Marts Pujāts: Nau manis (24)
2008. gada 13. martā, plkst. 17:03
Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)
Foto: Jānis Indāns
Pamodos šorīt ar baigo vēlmi uzspēlēt. Bet naudas nav. Izkāpu no gultas un sāku meklēt kāpostu. Izrakņāju atvilktnes, paskatījos drauga biksēs – vakuums. Stulbums kaut kāds. Atgūlos gultā, ar gausu rokas kustību satvēru telefonu. Izbesījies sāku meklēt telefonā kādu puslīdz pieņemamu spēli. Kaušanās, debilā čūska... Sāku spēlēt čūsku, bet visu laiku triecos malās. Uzliku vislēnāko līmeni, čūska knapi vilkās. Nodomāju – tāda, bļin, ir mana dzīve, jāpiezvana kādam. Moš Rudakam ir nauda. Rudaks neceļ, guļ laikam. Es apzinājos, ka man jāuzraksta par sešām filmām. Piegāju pie portatīvā un sāku rakstīt par Nārnijas hronikām. Ja Rudaks pacels, došu hronikām trīs acis. Rudaks neceļ. Pilnīgi izbesījies nolēmu ieiet drēbju skapī. Sēdēju starp kažokiem un piefiksēju, ka skapī nav zonas.
Te pēkšņi viens mētelis pagriezās pret mani. Tam bija āža kājas un cilvēka seja. Viņš labsirdīgi smaidīja un aicināja, lai sekoju. Uz kurieni? – neizpratnē vaicāju. Uz manu alu, nāc, nebaidies, tas nav tālu. Es piecēlos un ļāvu, lai satīrs mani ved. Mēs pašķīrām dažus mēteļus, pāris egļu zarus un atradāmies piesnigušā, skrajā mežā ar noklīdušu laternas stabu. Satīrs piegāja pie klints, ievadīja kodu, un tūdaļ atvērās milzīgas durvis. Mēs iegājām tādā kā tunelī. Pie mitrajām sienām masīvos dzelzs lāpturos, ceļu izgaismodami ar neredzamu ūdeņraža liesmu, dega apgaismes ķermeņi. Šeit desmit tūkstoš gadu atpakaļ zviedri bija ierīkojuši radioaktīvo atkritumu glabātavu – stāstīja satīrs – bet, uznākot ledus laikmetam, kapsulas neizturēja, betonīta slānis uzburba un saspieda kapsulas, un, pats saproti, uzradās runājošas lauvas, lempji un frīki. Nu, piemēram, šis – satīrs norādīja uz dīvainu stāvu, kas tramīgi tupēja nomaļā kaktā pieņēmis tuneļa sienas krāsu – cik acis viņam dosi? Es ieskatījos un pamanīju, ka viņa pieri rotā trīs acis, turklāt šaudās kur kurā. Kad bijām jau stundu gājuši, nogriezāmies. Satīrs pavēra satrupējušas koka durteles, un mēs nokļuvām mazā istabiņā. Stūros zvilnēja ēnaino stūru toni pieņēmuši trīsači.
Īsts parkets – satīrs lielījās. Vēl šajā telpā bija aizvēsturisks dīvāns, Kuzņecova porcelāna servīze. No malu malām telpā nāca klāt arvien jauni trīsači, un man, teikšu kā ir, sāka kļūt neomulīgi. Lēnām cēlos kājās un tā kā taisījos uz promiešanu, kad pēkšņi muskuļaina āža kāja piespieda mani pie sienas – kur sataisījies? Tu, klausies, ko es tev teikšu, es tev labu gribu, nerausties – un satīrs sāka stāstīt, kāja vēl arvien turēja mani piespiestu – pieraksti, viņš laipni lika, šito tev nekādās skolās neiemācīs. Es izvilku savu mobilo, uzliku īsziņu rakstīšanas režīmu un pierakstīju cik paspēju: Trako nama virsmāsa izrādījās par visu cietumu uzraugiem daudz rafinētāka un nežēlīgāka knīpstanga. Tu raksti? – satīrs noprasīja. Rakstu, rakstu... Varbūt arī tādēļ šī spēļu pasaule ir tik jutekliska, ka racionālais te atkāpjas fonā, kad rampas gaismā nāk misis Fortūna?... izrādās, nauda ir ne tikai lieta sevī, bet, kas vēl šaušalīgāk, mēs paši... ej nu tiec skaidrībā, kur beidzas vīrietis un sākas cilvēks... Āža kāja saspringumā trīcēja, Ahilleja cīpsla likās tūlīt, tūlīt pārtrūks, tā burtiski vibrēja no pārslodzes. Man telefonā nav vairāk vietas – kliedzu, bet satīrs nerimās: Cilvēciskā daļa tevī liks noticēt šai ilūzijai, jo tā, kaut sāpīga, ir patīkama, kā jau katrs sakars ar mīļoto cilvēku. Kā racionāla būtne tu sapratīsi, ka šī tikšanās būtībā ir amorāls saprāta izaicinājums cilvēku dzimumam.
Man nav vairāk vietas – kliedzu un spirinājos. Man virsū bija sakrituši smagi kažoki. Beidzot aizgrūdu tos ellē ratā un izrāpos no skapja atpakaļ istabas īstenībā. Iezvanījās mobilais. Rudaks! Ku forši! Bet tūlīt pat mani sāka mocīt nelāgas domas – tā, tā, tā, ko viņam vajag – es pārliku galvā – ne jau kafiju iedzert aicinās, viņš naudu noteikti grib atpakaļ, bet man pašam nav, man pašam nau naudas, bāc – es kliedzu uz telefonu, telefonā un īstenībā – nau manis, nau manis!
