Anna Ahmatova: Dzeja (12)
2003. gada 25. augustā, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
***
Ar ko tad laikmets šis par iepriekšējiem sliktāks?
Varbūt ar to, ka izbailēs un skumjās pirkstus klāt
Pie melnākās no mūsu čūlām lika,
Bet nemācēja dziedināt.
Vēl rietumos uz jumtiem mirdzums rotaļājas,
Tik ikdienišķu saules staru kurts.
Mums baltā sieva krustus velk uz mājām
Un kraukļus sauc, un kraukļi lido šurp.
***
Šeit dziesmām neatrast vairs klausītāju,
Sen pareģotie laiki pāri zemei iet.
Ak, mana pēdējā, par drūmu tev šī māja,
Tu labāk neplosi man sirdi, klusu ciet.
Vēl nesen spārnos — bezdelīga brīva —
Ik rītu cēlies turp, kur sauleslēkts.
Nu būsi ubadze, no bada pusē dzīva
Tu klauvēsi pie vārtiem, kurus neatslēgs.
***
Velns nebij nodevējs — gadījums rets,
Paveicās viss
Izņem no krūtīm man sirdi un met
Badainākajam sunim rīklē.
Nederu citam nekam vairs tikpat,
Vārdi nepārkļūs pāri šim lokam.
Nākotnes nav man, pilns lepnuma skats
Pagātnē vērstais. Šeit kaunā es smoku.
***
Starp skaistākajām meitenēm šeit strīdi gadās
Par to, kam veiksies benžu sievu godā tikt,
Pa naktīm taisnīgos šeit gaida moku rīks,
Bet nepārliecināmos mērdē badā.
***
Un tu man visu piedosi:
Pat to, ka neesmu vairs jauna,
Pat to, ka pāri manam vārdam,
Kā smacējoši dūmi pāri ugunssārtam,
Kāpj dobjā balss, kas vēstī manu kaunu.
***
Tik vienkārši no dzīves šīs var aiziet,
Bez sāpēm izdegt, nesamaņā nirt,
Bet dzejniekiem no Krievijas šķiet aizliegts
Tik bezrūpīgi gaišā nāvē mirt.
Pie viņiem steigsies svins un vārtus atvērs,
Lai dvēseles var spārnos celties debesīs,
Vai šausmas gārdzošās kā sūkli sirdi satvers
Un dzīvību pa lāsei izspiedīs.
PĒDĒJAIS TOSTS
Par izlaupīto mītni skopo,
Par ļaunumu bez mēra,
Par vientulību diviem kopā,
Par tevi, mīļais, dzeru, —
Par mani nodevušām lūpām,
Par acu dzīli tukšo,
Par pasauli, kur melos klūpu,
Par Dievu neglābušo.
***
Pēc klajiem smaržo kameņmedus,
Pēc vijolītēm mīļās stāvs,
Pēc saules smaržo rīta dzedrums,
Bet zeltam smaržas nav.
Pēc augļiem smaržo nakts
Un rezēda pēc rasas,
Bet mums uz mūžu nācies uzzināt:
Pēc asinīm var smaržot tikai asins…
Un Romas vietvaldis velti
Tautas priekšā mazgāja rokas,
Vazaņķiem neganti rēcot;
Un Skotijas karaliene
Velti no šaurajām delnām
Pils smacīgā mijkrēslī centās
Sarkanās šļakatas noberzt.
***
Kādēļ bij ūdens jāsadraņķē?
Kas maizi mīdīt lika jums?
Un kādēļ jāpārvērš par zaņķi
Viss brīvībiņas atlikums?
Par to, ka draugu nāvei blakus
Es negribēju jokus plēst?
Vai tāpēc, ka es neatsakos
No savas skumjās dzimtenes?
Ko tur. Bez bendes un bez cirvja
Mūžs dzejniekam ir pārāk jauks.
Mums astru kreklos, kaklā virvi,
Ar sveci rokā iet un kaukt.
BURAMVĀRDI
No cietuma durvīm,
No kauju purviem,
Bez ceļa, pa gravu,
Pa nepļautu pļavu,
Robežsargu nepamanīts,
Caur Lieldienu zvaniem,
Nesaukts, nesolīts,
Nepaziņots, —
Atnāc uz vakariņām.
***
Es neesmu pareģe vieda
Un nemēdzu burties pa naktīm.
Man vienkārši nepatīk dziedāt
Cietuma atslēgu taktī.
***
Uz krūtīm biezē ledus vāks,
Teic pulkstens: „Lai, nu lai.”
Bet saklausīt, kas šurpu nāk,
Man bail pat mirušai.
Ak, durvis, kad jūs bēda vērs,
Es lūdzu — stāviet ciet!
Kurš tur aiz sienas kauc kā zvērs,
Kas dārzā slepus iet?
***
Apsveicu jūs Jaunajā gadā!
Apsveicu ar jaunu sāpi!
Gads pa dūmakainām kāpām
Dejo, kuprains, traks un skrandains.
Kādu lozi tad viņš dos
Tiem, kas nav vēl cietumos?
Viņi klajā aiziet mirt.
Spīdiet viņiem, debess zvaigznes!
Mūžs vairs viņiem zemes maizi,
Mīļo skatus nepiešķirs.
PĒC ARMĒŅU DZEJAS PARAUGA
Sapnī ieraudzīsi melnu aitu.
Es tā būšu. Žēli blējot, nākšu klāt,
Tievām kājelēm un lēkājošā gaitā,
Jautāšu: „Vai līksms nu tev prāts,
Padišah? Tev pasaule kā pērle pirkstos kvēlo,
Allahs apsargā, lai nenotiek kas slikts…
Teic — vai labi garšoja mans dēliņš,
Tavā vakariņu galdā likts?”
AVOTS, 1989. g. maijs



