Armands Znotiņš, Ieva Melgalve, Māris Mikulāns: Bēglis (4)
2008. gada 12. martā, plkst. 18:03
Rubrika: ¼ Literatūra
Sadarbībā ar projektu Hiperteksts.
1.
„Atkal jābēg”, viņš domāja. „Atkal jābēg”. Tie mēsli, kā viņš abus astoņpadsmit – divdesmit divus gadus vecos puišus domās nosauca, viņam piesējās uz Elizabetes ielas, pa ceļam uz mājām. Tas, ka šie „mēsli” ņirgājās, vēl nebūtu nekas, bet nu jau viņi sekoja cieši blakus, pretīgi smīnot un draudot ar fizisku izrēķināšanos. „Un tā vienmēr”, viņš rūgti nodomāja, „pazemojoša bezpalīdzības izjūta, nožēlojamas bailes un pretīgums pašam pret sevi. Neviens nepalīdz. Itin neviens”.
Cilvēki vienaldzīgi gāja garām. Un viņš steidzās, abiem muskuļotajiem vīrišķīga izskata puišiem turoties blakām kā pielipušiem. „Kaut tikai paspētu līdz trolejbusa pieturai. Un ko tālāk? Viņi taču brauks līdzi. Un neatstāsies līdz pašām mājām. Un uzzinās, kur es dzīvoju. Ko lai dara...” Viens no puišiem viņu pagrūda. Otrs pretīgi noņirdzās. Viņš, izmisīgi mēģinot atrauties un apzināti izvēloties maršrutu, kur vairāk cilvēku, pagriezās pa Tērbatas ielu. Nekas nelīdzēja. Gar seju jau novicinājās dūre. Atkal pretīgi smiekli. Viņš steidzās; nu jau gandrīz sasniegta Brīvības iela. Te viņam mēģināja noraut somu; tagad jau atklāti grūstīja. „Ei, izdzimteni! Tu vaļā netiksi! Mēs tiksim ar tevi galā!”, atkal atskanēja skaļā, ņirdzīgā balss.
Pretim nākošā meitene pasmīnēja. Tas viņu satracināja, lika izšķirties par atklātu bēgšanu: „Sarkanā gaisma! Vienalga, jātiek taču pāri!”. Viņš neatskatīdamies skrēja – aiz muguras šaušalīga bremžu svilpoņa, spalgi izsaucieni, plīstoša stikla un sadauzīta metāla griezīgais troksnis un tad kliedziens: „Mauka! Tu nogalināji manu brāli!” Viņš, tāpat neatskatīdamies, skrēja, bet nu jau palēnināja gaitu, ieskrēja tuvākajā trolejbusā, pat lāgā neievērodams numuru, gandrīz paklupa uz kāpnītēm (pretim stāvošā meitene atkal pasmīnēja), un pēc 20 minūtēm jau atradās pie savas Rīgas mājvietas.
Viņš steigšus iemetās dzīvoklī, aizslēdza durvis, paraudzījās visapkārt („Jā, visi logi ciet”), tad paskatījās spogulī. Ķermeni kratīja drebuļi. Vēl aizvien trīcēja kājas un rokas. (Viņš atminējās, ar kādu izsmieklu sieviete trolejbusā skatījās uz viņa drebošajiem ceļgaliem). Vēlreiz palūkojās spogulī. Bāla, nopietna seja bez kādas izteiksmes. „Nekādu emociju, pat vislielāko pārdzīvojumu brīžos”, viņš tikpat neizteiksmīgi nodomāja. „Un kādēļ tieši es? Kādēļ man tā jābēg? Ar ko es atšķiros? Laikam ne ar ko. Bet kāda jēga – viņi jau domā citādi”. Sāpēja galva. Viņš piespieda pieri spoguļa vēsajam stiklam. Vēl aizvien sāpēja galva. „Nedaudz jāpaguļ. Varbūt kļūs labāk. Galvenais – ne par ko nedomāt,” viņš izlēma un nākošajā brīdī seja sašķiebās rūgtā grimasē, atskāršot, ka skola un vecāki mācīja gluži pretējo. Viņš novilka džemperi, bikses, paskatījās spogulī, atkal rūgti pasmīnēja, un, nenovelkot pārējos apģērba gabalus, atslīga uz dīvāna un drīz jau gulēja trauslā, murgainā miegā – no pieciem pēcpusdienā līdz astoņiem vakarā.
Dzīvoklī viņš vairs nebija viens. Abas istabas, virtuvi un pat tualeti piepildīja viņa tuvinieki, kā viņam dažreiz domās labpatika izteikties, „paresnie un pastulbie radinieki” – māte, abi brāļi, abas māsas un nezin kādēļ arī otrās pakāpes brālēns, kura svars skaitliskajā izteiksmē bija krietni lielāks par viņa inteliģences koeficientu. Vien tēvs bija nez kur pazudis. Viņš pielēca no dīvāna stāvus – dzīvoklī jau darbojās māte, nepievēršot viņam nekādu lielo uzmanību. Televizors strādāja pilnā sparā („Kārtējais seriāls”, viņam iešāvās prātā, „kas gan cits”), no viena plaukta grāmatas jau bija izkrautas, to vietā dižojās primitīvs radioaparāts. Viņš iesteidzās otrā istabā un ieraudzīja vienu no māsām. Istaba bija līdz nepazīšanai sajaukta, arī tajā atradās viņam nepiederošas mantas. „Es te tagad dzīvošu,” māsa paziņoja un truli nosmējās. „Un neiedomājies te bāzt savu degunu, skaidrs?” „Kas šeit tagad notiek?” viņš domāja. „Kā tas vispār varēja notikt? Es taču šī dzīvokļa adresi jau tāpat slēpju no visiem, draugi neizrāda sevišķu vēlmi mani apciemot, sievietes, protams, nav, un ja arī būtu – neviens no maniem radiniekiem manu mājvietu vienalga nezin!” Viņš atkal atgriezās istabā – vietu pie datora bija aizņēmuši brāļi kopā ar brālēnu; visi trīs sparīgi kāvās, lai noskaidrotu, kurš varēs tikt klāt pie kaut kādas datorspēles. Māte skatījās televizoru un, ieraugot viņu, vien noteica: „Tikai nekādu pornogrāfiju, tu saprati?” Viņu pārņēma dusmas. „Klausieties, man jāiet uz darbu. Man jāstrādā,” viņš ieteicās skaļā, taču nedrošā balsī. „Jums jāatstāj šīs telpas”. Neviens neatbildēja. „Jūs nedzirdējāt?” viņa balsī iezagās trīcoši toņi. „Dodieties tagad prom!” „Pats ej prom!” viņam atsaucās. „Šīs ir mūsu mājas. Mēs te paliksim.” Viņš juta, ka paveras mute. Un ieplešas acis. Pats īsti nesaprotot, kādēļ, viņš, satvēris rokās atslēgu, steidzās uz durvīm, atvēra tās – uz sliekšņa stāvēja viņa ar Alcheimera slimību sirgstošais vectēvs, kurš patiešām vidēji reizi trijās nedēļās ieradās sava dēla dzīvoklī, atnācis šurp ar kājām 30 kilometrus no pansionāta, nodzīvoja ar visiem kopā pāris dienas, līdz, aizdedzinot aizkarus vai kaut ko citu, ar skandālu tika no dzīvokļa atkal aiztriekts. „Nu sveiks!” vectēvs līksmi iesaucās, turot rokās tīkliņu ar kartupeļiem un četrām alus pudelēm (divām jau tukšām). „Tavs nepateicīgais tēvs ir mājās? Nav? Nekas, es vienalga ienākšu.” Viņam viss sagriezās acu priekšā. „Es tūlīt iziešu pa šīm durvīm pār sava vectēva līķi!” viņš domās iebrēcās. Iebāza roku kabatā, sev par pārsteigumu patiešām izvilka pistoli, pagrieza ieroci pret nelūgto viesi, izšāva un pamodās.
„Ak Dievs, sapnis!” Vēl īsti neticēdams tam, viņš pārlaida acis pār dzīvokli. Tukšs un kluss. „Paldies Dievam – par laimi, tikai sapnis”. Un tad atmiņā atgriezās iepriekšējie notikumi.
2.
Meitene bija apaļīga, nu labi, resna, un atgādināja Vitālijam viņa māsu – tai laikā, kad māsa mācījās pēdējās pamatskolas klasēs, bet Vitālijs pērās pa sākumskolu. Atgādināja tik izteikti, ka viņš vairākas reizes piemiedza acis, lai nopētītu viņas vaibstus tuvāk, cik nu to varēja izdarīt pustumšajā vārtrūmē, un atgādināja sev, ka tā nav un nevar būt viņa māsa, jo māsa jau sen ir izaugusi, pēc apdzemdēšanās pat notievējusi – vismaz līdz kaut kādai pieklājības robežai – bet šitā ir labākajā gadījumā pirmā kursa studente, kas līdz šim pat nav tikusi kārtīgi apgrābstīta, kur nu vēl vairāk.
Protams, tas visā drīzumā mainīsies.
Vitālijs pats pieteicās pastāvēt uz šuheri, psihs jau nu viņš ir, bet bakstīt beibi, kas izskatās pēc paša māsas – tas būtu drusku par traku. Viņš stāvēja, pie nemīlīgās ķieģeļu sienas piespiedies, un smēķēja, zēni bija zāli atpīpējušies un izsalkuši, resnā meitene pat neko daudz nepīkstēja. Vitālijs par notiekošo neiespringa. Viņš prātoja par savu māsu, kas laikam bija galvenais iemesls, kāpēc viņš – būdams pietiekami apdāvināts, pāris matemātikas olimpiādēs uzvarējis un tamlīdzīgi, ātri aptvēra, kas ir labas dzīves pamatā, un, vēl knauķis būdams, atrada savu pirmo ielas bandu, ar kuru kopā blandīties apkārt pēc tumsas iestāšanās un biedēt pirmklasniekus da pensionārus.
Tagad viņš jau bija izaudzis, vajadzīgos kontaktus nodibinājis, piķis arī ienācās. Zāle un dauzīšanās pa vārtrūmēm jau bija so yesterday, un varbūt vakardiena arī bija pēdējā diena, kad viņš ar tādām muļķībām nodarbojās.
Jo šorīt viņš atkal stāvēja uz balkona un smēķēja tāpat kā vakar, un laiks bija tikpat nemīlīgi drēgns, pat cigarete, pelēka nosalusi, tik tikko drebināja sārto oglīti. Vitālijs domāja par sapni, muļķis viņš nebija, viņš zināja, ka šitādi sapņi liecina tikai par to, ka viss ir sagājis šreijā, jo, redz, viena lieta ir tie pārdabiski uzpūstie ideju un sajūtu blāķi, kas pavadīja zāles pīpēšanu (kompromisa variants – izrādīties par nūģi džeku priekšā būtu diezgan nepiemēroti, bet ko stiprāku viņš pat nedomāja mēģināt, pietiekami daudzus apnarkojušos īmo viņš bija atspārdījis, lai pats mēģinātu sekot viņu pēdās), viena lieta ir atpīpēties un izvērst no kaut kāda aņuka sagrābstītu plašu teoriju par Dieva paātrinājumu, bet redzēt sevi tik detalizētā sapnī, kur Vitālijs pats ir īmo – tas jau nozīmēja, ka šim posmam viņa dzīvē pienācis gals. Beigas tam horrorshow posmam, kad viņš ar saviem droogs izveica veco labo in-out-in-out ar spiedzošām ptitsām un atsita nieres... Ak, nav būtiski. Viņa paša niekošanās ar Bērdžesu beidzās ap to laiku, kad izrātījās – viņa zēni nav spējīgi uztvert rakstītu tekstu pat tad, ja tas ir tik garšīgi uzrakstīts, un kur nu vēl filmu ar tiem mīkstpēdiņiem – vēl vairāk, džeki skarbākajās ainās bija pat smalkjūtīgi novērsušies no ekrāna, slepus mezdami uz Vitāliju tu-esi-galīgi-nojūdzies skatienus.
Cilvēka daba ir neizprotama, nudien, Vitālijs nodomāja un aplūkoja cigaretes končiku. Viņam sala, cigaretes rūgtā garša izraisīja stihisku nelabumu, kas pelēkā kamolā krājās pakrūtē, bet doma vēl nebija izdomāta. Viņš ar knipi aizlidināja cigaretes līķīti pagalmā un palika stāvam uz balkona, ļāva, lai nelabums apmet kūleni. Tad vēl vienu. Lai tikai tas nebeigtos kā Aleksam, Vitālijs sev teica. Nē, ne jau riebīgi eksperimenti ar sirdsapziņu viņu biedēja. Bet mietpilsoniski šķērmais grāmatas noslēgums. Tikai ne tādas beigas, lūdzu, viņš nočukstēja, un pats satrūkās. Tik sen nebija gadījies kādam kaut ko lūgt.
Šī bija ideāla diena, lai savestu kārtībā rēķinus. Pavilktu svītru visam apakšā, izvilktu no skapja skeletus, apglabātu savus mirušos. Viņam pat bija savs mirušais, ko apglabāt, vai, pareizāk, pirmo reizi kopš bērēm aizvilkties un pasēdēt pie viņa kapa (Vitālijs necieta bēres ar visu to ārišķīgo ambrāžu, bet sev netipiskā liekulības uzplūdā bija piedalījies šajās). Tas bija viņa vectētiņš, tas pats trakais vecis ar kartupeļu tīkliņu un aliem, tikai nomiris viņš bija nevis no šāviena, kā sapnī – kā tas droši vien būtu arī žēlsirdīgāk –, bet pansionātā pamazām sapuvis savā gultā, izgulētajai ādai pamazām izdilstot, vectētiņam kļūstot par vienu vienīgu jēlas miesas blāķi.
3.
Esi nolādēta, tu, vecā kuce. Tu akreditē mani bandas priekšā. Vakar bļāvi pa visu pagalmu: Vitālīt! Vitālīt, tev „vēdlodziņš” vaļā un piedurkne puņķaina!
Tu aizvedi mani uz vietu, kuru sauc bibliotēka, un teici „Mehāniskais apelsīns” nav vienīgā grāmata pasaulē. Tā viņš ir. Grāmatu tur bija daudz, trīs gabali, visas ar bildēm: „Jēriņš Ripzāģis”, „Darāmies ar driņģeli” un „Vinnijs Pūķis”.
Ar skaļu kliegšanu, grīdas lupatas vicināšanu un kabatas naudas nedošanu tu beidzot piespiedi mani sakārtot istabu – izvilkt no skapja skeletus. Visus 68 fosforiscējošos plastmasas skeletiņus. Un 4 no kartona izgrieztos.
Tu piespiedi mani apglabāt mirušo knariņputniņu. Tu apgalvoji, ka tas smirdot kā veca zeķe. Es teicu, ka tas, sadzēries kolu, guļ. Tu man nenoticēji. Tu man neuzticies. Tu netici nevienam manam vārdam. Tas smirdot jau veselu mēnesi. Un man šķita, ka tā ir knariņputniņa dabiskā smaka. Tāda tam jau bija, kad nopirku to tirgū. Mēs apbedījām putniņu gods godam ar visu ārišķīgo ambrāžu. „Marlboro” kārbiņā. Suns vilka skrituļslidu. Puķes smaržoja.
Dzimšanas dienā tu man uzdāvināji taksidermijas komplektu. Reizēm tu man saki, ka drīz varēšu iet sist meitenes. Tā viņš ir. Kāda joda pēc man jādzīvo pie tevis, vecmāmiņ?
Esmu viņa māte, cienījamais policista kungs. Kad viņš baznīcā izvilka cigareti, man gandrīz izkrita no rokām alus kauss. Mans nepaklausīgais dēls. Tomēr kaut kas labs viņā ir. Kaut kas no Dieva emanācijām. Kā viņš dzied „Hāre Rāma”, tas mazais pirdulis. Viņa aura reizēm ir līdzīga apses aurai. Es bieži runājos ar kokiem. Koki ir mūsu zaļie reindžeri. Es gribētu būt koks. Inkarnēties tapīrā un mīlēt visus. Aleluja, brāļi! Viņš atnāca un izjauca mana treilera fenšuju. „Es tevi mīlu, Vitālij!” es teicu. „Dievs tevi mīl. Ej atpakaļ pie vecmāmiņas. Pie manis atnāks draugi. Mēs meditēsim.” Viņš ir labākais no manām divām meitām. Ko vēl Jūs par viņu gribat zināt? Viņš neēd. Vismaz es neesmu redzējusi. Bet nedomāju, ka viņš būtu vegāns. Tāds sasprindzis. Ar motorzāģi rokā. Viņa gars ir izsalcis. Viņš ir nonācis „gaki” – izsalkušo garu stāvoklī.* Viņš neļauj man nonākt „mokša” stāvoklī. Katru reizi, kad es gatavojos skatīt dievu aci pret aci, ieraugu viņu gramstāmies ap maniem smēķiem vai skatāmies manu televizoru.
Policijas kapteiņa
Gvido Astrofoksa
ziņojums.
04.10.07. no rīta, atrazdamies dienesta darīšanās Sesku ielā, mājas Nr.969 pagalmā, sajutu uz cepures virsmas pakšķi, kuru pavadīja deguma smaka. Purinot cepuri, noskaidroju, ka tai uzkritusi paštīta degoša cigarete ar kaņepju lapām līdzīgu pildījumu.
Ar plūstošām kustībām pacēlu seju augšup, pie tam dabiski pavērdams muti. Paskatījos augšup, un tobrīd sajutu sejai uzlīstam siltu un lipīgu šķidrumu.
Nepilngadīgais Vitālijs de’Alkatrass, veicis minētās ļaunprātīgās darbības, pārmeta kūleni pār otrā stāva balkona margām un uzkrita man virsū ar acīmredzamu nolūku nodarīt man miesas bojājumus. Notriecis mani zemē, viņš vairākas reizes spēcīgi iesita pa manu zābaku ar savu seju, muguras lejasdaļu un ribām.
Džeks noteikti nav nūģis.
* J.Hašeks „Šveiks”
a.l.f. 13.03.08 3:46
nē sākumam, jā beigām. kaut gan latviešu prozas problēma varētu būt tā, ka daudzi piemirst, ka viņai jābūt adresētai vēl kādam, izņemot tīksmīgu spoguļattēlu un viņam tuvu stāvošos. kaut gan kas es esmu, lai mētātos ar akmentiņiem.
zhuks 13.03.08 10:44
paldies par interviju
dz 13.03.08 11:26
vitālijs jau nekāds tur sūdu mednieks, bet gan nepilngadīgais