Džeimss Džoiss: Uliss (5)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(romāna fragments)
1922
Ananāsu ledenes, citroniesala pīte, īrisi. Lipīga cukurmeitene grābj gotiņas kristīgajam brālim. Skolas cienasts. Maitā vēderu. Pastilu un cukurotu augļu piegādātājs Viņa Majestātei Karalim. Dievs. Sargi. Mūsu. Uz troņa sēžot, sarkanas sukrenes nosūkā baltas.
Drūms, jauns imkietis, modri stāvēdams siltos, saldos izgarojumos pie Greiema Lemona saldumu veikala, iespieda Blūmam rokā skrejlapu.
No sirds sirdij.
Blū... Es? Nē.
Blūd no tā Jēra: tā Jēra asinis.
Viņš lasīja, lēni ejot uz upes pusi. Vai tu esi atpestīts? Visi mazgāti jēra asinīs. Dievs vēlas asinsupurus. Dzimšana, himēns, mocekļi, karš, baznīcas pamatos iemūrēts upuris, altāra zieds, piesvilis nieres upuris, druīdu altāri. Elija nāk. Cionas baznīcas atjaunotājs Dr. Džons Aleksandrs Dauī nāk
Viņš nāk! Viņš nāk! Viņš nāk!!!
Visi sirsnīgi aicināti.
Ienesīgs veikals, Torrijs un Aleksandrs viesojās pagājušgad. Daudzsievība. Viņa sieva pratīs to izbeigt. Kaut kur bija sludināts — kādas Birmingemas firmas krucifiksi paši spīdot tumsā. Mūsu Pestītājs. Mosties nakts melnumā un redzi — spožs karājas pie sienas. Pepera spoki. Jēzum Naglas Rokās Iedzina.
Būs ieziests ar fosforu. Tāpat kā sasmacis mencas gabals. Es pats redzēju, spīd zilgani sudrabains. Naktī iegāju virtuvē pie pieliekamā kambara. Man netīkamas smakas nāk no tā pretī. Ko viņa gribēja? Malagas rozīnes. Sadomājusies par Spāniju. Rūdiņš nebija vēl dzimis. Tas zilganzaļais saucas fosforescence. Ļoti labs smadzenēm.
No Batlera mājas stūri pie pieminekļa viņš pārlaida acis pār Vecpuišu promenādi. Dedala meita joprojām stāv pie Dillona ūtrupju nama. Izsola vecas mēbeles. Tūlīt viņu pazinu pēc acīm, tēvam līdzīgas. Šo gaidot, mētājas apkārt. Māja vienmēr paput, kad vairs nav mātes. Piecpadsmit bērni viņam bijuši. Gandrīz ik gadu pa kādam. Viņu ticība to pavēl, citādi priesteris nabaga sievu neņem pie bikts, aiztur grēku atlaidi. Augļojieties un vairojieties! Kur tas dzirdēts! Ēd laukā no mājas. Pašam priesterim nav jāuztur ģimene. Dzīvo no zemes taukiem. Viņu klētis un pieliekamie. Es gribētu redzēt, kā viņi pārcieš salīdzināšanas dienas melno Jom Kipur gavēni. Krusta veģi. Krietna maltīte un vēl viegla gavēņa uzkoda, lai nesaļimtu pie altāra. Priestera saimniecības vadītāja gan zinātu stāstīt, ja tai iespējams atdarīt muti. Velti mēģināt. Tāpat kā no paša neizspiedīsi ne pensa. Gādā pats par sevi. Bez visiem. Viss tikai sev pašam. Tur augstu savu līmeni. Nāciet paši ar savu maizi un sviestu. Cienīgstēvs: par to ne vārda.
Ak tu žēlīgs, tas nabaga bērns ir vienās skrandās! Izskatās arī nomērējusi. Kartupeļi un margarīns, margarīns un kartupeļi. Pēc laika to mana. Liecība par pudiņa kvalitāti. Grauj veselību.
Sperot kāju uz O'Konela tilta, dūmu virmulis uzkāpa gar margām. Brūža liellaiva ved eksporta tumšalu. Anglijai. Dzirdēts, ka jūras gaiss to saskābē. Būtu interesanti, kādu dienu lai Hankoks ielaiž brūzī. Pasaule par sevi. Porteris kublu kubliem, lieliski. Iekrīt arī pa žurkai. Dzer, kamēr uzpūšas kā noslīcis krancis. Porteris līdz pēdējam elpas vilcienam. Strebj, līdz vemj kā goji. Iedomājies tādu dzert. Žurkas, burkas. Jā, protams, it kā mēs visu zinātu.
Lejup raudzīdamies, viņš redzēja kaijas, kas, spēcīgi spārnus cilādamas, griezās un zvārojās starp kailajiem krastmalas mūriem. Tur, uz ūdens, vējains. Ja es mestos lejā? Rubeņa dēls pamatīgi sarijās šo vircu. Šiliņš un astoņi pensi par daudz. Hhhm. Viņam gan iznāk jocīgi. Prot arī izstāstīt.
Kaijas zvārojās zemāk. Skatās pēc ēsmas. Pag.
Viņš saburzīja skrejlapu un nometa starp kaijām. Elija nāk trīsdesmit divas pēdas sek vis sirsn. To tās nekotē. Vīkšķis neievērots cilājās uzvilnim pa pēdām, aizpeldēja starp tilta balstiem. Neķer uz muļķa. Kad no "Erinas karaļa" klaja metu sakaltušu kēksa gabalu, kaijas to notvēra piecdesmit jardu aiz kuģa. Pārtiek no veiklības. Spārnus cilādamas, tās zvārojās.
Kaija vārga, izsalkusi
Plivinās pār ūden' klusi.
Tā dzejnieki raksta — ar atskaņām. Bet Šekspīram nemaz nerīmējas: baltais pants. Toties valodas plūdums. Domas. Svinīgs.
Hamlet, es esmu tava tēva gars,
Uz laiku naktī staigāt notiesāts.
— Divi āboli par peniju! Divi par peniju!
Viņa skatiens slīdēja pār nospodrinātiem āboliem, kas bija sarindoti ābolu sievas statnī. Šajā gadalaikā austrālieši. Spīdīga miza: noberzē ar taukainu lupatu vai mutautu.
Pag. Nabaga putni.
Viņš atkal apstājās un, nopircis no vecās ābolu sievas divus Benbari plāceņus, salauzīja trauslo cepumu ar piparmētru pildījumu un meta Lifejā. Redzat? Kaijas klusi šāvās lejā — vispirms divas, tad visas — no saviem augstumiem, kāri ķerdamas laupījumu. Gatavs. Ikviena druska. Pārliecinājies par kaiju rijību un veiklību, viņš notrauca drupatas no plaukstām.
To tās negaidīja. Debesmanna. Pārtiek no zivīm, tām ir zivjaina gaļa — visiem jūras putniem, kaijām, jūras zosīm. Gulbji te kādreiz atpeld no Annas Lifejas augšteces sakopt spalvas. Garšas neviens nereģistrē. Nez kā garšo gulbja gaļa? Robinsonam Krūzo bijis no tās jāpārtiek.
Tas riņķoja, viegli cilājot spārnus. Vairāk nebūs. Pietiek ar peniju. Daudz paldies gan nedabūju. Pat neieķērcās. Kaijas arī izplata mutes un nagu sērgu. Ja baro tītaru, teiksim, ar kastaņiem, tam esot kastaņu garša. Ēdīsi speķi, kļūsi speķis. Bet kāpēc tad sālsūdens zivis nav sāļas? Kā tas var būt?
Viņa acis meklēja atbildi upē un ieraudzīja noenkurotu airu laivu, kas sīrupainajā straumē slinki gorīja afišām aplipinātus sānus.
Kinosa
vienpadsmit šiliņu
bikses.
Laba reklāma. Nez vai viņš par to maksā īri pilsētai? Kā ūdens var kādam piederēt? Tas vienmēr plūst, nekad tas pats, ko dzīves straumē satiekam. Jo dzīve ir upe. Katra vieta der sludinājumiem. Tas kaktu dakteris — tripera speciālists — bija izkāries mīztuvēs. Nu vairs nav redzēts. Dr. Hai Frankss. Tas šim nemaksāja ne sarkana graša tāpat kā danču skolotājam Maginni viņa pašreklāma. Iedeva kādam, lai piesit pie sienas, vai piesprauda pats, ieskrējis atlaist pogu. Nakts izlidoņiem. īstā vieta. Afišas aizliegtas. Apišas aizliegtas. Kādam niezējis.
Ja nu viņš viņai...
O!
Ko?
Nē... Nē.
Nē, nē. Negribas ticēt. Viņam taču nevarētu būt?
Nē, nē.
Novērsis raizīgo skatienu, Blūms gāja tālāk. Par to vairs nedrīkst domāt. Pāri vieniem. Laika bumba pie balasta kantora nokritusi. Dunsinkas laiks. Tā sera Roberta Bolla grāmatiņa ir ļoti saistoša. Paralakse. Man tā vienmēr palikusi neskaidra. Tur iet priesteris. Varētu paprasīt viņam. Par ir grieķu: paralēle, paralakse. "Metempiķis" — viņa teica, kad es skaidroju par dvēseļu ceļošanu. Va vējš!
Blūms pasmaidīja "va vējš" pret diviem balasta kantora logiem. Savā ziņā viņai ir taisnība. Tikai labskaņas dēļ parastām lietām sadoti smalki vārdi. Viņa gan nav visai atjautīga. Var kļūt arī rupja. Izgrūž to, ko es tikai domāju. Es gan īsti nezinu. Viņa mēdz teikt, ka Benam Dollardam ir mucas bass. Stilbi viņam tiešām ir kā pusmučeles un balss skan it kā no mucas. Nu, vai nav asprātīgi sacīts. Viņi saukā viņu par Bigbenu. Ne pusi tik asprātīgi kā mucas bass. Ēstgriba kā albatrosam. Izskatās kā biezs fileja gabals. Varens vīrs, patērē pirmās šķiras Basa alu. Basa muca. Nu? Vārds vietā.
Pa noteku viņam pretī lēni tuvojās vesela varza baltos paltrakos tērptu vīru, katrs uz muguras un krūtīm nesdams sarkansvīrotus reklāmas dēļus. Izpārdošana. Burti uz muguras kā tam priesterim šo priekšpusdienu: mēs grēkojām; mēs cietām. Viņš lasīja sarkanos burtus uz viņu sešām augstām cepurēm: H. Ī. L. I. J. S. Gudrība Hīlijs. "J" atpalikdams izvilka no krūšu dēļa apakšas ņuku maizes, iebāza mutē un iedams gremoja. Mūsu galvenā pārtikas viela. Trīs šiliņi dienā — jāstaigā pa notekām ielu pēc ielas. Iznāk, tikai lai kauli un āda turētos kopā, maize un strebjamais. Tie nav Boil, nē: M'Glades ļaudis. Tāda reklāma daudz nevairo veikalus. Es viņam ieteicu reklāmas ratus ar caurspīdīgām sienām, iekšā divas labi ģērbtas meitenes raksta, apkārt vēstules, burtnīcas, aploksnes, dzēšlapas. Deru, tas pievilktu. Ja glīti ģērbusies meitene raksta, tas uzreiz saista acis. Katrs grib zināt, ko viņa raksta. Sāc uz kaut ko cieši skatīties, divdesmit tūlīt sastāsies apkārt. Ka tik kaut kas nepaliktu neredzēts. Sievietes ari. Ziņkāre. Sālsstabs. Protams, viņš negribēja, jo pats to nebija iedomājies. Vai tintes pudele, es viņam teicu, ar mākslīgu melnu celuloīda kleksi. Viņa reklāmas idejas līdzīgas Plūmīša gaļas konserviem zem nāves ziņām, aukstais galds. Kas jālaiza tikai vienreiz? Mūsu aploksnes. Kur palicis Ozoliņš? Nav vaļas, nav vaļas, steidzos pirkt labāko Rīviņa tintes gumiju, pērkama pie Hīlija Dāmu ielā 85. Labi, ka no tās jezgas esmu laukā. Elles darbs — klosteros iekasēt rēķinus. Trankvilitātes konvents. Tur bija jauka mūķene, tiešām patīkama sejiņa. Mūķenes galvas un kakla auts labi piestāvēja viņas galviņai. Kā viņu sauca? Māsa? Māsa? Man tūlīt likās no viņas acīm, ka nelaimīga mīla viņai salauzusi sirdi. Grūti kaulēties ar tādām. To rīt es viņu iztraucēju dievkalpojumā. Bet bija priecīga, sastapusi cilvēku no ārpasaules. Mūsu lielā diena, viņa teica. Svētki par godu Mūsu Kundzei no Karmelas kalna. Vārds arī salds: karamele. Viņa zināja, man gan liekas, viņa zināja, to varēja just no tā, kā viņa... Precējusies viņa izvērstos citāda. Viņām laikam patiesi nebija naudas. Cepa gan visu labākā sviestā. Viņām nav cūku tauku. Sirds vai lūst, ēdot čīkarus. Patīk sevi ziest no iekšas un āra. Mollija veikalā garšojot paceļ plīvuru. Kā nu viņu sauca — māsa? Ķīlu ņēmējas Klafejas meita Pata. Mūķene esot izgudrojusi dzeloņdrāti.
Kad "S" bija aizvilcies garām, Blūms šķērsoja Vestmorlanda ielu. Rovera velosipēdu bode. Šodien riteņbraucēju sacīkstes. Cik sen tas bija? Togad, kad nomira Fils Giligans. Mēs dzīvojām Rietumlombardu ielā. Pag, tad es laikam strādāju pie Toma. Pie Gudrības Hīlija es sāku tajā gadā, kad mēs apprecējāmies. Seši gadi. Pirms desmit gadiem: viņš nomira deviņdesmit ceturtajā, jā, pareizi, Arnota lielais ugunsgrēks. Vāls Dillons bija pilsētas galva. Glenkrī mielasts. Kamēr mājai pacēla karogu, aldermanis Roberts O'Reilijs savā zupas šķīvī ielēja portvīnu. Izstrēba par labu savai iekšķīgai būtnei, Nevarēja pat dzirdēt, kā orķestris spēlē. Par to, ko mēs saņemam, lai tas Kungs dara mūs pateicīgus. Millija toreiz bija tāds skuķēns. Mollijai bija mugurā tā tumšpelēkā kleita ar pītām vardes pleznām uz krūtīm. Šuvējas darbs un pašas ar drēbi apvilktas pogas. Viņa nevarēja to ciest, jo pirmajā dienā, kad tā viņai bija mugurā kora piknikā Cukurgalvas kalnā, es izmežģīju potīti. It kā tas. Vecā Gudvina cilindrs sastīvināts ar kaut ko lipīgu. Mušām arī pikniks. Neviena kleita viņai nav tik labi derējusi. Pieguļ kā cimds, pleci, gurni. Tolaik viņa to sāka labi pildīt. Mēs todien ēdām truša pastēti. Ļaudis viņai noskatījās pakaļ.
Laimīgais. Toreiz laimīgāks. Mums bija mājīga istabiņa ar sarkanām tapetēm. No Dokrela ducis ruļļu par šiliņu un deviņiem pensiem. Millijas mazgājamais vakars. Es nopirku amerikāņu ziepes: pliederu ziepes. Vanniņa piemīlīgi smaržoja. Jocīga viscaur ieziepēta. Glīti veidota ari. Nu fotodarbi. Nabaga paps man stāstīja par savu dagerotipijas ateljē. Iedzimta gaume.
Viņš gāja gar ietves malakmeni.
Dzīves straume. Kā sauca to priestera paskata vīrišķi, kas, garām ejot, allaž šķielēja? Vājas acis, sievišķīgs, īrēja istabu pie Citroniem Sv. Kevina parādē. Kaut kas ar pen. Pendeniss? Man atmiņā sāk... Pen...? Protams, jau gadi apkārt. Varbūt tramu troksnis. Nu, ja Nanneti nevar pat atcerēties vārdu burtlicim, ko redz ik dienas.
Bārtls d'Ārsi dziedāja tenoru, sāk tikko uzstāties. Vadīja viņu mājā no mēģinājumiem. Iedomīgs tips ar ieziestām ūsām. Viņš iedeva viņai notis dziesmai "Pūš vēji no dienvidiem".
Vējainā vakarā pēc Gudvina koncerta pilsētas galvas ēdamistabā vai sēžu ozolzālē es gāju viņai pretī, laikam nācu no ložas sēdes, kur spriedām par tām loterijas biļetēm. Viņš, un es viņam nopakaļ. Vējš man izrāva no rokām vienu viņas nošu lapu un piepūta pie vidusskolas čuguna sētas. Laime, ka vēl tā. Tādas nelietas viņai var izmaitāt vakara labo noskaņojumu. Profesors Gudvins viņu saņēmis zem rokas. Drebelīgi kāti, nabaga vecs ģeķis. Viņa atvadu koncerti. Galīgi pēdējā uzstāšanās. Varbūt uz dažiem mēnešiem, varbūt pavisam. Kā viņa smējās pret vēju, sacēlusi savu puteņa apkakli. Atceries to brāzienu Harkorta ceļa stūrī. Ūū! Uzpūta viņas brunčus, un boa gandrīz nosmacēja veco Gudvinu. Vējš viņai aprāva sārtus vaigus. Atceries, kad tikām mājās, mēs uzpūtām uguni un es cepu aitas gaļas gabaliņu, un mēs ēdām ar čatni mērci, kas viņai tā garšo. Un karsts rums. No kamīna varēja redzēt, kā viņa guļamistabā atmetina korseti: balts.
Švīks! Viņas korsete tukša nokrita uz gultas. Vienmēr tajā viņas siltums. Vienmēr priecīga no tās tikt laukā. Pēc tam, matadatas izņēmusi, sēdēja gandrīz līdz diviem. Millija iečubināta gultiņā. Laimīgs. Laimīgs. Tonakt...
— Labdien, Blūma kungs, kā klājas?
— Labdien, labdien, Brīna kundze, kā klājas?
— Nav ko žēloties. Kā Mollijai iet šajos laikos? Neesmu vai mūžību viņu redzējusi.
— Aizvien rozā, — Blūms jautri teica. — Zināt, Millija dabūja vietu Mullingarā.
— Ejiet nu! Tad nu gan viņai veicies!
— Jā. Fotogrāfa darbnīcā. Tur ir ko rauties. Kā sviežas jūsu atvasītēm?
— Briedina maku maizniekam, — Brīna kundze atbildēja.
Cik viņai ir? Neliekas, ka vēl kāds ceļā.
— Redzu, jums mugurā melnais. Nav taču...
— Nē, — Blūms teica. — Es biju bērēs. Par to visu dienu mani taujās. Kas miris, kad un kāpēc? Uzrodas kā viltots grasis.
— Apžēliņ, — Brīna kundze teica, — ceru, nav tuvs radinieks?
Lai jau izgaužas.
— Dignams, — Blūms teica. — Vecs draugs. Nabadziņš pēkšņi nomira. Laikam ar sirdskaiti. Šorīt bija bēres.
Rīt tevi glabās.
Kam tu bridi caur rudziem.
Didldidl dumdum
Didldidl...
— Sāpīgi ir zaudēt vecus draugus, — Brīna kundze sacīja, sataisījusi bēdīgas sieviešacis.
Nu par to diezgan. Tagad — rāmi — par viņas vīru.
— Un jūsu kungs un pavēlnieks? Brīna kundze pacēla lielās acis. Tas vismaz nav zaudējusi.
— Ak, neprasiet, — viņa teica. — Viņš spēj pārbaidīt pat klaburčūsku. Viņš nupat ar savām likumu grāmatām iegāja tur prasīt, kā sākt sūdzību par neslavas celšanu. Viņš ēd manu mūžu. Pag, es jums parādīšu.
Karsti viltota bruņrupuča zupas garaiņi un svaigi ceptu ābolkūku smarža plūda no Harisona konditorejas. Stiprais azaida smārds Blūmam kutināja barības vada galu. Lai pagatavotu labu lapu mīklu, vajadzīgs sviests, bīdelēti milti, Demeraras niedru cukurs, citādi izejvielu trūkums atklājas, ar karstu tēju ēdot cepumu. Vai tas atkarīgs no cepējas? Baskājis ielas puika, pārliecies pār dzelzs gadriņiem, ieelpoja tvaikus. Remdina vēdera ķirķi. Bauda vai mocības? Penija pusdienas. Nazis un dakšiņa pieķēdēti pie galda.
Atver rokassomu, sasprēgājusi āda. Cepurē adata: to der piesargāt. Tramā var kādam izdurt acis. Rakņājas. Vaļā. Nauda. Lūgtu paņemties. Bet negals, ja zaudē kaut sešpensu. Vai nāvē nost. Virs lādes. Kur palikuši tie desmit šiliņi, ko es tev pirmdien iedevu? Vai tu baro sava jaunākā brāļa ģimeni? Netīrs mutauts, zāļu pudele. Kvēpināmā svecīte izkrita. Ko viņa...?
— Laikam patlaban jauns mēness, — viņa teica. —Tad allaž ar viņu nav labi. Zinai, ko viņš darīja pagājušo nakti?
Viņas rokas mitējās vandīties. Acis bailēs blenza plati, taču smaidīgas.
— Ko tad? — Blūms prasīja. Ļauj viņai runāt. Skaties tieši acīs. Es jums ticu. Uzticieties.
— Uzcēla mani naktī, — viņa teica. — Viņš esot sapņojis, murgojis.
Gremošanas traucējumi.
— Teica: pīķa dūzis nākot augšā pa kāpnēm.
— Pīķa dūzis! — Blūms brīnījās.
Viņa izņēma no rokassomas salocītu pastkarti.
— Lasiet pats, — viņa sacīja. — Šorīt viņš to saņēma.
— Kas tur ir? — Blūms jautāja, paņemdams pastkarti — Čiks?
— Čiks, jā, čiks, — viņa apstiprināja. — Kāds viņu āzē. Lai kāds viņš ir, tas tomēr nav smuki.
— Pilnīgi piekritu, — Blūms teica. Ņemdama atpakaļ pastkarti, viņa nopūtās.
— Un nu viņš aizgāja uz advokāta Mentona kantori. Prasīšot desmittūkstoš mārciņu sāpjunaudas par neslavas celšanu.
Viņa ielocīja pastkarti nekārtīgajā somā un aizcirta somu ciet.
Tā pati zilā sarža kleita, kas pirms diviem gadiem, tikai izbalējusi. Redzējusi savas labākās dienas. Matu šķipsnas uz ausīm. Un vecmodīga bezmalu cepure, košumam piespraustas trīs ogas. Noplukuši elegance. Agrāk viņa ģērbās gaumīgi. Krunkas ap muti. Tikai kādu gadu vecāka par Molli ju.
Re, ar kādu aci tā sieviete, garām iedama, viņu noskatīja. Ļauna. Netaisnais dzimums.
Viņš joprojām raudzījās viņai acīs, neļaudams manīt nepatiku. Asa viltota bruņrupuča vēršastes cāļa zupa ar kari. Man arī gribas ēst. Ābolkūkas druskas viņas kleitas vidukļa vīlēs, pūdercukurs piegrūdies pie vaiga. Bagātīgi pildīta rabarberu torte, biezs augļu kompots. Džesija Povele viņa saucās meitas vārdā. Sen atpakaļ Lūkasa Doila mājā. Dzīvo sarādu vakari Delfīna klētīs. Čiks.
Jārunā par kaut ko citu.
—Vai esat jau dzirdējusi par Bjūfoja kundzi? —Blūms prasīja.
— Minu Pjūrfoju? — viņa pārprasīja.
Fīlips Bjūfojs man ieskrējis prātā. Teātra cienītāju klubs. Mečems bieži piemin savu meistarstiķi. Vai es pievērsu viņas uzmanību? Jā. Pēdējais cēliens.
— Jā.
— Es nupat pa ceļam apjautājos, vai viņai cauri. Viņa guļ Hollisa ielas dzemdību namā. Pie doktora Horna. Mokās jau trīs dienas.
— Ak vai! — Blūms teica. — Tas ir nepatīkami.
— Jā, — Brīna kundze sacīja. — Un mājās bērni. Māsiņa man teica, esot ļoti grūtas dzemdības.
— O... — Blūms novilka.
Viņa sadrūmušais, līdzcietīgais skatiens uztvēra ziņas. Mēle līdzjūtīgi sitināja. Cc! Cc!
— Tiešām žēl to dzirdēt, — viņš teica. — Nabadzīte! Trīs dienas! Tam vajag būt šausmīgi. Brīna kundze piekrītot pamāja.
— Otrdien sākās...
Blūms brīdinot viegli pieskārās viņas elkonim.
— Uzmanību! Palaidīsim viņu garām.
Izģindis vīrietis no upes puses nāca pa noteku, pret sauli pacēlis jūsmīgas acis aiz smaga degunkniebja. Šaurs okstiņš cieši kā parūka ieskāva viņa galvu. Putekļu mētelis uz rokas, spieķis un lietussargs šūpojās līdzi gaitai.
— Redziet, — Blūms teica. — Viņš vienmēr apiet laternas pa ielas pusi. Lūk!
— Kas viņš ir, ja drīkst jautāt, — Brīna kundze jautāja. — Vai viņš nav jucis?
— Viņu sauc Kašels Boils O'Konnors Ficmoriss Tisdalls Farrells. — Blūms smaidot teica. — Redziet!
— Vārdu gan viņam netrūkst, — viņa sacīja. — Deniss kuru katru dienu var kļūt tāds pats.
Viņa pēkšņi aprāvās.
— Tur viņš ir, — viņa teica. — Man jāiet viņu pievākt. Sveiki! Sveiciniet Molliju, esiet tik labs!
— Paldies, — Blūms sacīja.
Viņš noskatījās, kā viņa gar skatlogiem izlokās starp gājējiem. Deniss Brīns apdilušos vizītsvārkos un zilās audekla kurpēs izšļūca pa Harisona durvīm, pie sāniem piespiedis divus smagus sējumus. Iepūsts no līča. Sencis. Bez izbrīna viņš ļāva sevi notvert, pievērsa sievai pelēksirmo bārdu un, slābanus žokļus žļebinādams, kaut ko nopietni stāstīja.
Mešugine. Izdzīvojis prātu.
Blūms veikli gāja tālāk, paacu priekšā redzēdams saules apspīdētu šauro okstiņu, šūpu vēzienos spieķi, lietussargu, putekļu mēteli. Divu dienu gājējs. Skat! Atkal apgāja laternu. Arī veids, kā kulties pa pasauli. Un tas otrs mīkstgalvas plānprātiņš savos kankaros. Viņai ar viņu nav viegli.
Čiks. Varu zvērēt, tas ir Alfs Bergans vai Ričijs Goldins. Joka pēc uzrakstīts Skotu mājā, varu saderēt. Šis tūlīt pie Mentona. Tas ar savām austeres acīm glūn pastkajtē. Dievīgs paskats.
Viņš gāja gar Iru Laikmeta redakciju. Varbūt tur ir vēl citas atbildes. Gribētu atbildēt visiem. Labs iekārtojums noziedzniekiem. Kods. Patlaban tur visi ieturas. Briļļainais ierēdnis mani nepazīst. Ak, lai tās sūt. Diezgan pūļu jau bija izēsties cauri četrdesmit četrām. Literāri nodarbināts kungs vēlas veiklu mašīnrakstītāju. Es tevi saucu, mans palaidni, jo man nepatika tas cits. Lūdzu, atraksti, kas tas cits ir. Lūdzu, pasaki, kādu smaržu tava sieva lieto. Pasaki man, kas radījis pasauli. Tāda gan var jautāt. Un tā cita atbildētāja, kāda Līzī Tviga. Mani literārie mēģinājumi guvuši izcilā dzejnieka A. E. (Georga Rasela kunga) labvēlīgu atsauksmi. Nav laika matus izsukāt, degunu iebāzusi dzejoļu grāmatā, dzer remdenu tēju.
Pēc visām zīmēm spriežot, labākā avīze sīkiem sludinājumiem. Tagad aizsniedz arī provinci. Var piet. ķēkša un pārvaldn., ir istabene. Mekl. izveic, vīr. dzērienu veikalam. God. jaunava (Rom. kat.) vēlas vietu augļu veikalā vai skārnī. Džeimss Kārlails to panāca. Maksā sešarpus procentu dividendes. Pārņemt Koutsa akcijas bija liels darījums. Prot steigties lēnām. Viltīgs, vecs skotu sīkstulis. Glaimīgas ziņas. Mūsu iecienītā un visu mīlētā vicekaraliene. Tagad nopircis īru Tīrumu. Lēdija Mauntkašele jau pilnīgi atspirgusi no radībām un vakar Ratotas apvidū ar Sargu apvienības suņu stalli piedalījās no krātiņa izlaistas lapsas medībās. Neēdama lapsa. Dažs medī katlam. Tramdītam zvēram atdalās sulas, kas viņiem dara gaļu pa gaumei. Jāj jāteniski. Uzsēžas zirgam kā vīrietis. Smagsvara nesēja medniece. Ne dāmu seglu, ne seglu spilvena, ne Džo. Pirmā kāpšļos, pirmā nolaiž dzīslu. Daža jātniece pati stingra kā vaislas ķēve. Dižojas ap nomas zirgu staļļiem. Ne acis nepamirkšķinot, izmet konjaka glāzi. Tā šorīt pie Grovnera viesnīcas. Iekāpa ratos, ka brunči vien noplanda. Mūra sēta vai piecu kāršu vārti tikai rosina pārlēkt. Tas strupdegunis tramvaja vadītājs laikam par spīti iebrauca starpā. Ko viņa atgādināja? Jā! Kundzēni Mirjamu Dandradi, kas Šelburna hotelī man pārdeva vecus pledus un netīru apakšveļu. Šķirta spāņamerikāniete. Nemaz nelikās zinis par mani, kad es tos pievācu. It kā es būtu viņas drēbju statnis. Redzēju viņu vicekaraļa pieņemšanā, kad Feniksa parka mežzinis Stubss mani tur ielaida kopā ar Velanu no Ekspreša. Atliekas no kungu galda. Pēcpusdienas tēja. Uzlēju uz plūmēm majonēzi, domāju, saldā pārleja. Viņas ausis droši vien pēc tam karsa vairākas nedēļas. Gribētu būt viņas bullis. Dzimusi kurtizāne. Tā vis neauklēs bērnus, paldies.
Nabaga Pjūrfoja kundze! Vīrs metodists. Viņa trakumā ir metode. Azaids audzinošajā piena restorānā: dzeltenmaizīte un glāze piena ar sodu. Imka. Ēd pēc sekunžu rādītāja, trīsdesmit divi kodieni minūtē. Taču vaigubārda aug kā divi cīsiņi. Esot labi sakari. Teodoram brālēns Dublinas pilī. Savs izcils radagabals katrā ģimenē. Ik gadu apveltī sievu ar bērnu. Redzēju, kā viņš kailu galvu soļoja gar "Trim jautriem žūpām" un vecākais puika aiz viņa tirgus tīkliņā nesa vienu no brāļiem vai māsām. Brēķi. Nabadzīte! Gadu no gada cauru diennakti jādod krūts, lādi atturībnieki ir lieli patmīļi. Suns uz siena kaudzes. Man tējā gan, lūgtu, tikai vienu cukurgraudiņu.
Viņš apstājās Flītielas krustojumā. Azaida laiks. Par sešiem pensiem pie Roves? Nacionālajā bibliotēkā jādabū sludinājums. Pie Burtona astoņi pensi. Labāks. Man pa ceļam.
Viņš devās tālāk gar Boltona pārtikas preču un dzērienu veikalu Vestmorlanda ielā. Tēja. Tēja. Tēja. Es aizmirsu aizrunāt Tomam Kērnanam.
Tulkojis Dzintars Sodums.
kewl 01.12.03 22:20
Mmmm :) Visu vakaru nosēdēju īru pabā dzerdams Guinnessu un Wexford un sapratu, ka pilnai laimei vēl trūkst tikai kāds malks Džoisa, patīkami, ka ir 1/4 Satori, kur jebkurā laikā un vietā var atrast gandrīz visu, ko sirc kāro. :)
klara 29.09.06 14:40
kko tādu lasīt un PRAST NOVĒRTĒT man šķiet drosmīgi.
inga 28.06.07 1:36
miiljaakais.