Ieva Gintere: Ž.F. Liotāra modernisma kritika un tās attiecības ar Kanta cildenuma estētiku (1)

2008. gada 15. aprīlī, plkst. 16:04

Rubrika: Redzējumi
Žans Fransuā Liotārs. Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām. - R: Laikmetīgās mākslas centrs, 2008. No franču valodas tulkojusi Ieva Lapinska.

1. Modernisma un postmodernisma nošķīrums. Neattēlojamības uzsvars modernismā

Liotārs novelk robežu starp diviem laikmetiem: modernismu un postmodernismu. Postmodernisma jēdziens Liotāra lietojumā ir modernisma vēlīnais posms, īpaši – piecdesmitie gadi, kuru laikā Liotārs izceļ vienu no būtiskākajiem abstraktā ekspresionisma pārstāvjiem Barnetu Ņūmenu.

Liotāra metode nav vēsturiska, un viņa estētikā nav precīzas periodizācijas. Pievēršoties atsevišķām modernisma idejām, šis autors nepretendē uz pilnu modernisma pārskatu. Liotārs arī neskata modernismu saskaņā ar mākslas vēstures terminiem. Viņa tekstos modernisms netiek analizēts tā, kā to pieņemts darīt mākslas vēsturē, pēc stilu īpatnībām (supremātisms, kubisms, futūrisms u.c.), bet tiek saprasts kā „neirotiskā” estētika[1], kas veltīgi tiecas pēc cildenuma izjūtas realizēšanas uz audekla.

Arī postmodernisma jēdziens mākslas vēsturē tiek saprasts citādi. Tā uzsver fragmentārismu, decentralizāciju, spēles aktualitiāti kā postmodernas īpatnības, bet Liotārs –  klātesamību un intensitāti. „Modernais” un „postmodernais” Liotāra tekstos tikai apzīmē divas modernisma pieejas un nebūt neliecina par to, ka tās sekotu viena otrai hronoloģiskā secībā. Liotārs raksta, ka šķirtne starp modernisma un postmodernisma tendencēm ir „netverama”[2].

Par modernisma iezīmi Liotārs uzskata īpaši 20. gs. pirmo desmitgažu mākslai raksturīgo ilgošanos pēc neattēlojamā. Liotārs atzīst par „spēcīgāku” t.s. postmodernisma laikmetu, kurā realitāte ir enerģijas caurstrāvota un sevi apliecinoša.

Modernisma autori skumst par to, ka daba un dvēsele nav harmoniskas, jo psihes dzīve nav ilustrējama dabas tēlos. Jeb, kā uzsver Liotārs, viņi atrod realitātē „par maz īstenības”[3]. Viņi uzskata, ka pasaulē nav acij pieejamas cildenās īstenības. Līdzīgi uzskata arī Kants. Realitāte, kura „satur par maz īstenības”, Kantam ir dabas ainas.

Šādu attieksmi var vērot vairāku modernistu rakstos, piemēram, Kandinska abstraktā ekspresionisma glezniecības komentāros. Kandinskis glezno „iekšējo pasauli”, taču viņš neatrod nevienu tai atbilstošu attēlu dabā. Maļēvičs nonāk pat līdz skatāmības noliegumam. Savu supremātisma darbu komentāros viņš uzsver, ka tas, ko mēs varam pieredzēt garīgi, nav pareizi atveidojams. Jo acis šim nolūkam nav paredzētas, tās ir aklas attiecībā pret garīgo realitāti, tāpēc viņš izmanto melno krāsu. Cildenais pārspēj realitāti, tas „pastāv tad, kad realitāte atkāpjas”[4]. Ar līdzīgu pamatojumu dažus gadus vēlāk melnā krāsa parādās arī Aleksandra Rodčenko darbos (1920. gados) un atskaņās arī vēlāk, Ada Reinharta glezniecībā (1950. un 60. gados). Modernisms, saka Liotārs, ir cildenuma estētika[5], jo interesējas nevis par acīm tīkamo, bet gan par augstāko realitāti. Maļēvičs, viens no pirmajiem modernistiem, to nosauca par suprīmo, Ņūmens – par sublīmo, tāpat kā Kants (sublimis, lat. – augsts, pacelts augšup, supremus –  visaugstākais).

2.  „Nihilisma” problēmas risinājums

Neskatoties uz to, ka Liotārs kritizē modernismu kā Kanta sekotāju, jāatzīst, ka  modernisms nevis noliedz vizualizāciju kā Kants, bet veic tēlu pārskatīšanu. Arī Maļēviča-Reinharta „melnā” koncepcija nav tīrs vizualizācijas noliegums. Modernisms iegūst ar to, ka pieļauj pārdabiskā demonstrēšanu uz audekla, kamēr Kants nepieļauj nekādas cildenuma vizualizācijas iespējas. Viņš tikai atzīmē, ka cildenuma izjūta ir dabai neatbilstoša. Dabai, viņš uzskata, ir saistība ar cildeno negatīvā nozīmē: tā palīdz nojaust, ka cildenais nav dabai radniecīgs.

Liotāra iebildumi modernismam ir saistīti ar vizuāli demonstrēto atteikumu (jo iztēles centieni pareizi attēlot cildeno ir neauglīgi). Tomēr nebeidzamie attēla meklējumi modernismu glābj no nihilisma. Viņi, atšķirībā no Kanta, zina, ka pastāv pārdabiski attēli. Kanta estētiku zināmā mērā ierobežo dabas tēli. Kā pats Spriestspējas kritikas autors secina, izmantot ainavas kā potenciālo cildenuma analogu nevar. Viņa dabas izpēte attaisnojas tāpēc, ka parāda cildenuma pārdabiskumu, bet Kants nedod attēlojuma iespēju. Viņš tikai konstatē, ka pastāv vēlme attēlot, tomēr cildenumam nav atbilstoša attēla. Un piebilst – dabā.

Modernisms uzdod jautājumu, kuru Kants nav uzdevis: vai eksistē tikai „dabiski” tēli? Jau Pols Sezāns, kurš gandrīz klasiski ir definēts kā pirmais modernists, pamazām sarauj mākslas saistību ar dabisko un strādā pie nedabiskā attēla, līdz viņa pēcteči ap 1915. gadu pilnīgi atsakās no dabiskām formām.

3. „Nihilisma” raksturs: nepatikas jūtas vai apjukums?

Kants norāda, ka neīstenojamā vēlme atdarināt cildeno ar kāda tēla palīdzību, piemēram, atrast tā iemiesojumu dabā, rada nepatikas jūtas. Taču ļoti drīz pēc tam viņš kompensē šo dabas un dvēseles disharmoniju ar lepnumu par cilvēka dvēseles spēju just un domāt cildeno. Patikas jūtas, kuras seko nepatikai, ir prieks par cildenuma izjūtu, kuru neaizēno nespēja atdarināt. Kā raksta Kants, atbilstoša tēla meklējumos subjekta iztēles spējas šķiet vājas, tomēr cildenuma izjūta, kura viņam ir pazīstama pati par sevi, arī bez dabas tēla, dod „spēku pieplūdumu”[6].

Liotāra komentāros par Spriestspējas kritiku tiek uzsvērts, ka patīkamās jūtas, kuras pārņem mimētiski noskaņoto cilvēku pēc Selbstschätzung, pašnovērtējuma, ir tikai apmierinājums, tātad diezgan piezemētas, bet ne laimīgas izjūtas[7], kas nespēj kompensēt sāpes par iztēles neauglīgajiem pūliņiem.

Jāatzīmē, ka nepatikas jūtas Kantam nav viennozīmīgi saprotamas kā spēka trūkums vai nogurums, jo viņš runā arī par tādu kā samulsumu (šis nav Kanta jēdziens, bet mans). Tas rodas, kad dabas skats mūsos izraisa jūtas, kuras pavisam neatbilst ainavas vizuālajam raksturam.

Kanta nepatikas jēdzienu var skaidrot divēji, jo viņš, pirmkārt, runā par nepatiku, kuru rada nespēja attēlot (dargestellen) cildeno, un, otrkārt, arī par apjukumu, kuru rada vizuālā tēla un sajūtas neatbilstība. Pats Kants nav nošķīris nepatiku par nespēju atdarināt no apmulsuma par jūtu un vizuālās uztveres nesakritību. Viņš īpaši neuzsver, ka nepatika, kura seko vēlmei pielīdzināt cildeno kādam dabas tēlam, būtiski atšķiras no nespējas izskaidrot, kāpēc, piemēram, vētras skats okeānā spēj radīt pacilātu dvēseles stāvokli. Tomēr tās ir divas pavisam dažādas lietas: mūsu iztēles tieksme izpaust dvēselei pazīstamo cildenuma izjūtu (tātad iekšēja pārdzīvojuma laušanās ‘uz āru’, fiziskajā realitātē), kura nevar rast vizuālu atbalstu un tāpēc rada nepatikas jūtas; un mūsu apjukums par to, ka skats, kas vizuāli mūs varētu satraukt negatīvā nozīmē, pārvēršas gluži pretējā, patīkamā satraukumā (tāds ir fiziskās realitātes iespaids uz iekšējo pasauli, mūsu dvēseli). Pirmajā gadījumā ir runa par psihisku pieredzi, ko nav iespējams vizualizēt, bet otrajā – par vizuālu parādību, kas var dīvainā kārtā radīt cildenuma izjūtu, lai arī tā ir biedējoša, Kants raksta, pat riebīga[8]

Šajā aspektā Kanta izturēšanās ir niansēs atšķirīga no modernisma, kuru kritizē Liotārs. Var uzskatīt, ka no Liotāra puses adresētā nihilisma kritika ir pamatota tikai tajos Kanta teksta slāņos, kuros viņš runā par izjūtas neiespējamo vizualizāciju. Šādi viņš patiešām, kā agrāk teikts, ir atzinis realitāti par neīstu. Jo, piemēram, mežonīgās klintis taču nav īsts cildenuma atveidojums. Kants ir nihilistiski noskaņots, bet tikai izteikumos par mūsu nespēju attēlot (dargestellen) cildenuma izjūtu. Toties tad, kad viņš runā par dabas skata izraisīto cildenuma izjūtu (nevis vairs par izjūtas pārvēršanu dabas tēlos), tad Kants nav noraidošs, tikai nedaudz apjucis, jo novērojis, ka aizkustinājums, kuru cilvēks izjūt atsevišķos dabas vērojumos, nav atbilstošs ainavas raksturam. Kants runā par mežonīgās dabas skatiem, kas nevis izraisa mūsos bailes, bet gan spēcīgas apbrīnas izjūtas.

Kā tas iespējams, jautā Kants, kāpēc draudīgi skati, kas pat nav novērtējami kā skaisti, izsauc patīkamas jūtas? Ainavas raksturs, kuru tver acs, un cilvēka izjūtas nav atbilstošas, viņš secina. Mēs redzam kaut ko citu nekā jūtam (redzam šausminošu ainu un jūtam sajūsmu). Tātad nav saskaņas starp vizuālo uztvērumu un jūtām, kuras tas izraisa.

Par korektiem var atzīt Liotāra uzbrukumus Kantam par „pazemoto” un „diskvalificēto” dabas realitāti[9] attiecībā pret psihisko, jo Kants izvirza tēlu deficīta hipotēzi, ja to varētu tā nosaukt. Viņš paziņo, ka ir novērojams izteikts dabas tēlu trūkums. Tie visi ir nederīgi attiecībā pret cildenuma izjūtu, uz ko Liotārs atbild, ka Kants uzskata realitāti par nepilnu – tā, it kā tai kā trūktu[10] - tāpēc, ka ir meklējis tēlus pārāk šaurā realitātes daļā un nav atradis īstos. Turklāt atteikums viņam sagādā, kā Liotārs to apzīmē, mazohistisku prieku.

Tomēr līdzās tam Kanta tekstā pietiekoši skaidri ir izlasāms, ka cildenuma izjūtai ir raksturīga arī uztveres un dvēseliskas izjūtas nesakritība, kas nav tikai „prieks, kas rodas no sāpēm”, bet jūtas, kas pārsteidz pašu jūtošo subjektu, jo rodas „nepareizi”, it kā nevietā. Tekstā L’inhumain Liotārs piemin šīs pārsteiguma jūtas, tomēr bez precīzas atsauces uz Spriestspējas kritiku. Ar Kantu šis aspekts ir saistīts, kā  Liotārs raksta, „mazākā mērā”[11], jo izteiktāk tas parādās Edmunda Bērka estētikas teorijā (Burkes, Philosophical inquiry into the origin of our ideas of the sublime and beautiful, 1757.): Bērks raksta, ka „neiespējams”, nepareizs vārdu savienojums var izraisīt spēcīgas jūtas.

Ar šīs norises realizēšanu aizraujas modernisma māksla. Viens no modernisma svarīgākajiem uzdevumiem ir negaidīta estētiska pieredze, „neplānotas” izjūtas, iepriekš nenojaušams dvēseles stāvoklis. Modernisti demolēja gleznas audeklu, izmētāja priekšmetus uz tā un veica dažādus citus eksperimentus, lai pārliecinātos, ka atsevišķi patikas jūtām neradnieciski priekšmeti dažkārt spēj atstāt uz mūsu jutekļiem pacilājošu ietekmi. Tās var nebūt tieši patikas jūtas, bet saviļņojums. Bet šim avangardiskajam pārsteigumam nav nekāda sakara ar nepatikas jūtām, lai arī Kants to ir palicis zem tā paša nosaukuma, ar kuru viņš apzīmē iztēles neauglīgos cildenuma attēlojuma meklējumus.