Ainārs Kamoliņš: Arbūzi (11)
2008. gada 29. aprīlī, plkst. 17:04
Rubrika: Redzējumi
I want a hero: an uncommon want,
When every year and month sends forth a new one,
Till, after cloying the gazettes with cant,
The age discovers he is not the true one;
Byron Don Juan 1.1
Īsas un vienkāršas pārdomas par Nila Saksa grāmatā atrodamo vārdu salikumu ‘Arhangeļskas arbūzi’[1], kam par iemeslu kalpo ¼ Satori publicētā kritika par Saksa grāmatu ‘Nopietnie nolūki’. Šajā kritikā minēts, ka vārdi ‘Arhangeļskas arbūzi’ redaktoram, visticamāk, būtu jāizlabo uz ‘Astrahaņas arbūziem’. Lasot stāstu pirmoreiz, šie vārdi man neiekrita acīs. Varbūt tāpēc, ka esmu neuzmanīgs lasītājs, bet varbūt tāpēc, ka neapzināti esmu pieņēmis, ka atšķirībā no, piemēram, zinātniskiem darbiem, literārā tekstā faktuālas kļūdas nemaz nav iespējams pieļaut? Pat ja mēs visticamāk neesam dzirdējuši, ka Arhangeļskā (atšķirībā no Astrahaņas) tiek audzēti arbūzi – vai tas ir pamatots iemesls, lai norādītu, ka redaktors un autors ir kļūdījušies? Es tiecos apgalvot, ka nē.
Literatūrā tiek prezentēta kāda iespējama pasaule, kas atrodas autora ‘galvā’. Savukārt atsauces uz reālo pasauli labākajā gadījumā sniedz vienīgi ‘realitātes efektu’. Literāram darbam ir pašam savi iekšēji noteikumi, un noteiktu faktu vai noteikumu patiesumam ir otršķirīga nozīme. Pat loģikas vai elementāru gramatisku formu iztrūkums vēl nenozīmē, ka autors būtu kļūdījies un tāpēc būtu kas jālabo (tādā gadījumā dadaistu sacerējumi būtu jālabo no vienas vietas). Ņemot to vērā, šeit varētu arī pielikt punktu jautājumam, vai autors un redaktors ir pieļāvuši kļūdu un vai šis aspekts konkrētajā gadījumā vispār ir būtisks. Pretējā gadījumā – ja vēlētos būt konsekventi, mēs varētu nokļūt diezgan kutelīgā situācijā, kad redaktoriem un kritiķiem nāktos pielabot teju vai visus literāros darbus un pielāgot tos mūsu priekšstatiem par reālo pasauli. Vai radikālākie varētu sekot Platona pēdās un padzīt visus literātus no mūsu ideālās valsts, jo viņi ne tikai ietekmē uzticīgos lasītājus, bet pat atklāti dezinformē. Brīdinājumus par literatūras bīstamību var sameklēt pašā literatūrā – pietiek vien atminēties Dona Kihota vājprātu, ko stimulēja bruņinieku romāni, vai arī Bovarī kundzi, kas pārlieku aizrāvās ar sentimentālu lubeņu lasīšanu.
Ja tomēr nolemjam, ka literatūrā esošie fakti nav bīstami un tos nevajadzētu pārlabot, tad tie var kalpot par pamatu dažādām interpretācijām. Manuprāt, tas pat ir interesantāk, jo atklāj tādas jaunu interpretāciju apvāršņus, kādus pats autors nebija iedomājies.
Kā mēs varētu interpretēt vārdus ‘Arhangeļskas arbūzi’?
Iesākumā ir jāatzīmē, ka, lasot stāstu Dance Macabre, kurā ir pieminēti nelaimīgie arbūzi, nav iespējams droši noteikt nedz stāsta vietu, nedz laiku. Līdz ar to lasītājam ir atvēlētas salīdzinoši plašas interpretēšanas iespējas. Iespējams, stāsts ir par kādu netālāku nākotni, kur tālaika mičurinieši ir atraduši veidu, kā audzēt arbūzus Arhangeļskā. Vēl viena versija būtu, ka stāsta laiks ir tāda nākotne, kur globālā sasilšana ir tā ietekmējusi pasauli, ka Arhangeļskā arbūzu audzēšana ir kļuvusi iespējama. Augstākminētie pieņēmumi pat nebūtu pretrunīgi stāstu krājuma kontekstā, kur brīžiem tik tiešām var nolasīt vīzijas par nākotnes pasauli. Kāda cita iespēja būtu bijusi pieņemt, ka stāsts notiek netālu no Arhangeļskas, no kurienes tiek vesti arbūzi. Tāpēc dažkārt varētu būt pat pieņemami, runājot par arbūziem, minēt vietu, kur tie ir pirkti, nevis audzēti. Manuprāt, interesanta interpretācija būtu apskatīt stāstā esošo stāstītāju nevis kā tādu, kas sniedz patiesu un neieinteresētu skatījumu, bet kā tādu, kas kļūdās un līdz ar to (ja lasītājs to atzīst) ir spiests pārlasīt stāstu, lai no nedaudzajām detaļām mēģinātu rekonstruēt ‘patieso’ notikumu gaitu. Bet varbūt tā ir poētiska metafora, kuras nozīmi es uzreiz nespēju tvert? Galu galā – varbūt tekstā ir sirreāls piesitiens? – ‘vienkārši asaras tobrīd izsprāga tik dabīgi un nepiespiesti kā čuras pēc Arhangeļskas arbūzu noēšanas.’ Šie scenāriji ir pilnīgi iespējami, pat ja pieņemam, ka ne visas minētās interpretācijas ir vienlīdz jēdzīgas. Ceru, ka arī turpmākos izdevumos vai – ja tāds būs – tulkojumā ‘Arhangeļskas arbūzi’ tiks saglabāti.
Taču joprojām iespējams vaicāt, kāpēc bija iespējama šāda kritika par ‘Arhangeļskas arbūziem’ un par grāmatu kopumā? Domāju, ka iemesls nav tikai latents platonisms. Drīzāk es varētu piekrist Umberto Eko, kurš kādā no saviem darbiem atzīmē, ka pastāv divu veidu intelektuāļi – t.s. apokaliptiskie un integrētie. Apokaliptiskie intelektuāļi pop- vai masu kultūrā saskata pagrimumu un pat kultūras beigas. Savukārt integrētie intelektuāļi mēģina šīm parādībām piešķirt kaut kādu jēgu un to interpretēt. Šajā aspektā šķiet, ka mums ir apokaliptisko intelektuāļu pārprodukcija. Un pietrūkst otrā veida intelektuāļu, kas spēj gūt prieku no tādām (pop?)parādībām kā Saksa grāmata. Pat ja pirmajiem, iespējams, daļēji ir taisnība, sekošana šādiem uzskatiem nepadarīs literatūru daudzveidīgāku un interesantāku.
P.S. Šīs pārdomas pierakstītas Lielajos kapos netālu no vietas, kur apglabātas Krišjāņa Valdemāra mirstīgās atliekas. Relatīvā nošķirtība no pilsētas trokšņa un burzmas un sēdēšana pie mirušu dižgaru kapiem tomēr lika nojaust, kāpēc varētu rasties apokaliptisks priekšstats par dažām kultūras parādībām. Tas lika atminēties ironisko Bairona četrrindīti, kuru ievietoju kā moto.
Gumija 29.04.08 18:05
Ir. Nobeigums it īpaši.
proza 29.04.08 20:37
cik var rakstīt apoloģiju Saksam? visi Satori intelektuālie spēki sasparojušies. smieklīgi.
Gumija 30.04.08 1:18
proza, tas nav par Saksu, tas ir par Arhangeļskas arbūziem. Sakss ir pieminēts aiz tīras sagadīšanās.
Bet ja nu tieši par Saksu, tad viņa krājums ir labs lasāmgabals, kas sagādā ne vienu vien patīkamu brīdi. Manuprāt, šī debija ir jāuztver tieši kā parasts (banāls) meinstrīma lasāmais, kādus pasaulē raksta blāķiem, nevis kā fig viņu zina kāds tur jaunā skandālista ambiciozais izlēciens, literatūras dekonstrukcija vai sieviešu nīšanas manifests. Saskatīt šajā pirmajā krājumā visu to, ko tur saskata Bankovskis ir iespējams tikai tādēļ, ka viņam nebija nekādas vēlēšanās vienkārši lasīt šos stāstus, viņš gribēja tos analizēt, iztirzāt, parādīt valodiskas neprecizitātes un citus trūkumus, salīdzināt ar klasiku un paziņot savu skarbo eksperta (kā viņam liekas) spriedumu. Dabiski, ka riebīgs, ja galvenais uzstādījums ir parādīt, ka līdz klasiķiem "Nopietnie nolūki" neaizvelk (bet kurš tad mēģina iestāstīt, ka aizvelk?), ka neapskata Bankovskim tuvas tēmas (bet vai Nils grib iepatikties kādam no tiem apokaliptiķiem?) un nedara to viņam tuvā veidā. Tā vietā lai būtu lamājies par to kā tur tikai nav, labāk būtu paslavējis Nilu par to, kas šai krājumā nenoliedzam ir (un ko mūsdienās latviešu autori piedāvā kaitinoši reti) par spēju uzrakstīt normālu stāstu, ko nav garlaicīgi lasīt.
Krājuma galvenais mīnuss ir atsevišķas liekvārdības lēkmes, kur lasītājs ideju jau sen ir sapratis, bet autoram vēl vajadzīga pus lapa, lai to uzrakstītu (bet tas ir man tīri subjektīvi), kā arī vietām pavirši veidotie tēli (tagad slinkums meklēt konkrētus piemērus) un šādas tādas sižetiskas nekonsekvences. Bet man, tāpat kā Naumanim, tas viss nez kāpēc netraucē izklaidēties.