Marts Pujāts: Mūzas un mākslinieka attiecības (29)

2004. gada 22. augustā, plkst. 17:31

Rubrika: Redzējumi

"mīļotā gūst mums nezināmas baudas" M. P.

Par tādām kā Viņa ir uzrakstīts simtiem grāmatu. Tādas kā Viņa ir kalpojušas par vadmotīvu dzīvē un daiļradē visiem dzejniekiem visās pasaules malās. Viņu dēļ dzejnieks karājas kokā ar kājām gaisā (dzejoļa septītajā rindiņā), skūpsta zemi zem Viņas kājām (starp desmito un vienpadsmito rindiņu), aicina nākt ārā no ūdens, lai var redzēt Viņas skaistās kājas (piedziedājumā un citur). Viņu dēļ dzejnieki nēsā garus matus, brauc ar 24. autobusu uz Daugavas ieteku jūrā un skatās tālumā, pēkšņi ieraugot kaut ko, kas šo mirkli vērš tekstā. Šīs trauslās un reizē elastīgās gluži kā likumprojekti būtnes ir tās, kas liek dzejniekiem apaugt ar ironijas un izlasītā kārtu, lai kaut vai imitētu to iedzimto gara vijīgumu, kas piemīt šīm

Viņām, kuras savos digitālajos fotoaparātos mīl iemūžināt visādus niekus un izpriecas ar netveramu spēju atšķirt svarīgo no nesvarīgā, spēju, kuru dzejnieks cenšas izkopt līdz sirmam vecumam, ja vien to nav piemeklējis kāds nebūt emocionāls īssavienojums jaunībā, kad viss kļūst par vienu. Dzejnieks raugās Viņā; acis, lūpas, apakšējās ekstremitātes, locītavas, kakla izliekumi, gurnu līnijas, vārnu kājiņas, ausu ļipiņas, blūzes, džinsi, iracionālas lentes, cigarete Viņas pirkstos, dūmi - pilnīgi un galīgi neatkārtojami, Viņas somas saturs - tas viss biezā slānī parādās dzejnieka darbos.

Kā dzejnieks evolucionē? Kā viņš paplašina savus apvāršņus? Protams, viņš ar laiku pievēršas tulkošanai, esejistikai, raksta recenzijas, sēž žūrijās un ir biedrs. Tas ir jauki un apsveicami, nav vārdam vietas, tomēr jautājums paliek neatbildēts. Pa kādiem ceļiem dzejnieks, kurš nu jau pārvērties rakstniekā, tuvojas patiesajam šķitumam. Rakstnieks saprot, ka vienīgais veids, kā aizsniegt miglas palagiem klāto teritoriju, ir to radīt, censties aizvien precīzāk nosaukt to, kā nav, bet nevar nebūt. Vai mazums gadījumu, kad kādā sapulcē rakstniekam tiek dots vārds, viņš iztrūkstas kā izrauts no dziļa transa. Nav jābūt Einšteinam, lai nojaustu, kur viņa domas klejojušas. Tad viņš ceļas kājās un iesāk savu runu ar vārdiem: "mīļotā gūst mums nezināmas baudas…"

Laika gaitā vadmotīvs apaug ar visādiem asociatīviem atvasinājumiem, nemaz nerunājot par tā graujošo ietekmi uz prātam neaptveramo sapņu hierarhisko dubultspirāli. Sākotnēji Viņa ir vienkārši Viņa, kuru rakstnieks negrib aizmirst. Tad seko nianšu apjūsmošanas periods. Visbeidzot rakstnieks secina, ka Viņas vairs reāli nav, proti, Viņa, teiksim, ir aizbraukusi uz ārzemēm un saprot, ka Viņa ir pārvākusies uz rakstnieka smadzenēm, izšķīdusi tajās un tagad ir klātesoša visās domās un visos nākamajos stāstu krājumos. Un tad VIŅA PARĀDĀS, skatiens lejupvērsts, kā atzīmējis kāds bulgāru dzejnieks. Nospraustais mērķis no ārēja ir pārtapis par iekšēju. Šī trakā shēma visskaidrāk parādīta Tarkovska filmā ar Lema vārdiem Solaris.

Tomēr ne visi nododas tik radikāliem centieniem izprast Viņas īpašību ietekmi. Lielākā daļa priecājas par neizdibināmības efektu, ko rada Viņas smaids un teiktais. Priecājas par to, ka ir tik svarīgi portfeļa kabatiņā glabāt viņas fotogrāfiju ar kalendāru otrā pusē. Priecājas par dīvaino nokrāsu, ko dzīvei piešķīrusi Viņas nejaušā parādīšanās pie apvāršņa kādā vasaras ceļojumā, klubā vai ballē tepat Rīgas rajonā. Just to, ka Viņa ir cits cilvēks, Viņa tevi pazīst, un šai sakarā Viņai ir savas atšķirīgas domas. "ak, Citādība, gaišais putns, kam nezinu es vārda / ko manā istabā tu dari…" tā spriež rakstnieks, guļot gultā savā istabā.

Bet ne velti Viņas skatiens ir lejupvērsts. Līdzīgi kā skarabejs Ēģiptē nemaz nezina, ka ir dievs, saules mūžīgo ritējumu simbolizējoša sakrāla vabole, tāpat Viņa principā, atskaitot elementāru uzmanības izrādīšanu, parasti netiek informēta par Viņai piešķirto īpašo statusu. Kā gan Viņa varētu apjaust sevi kā pastarpinātu iemeslu kāda cita, vai zin", dzejolim? Nē, patiešām, būtu jau interesanti: sanāk kopā bariņš Viņu, un viena saka pārējām: "Ziniet, meitenes, kas ir par lietu, vakar uzzināju, ka es esmu mūza." Otra izsmējīgi paziņotu: "Tad nu gan sasniegums, es jau divus gadus esmu mūza." Bet trešā, dziļi ievelkot dūmu un izpūšot to tā, kā vēl neviens, teiktu: "Ļoti iespējams, ka es arī esmu mūza, kaut kas man to pasaka priekšā."

Tā kā pats neesmu bijis mūza, tad, saprotams, nezinu, kā pasauli uztver mūzas un ar ko atšķiras parasta ierindas cilvēka sīkie prieciņi un bēdas no mūzas pārdzīvojumiem, bet esmu redzējis, kā Viņa uzliek savu iemīļoto disku, kā dzied līdzi, kā gludina drēbes, esmu dzirdējis, kā Viņa izsaka vēlēšanos apmeklēt Jauno Rīgas teātri. Esmu ar divām mūzām dzēris enerģētiskās limonādes un klausījies, kā Viņas abas nemitīgi jokojas un smejas, apspriezdamas piedzīvojumus pie puišiem (te būs tās nezināmās baudas), viena no Viņām piezvana savam pielūdzējam grieķim, spurdzot smieklu lēkmē: "Honey, I need money!" Esmu redzējis Viņas raudam šausmīgā nelaimē, bučojamies savā starpā, esmu redzējis Viņas diskotēkā virpuļojot rituālā trakumā gar visu, sākot no stabiem, beidzot ar savām matu šķipsnām (oranžām parūkām). Esmu sēdējis kopā ar Viņām virtuvē un uzklausījis stāstus par sesiju, redzējis Viņas krāsojamies un ieliekot lēcas.

Mūza nezina, ka ir mūza, bet Viņa zina, cikos un kur tai jāparādās, lai jau atkal kādu iedvesmotu uz līdzīgu rakstu kā šis.

Raksta pirmpublikācija laikrakstā Forums

Pēdējie komentāri:

• maya 16.03.04 16:21

  ļoti jautra bilde:)) iesaku to lasīt ar autora izteiksmi un smieties :) paldies!

• M. 20.03.04 0:39

  jū, man arī patika. Man šķiet, ka es arī varētu būt mūza, kaut kas pasaka man to priekšā :)))

• Raisa 26.03.04 11:49

  Tiešām feini. Pie tam, manuprāt šāda mūza varbūt ne tikai rakstniekiem , dzejniekiem, bet jebkuram cilvēkam dzīvē vispār. Tas , vienkārši, neattēlojas dzejā, tāpēc nav tā uzskatāms. Vēl nupat iedomājos, ka var būt arī "mūzi" ne tikai "mūzas".

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma