā zemē. Sociālisms iespējams vienā zemē. Sociālisms iespējams vienā zemē.» Vai nejūtat, ka tai pašā laikā kāds uz augstas nots jums dvēselē pīkst: «N-e-e-e-e...» Vai «N-i-i-i-i» Vai vienkārši «I-i-i-i-i-i-i...» Atliek jums tikai skaidri un skaļi uzdot šai balsij jautājumu: «K-ā-ā-ā? Neiespējams???» — un šī balss tūdaļ noklust, toties uzrodas kaut kāds suņukam līdzīgs tēls, pret kuru jūs tūdaļ atvēzējat vāli, taču tas nevis bēg, bet pieplok zemei, pasniedz purnu sitienam un mīlīgi kulsta asti, it kā pazemīgi teikdams: «Jūs taču man nesitīsiet, vai ne? Mēs taču izlīgsim mieru, vai ne?» Jūs, protams, nesitat un sākat atkal kalt to pašu. [..]

Ja vēlaties runāt par patiesi reālo laiku, tad jāsaka, ka tas, protams, vienmēr ir neviendabīgs, saspiežams un izplēšams, pavisam nosacīts un relatīvs. Kurš nav pārdzīvojis trīs sekundes kā veselu gadu un gadu — kā trīs sekundes? Es pat domāju, ka sākot ar 1914. gadu, laiks ir it kā sablīvējies un rit ātrāk. Apokalipses gaidas pagātnē var izskaidrot tieši ar laiku sablīvēšanos periodos, kurus izjuta kā tuvošanos laika beigām un kuri pēc tam uzsūcās. Laikam, tāpat kā telpai, ir ieloces un pārrāvumi. Ne reizi vien savā mūžā esmu pārdzīvojis laika pārrāvumus un bedres. Šķiet — laiks it kā beidzies, bet tad redzi — svilpodams sagriežas netveramā virpulī. Dažkārt laiks tik nekaunīgi laužas uz priekšu, ka gribas pieiet pie pulksteņa brīdī, kad tas sit stundas, un sadauzīt driskās šo nežēlīgo mašīnīti, kurai lemts valdīt pār visu dzīvi. Dažkārt laikā ir satricinājumi. Visbeidzot, laiks savā ziņā ir atgriežams. Visiem zināmi pasakainie novecošanas un atjaunināšanās mirkļi. Reliģisko ekstāzi raksturo tieši laika izbeigšanās vai satīšanās, pagātnes un nākotnes laiku koncentrēšanās vienā nedalāmā tagadnes punktā. Pēc zemes, t.i., pēc saules laika cilvēks skaita lūgsnas, teiksim, desmit stundas. Bet pats viņš šo laiku pārdzīvo kā dažas sekundes, turklāt tās ir bagātākas ne tikai par trim parastām sekundēm, bet ari par desmit stundām un — var gadīties — pat par desmit gadiem. Kosmoss pēc savas laiciskās struktūras ir bezgala daudzveidīgs. Cilvēka dzīves laiks pēc savas būtības vispār nav samērojams un salīdzināms ar kāda kukaiņa laiku, kurs dzīvo vienu dienu: no cilvēka dzīves viedokļa kukaiņa viena diena ir kaut kas niecīgs un pat smieklīgs. Taču kukainim ir sava organiska dzīve, kurai ir bagāta pagātne un nezināma, nozīmīga nākotne; un, ja šādam kukainim piemīt apziņa, var galvot, ka savu dzīvi viņš nekādā gadījuma neuzskata ne par īsu, ne par smieklīgu. Skaidrot šos laikus kā subjektīvus — tas nekādā ziņā nav izdevīgi, jo kāpēc gan viens laiks pēkšņi būtu objektīvs, bet visi pārējie — subjektīvi? Ir jāatmet šis koeficients, ko pielieto un nepielieto attiecībā uz visu, un jārunā par laiku pēc būtības. Tad kļūs skaidrs, ka laiku, ir ļoti daudz, ka tie ir saspiežami un izplēšami, ka tiem ir sava figurāla uzbūve. Trīs gadus nodzīvojis bērns nebūt nav nodzīvojis mazāk par deviņdesmitgadīgu sirmgalvi. Viņu dzīve kā dzīve ir vienāda mūžības priekšā, tikai katrā gadījumā tā piepildīta ar dažādu saturu un jēgu. Laiku ir tik, cik ir lietu, bet lietu, precīzāk — to veidu —, ir tik, cik ir jēgu un ideju. Laiks ir vēstures sāpe, kas nav izprotama tā «zinātniskajai» skaitīšanai. [..]

Ja ir māksla, tad ir ģēniji. Ja ir ģēniji, tad ir nevienlīdzība. Ja ir nevienlīdzība, tad ir ekspluatācija. Pie kā tas viss noved? Mēs taču triecam ratā popus par ekspluatāciju, par to, ka viņi, būdami apveltīti ar lielām zināšanām un prasmi ietekmēt tautu, pakļauj to savai varai, piespiežot maksāt par to «mierinājumu», kuru tauta no viņiem saņem. Bet vai tad Šaļapins nedara to pašu? Izmantojot savu talantu un prasmi iedarboties uz tautu, viņš izvilina no nelaimīgā amatnieka vai studenta pēdējo kapeiku, liekot viņam iet uz teātri, klausīties viņa dziedāšanu un skatīties viņa spēli. Te nu ir jāizšķiras par vienu no diviem: vai nu nekāda ekspluatācija nedrīkst pastāvēt — un tādā gadījumā māksla ir jāiznīdē līdz ar reliģiju —, vai arī māksla ir veicināma, un tādā gadījuma, pirmkārt, jāpieļauj, ka ekspluatācija ir nepieciešama, ka verdzība ir kultūras dzinējspēks, un, otrkārt, tādā gadījumā nepavisam nav acīmredzami, ka būtu jāiznīdē reliģija (bet, ja tā būtu jāiznīdē arī pie šī nosacījuma, tad acīmredzot ne tāpēc, ka tā ir ekspluatācija, bet tāpēc, ka tā ir kaut kas cits, t.i., reliģijas iznīdēšana šādā gadījumā paredz to, ka reliģija nav reducējama uz ekspluatāciju, bet, ka tā ir kaut kas savdabīgs un specifisks).

Protams, ekspluatācija nedrīkst pastāvēt nekādā ziņā — ne mākslas, ne reliģijas dēļ. Tāpēc loģiskais secinājums, kas izriet no komunisma, — arī māksla jāizskauž. Maskavas Lielais teātris — tas ir spēcīgi organizēts ideālisms, kas pastāv tikai cildināšanas un ekspluatācijas nolūkos. Tūdaļ pat visi šie bijušie «ķeizarisko teātru aktieri» jāpiespiež ķerties pie patiesi sabiedriski derīga un ražojoša darba. Ja es būtu tautas izglītības komisārs, es nekavējoties ierosinātu jautājumu par visu šo teātru, mākslu un mūzikas akadēmiju, institūtu, skolu, kursu utml. likvidēšanu. Savienot mākslu ar proletārisko ideoloģiju — tas nozīmē attīstīt izolētu personību, jo māksla jau arī var pastāvēt, tikai pateicoties izolētai personībai. Mākslu var pieļaut tikai kā ražošanas veidu, t.i., kā kaut kā vajadzīga un derīga ražošanu. [..]

Kāpēc mīts par zināšanu visvarenību vai matērijas primaritāti nešķiet mīts, un kāpēc to neviens parasti netraktē kā mītu? [..] Matērijai nedrīkst piedēvēt dvēseli. Taču šī ticības mācība liek apgalvot, ka, izņemot matēriju, nekā nav. Ja tā, tad skaidrs, ka matērija ir nāve. Ar to es negribu teikt, ka matērija kā tāda, tīrā matērija ir nāve. Nebūt ne. Es jau daudzkārt esmu teicis, ka matērija ir tikai viena no visparastākajām cilvēka prāta abstrakcijām. Tā nav nāve, bet gan abstrakts jēdziens. Taču materiālists nekādā gadījumā nedrīkst, viņam pat nav tiesību runāt par matēriju kā tādu, t.i., tikai kā par abstraktu jēdzienu. Viņam tas ir jāabsolutizē, t.i., jāiztēlo par vienīgo iespējamo absolūto esamību. Bet, tiklīdz to pieļauj, matērija pārvēršas mirušā Visuma briesmonē, kas, būdama nāve, tomēr valda pār visu. «Bet kāpēc gan «mirusi», kāpēc «briesmone»?» pajautās materiālists. Tāpēc, ka man nav vietas personības un dzīvības kategorijai. Šīs divas kategorijas taču pilnīgi neizbēgami, pilnīgi dabiski un, es pat teiktu, gluži vai banāli piemīt gan jebkurai dzīvai pieredzei, gan jebkurai dialektiskai domai. Kur lai es lieku šīs kategorijas? Ja materiālisma ticība pieļautu, ka esamības pamatā tiek likta «dzīvība» un «personība», es nevarētu runāt ne par nāvi, ne briesmoni, taču tad materiālisms vairs nebūtu materiālisms. Bet materiālisms apgalvo, ka gala rezultātā pār visu valda beigts mironis un ka viss reducējas uz to. Tādējādi tas ir materiālistiskās ticības mācības centrālais un galvenais objekts un tīri loģiska nepieciešamība iedomāt «personības» un «dzīvības» kategoriju, jo, pasakot «briesmonis» un «nāve», es līdz ar to esmu jau izmantojis «personības» un «dzīvības» kategorijas. Tādējādi visnotaļ skaidra kļūst nepieciešamība izprast materiālismu kā īpaša veida mitoloģiju, kā speciālu teoloģisku dogma t i k u. Tas, ka parasti materiālismu izprot citādāk, liecina tikai par buržuāzisko individuālismu un liberālo subjektīvismu, kas pilnīgi nespēj izprast mītu kā objektīvu kategoriju un kas vienādi raksturīgs kā parastajiem materiālisma kritiķiem, tā arī pašam materiālismam.

Miris un akls visuma briesmonis — lūk, tādu personības, dzīvā un dzīvas personības vēsturi spēj sniegt materiālisms. Šajā ziņā tas ir pilnīgi oriģināls, un to nekādi nevar reducēt uz citiem pasaulskatījumiem. [..]

Materiālisms balstās uz cilvēka saprāta abstrakto funkciju kundzības, tā produkti tiek projicēti uz ārieni un šādā abstraktā veidā absolutizēti, īpaši pretīgs gan pats par sevi, gan kā kristietības izķēmošana ir fiziķu, ķīmiķu, visādu dabaszinātnieku un mediķu pūlī populārais «zinātniskais» materiālisms, uz kura grib bāzēt visu pasaulskatījumu. Tā nav pat buržuāziska, bet gan sīkburžuāziska ideoloģija, seklu, pelēku, nejūtīgu, skopu, garīgi nabadzīgu dvēselīšu, visu šo sīko un vēso egoistu šķebīgās mirāžas filozofija. Attiecībā uz tiem gribot negribot krievu revolūcija jāatzīst ne tikai par taisnīgu, bet pat par nepietiekamu. Zinātniskais pozitīvisms un empīrisms, tāpat kā visa šī muļķīgā zinātnes kā absolūti brīvu un ne no kā neatkarīgu zināšanu dievišķošana nav nekas cits kā mietpilsoniska izviršana un gara apstulbums, kā īsta, socioloģiskā nozīme precīza sīkburžuāziska ideoloģija. Šis sīkais draņķa skopulis grib pakļaut savai nenozīmīgajai privātīpašnieka kaprīzei pasauli un šai nolūkā iedomājas to kā kaut kādu bezdvēselisku, mehāniski kustošos lopu (citu pasauli viņam pat prātā nenāktu piesavināties). Tāpēc viņš sevi iedomājas kā labu baņķieri, kurš ar matemātiskiem izskaitļojumiem vien sagrābj savā īpašumā dzīvus cilvēkus un dzīvu darbu (cits priekšstats par sevi neļautu cilvēkam būt materiālistam). [..]

Tāda ir absolūtā mitoloģija, un tāda ir tās dialektika. Tādas daudzu izpratnē ir arī briesmas būt konsekventiem dialektiķiem. Taču lasītājs nebūs mani sapratis, ja uzskatīs, ka es viņu par katru cenu spiežu domāt dialektiski. Es iestājos pavisam par ko citu: ja jūs gribat domāt tīri dialektiski, jums jānonāk pie mitoloģijas vispār un pie absolūtās mitoloģijas konkrēti, līdz ar to arī pie visiem tikko iezīmētajiem jēdzieniem. Bet, vai vajag domāt dialektiski un vai vispār vajag domāt, tas ir katra paša ziņā. Ja jūs interesē manas domas, tad, pirmkārt, tā nav jūsu darīšana (turklāt atsevišķa cilvēka domas neuzliek nekādus pienākumus), otrkārt — esmu dziļi pārliecināts, ka tīrajai domāšanai dzīvē ir visai nenozīmīga loma. Vai esat apmierināti?

Fragmenti no A. Loseva grāmatas «Mīta dialektika»

Tulkojis Igors Šuvajevs.

Grāmata, 1990. g. jūnijs