Pieci hiperteksti (8)
2008. gada 30. martā, plkst. 16:03
Rubrika: ¼ Literatūra
Piektdien ar pasākumu klubā „Hamlets” noslēdzās Hiperteksta projekts. Labākie uzvarētāji no lasītāju konkursa tikās ar dažiem rakstniekiem, organizatoriem un īpašiem viesiem Vakariņās ar Rakstnieku.
Šodien publicējam dažus no lasītāju sakombinētajiem hipertekstiem. Atgādināšu hipertekstu veidošanas noteikumus: tekstus bija iespējams būvēt TIKAI no rakstnieku stāstu fragmentiem – pašiem klāt neko nepierakstot. Paši par sevi lasīti, šie lasītāju hiperteksti būtu raksturojami kā eksperimentāli, ar strauji mainīgu, bieži sirreālu sižetu. Papildus dimensija pavērsies tiem, kas iepriekš iepazinušies ar rakstnieku radītajiem oriģināltekstiem, un atpazīs izmantoto fragmentiņu vietu un noskaņu sākotnējā tekstā.
Visbeidzot paldies par atbalstu Hiperteksta tapšanā – projekta partnerim programmizstrādes sabiedrībai „Tildei”. Valsts Kultūrkapitāla fondam par finansiālo un morālo atbalstu šāda eksperimentāla projekta veikšanai. Portālam ¼ Satori, iepazīstinot ar Hiperteksta idejām un informējot par jaunumiem. Paldies arī diviem pārējiem projekta informatīvajiem atbalstītājiem „Kultūras Forumam” un „Karogam”.
Tāpat liels paldies visiem rakstniekiem, kas piedalījās, un visiem citiem, kas palīdzēja tapšanā.
Hiperteksta vadītājs, Haralds Matulis.
ja viņa būtu zinājusi par Swarovski...
Martita
Es kā pēdējais lohs no komandējuma uz Maskavu vedu viņai Swarovski auskarus, traucos ar taksi mājās, slēdzu vaļā durvis, tūlīt ieraudzīšu savu eņģeli – nekā nebija. Roka piesedza sarkano rētu uz kakla. Gluži kā dzīva. Aiziet līdz durvīm, nolaisties lejup pa kāpnēm, iziet uz ielas, pāri bruģim, tas aizņemtu ne vairāk par pusminūti. Attālums, kas parasti nesagādātu nekādu grūtību dzīvajam, nu bija kļuvis par nepārvaramu. Pirms pārdesmit minūtēm viņa aizvadīja uz skolu savu meitu, paņēma virtuves nazi – pirmo, kas pagadījās pa rokai, un pārgrieza sev rīkli. Termometra stabiņam līdzīga asiņu straumīte ritēja lejup no mutes kaktiņa – lēnām un neapturami. Tā bija vienīgā kustība, kas norādīja uz to, ka laiks nav apstājies, un istabā redzamā aina nav fotogrāfija, bet gan reāls apziņas process, tieši tāds pats kā pamošanās, televīzijas seriāla skatīšanās vai iemīlēšanās.
– Nu, es nezinu, spriežot pēc visa, ko var redzēt avīzēs, viņai ir opiātu izraisīta paranoidālā šizofrēnija diezgan neprognozējamā fāzē. Nedomāju, ka mēs varam uz viņu paļauties, it īpaši pēc tā gājiena ar klēpja sunīti redakcijā. Manā rīcībā ir tikai apšaubāmais arguments, ka absolūtās kategorijās nemaz nevajadzētu spriest, viss ir relatīvs. To atcerējos nesenajā sarunā, kad pa vidu daudz kam citam uzzināju, ka “killing” dāņu valodā nozīmējot “vista”. Arī par to jaunajam māksliniekam būs lielisks projekts. Mēs nevaram domāt arī otrādi – ka jēdziens „sieviete” tālāk iedalās mirušajās un dzīvajās, nē, mums šajā brīdī ir tikai viena sieviete un viņa ir mirusi, vēl vairāk – viņa guļ savā istabā uz gultas malas un asinis sarecē viņas vēnās. Tāds pasaules modelis ir pilnīgi bezjēdzīgs, taču tas ir arī vienīgais šobrīd esošais – mirusi sieviete istabā, nobraukts cilvēks uz ielas, pretējā pusē, bet mēs sēžam padomju laika skolas tualetē uz poda un sarunājamies ar mazu, nobijušos meitenīti blakus kabīnē, kura nupat konstatējusi, ka beidzies tualetes papīrs.
Tāda silta roka, lieli, resni pirksti, kas grābājas man starp kājām. „Tava ziņkāre ir puiciska un indiskrēta. To es pasaku pirmām kārtām, taču itin labi nomanu, mīļais, kas aiz taviem vārdiem slēpjas…” Pirmkārt, viņa ir šīs sievietes meita un, pati to nenojaušot, vienlaikus ir arī bojā gājušā vīrieša bērns, lai arī attiecības starp viņas vecākiem ilga ne vairāk par pusstundu, šī sīkā asinsradniecība dīvainā veidā kļūst būtiska tieši tajā brīdī, kad savstarpēji nesaistītos negadījumos gandrīz vienlaicīgi viņi iet bojā – vienā un tajā pašā pusstundā, tiesa gan, astoņus gadus pēc pirmās liktenīgās sakritības. Otrkārt, un tas ir ne mazāk būtiski, arī meitene kaut kādā ziņā jau ir mirusi.
Sirdspuksti
Artūrs Morozovs
Citu – nesen krāsoto un uzposto – namu vidū šis līdzinājās vecai, dižciltīgai dāmai koptu jaunkundžu sabiedrībā. Sairušas mežģīnes, kožu saēsts samts, sadzeltējis zīds, pati ratiņkrēslā un jau pa gabalu vēdī vecas miesas smaka. Tomēr kailie atlanti joprojām braši balstīja jumtiņu virs ieejas durvīm, kurām, par laimi, nebija pierīkota šifra atslēga. Sieviete iegāja, uzkāpa trešajā stāvā. Piezvanīja pie durvīm. Klusums. Viņa zvanīja vēl un vēl, bet bez panākumiem.
Sieviete jau zaudēja cerības, kad pēkšņi saklausīja atslēgu žvadzoņu aiz muguras, likās, vismaz trīs tiek grieztas uz vienu vai otru pusi.
– Un skumji, tā pa īstam skumji.
Viņai šķita, ka pretim stāv pagājušā, nē, aizpagājušā gadsimta klosterskolas direktrise – gara, kārna, melnās drēbēs, līdzīga “Džeinā Eirā” vai citā filmā redzētai. Ļoti gados, bet nenosakāmos, jo ir kāds vecums, kad cilvēks vairs nemainās, grumbu tik daudz, ka jaunām nav vairs vietas, kur rasties.
Tālāk par gaiteni direktrise sievieti nelaida, bet citādi bija laipna un runīga.
“Ak, jūs interesē Ašenbaha kungs…” viņa domīgi novilka.
Sieviete paskaidroja, ka viņai katrā ziņa to vajag satikt, bet nu jau šaubās, vai adrese pareiza.
“Jā, jā … Visa šī māja ulmaņlaikos piederēja fon Ašenbahiem. Krievi atņēma, vācieši atdeva… Kara beigās kungi aizmuka uz rietumiem un atradās tikai, kad pēc Atmodas sākās de- naco-nali-zācija.” Direktrise demonstrēja savu inteliģenci.”
Sensenā bērnībā, vēl bērna prātā, lasīju Hemingveju, laikam tas bija Aiz upes koku paēnā. Lasīju un raudāju, kaut šis tas likās uzspēlēts un nepatika, kā tur viņi runāja – pārāk reāli, skaisti un patiesi, lai šķistu nesamāksloti, es nekur reālajā dzīvē neesmu dzirdējusi nevienu tā runājam.” Direktrise saverkšķīja ģīmi dīvainā grimasē. Par to mēs runājām pirmajā tikšanās reizē, tajā darba ballē. Es biju nostrādājusi aģentūrā aptuveni divus mēnešus, es nevienu tā īsti nepazinu un mana kleita bija pārāk dziļi dekoltēta, tāpēc es piedzēros ļoti ātri un pamatīgi. Staigā tikmēr, kamēr paliek pavisam… Un, ziniet, tā.. nu fui! Visa māja par to šausminājās!
Viņas viduklis ikkatru gaidīšanas mirkli savelkas šaurāks, šmaugāks kā tilti pār bezgalgarām upēm. Un pāri neviens netiek. Pēkšņi trūka gaisa, likās, nevēdinātā dzīvokļa smārds vieliski veļas virsū un spiež pie durvīm. Likās, arī šī kārnā, melnā ir spoks.
Ausīs šalca, sieviete baidījās, ka tūlīt, tūlīt paģībs, tāpēc vēl krampjaināk žņaudza durvju rokturi un it kā no tālienes dzirdēja: “Ašenbahs esot uzzinājis, ka puika ir paša dēls un nevarējis pārdzīvot, ka tā… izdarījies ar viņu.”
sajucis praataa
aliina
Viņš skatījās uz savām rokām, kuras drebēja kā krampjos. Tāda ir agonija. Tāds ir kukainis, kas ielipis darvā. Viņš smējās tā, it kā būtu sajucis, viņš tiešām smējās tā, jo tik tiešām bija sajucis...
– Anita... Paklau, viss nokārtosies, – P. saka.
– Jā, kad bērns vairs nebūs mazs.
– Es rīt aizvedīšu tevi uz jūru, labi?
– Būs lietus.
– Nevajag īgņoties.
– Tu vienkārši neproti... – Anita saka. – Tu neproti reizē būt mīļākais un tēvs. Tevis vienkārši nav tik daudz.
Tad es pievēršos puikam. "Tu – tūlīt nāc iekšā!" Un viņš, acis no zemes nepacēlis, dziļam kaunam plosoties viņa bērna dvēselē, sper soli pār slieksni un dodas man garām uz dzīvojamo istabu, kur apsēžas uz viena no krēsliem pie ēdamgalda un paslēpj seju savās plaukstās.
– „Bet kāpēc?” viņš izmisuma pilnā balsī jautāja, taču viņa jautājums atkal tika atstāts bez ievērības.
Abi aizgāja, durvis atkal, protams, tika aizslēgtas. P. bija bail, viņš atvēra grāmatu.
Viņa paša niekošanās ar Bērdžesu beidzās ap to laiku, kad izrādījās – viņa zēni nav spējīgi uztvert rakstītu tekstu pat tad, ja tas ir tik garšīgi uzrakstīts, un kur nu vēl filmu ar tiem mīkstpēdiņiem – vēl vairāk, džeki skarbākajās ainās bija pat smalkjūtīgi novērsušies no ekrāna, slepus mezdami uz P. tu-esi-galīgi-nojūdzies skatienus.
Nelabums
Ela
Apakšbiksītēs aizskrienu līdz vannas istabai, noskaloju seju aukstā ūdenī, izmazgāju ausis, noslaukos. Mamma no virtuves steidzina – saģērbies kārtīgi, ārā auksts!
Es kāpjos atpakaļ, bet tad atskan skarbs – Kas te notiek? Ak tad atkal tu! Es tevi brīdināju!
Kā golfa straume, kā asiņu ceļi. Laime. Es neko nedomāju. Mēģināju vāri pīkstēt, ka nejūtos nobriedusi krutajam pasākumam, ka visa šī industrija un bijušo kursabiedru apmierinātie feisi man, patiesību sakot ir noriebušies – un, godīgi sakot, baidos, ka mans golfs vispār var neaizvilkt līdz pasākuma norises vietai, – un vispār jau Andrejs mūs īsti nemaz uzaicinājis nav, ka tā viņdien nenozīmīgi izmestā frāze par drīzo tikšanos bija domāta vairāk kā tāds pieklājīgs atvairījums.
Viņa grib kaut ko teikt, es izvemjos pāri gultas malai uz grīdas. Mana grīda, kā gribu tā krāsoju!
Diena ilgst bezgalīgi. Un vai tiešām šajā datoru laikmetā ir vēl kaut viens cilvēks, kam nekad nekad nav radusies vēlme nospiest "restart" un sākt visu par jaunu? Izlikties par kādu citu – skaistu, gudru, veiksmīgu, slīpētu, stilīgu, ar pliku roku neņemamu? Vai tiešām šajā pasaulē nav kaut viens cilvēks, kuram nekad neapniktu būt viņam pašam – ar visu to problēmu nastu, kas varbūt padara mūs stiprākus, bet noteikti ne labākus vai laimīgākus? Man ir slīpmašīna un bezgala daudzas pelēkas dēļu sienas, pie tam mušas visu laiku sēstas uz ceļgaliem. Prom, mušas! Kādas mušas? Ir taču novembris. Jā, esmu gultā, mājās. – Ir kluss. Draugiem vai kolēģiem zvanīt kauns, jo visi taču šo skaisto laiku pavada ģimenes lokā, ko es viņus traucēšu ar savām problēmām.
ms and mrs Smith
:)
Ziema aizžļarkstēja slapdraņķos un dubļos.
Kā golfa straume, kā piena ceļš, kā piena upes.
Viņš saņem manu roku savējā.
Misters un Misis Smiti.
Iekāpjam trešajā trolejbusā. Sastrēgums. Kā vienmēr. Nu, kā viņš tā varēja izturēties pret tik jauku būtni? Vai tad uzreiz vajadzīgs sekss? Lūk, mūsdienu aplamā domāšana! Tikpat labi viņa varēja parādīt Bendžaminam pilsētu. Viņi sēdētu uz šī jaukā sola zem jasmīnziediem un viņa tērgavotu savā brīnišķīgajā latviešu – angļu valodā. Bet vairs nekā – rīt vienpadsmitos aiziet Bendžamina lidmašīna. Atā, Rīga! Sastapta, bet neiepazīta.
Nakts vidū, aizkūlies līdz viesnīcai, Bendžamins ilgi nevar aizmigt. Viņš apcer simt iespējas, kā rīt varētu labot kļūdu. Evai noteikti radies par viņu nepareizs priekšstats. Bet, jo ilgāks laiks pagāja, – diena pa dienai, nedēļa pa nedēļai, – es sapratu, ka ilgāk to nevarēs vilkt, kādu dienu man nāksies pateikt, kurš no viņiem ir lieks un ar kuru vēlos attiecības turpināt. Protams, viņiem neteikšu, ka esmu izvēlējusies vienu no diviem, nē. Vienam es teikšu, ka viņš man patīk, bet diemžēl tā nevar turpināt, mēs varam palikt draugi, otram, ka viņš man patīk un es labprāt palikšu pie viņa pa nakti. Un viss būs tīri.
Un kad man būs jāizvēlas, kurš no viņiem, – es paņemšu baltu lapu, novilkšu vertikālu līniju, labajā pusē uzrakstīšu „Vla“, otrā „Val“ un lieliem, drukātiem burtiem atzīmēšu viņu priekšrocības un trūkumus.
Lēnām, kafiju dzerot, lappusi aizpildīšu, kā entomologs zem lupas vērodama savus vīriešus, es izmantošu lielisko iespēju valdīt pār viņiem. Vismaz uz papīra:
– Pieticīga kultūras izpratne (Nav bijis Nac. muz., lasa apm 2 grām. gadā (politika,karš)),– ieraksts „Vla“ kolonā, kamēr iepretim „Val“:
– Ir gali JRT kasē; pazīst dažus dziedātājus.
Bet pie „Val“ trūkumiem, – Vienveidīgs, surdinēts romantiķis, kamēr „Vla“, – neprātīgi kaislīgs (saplīs.: korset. lenc., 3 zeķub., sark., caurspīd. stringi)
Es saskaitīšu, cik katram ir plusi un cik mīnusi, katru no tiem novērtējot ar vidējo svērto koeficientu skalā no 0,0 līdz 1,0 un tos saskaitīšu, iegūstot četrus koeficientus Vlap, Vlat, Valp, Valt. Tos saliekot vienādojumā un iegūto kvadrātvienādojumu atrisinot, es varētu izreķināt, kurš no maniem puišiem ir man piemērotāks, vai, pareizāk sakot, matemātika parādītu, kuru es vairāk vēlos.
Liekulīgi ir aizliegt eitanāziju, bet pieļaut pazemojošu pakāršanos cilpā, slīcināšanos vai noindēšanos ar sauju miega zāļu? Kāpēc cilvēkam neatļaut aiziet viņsaulē civilizēti? Tiesa, vajadzīgs kāds, kas palīdz, un tāpēc eitanāzija patiesībā ir nevis aizgājēja, bet gan piepalīga problēma. Lai cik smagai operācijai slimnieku gatavotu, viss ir vērsts uz viņa glābšanu. Piepalīga mērķis gluži pretējais – palīdzēt nomirt. Tādēļ varētu rasties doma par grēku. Kaut gan – viņš neko neuzspiež, slimnieks pats izlēmis atbrīvoties no savas nepanesamās esības. Cik vilinoši būtu uzņemties šo misiju, Bendžamins nodomāja. Nekad netrūktu elpas, viņš reibtu pēdējās nopūtās kā narkomāns, ieguvis kārtējo devu.
– Nu? Jūs to izdarīsiet?
Bendžamins sāka viņai stāstīt par sevi. Visu līdz sīkākajai izjūtai. Pats nesaprata, kādēļ to dara. Varbūt tāpēc, ka zināja – šī atzīšanās nomirs reizē ar meiteni.
– Bet tavu pēdējo nopūtu negribu. Es vēlētos tevi ieelpot… dzīvu.
velvet. 31.03.08 10:00
vispār jau forši :)
31.03.08 10:08
kur ir Hiperteksta spēļu uzvarētāju teksts?
31.03.08 16:14
Nu tak jau laikam uzvarētāju hiperteksti ir tie kas lasāmi šajā rakstiņā...