Dainis Leinerts: Jaunākā latviešu prozas kritika: teorētiskie pamati (20)

2008. gada 13. aprīlī, plkst. 19:04

Rubrika: Redzējumi

Tā kā mana priekšlasījuma nosaukums var būt nedaudz maldinošs, īsumā raksturošu pētījuma iedabu. Jaunākās kritikas „teorētisko pamatu” piesaukšana varētu vedināt uz domām, ka par mērķi esmu izvēlējies atklāt tiešus vai netiešus, bet katrā ziņā noteiktus un skaidrus literatūrteorētiskas vai filozofiskas izcelsmes vai ietekmes avotus. Taču vārds „pamati” šajā gadījumā drīzāk jāuztver, teiksim, arhitektoniskā nozīmē, proti – kā konceptuāli pieņēmumi, priekšstati, stratēģijas un īpašības, uz kurām balstās un uz kurām veidojas ne vien atsevišķi darbi, bet arī visa latviešu jaunākā prozas kritika (ar to saprotot neakadēmiskus tekstus, kas publicēti periodikā, kā arī literatūras un filozofijas portālā ¼ Satori 2007. gadā un 2008. gada sākumā; tiesa, jāpiebilst, ka situācija, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, būtiski mainījusies nav). Citiem vārdiem, mans pamatmērķis bija analītiskā ceļā noskaidrot jaunākās prozas kritikas teorētiskās paradigmas robežas un atklāt, manuprāt, nozīmīgākās tās īpatnības.

Literatūrzinātniece un kritiķe Sandra Ratniece kā redzamākās literatūras kritikas tendences pērn piedāvājusi trīs – analītisko tendenci, esejisko tendenci, kā arī, atsaucoties uz kritiķi Andu Kubuliņu, „recenziju kā virspusēju, beletristisku pārstāstu”[1]. Tomēr ar šīm trim tendencēm izsmeļoši un precīzi raksturot jaunāko prozas kritiku un tās plašo kopainu, šķiet, nav iespējams. Kopainas izpētē atklājas, ka tā pamatos balstās uz piecām kritikas stratēģijām (jēdziens „stratēģija” manā gadījumā šķiet piemērotāks nekā, piemēram, „metode” vai „tendence”, jo tā semantika ietver norādi uz vispārīgiem, toties mērķtiecīgiem darbības principiem, savukārt „metode” attiecināma jau uz diezgan konkrētu paņēmienu vai to kompleksu, bet „tendence” – uz pasīvu virzību). Katra no šīm stratēģijām saistīta ar noteiktu – teorētiski vairāk vai mazāk pamatotu – attieksmi pret tekstu. Viena kritiska teksta ietvaros lielākoties tiek kombinētas divas vai trīs stratēģijas. Vispirms tad arī pievērsīsimies secīgam to aplūkojumam.

Pirmā prozas kritikas stratēģija ir darba raksturojums un vērtējums, kas balstās uz lasījuma laikā radušos subjektīvu pārdomu vai arī – nereti ļoti emocionālu un lirisku – impresiju pamata. Lietojot šo pieeju, tiek radīti daļēji literāri darbi, kas ir izteikti deskriptīvi, atspoguļo vienīgi kritiķa iespaidus un nereti ietver arī, piemēram, atmiņas vai ar tekstu tieši nesaistītas pārdomas un iztēles ainas. Teksts šādā pieejā acīmredzot tiek izmantots vien kā subjektīvu izjūtu vai domu ģenerators, kam tiek piešķirta pakārtota loma. Uzskatāmi šīs stratēģijas īstenošanas paraugi ir daļa Agnijas Ieviņas un Zanes Bojāres recenziju; reizumis tā līdzīgā veidā vai arī, piemēram, intelektuālā un ironiskā pavērsienā redzama arī citu kritiķu darbu pamatā. [Te jāpiebilst: mans mērķis ir nevis raksturot atsevišķu kritiķu pieeju tekstam, bet gan atspoguļot kritikas kopainu. Tādēļ iztikšu, katrai stratēģijai minot vien spilgtākos piemērus.] Pieejas ilustrēšanai piedāvāšu divus nelielus, bet gana tipiskus fragmentus. Pirmais ir no Agnijas Ieviņas recenzijas par Paula Bankovska romānu „Drēbes jeb Ādama tērps” žurnālā „Karogs”: „Tuvojoties naktij, man patīk sajust tumsu, kas paralizē dienas kņadu un nomierina satrauktas domas. Ziemā nakts pienāk ātri. Kā drudža karstums pēc pārsalšanas. Kā skūpsti, lai sasildītos.”[2] Otrs fragments – no Zanes Bojāres recenzijas par Filipa Rota romānu „Ikviens” portālā ¼ Satori: „Brīžiem pārņem patiess izbrīns – kāpēc, mēs, cilvēki, apzinoties savu mirstīgumu un dzīves bezjēdzību, tomēr to izvēlamies un pie tās tik bezcerīgi turamies? Varbūt tāpēc, ka dzīves jēga slēpjas pašā dzīvošanā? Bet varbūt tāpēc, ka esam optimistiski muļķi, kas katru mīļu dieniņu sev iestāsta, ka pasaule un mēs paši pastāvēsim mūžīgi...”[3]

Jāpiezīmē, ka šāda tipa recenzijas diemžēl bieži vien atstāj ļoti vispārīgu, pat paviršu iespaidu. Tekstā pausta teorētiska, konceptuāla skatījuma trūkuma dēļ tādos gadījumos nereti nākas sastapties ar pašmērķīgu retoriku, vāji pamatotiem vai vispār nepamatotiem spriedumiem un prātojumiem, banālām vai vienkārši neizteiksmīgām liriskām vai filozofiskām pasāžām un tamlīdzīgi. Varbūt patiesībā šī stratēģija tiek izmantota apzināti un pārdomāti, respektīvi, uzskatāma par konceptuālu, bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka šādu tekstu radīšanai teorētisks balsts nebūt nav obligāti nepieciešams.

2. Tikko aplūkotā pieeja nereti tiek izmantota apvienojumā ar citu stratēģiju, kas jaunākajā prozas kritikā, liekas, izmantota visbiežāk. Tā ir aplūkotā darba sižeta atstāstīšana un/vai galvenā varoņa vai vairāku nozīmīgu personāžu raksturošana. (Tipiska abu pieeju kombinācija redzama, piemēram, dzejnieka Aivara Eipura recenzijā par Sasa Henno romānu „Šeit biju es. Pirmais arests” žurnālā „Karogs”[4]. Raksta pirmajā rindkopā izklāstītas tā autora personīgas atmiņas, savukārt pārējo tekstu veido virspusīgs romāna sižeta pārstāsts un galvenā varoņa raksturojums. Kā īpatni, bet gana atbilstoši šo pieeju apvienošanas piemēri ir jāmin arī Riharda Bražinska teksti „Karogā”.) Nav gandrīz neviena kritiķa, kas šo stratēģiju lielākā vai mazākā mērā nebūtu izmantojis ne reizi – proti, nevis vienkārši pievērsis uzmanību, piemēram, romāna sižeta svarīgākajiem elementiem vai galvenā varoņa spilgtākajām īpašībām, bet gan atstāstījis sižetu un aprakstījis personāžus izvērsti un detalizēti gandrīz visas recenzijas garumā. Īpaši konsekventi šo pieeju piekopj, piemēram, Ivars Aļķis laikrakstā „Kultūras Forums” un Viestarts Gailītis laikraksta „Diena” pielikumā „Kultūras Diena”, taču tā ir visnotaļ bieža parādība arī citu kritiķu darbos, tostarp arī Gunta Bereļa tekstos pastāvīgajā žurnāla „Karogs” rubrikā „Berelis vērtē”. Arī šīs stratēģijas rezultātā top gandrīz tikai aprakstoši darbi – ja iepriekšējo pieeju varētu dēvēt par subjektīvo deskriptīvismu, tad šai piemērots ir apzīmējums anotatīvais deskriptīvisms. Recenzijas lielākoties veidotas pēc vienas shēmas – sižeta izklāsts un personāžu raksturojums parasti tiek papildināts ar dažām anotācijas līmeņa pseidointerpretatīvām, neargumentētām piezīmēm, kā arī norādēm uz darba tematiku, dažkārt pāris teikumos atsaucoties arī uz autora daiļradi vai biogrāfiju un virspusīgi ieskicējot stila īpatnības. Priekšlasījuma apjoma ierobežojumu dēļ atturēšos no piemēru citēšanas – jāpiebilst, ka tos katrs itin viegli var uziet minētajos izdevumos. Patiešām tipiski paraugi ir, teiksim, Ivara Aļķa recenzija par Patrika Nīta romānu „Sīko gaismiņu pilsēta” „Kultūras Foruma” 2007. gada 28. numurā un Viestarta Gailīša recenzija par Džordža Orvela romānu „Lai plīvo aspidistra” „Kultūras Dienas” 2008. gada 29. februāra numurā.

Tāpat kā iepriekšējai stratēģijai, arī šai nav saskatāms kāds konceptuāls pamats. Rodas jautājums, vai abas tikko aplūkotās pieejas vispār uzskatāmas par īsti piederīgām literatūrkritikai. Kā 2004. gada janvārī, kad kritikas problēmas bija aktualizētas žurnāla „Karogs” ietvaros, rakstīja filozofs Jānis Taurens: „Vērtējums, ja tam nav teorētiska pamata, saistīts ar to, ko varētu saukt par „ārpuskritisko” jeb „nekritisko” momentu.”[5] Kritikai, vērtējot un interpretējot, jābūt argumentētai, jo citādi to nav iespējams iekļaut plašākā diskursā – tā tiek nolemta izolācijai. Savukārt nopietnai argumentācijai nepieciešama skaidra konceptuāla pozīcija. Uz šāda veida literatūras kritiku (ja atļaujamies to tā dēvēt), manuprāt, pilnībā var attiecināt spriedumu, ko žurnāla „Karogs” galvenā redaktore Ieva Kolmane veltījusi kritikai, kas neietver kontekstuālu darba skatījumu: tā „labākajā gadījumā saistoša var likties vienīgi pašam kritizētājam, kurš to tur vērtē kā autobiogrāfisku faktu.”[6]

3. Arī trešā kritikas stratēģija lielā mērā ir aprakstoša – šajā gadījumā ar noteiktām atrunām varam izmantot apzīmējumu formālais deskriptīvisms. Pieejas pamatā ir darba aplūkojums formālā aspektā, uzmanību galvenokārt pievēršot dažādu poētikas elementu (piemēram, dialogu, vēstījuma vai vēstījuma skatpunkta) aprakstam, to funkcionalitātes un savstarpējās saistības raksturojumam. Kā jau noprotams, šī pieeja gan nekādi nav iespējama bez konkrētām teorētiskām zināšanām un savas devas analītiskas attieksmes, un skaidrs, ka literatūrkritiskie darbi, kas radīti, to izmantojot, teorētiskā ziņā ir pamatoti daudz labāk nekā iepriekšminētā kritika. Jāpiezīmē, ka elementu funkcionalitātes un attiecību raksturojums gan ir maksimālais interpretācijas līmenis, kas šāda veida darbos parasti tiek sasniegts: plašāks vispārinājums pārsvarā netiek piedāvāts. Interesanti, ka teksta vērtējums bieži vien tiek pausts, nebalstoties veiktajā formas analīzē. Tāpat kā anotatīvi deskriptīvā pieeja, šī stratēģija centrējas uz tekstu, nevis tā radītiem pārdzīvojumiem (kā pirmā stratēģija), taču abas pieejas, kā redzams, ir radikāli atšķirīgas teksta aplūkojuma līmenī. Formāli deskriptīvu pieeju mēdz izmantot, piemēram, Lita Silova – parasti gan kopā vēl ar kādu citu pieeju; te varu ieteikt iepazīties ar viņas recenzijām par Margaritas Perveņeckas stāstu krājumu „Visi koki aizgājuši” un Aivara Kļavja romānu „Rīgas kuprītis” žurnāla „Karogs” 2007. gada attiecīgi otrajā un devītajā numurā.

4. Ceturtā stratēģija, kas daudzkārt tiek lietota apvienojumā ar trešo vai otro, vai arī piekto, ko drīz aplūkosim, tāpat pamatā pievēršas tieši tekstam, taču tās uzmanība tiek koncentrēta uz pavisam citu aspektu – proti, šī stratēģija tiecas vairāk vai mazāk detalizēti un interpretējoši analizēt tekstā atklāto pasauli un tās uzbūves sastāvdaļas. Pieeja pamatā vērsta uz teksta saturisko pusi, aplūkojot to dažādos līmeņos; manuprāt, varam to pamatoti dēvēt par satura analīzi (tā ir vairāk analītiska nekā iepriekšējā pieeja, kurā, lai kādas būtu potenciālās iespējas, praksē deskriptīvisms tomēr dominē pār analītiskumu). Lielākoties kritiķi satura analīzi un formāli deskriptīvo stratēģiju izmanto kopā – acīmredzot, lai iegūtu pilnīgāku un pamatotāku skatu uz tekstu. Parasti tiek izvēlēta virkne atsevišķu elementu un raksturota to nozīme, piedāvāta to interpretācija. Tiesa, pārsvarā, bet ne vienmēr, interpretācijas – tāpat kā trešās stratēģijas gadījumā – netiek izvērstas tālāk par atomistisku līmeni, tomēr jau tas vien, ka šīs abas pieejas vispār piedāvā kaut vai fragmentāras, toties argumentētas interpretācijas, ir vērtējams ļoti atzinīgi (kāpēc tas liekas svarīgi, paskaidrošu nedaudz vēlāk). Praktizējot šo stratēģiju, paveras laba iespēja lietot konkrētus teorētiski konceptuālus paņēmienus. Jāsaka gan, ka šī iespēja netiek izmantota bieži – te var minēt, piemēram, Bārbalu Simsoni, kas par analīzes un interpretācijas izejas punktu nereti izvēlas mitoloģisku struktūru, motīvu, īpatnību atklāšanu un raksturošanu vai arī uzlūko piemērotus tekstus no postkoloniālisma skatupunkta. Satura analīzi, nelietojot konkrētas teorētiskas metodes, līdzās citām pieejām bieži izmanto, piemēram, Ilva Skulte „Kultūras Forumā”, Austra Gaigala, Rimands Ceplis un citi.

5. Piekto kritikas stratēģiju varētu saukt par kontekstuālo analīzi – tā koncentrējas uz darbu vietu un lomu plašākā kontekstā, un tai galvenokārt raksturīgs analītisks un interpretatīvs darba skatījums. Tā tiek izmantota relatīvi bieži, tomēr galvenokārt ļoti vienkāršā formā, piemēram, tuvāk iepazīstinot ar autora daiļradi, bet – neizdarot nekādus secinājumus. (Turklāt dažkārt piedāvātais konteksts šķiet vispārzināms vai neiederīgs un līdz ar to – lieks.) Darbi tiek analizēti dažādos kontekstos, piemēram, par fonu izmantojot vispārīgi tvertu kultūras situāciju vai konkrētāku literatūrvēsturisko situāciju, vai, teiksim, žanra tradīcijas un tā tālāk. Aplūkojot senāk radītus tekstus, dažkārt uzmanība tiek pievērsta to piederībai kādam noteiktam virzienam; tiesa, nereti tas aprobežojas ar virziena pazīmju uzskaitījumu un tām atbilstošu konkrētā teksta īpašību piemeklēšanu, tuvāk un detalizēti teksta nozīmi virziena ietvaros neatklājot.

Izdevies stratēģijas īstenošanas piemērs, manuprāt, atrodams Paula Daijas recenzijā par Valža Zepa jeb Jāņa Turbada romānu „Ķēves dēls Kurbads” laikraksta „Kultūras Forums” 2007. gada 20. numurā, kur lakoniski, bet ļoti trāpīgi raksturots darba literatūrvēsturiskais konteksts un trimdas kultūras situācija, piedevām uzskatāmi atklājot nozīmīgākās teksta pasaules un poētikas īpatnības un piedāvājot korektu darba interpretāciju. Veiksmīgi kontekstuālo analīzi dažkārt izmanto, piemēram, arī Bārbala Simsone, kā arī Ilva Skulte, kas laiku pa laikam saista darbus ne vien ar kultūras, bet arī sociālo kontekstu. Jāpiezīmē, ka, izmantojot šo pieeju, pastāv risks nepietiekami izvērst paša darba analīzi – kā tas, gandrīz pilnībā ignorējot pašu tekstu, gadījies Tomam Ķencim rakstā par Elfrīdas Jelinekas romānu „Mihaels” portālā ¼ Satori[7]. Iespējams, tas darīts apzināti, tomēr viņa darbs tik un tā šķiet pozicionēts kā romāna recenzija.

Prakse liecina, ka kvalitatīva kritiska teksta radīšanai piemērotas ir pēdējās trīs stratēģijas – protams, to veiksmīgas lietošanas būtisks priekšnoteikums ir pārdomāta pieeja, kas izvērsta labā argumentācijā.

Noslēdzot kritikas stratēģiju pārskatu un pamazām tuvojoties finālam, pievērsīšos vēl dažiem elementiem, kas nosaka prozas kritikas kopainu. Lai gan kritiķu un publicēto tekstu skaits ir gana liels, kā arī izmantotās stratēģijas ir visai atšķirīgas, tās kopaina diemžēl nav uzskatāma par daudzveidīgu – pamatā tāpēc, ka divas no aplūkotajām stratēģijām, proti, anotatīvais deskriptīvisms un satura analīze, tiek izmantotas daudz lielākā mērā nekā pārējās. Jāpiebilst, ka skats uz tekstu par virspusīgu atzīstams pat pārāk bieži. Pievēršoties prozas poētikas kategorijām, jāsecina, ka kritiķu uzmanības lokā nonāk gandrīz tikai un vienīgi sižets, retāk – vēstījuma maniere un stils, kā arī valoda, taču tas viss tiek uzlūkots ļoti abstrakti, tas ir, nepasakot gandrīz neko. Piemēram: Ilze Knusle attiecībā uz romāna sižetu kādā recenzijā raksta, ka autors „neizlaižot vadības grožus no rokām”[8]. Aivars Eipurs par kāda romāna valodu vēsta, ka tā esot „gan precīza, gan arī aptuvena vienlaikus”[9]. Detalizēts skatījums ir izņēmums, nevis norma.

Kritikas kopainu raksturo vēl dažas būtiskas īpatnības.

Tā, piemēram, latviešu literatūrkritikas metodoloģijā vērojama visai vāja rietumu literatūrteorētiskās domas ietekme, kas ir pārsteidzoši, ņemot vērā, ka tās 20. gadsimta daudzveidīgās un lielā mērā auglīgās attīstības rezultāti mūsu kultūras telpā ir brīvi pieejami teju jau visnotaļ ilgi. Tas nenozīmē, ka Latvijā nebūtu iesakņojušās dažādas ar šiem rezultātiem saistītas idejas – gluži otrādi. Taču reālajā kritikas, kā arī literatūrpētniecības praksē tās, manuprāt, netiek izmantotas pienācīgā mērā. Tas nenozīmē, ka latviešu kritikai vajadzētu pār varēm un masveidā mākslīgi pārveidot savus principus atbilstoši rietumu teorētiskajai domai. Tomēr nešaubos, ka krietni plašāka, bet pārdomāta rietumu teorētiskā devuma izmantošana kritikas attīstību un kvalitāti patiešām veicinātu.

Vēl cita ļoti būtiska īpatnība: vairums publicēto recenziju liek secināt, ka kritiķu un, iespējams, arī lasītāju vidū nepārprotami dominē skaidrs priekšstats, ka literatūras kritikas galvenie uzdevumi ir, pirmkārt, lasītāja informēšana par aplūkoto tekstu, tā „lasāmību”, „interesantumu”, sižetu un tamlīdzīgām – nereti, kā jau noprotams, visai sadzīviskām – kvalitātēm; otrkārt, atklāti izteikta vai arī viegli nojaušama vērtējuma sniegšana, kas galvenokārt izpaužas visai netveramās kategorijās, uzskaitot „pozitīvas” un „negatīvas” teksta īpašības, bet izteiktos argumentus nebūt ne vienmēr pamatojot. Abus šos uzdevumus, šķiet, vieno mērķis atvieglot lasītāja izvēli – iegādāties kādu konkrētu grāmatu vai neiegādāties, lasīt to vai nelasīt un tā tālāk. Diemžēl līdz ar šāda teorētiskā uzstādījuma akceptēšanu tiek vienkāršotas kritikas funkcijas, lielā mērā atstājot novārtā citus, ne mazāk svarīgus un varbūt pat svarīgākus kritikas – tostarp, manuprāt, arī neakadēmiskas kritikas – uzdevumus, piemēram, literārā darba interpretāciju lauka izpēti vai papildināšanu, kā arī darba kontekstuālās pozīcijas raksturojumu un izvērsumu, kas varētu ne vien paplašināt lasītāju skatījumu, bet arī dot vērtīgu ieguldījumu aplūkotā darba izpratnē vispār.

Tātad, kā redzams, jaunākā prozas kritika lielākoties ir deskriptīva un sniedz virspusīgu vērtējumu. Taču interpretāciju trūkums ne tikai mazina kritikas kopainas daudzveidību un ierobežo tekstu izpratnes paradigmu attīstības potenciālu, bet lielākoties noved arī pie kritizēto tekstu nonivelēšanas. Proti, lai gan ir grūti lēst, kāds tieši varētu būt kritikas spēks, nevar noliegt, ka tiešā vai netiešā veidā tā spēj būtiski ietekmēt gan literatūras procesus, gan literatūras uztveri. Piemēram, klasiska darba gadījumā piedāvājot tikai spriedumu „pārbaudīta vērtība” vai – gluži otrādi – „pārvērtēts darbs” un izsakot par tā nozīmi vienīgi vispārpieņemtu viedokli, tieši vai netieši tiek nostiprināts uzskats, ka par darbu viss jau ir zināms, ka tā nozīme jau ir skaidra – būtībā tas ir uzskats, ka darbs pieder pagātnei un ir aizmirstams. Tā īstenā vērtība – vai tās trūkums – labākajā gadījumā paliktu zināma vien saujiņai speciālistu. Vēl viens teksta nonivelēšanas veids: ja par jaunu darbu tiek pausts tikai vērtējums, bet ne nopietna interpretācija, šis teksts nemaz netiek īsti uztverts kā literatūras sastāvdaļa, un, lai kāda būtu tā vērtība, tam netiek piešķirta pienācīga nozīme, jo – darbs var iekļauties literatūras kopainā vien tad, ja tas tiek iesaistīts noteiktās attieksmēs ar citiem darbiem, ar literatūras un kultūras tradīciju. Kritika ir viena no disciplīnām, kas formē literatūras vēsturi. Tātad – kritikai ir jābūt atbildīgai.

Raksta pamatā ir pētījums, kas veikts valsts programmas 'Letonika' projekta 'Kultūra un vara' ietvaros.

Pēdējie komentāri:

• hm 14.04.08 15:47

  'teju jau visnotaļ ilgi' ir burvīgs laika apzīmējums :)

• haralds matulis 14.04.08 17:11

  Atzīšos, ka mani šīs runas par kritikas problēmām Latvijā mulsina.
  No vienas puses es lielākoties nelasu kritikas. Jo lielākoties mani neinteresē darbi, par kuriem kritikas rakstītas. Žurnālā Karogs es pāršķirstu satura rādītāju, un palasu kādu kritiku vienīgi gadījumā, ja 1) ir potenciāli interesants kritiķis, 2) labs (interesants, skandalozs) rezcenzijas nosaukums, un kā trešā prioritāte pēc nozīmības – ja kaut cik interesē recenzētā grāmata, bet tas nav tik būtiski.
  
  Runājot par kritikas skolām, es subjektīvi apšaubu šādu skolu pastāvēšanu vai šās pastāvēšanas nozīmi konkrētas recenzijas rakstīšanā. Diez vai viens kritiķis nopietni varētu uzrakstīt divas dažādas kritikas par vienu tekstu.
  
  Kritikas pieejai, manuprāt, vajadzētu būt hermeneitiskai. Kritikai vajadzētu apskatīt tos darba aspektus, kas šai darbā ir nozīmīgi vai izceļas, apskatot tos no mūžības un kvalitātes viedokļa, kā arī no autora nolūka (intences) un mākslinieciskās koncepcijas viedokļa.
  
  Taču tā kā mani interesē tikai konkrētības, un laba māksla vispār vienmēr ir konkrēta (nevis nekonkrēta, izplūdusi), tad labākais, ko kritiķis var darīt (pēc īsa ievada un vispārīga konteksta iezīmēšanas) ir sniegt kā teksta fragmenta tuvlasījumu, to padarot par savas recenzijas centru.
  Recenzijas noslēgumā vēlams norādīt izdevniecību un grāmatas cenu. :)
  

• dl 14.04.08 17:59

  Tur, protams, nevajadzēja būt "teju jau visnotaļ ilgi", bet tikai "visnotaļ ilgi".
  
  Nezinu, kas gan runās par mūsd. latv. kritiku varētu būt īpaši mulsinošs: problēmas, imho, ir acīmredzamas. Liekas dabiski vēlēties ko labāku (kaut vai vairāk "potenciāli interesantu kritiķu"), lai cik šādas vēlmes būtu utopiskas.
  
  (Rakstā gan pamatā runāts nevis par kritikas skolām (kas minētas tikai garāmejot), bet gan par sastopamajām pieejām tekstam, kas dažreiz varbūt nemaz nav izmantotas apzināti. Runājot tieši par skolām: man gan liekas, ka ar gana nopietnām teorētiskām zināšanām un praktisku talantu par vienu tekstu ir iespējams uzrakstīt pietiekami labas recenzijas, kas balstītos uz atšķirīgiem teorētiskiem principiem.)
  
  Kritikas pieeja praksē teju vienmēr ir hermeneitiska, cita lieta - cik kvalitatīvi.

Piedalies diskusijā: