Boriss Budens: Kultūras tulkojums: kāpēc tas ir svarīgs un kurā vietā sākt (0)
2008. gada 1. maijā, plkst. 13:05
Rubrika: Redzējumi
Nacionāla valsts, kuras pamatā ir stabilas identitātes un skaidras robežas, arvien vājāk spēj līdzspēlēt globālo procesu dinamikai. Pieaugot migrācijai, kosmopolītajai sabiedrības daļai un tai, kas savu piederību konstruē ārpus konkrētās valodas un kultūra, arvien lielāks skaits cilvēku un aktivitāšu paliek aiz nacionālā kanona borta; viņiem ir mazāk izredžu saņemt palīdzību vai aizstāvību no nacionālās valsts infrastruktūras. Tai pat laikā nav pareizi iznīcināt nacionālu valsti par labu kādai universālai sabiedrībai, ja tā joprojām ir ‘svēta lieta’ pietiekami lielai sabiedrības daļai. Tādēļ filozofs Etjēns Balibārs (un ne tikai) ierosina ņemt talkā tulkošanu: tulkot globālo uz lokālo, universālo uz nacionālo un otrādāk, tādējādi radot jauno publisko sfēru, kurā satiekas 21.gadsitma subjektivitātes. Atšķirībā no universāluma, kur ļaudis eventuāli runā vienā valodā, jaunā publiskā sfēra paredz nebeidzamu tulkošanu un diskusijas. Šajā platformā identitātes un robežas neieņem fiksētu formu, tās ir permanentā tapšanas un transformācijas procesā. Šai tulkošanai nav nekāda sakara ar to tulkošanu, kas tiek veiktā Eiropas Savienības birokrātiskajos aparātos – kur tulkošana kalpo par formu kā uzsvērt un nostiprināt atšķirības. Kultūras tulkošana ir par jaunu sabiedrību, kas patiesa cilvēciska sapratne stāv pāri kultūru un nacionālo valstu novilktajām robežšķirtnēm.
Laikmetīgās mākslas centrs 8. un 9. maijā rīko starpdisciplināru konferenci Kultūras tulkošana: no nacionālā uz hibrīdo, kuras ietvaros kritiska gaisām tiks skatīta kultūras tulkošanas iespējamība, veiksmes un neveiksmes. Izejas punkts ir Latvijas pašreizējā situācija, kur nacionālās valsts politika ir orientēta uz skaidrāku robežu iezīmēšanu starp dažādam sabiedrības grupām un kultūras formām, nevis tulkošanas (lasi: sapratnes) veicināšanu. Konference skatīs kultūras tulkošanu dažādu valstu un disciplīnu kontekstā, īpaši akcentējot mākslas lomu un nozīmi kultūras tulkošanas procesos. Plašāka informācija www.lcca.lv.
Šeit publicētā filozofa Borisa Budena (Boris Buden) lekcija kalpojusi kā nozīmīgs iedvesmas avots mūsu konferencei. Boriss Budens pārstāv Eiropas Progresīvās kultūrpolitikas institūtu, kurā dažādu jomu teorētiķi un praktiķi vienojušies, lai kritiski reflektētu par ‘supernācijas’ Eiropas Savienības kultūrpolitikas reālijām. Mājas lapā https://translate.eipcp.net lasāmas arī daudzu citu filozofu, teorētiķu un mākslinieku esejas par tulkošanas tēmu.
Anda Kļaviņa, konferences kuratore
___
Ļaujiet iepazīstināt jūs ar problēmu, citējot vienu jautājumu: "Ik pēc pieciem gadiem Kaselē notiek viena no svarīgākajām modernās un laikmetīgās mākslas izstādēm. Kā to sauc?"
Cilvēki, kurus interesē kultūra un māksla, galvenokārt izglītotās vidusšķiras pārstāvji, kas Vācijā pazīstami arī kā Bildungsbürgertum, neapšaubāmi var viegli atbildēt uz šo jautājumu. Taču jautājums nav uzdots viņiem. Īstenībā tas ir 85. jautājums testā, kas jānoliek (Esenes federālajā valstī), lai iegūtu Vācijas pavalstniecību. Patiesībā testā ir daudz vairāk jautājumu (kopumā 100), kas galvenokārt attiecas uz Vācijas vēsturi, Vācijas konstitūciju, pilsoņu tiesībām, Vācijas juridisko un politisko sistēmu, Vācijas kultūru, sportu, nacionālajiem simboliem u.tml. Daži no jautājumiem ir visai savdabīgi. Piemēram: "Sievietei nevajadzētu ļaut iziet sabiedrībā vai ceļot vienai, ja viņu nepavada vīriešu kārtas radinieki. Ko jūs par to domājat?"; "Lūdzu, izskaidrojiet Izraēlas tiesības pastāvēt", vai "Ja kāds teiktu, ka holokausts ir mīts vai pasaka, ko jūs atbildētu?" utt. Nepievērsīsim uzmanību šo jautājumu saturam, bet drīzāk pavaicāsim, kāds īsti ir to mērķis vai, precīzāk, kāds ir šo simts pareizo atbilžu mērķis. Visām kopā tām it kā jāatbild uz vienu konkrētu jautājumu: "Kas ir vācietis". Citiem vārdiem, tām jāraksturo "vācu identitātes" jēdziena saturs. Tās ir, ja vēlaties, savveida mazs un ātrs — acumirklīgs — īpašību kanons, kam, šķiet, skaidri jānošķir vācietis no nevācieša, t.i., jānovelk robežlīnija starp tiem un jāizslēdz Cits no vāciskā. Būtībā visi simts jautājumi ir uzbūvēti kā savveida kanons vai kanoni. Tur ir vācu literatūras kanons: bēdīgi slavenais Gēte, Šillers, Nobela prēmijas laureāti, tādi kā Heinrihs Bells, Tomass Manns u.c.; vēl jo vairāk tur ir Vācijas lielāko upju, augstāko kalnu kanons; svarīgāko vēsturisko notikumu kanons, kā arī slavenāko vācu zinātnieku kanons; protams, tur ir arī svarīgāko kultūras iezīmju jeb vērtību kanons, kas nosaka vācu kultūras identitāti kā vācu "dzīvesveidu" (veidu, kā "īsts vācietis" it kā izturas pret sievietēm, bērniem, dažādām reliģijām, dažādiem viedokļiem u.c.). Savā saturā, kā arī praktiskajā pielietojumā tests ir ideāls paraugs identitātes diskursa fundamentālajai pretrunai: pretrunai starp tās būtiskiem apgalvojumiem un paškonstruēto raksturu.
Nav grūti saskatīt, cik patvaļīgi ir veidota šī paškonstrukcija. Pat tās faktiskā politiskā motivācija (vienas konkrētas identitātes, tā sauktās musulmaniskās identitātes izslēgšana) ir pilnībā atklāta. No otras puses, šī īpašību virkne ir nepārprotami piesaistīta (var teikt arī būtiskota) šķietami unikālajai, oriģinālajai iezīmei būt par vācieti. Vai tiešām zināšanas par to, kas katrus piecus gadus notiek ar laikmetīgo mākslu Kaselē, kādu padara par vācieti? Izklausās muļķīgi, bet Vācijas pilsonības testa kontekstā atbilde ir — jā!
Kā tad izturēties pret šīm blēņām, kas ņemamas visai nopietni, jo sekas — saņemt vai nesaņemt vienas demokrātiskas, salīdzinoši bagātas un stabilas sabiedrības pilsonību — var noteikt ne tikai cilvēka dzīves kvalitāti, bet arī likteni? Vēl vairāk, šīs blēņas — precīzāk sakot, augstāk minētā pretruna, kas stāv aiz tām — fundamentālā veidā vēsta, ko mēs šodien uztveram kā savu politisko realitāti, jo rada pašu tās pamatu, sabiedrības cilvēcisko materiālu: tā tieši nosaka, kurš pieder sabiedrībai, kurā mēs dzīvojam, un kurš nē, un tādējādi noformē spēkus, no kā ir veidota mūsu politiskā realitāte.
Tādējādi Vācijas pilsonības testa piemērs ir tikai viena, redzamākā kopējā principa izpausme: mūsu sabiedrības un, sekojoši, mūsu politiskās īstenības uztvere ir kulturāli konstruēta. Tas izgaismo vienu no "postmodernā stāvokļa" satriecošākajām parādībām, tā saucamo kultūras pavērsienu. Kultūra nav, kā bieži uzskata, vienkārši nostūmusi no politiskās skatuves jēdzienu sabiedrība un ieņēmusi tās vadošo lomu politisko subjektu teorētiskajās debatēs un praktiskajās rūpēs. Pārmaiņa ir radikālāka. Kultūra ir kļuvusi par pašu skatuvi, pašu sabiedrības un mūsu uztveres par to, kas šodien ir politiskā realitāte, iespējamības nosacījumu. Tas ir iemesls, kāpēc demokrātija, t.i., brīvības un vienlīdzības meklējumi, kā arī dzīšanās pēc sociālā taisnīguma, labklājības u.c. šodien šķiet kultūras noteikta.
Tieši šajā kontekstā jēdziens par tulkojumu vai, precīzāk, kultūras tulkojumu ir ieguvis milzīgu nozīmi. Jo to var piemērot abām pusēm pretrunai starp esenciālisma un konstruktīvisma kultūras izpratni, t.i., vai nu lai sakārtotu attiecības starp dažādām kultūrām, vai lai gāztu — kā savveida rekonstruētu universālismu — pašu ideju par sākotnējo kultūras identitāti. Citiem vārdiem, jēdzienu par kultūras tulkošanu visumā var saprast un pielietot, lai tas kalpotu abām pretrunīgajām postmodernās teorijas un postmoderno politisko redzējumu paradigmām: multikulturālismam un dekontrukcijai. Kā labi zināms, multikulturālisms balstās uz jēdzienu par kultūras formāciju unikalitāti un oriģinalitāti. Tas pieņem, ka pastāv būtiska saikne starp kultūru un rasu, dzimumu vai etnisko izcelsmi. No šīs perspektīvas multikulturālisms izaicina pašu universāluma ideju, jo katru universālo konceptu saredz kā kultūras ziņā relatīvu. Pastāv nevis universāla kultūra, bet gan dažādu kultūru plurālisms, kuras vai nu iecietīgi atzīst vai ar varu izslēdz cita citu. Multikulturālistiem mūsu pasaule ir tikai savveida dažādu identitāšu kopa, ko mēs nekad nespēsim noraidīt. Ja minēsim piemēru: literatūras laukā multikulturālisms izaicinās pasaules literatūras jēdzienu, t.i., ideju par šedevru kanonu, kas, kā reiz izteicies Gēte, vislabākajā veidā pasaka, kas ir universāls cilvēka dabā. No multikulturālā skatpunkta pastāv tikai specifisku kanonu pluralitāte, no kuriem katrs rodas īpašā, būtiskā identitātē. Tādējādi mēs nevaram runāt par pasaules literatūru, bet tikai par "vācu". "franču" vai "balto", "melno" vai "vīriešu", "sieviešu", "homoseksuāļu" literatūru, ietverot arī šo identificējošo iezīmju kombināciju, piemēram, "balto vīriešu", "melno sieviešu" vai "latīņamerikāņu melno sieviešu" u.c. literatūru vai kultūru.
Multikulturālisms ir pats pamats tam, ko mēs dēvējam par identifikācijas politiku — politisko praksi, kas šodien vēl aizvien noteikti formē mūsu pasauli. Lai gan tā uzsver minoritāšu un marginālu kopienu tiesības nacionālas valsts homogenizētā telpā, tajā pašā laikā tā leģitimizē noteiktas nacionālas vai etniskas kopienas tiesības aizsargāt — kā vairākumam nacionālas valsts politikas ietvaros — savu šķietami unikālo un oriģinālo kultūras identitāti. Pat mūsu lielākās politiskās vīzijas attiecībā uz demokrātijas un labklājības tālāku attīstību — kā Eiropas integrācijas projekts — pamatā atbilst tam pašam multikulturālisma paraugam.
Dekonstrukcija izaicina multikulturālisma jēdzienu pašā tā būtībā, tā būtiskumā, t.i., idejā, ka katra identitāte ir radusies iepriekš dotā būtībā. Dekonstruktīvistiem kultūra ir zīmju sistēma, vēstījums bez kādas vēsturiskas vai fizikālas izcelsmes. Zīmes atrodas tikai attiecībās cita ar citu. Tas attiecas pat uz atšķirību starp zīmēm un ne-zīmēm, kas konstituē vēl citu zīmju sistēmas līmeni. Atbilstoši šai pieejai, vispār nav nekādas izcelsmes, bet tikai tās pēdas, tikai tās kopijas, un zīmju progresijai vai regresijai telpā un laikā nav beigu.
Faktiski tas nozīmē, ka arī kultūras nekad nav kāda dabiska lietu stāvokļa atspulgi, bet drīzāk konstituē vai konstruē pašas savu izcelsmi ārpus kādas rasu, dzimumu, etniskās vai ģenētiskās būtības. Tādējādi būt "vācietim" vai būt "melnam", "sievietei", "gejam" utt. vienkārši ir specifiskas kulturālās aktivitātes produkts, tāda kā kultūras konstrukcija. Dekonstrukcijai jebkura identitāte no paša tās sākuma ir kulturāli konstruēta.
Attiecībā uz nācijām, nākas atkārtot, pastāv uzskats, ka nācijas ir dotas, ka tās pastāv laika gaitā kā bezlaicīgas un mūžīgas būtības, ka tās var skaidri atšķirt no citām nācijām, tām ir stabilas robežas utt.
Tas nozīmē, ka nācijas ir, izmantojot labi pazīstamo, Benedikta Andersona (Benedict Anderson) radīto frāzi, iedomātas kopienas, kas nozīmē, ka tā saucamā nācijas vienotība ir bijusi konstruēta, pateicoties noteiktām diskursīvām un literārām stratēģijām. Nācija ir stāstījums, raksta Homi Baba (Homi Bhabha). Tā uzrodas noteiktos laika momentos cilvēces vēsturē un kā noteiktas ekonomiskas un sociokulturālas attīstības sekas. Dželneram (Gellner) tie ir nosacījumi, lai ražotu standartizētu, homogēnu, centrāli uzturētu augsto kultūru: preču brīvais tirgus, kā arī darbs, piemēram, vai pilsoniskās sabiedrības rašanās, ko var pietiekami nošķirt no valsts tā, ka var attīstīties autonomas kultūras sfēra u.c. Tā dēvētās nacionālās kultūras, kuras nacionālisti sakās aizstāvam un atdzīvinām, pēc Dželnera ieskatiem, ir viņu pašu izgudrojums.
Ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs saprastu tulkošanas parādību. Tās sociālā un politiskā loma kļūst skaidra tikai nacionālās celtniecības vēsturiskajā procesā. Tikai šajā kontekstā tulkošana iegūst nozīmi, kas transcendē tīri lingvistisko apvārsni un kļūst par kultūras un politikas parādību, kaut ko tādu, ko šodien mēs saucam par "kultūras tulkojumu".
Bet kas patiesībā ir tulkošana?
Tradicionālā tulkošanas teorija to saprot kā bināru parādību: vienmēr pastāv divi tulkošanas procesa elementi — oriģinālais teksts vienā valodā un tās sekundārais ražojums kādā citā valodā. Tādējādi tieši attiecības ar oriģinālu izšķiroši nosaka katru tulkojumu. Šai attiecībai var būt dažāds raksturs. Šleiermaheram (Schleiermacher), piemēram, tulkojumam ir divas nozīmīgas iespējas: tas var vai nu tuvināt lasītāju autoram, t.i., strikti sekot oriģinālam, vai arī drīzāk tuvināt autoru lasītājam, t.i., padarīt oriģinālo tekstu tulkojumā iespējami saprotamu. Šleiermahers deva priekšroku pirmajai iespējai, kas nozīmē, ka tulkojums rada lasītājā zināmu svešuma sajūtu (das Gefuehl des Fremden) vai, kā saka Šleiermahers, "iespaidu, ka viņi saskaras ar kaut ko svešu" (dass sie Auslandisches vor sich haben).
Tas ir tipiski agrīnajai romantiskajai tulkošanas teorijai. Patiesībā tai nepiemīt, kā tik daudzi uzskata, atsvešināšanās bailes (Verfremdung). Tieši otrādi, tā priecājas par visu, kas ir savāds, atšķirīgs un svešs. Humbolds pat mudina tulkotājus būt uzticīgiem svešvalodas un svešās kultūras svešumam un izteikt šo svešumu savos tulkojumos. Pretējā gadījuma viņi nodos — ne oriģinālu, kā varētu domāt —, bet paši savu valodu, paši savu nāciju. Kāpēc? Tāpēc, ka Humboldam tulkojuma uzticība ir patriotisks tikums. Tulkojuma mērķis nav sekmēt komunikāciju starp divām dažādām valodām un kultūrām, bet būvēt pašiem savu valodu un, tā kā Humbolds liek vienlīdzības zīmi starp valodu un nāciju, patiesais tulkojuma mērķis ir būvēt nāciju.
Tomēr kultūras tulkojuma jēdziens, kā mēs to šodien saprotam, nav radies no tradicionālās tulkošanas teorijas, bet drīzāk no tās radikālās kritikas, kas pirmo reizi tika pausta divdesmito gadu sākumā Valtera Benjamina (Walter Benjamin) radošajā esejā "Tulkotāja uzdevums".
Šajā tekstā — un tas ir būtisks jaunums — Benjamins patiesībā atbrīvojas no oriģināla idejas un līdz ar to no visa tradicionālās tulkošanas teorijas binārisma. Benjamina tulkojums neattiecas uz oriģinālo tekstu, tam nav nekā kopēja ar komunikāciju, tā mērķis nav nest nozīmi u.c. Viņš ilustrē attiecības starp tā saucamo oriģinālu un tulkojumu, izmantojot pieskares metaforu: tulkojums ir kā pieskare, kas pieskaras aplim (t.i., oriģinālam) vienā pašā punktā, lai tālāk ietu savu ceļu.
Ne oriģināls, ne tulkojums, ne arī oriģināla valoda, ne tulkojuma valoda nav noteiktas un sastingušas kategorijas. Tām nav būtiskas kvalitātes un tās pastāvīgi mainās laikā un telpā.
Lūk, iemesls, kādēļ Benjamina eseja kļuva tika svarīga dekonstrukcijas teorijai, — tā tik dedzīgi apšauba pašu ideju par būtisku izcelsmi.
No tās pašas dekonstruktīvistu tradīcijas nāk arī kultūras tulkojuma koncepts. To ir radījis viens no ievērojamākajiem tā dēvētā postkoloniālā stāvokļa teorētiķiem Homi Baba. Sākotnēji viņu vadīja multikulturālistiskās ideoloģijas kritika, nepieciešamība domāt par kultūru un par attiecībām starp dažādām kultūrām ārpus idejas par unikālajām, būtiskajām kultūras identitātēm un kopienām, kas rodas šajās identitātēs.
Nota bene: Pastāv arī multikulturālistu jēdziens par kultūras tulkojumu. Tā politiskais mērķis ir liberālās kārtības stabilitāte, kas ir panākama tikai balstoties uz nekonfliktējošām, interaktīvām attiecībām starp dažādām kultūrām tā saucamās multikulturālās līdzāspastāvēšanas jēdzienos. Tas ir iemesls, kāpēc liberālie multikulturālisti kultūras tulkojumu vienmēr saprot kā "starpkultūru tulkojumu".
Pēc Homi Babas ieskatiem, tas mūs novedīs tikai pie identitāro politiku strupceļa, kuras bezpalīdzīgi apsēdusi kultūru daudzveidība. Tāpēc viņš iesaka tā saucamās trešās telpas konceptu. Trešā telpa ir hibriditātes telpa, kas paredzēta apvēršanai, pārkāpšanai, zaimošanai, ķecerībai u.c. – kā viņš raksta darbā „Kultūras atrašanās vieta”. Viņš uzskata, ka hibriditāte — pati par sevi ir politiski apvērsoša. Hibriditāte ir arī telpa, kur visi binārie dalījumi un antagonismi, kas ir tipiski mūsdienu politiskajiem jēdzieniem, ieskaitot veco pretstatu starp teoriju un politiku, vairs nedarbojas. Vecā dialektiskā nolieguma jēdziena vietā Baba runā par sarunām vai tulkojumu kā vienīgo iespējamo pasaules pārveidošanas ceļu, radot kaut ko politiski jaunu. Tā, pēc viņa domām, politikas atbrīvojošais paplašinājums ir iespējams tikai kultūras ražošanas laukā, turpinot kultūras tulkojuma loģiku. Amerikāņu filozofe Džudita Batlere (Judith Butler) izmanto Babas jēdzienu par kultūras tulkojumu, lai atrisinātu vienu no sāpīgākajām postmodernās politiskās domāšanas problēmām — augstāk minēto universāluma problēmu. Batlerei fakts, ka neviena kultūra nevar pretendēt uz universālu derīgumu, nenozīmē, ka veidā, kā mēs šodien pieredzam mūsu pasauli, nav nekā universāla. Universālums, ko viņa domā, ir kļuvis arī par pārkultūru tulkojuma problēmu. Tas ir izslēgšanas/ietveršanas procesa rezultāts.
Batleres formula ir: Universālumu var izteikt tikai, atbildot uz izslēgto ārpusi. Tas, kas bijis izslēgts no pastāvošā universāluma koncepta, izdara uz šo konceptu spiedienu — no ārpuses —, jo vēlas, lai to pieņem un iekļauj konceptā. Tomēr tas nevar notikt, ja vien koncepts pats nav mainījies, ciktāl nepieciešams, lai iekļautu izslēgto. Šis spiediens beigu beigās noved pie esošā universālā koncepta jauna formulējuma. Process, kurā no universāluma izslēgtais tiek uzņemts jēdzienā no jauna, ir tas, ko Batlere sauc par tulkošanu. Kultūras tulkošana — kā "izslēgtā atgriešanās" — ir vienīgais šodienas demokrātijas veicinātājs. Tā paplašina robežas, izraisa sociālas pārmaiņas un atver jaunu emancipācijas telpu. Tas tiek darīts ar apvēršanas paņēmieniem, mainot ikdienas sociālās attiecības.
Uzsvērsim vēlreiz: veids, kādā rodas sociālās pārmaiņas, nav dialektisks. Tas toties ir pārkāpjošs. Tas nenotiek kā rezultāts sadursmei starp sociāliem antagonismiem, respektīvi, nolieguma procesā, bet nebeidzamas esošo sociālo un kultūras robežu pārkāpšanas rezultātā, nevardarbīgu, demokrātisku, tulkošanas sarunu rezultātā.
Batleres jēdziens par politiskajām pārmaiņām kultūras tulkošanas procesā vēl joprojām neiziet ārpus vispārēji liberāliem ietvariem. Gajatri Spivaka (Gayatri Spivak) ir spērusi soli tālāk, aiz tiem — tas ir izteikts, pastāvot tādiem pašiem postmodernās un/vai postkoloniālās refleksijas priekšnoteikumiem, un arī viņa operē ar tulkošanas jēdzienu — ar savu "stratēģiskā esentiālisma" konceptu.
Spivaka ļoti labi zina, ka ar šodienas teorētiskās refleksijas līdzekļiem mēs varam radikāli dekonstruēt gandrīz katru iespējamo identitāti un viegli atklāt tās esentiālismu kā tādu, kas ir vienkārši iztēlots, konstruēts utt. Tomēr pareizā politika joprojām darbojas pie šīm būtiskajām identitātēm — piemēram, tādām kā nācija —, it kā nezinātu, ka tās ir tikai mūsu ilūzijas. Tādējādi, ja gribam radīt kādas īstas politiskas pārmaiņas, viņa ierosina "stratēģiski izmantot pozitīvistu esentiālismu ļoti labi pārredzamās politiskās interesēs"[1].
Tas ir iemesls, kāpēc arī jēdziens "stratēģiskais esentiālisms" jāsaprot kā savveida tulkošana. Vēsturiskajā situācijā, kādā mēs dzīvojam, tas izsaka sevi divās dažādās valodās: kā postmodernā antiesenciālā teorija un kā paralēla, vecā esenciālā politiskā prakse. Spivakas jēdziens par "stratēģisko esenciālismu" vienkārši atzīst, ka nepastāv tieša atbilstība starp šīm divām valodām — tās nevar noliegt vecajā, dialektiskajā veidā ar trešo universālo jēdzienu, kas varētu darboties kā abu dialektiska vienība. Tādējādi vienīgais iespējamais komunikācijas veids starp tām ir tulkojums.
Bet kā šī tulkošana īstenībā darbojas? Šķiet, ka pareizo atbildi jau 1943. gadā ir devis Bertolds Brehts:
"Losandželosā tiesneša priekšā, kas pārbauda cilvēkus, kuri mēģina kļūt par Savienoto Valstu pilsoņiem, stājas itāļu restorāna īpašnieks. Pēc nopietnas gatavošanās, ko tomēr kavēja jaunās valodas nezināšana, viņš uz testa jautājumu:
Kāds ir 8. labojums? stomīgi atbildēja: 1492.
Tā kā likums pieprasa, lai kandidāti zinātu valodu, viņam tika atteikts. Atgriezies pēc trim mēnešiem, kas pavadīti tālākās mācībās, tomēr joprojām nezinādams jauno valodu, viņš šoreiz saņēma jautājumu:
Kurš ģenerālis pilsoņu karā izkaroja uzvaru? Viņa atbilde bija 1492.
(Izteikts draudzīgi, skaļā balsī). Viņš atkal tika aizsūtīts projām
Un atgriežoties trešo reizi, viņš atbildēja uz trešo jautājumu:
Uz cik ilgu termiņu tiek ievēlēts mūsu prezidents? Vēlreiz 1492.
Tagad tiesnesis, kuram šis cilvēks patika, saprata, ka viņš nespēj iemācīties valodu. Viņš gribēja zināt, kā viņš nopelna iztiku, un saņēma atbildi: ar smagu darbu.
Un tā, ierodoties ceturto reizi, tiesnesis viņam uzdeva jautājumu:
Kurā gadā tika atklāta Amerika?
Un tā kā atbilde bija pareiza — 1492., viņam tika piešķirta pilsonība".
No angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane
[1]1 Gayatri Spivak, In Other Words: Essays in Cultural Politics, New York: Methuen, 1987, 205.
