Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (15)
Gundars Ignats, Edmunds Frīdvalds: Īsta mīlestība negaida
5. martā, plkst. 15:03
Finiša taisnē iegājis Hiperteksta projekts. Pēc ziemā publicētajiem Ingas Ābeles, Agneses Krivades, Lauras Brokānes u.c. stāstiem martā ¼ Satori lasītājiem piedāvāsim vēl pēdējos trīs tekstus, šoreiz: Gundara Ignata un Edmunda Frīdvalda kopdarbu „Īsta mīlestība negaida”, un nedaudz vēlāk arī Armanda Znotiņa, Ievas Melgalves un Māra Mikulāna opusu „Bēglis”.
29. februārī noslēdzās Hiperteksta lasītāju stāstu konkurss – iespēja veidot un iesūtīt savus hipertekstus. Ar visu sastrādāto iespējams iepazīties sadaļā ‘Favorīti’. Šobrīd žūrija intensīvi strādā, norit rezultātu apkopošana un uzvarētāju noskaidrošana, lai marta beigās uzaicinātu uz Galveno balvu – vakariņām ar rakstniekiem. Ar lasītāja uzvarētāja hipertekstu arī noslēgsim publikāciju sēriju ¼ Satori. Šobrīd projekta mājaslapā jau ir pieejamas arī visas ‘Paralēlās miniatūras’ – oriģinālteksti un to mutanteksti blakusnostatīt – http://www.letonika.lv/hiperteksts/Miniatures.aspx. Ievērtē un padomā!
Haralds Matulis, projekta Hiperteksts vadītājs
__
Viņa vairs nav meitene, bet sievietes vārds vēl nepiestāv. Viņai trūkst meitenīga tvirtuma ķermeņa problēmzonās, bet ādas reljefs vēl nelīdzinās pērnajam apelsīnam. Randiņos viņa vairs nevaicā jauneklīgi naivo „Tiešām?”, bet papildina sarunu biedru ar dziļdomīgām un piekrītošām frāzēm „Esmu par to dzirdējusi”, „Man šķiet, „Psiholoģijas Pasaule” reiz par to rakstīja”. Viņas meitenīgo valšķīgumu ir papildinājusi uzkrātā pieredze, bet veselīgs dzīvesveids kā ass kalts nocirtis viņas vecumam desmit gadus, reizēm viņai, pērkot dzērienus, prasa pasi.
Maldīgi domāt, ka viņa ir Agnese Zeltiņa vai vismaz Inese Misāne. Nē, protams, nē. Šāds salīdzinājums ir nevietā. Viņas izskats lielu daļu sievišķā dzimuma novestu smagā depresijā. Tam vajadzētu atbaidīt potenciālos līgavaiņus, mīļākos, bērnu tēvus un vienkārši vīriešus. Ūdenskliņģerim līdzīgā seja – plakanais zods, milzīgie vaigi un piere, apaļās acis un nīkulīgais deguntelis – neatbilst vidējā vīrieša priekšstatam par skaistu sievieti, pat priekšstatam par sievieti, ar kādu būtu vērts sadzīvot bērnus. Masīvā miesas būve un izteiktie krusti vairāk piederas ardeņu ķēvēm. Un tomēr viņai ir piekrišana. Varbūt pārmērīgā kosmētika, varbūt sievietes iekšējā gaisma ir viņas panākumu pamats. Draudzenes viņu aprunā par neglīto izskatu un apskauž par puišu pievērsto uzmanību. Viņas klātbūtnē proporcionālās un žurnālu vāku meitenēm puslīdz līdzīgās draudzenes zaudē cerības uz noskatītajiem jaunskungiem. Draudzenes nesaprot viņas panākumu iemeslus. Patiesībā viņa ir vienkārši foršs, atraktīvs un bezkompleksains skuķis, zaķēns, ja labpatīk. Čiksa.
Ceturtdien viņa kavējas. Kompaška gaida pie Stacijas pulksteņa, bet viņas vēl nav. Dāmītes skatās apkārt un gaida ar bažām. Un – kas gaida, tas sagaida. Tur jau viņa nāk, sakuldama atmosfēru putās. Šovakar viņas seja ir ūdenskliņģeris ar zemenēm – superīgā Zaras sarkanā kleitiņa plīvo virs melniem legingiem, un spicpurnu kurpītēs atspīd pelēkā pilsētas pievakare. Ak, jā, un matos sarkana stīpiņa – arī saskaņota ar kleitiņu, un ausīs auskari – melni ar koši sarkaniem akcentiņiem, nelielām svītriņām.
– Meitenes, uzdzīvosim šoreiz kārtīgi, – viņa saka, un meitenes piekrīt. Viņas iet pāri laukumam, uz viņām skatās. Viņas iet uz klubu, un viņas tusēsies, kas negrib tusēties, tas pats ir vainīgs. Kāds vīrietis izsaka viņām piezīmi un saņem saldi nerātnu šļakatu acīs. Tā viņam arī vajag! Nav ko maisīties pa kājām!
Klubā meitenes tusējas, – ļauj izmaksāt sev dzērienu, virpuļo, šūpojas, viļņojas, vibrē, piekļaujas, pakļaujas un pakļauj. Viņas apsēžas pie galdiņa, sūc rūgtenos drinkus – vaigos iespiežas bedrītes. Viņas noskribina citrona šķēlītes, olīvas, ķirsīšus.
Viņa pasmaida, un tie, kas rūpīgi ieskatītos viņas lūpu kaktiņos, tie pamanītu, ka dziļi smaidā ir skumju rieva. Neredzat? Ieskatieties rūpīgāk. Redzat? Kāpēc tā, jautāsiet? Man līdzi lasītāj! Ai, kāda laime sagaida dažu labu, jūs pat nenojaušat! Viņa iet uz tualeti, kur sakārto stīpiņu, viņa pārbauda vai auskariem nav izkritušas sarkanās inkrustācijas, viņa ieskatās spogulī un cenšas nebūt godīga pret sevi. Viņa neskaita dzērienus, dejas un partnerus. Viņa cenšas neskaitīt, dažreiz tas izdodas.
Viņa atgriežas deju zālē. Viņu Kāds uzrunā. Viņi dejo. Viņa smaida. Ir trakulīga. Ļauj krūštura lencītei izslīdēt no kleitiņas piedurknes. Pieglaužas. Gaida uzaicinājumu uz nākamo deju, pēc tās viņu pieklājīgi pavada atpakaļ pie galdiņa. Viņu uzrunā cits Kāds. Viņi dejo. Viņa smaida. Ir trakulīga. Ļauj krūštura lencītei nokrist no pleca. Viņa apvij rokas ap pleciem. Viņai pateicas par deju. Viņa sēž iedzer. Viņu pavisam cits kāds uzrunā. Viņi dejo. Viņa smaida. Ir trakulīga. Viņu pavada. Viņu uzrunā. Viņi dejo. Viņa smaida. Ir trakulīga.
2.
Vai jūs esat bijusi Parīzē? – viņu uzruna kārtējais dejas partneris. Ne gluži vairs jauneklis, drīzāk vīrietis brieduma gados, kas, pateicoties prasmei soļot pa dzīvi, saglabājot vieglumu, reizē ar vieglumu saglabājis jauneklīgumu sejā, augumā, kustībās. Šādam vīrietim noteikti pieder jahta vai vismaz kuteris, kura priekšgalā tas šķeļ viļņus, un vīrietis stāv uz klāja, ģērbies tikai viegla balta auduma biksēs. Bet uz muskuļotā, iedegušā pleca, apceļojot kādu eksotisku Austrumu valsti, viņš ieguvis tetovējumu. Nelielu, bet skaistu. Tīģera galva, lokana pantera vai krāsains izveicīgs delfīns. Tāds vīrietis pavisam noteikti ir bijis arī Parīzē. Viņai neērti atzīties, ka viņa tur nav bijusi un vēl tikai sapņo to izdarīt. Vīrietis dejā tik tuvu pievirzīja savus gurnus, ka viņa bija gatava melot.
– Jā, esmu bijusi Parīzē vairākas reizes, vislabāk man tā patīk rudeņos. Tie neparasti pelēcīgie toņi, kādus Rīgā neatrast...
Šī steigšus izdomātā atbilde viņai liekas tik veiksmīga, ka pēc tās nevajadzētu sekot jautājumiem, kuri atklātu viņas melus.
Vēl pirms vairākiem gadiem viņa bija nopirkusi poļu smaržas. Smaržas jau sen izlietotas un izkūpējušas piesmēķētās kafejnīcās, taču saglabājies futlāris, kurā tās bija iesaiņotas. Plastmasas futlāris, Eifeļa torņa kopija neīsta zelta krāsā. To viņa turēja aiz stikla sekcijas plauktā. Viena no torņa kājām balstīja turpat plauktā slīpi atslieto Serjožas fotogrāfiju. Pirmā mīlestība. Viņa pat nezina, kur tagad atrodas Serjoža, taču viņa fotogrāfija ir tepat, dienu no dienas acu priekšā, Eifeļa torņa režģotajā ēnā.
Viņa pēkšņi nokaunējās par sava Eifeļa neīsto zelta krāsu. Piespiežoties ciešāk vīrieša krūškurvim, viņa atviegloti uzelpoja, ka nav uzvilkusi savu mīļāko krekliņu, kuru rotā daudzkrāsainiem punktiņiem veidots uzraksts PARIS. Šim vīrietim nepatiktu apdrukāti krekliņi, viņš pieder tai šķirai, kas izvēlas tīrus un dabiskus materiālus. Atšķirībā no lielākās daļas deju zāles publikas, viņš pat nav lietojis odekolonu, lai izceltu savu tīro sviedru smaržu, kuru viņa tagad baudkāri ieelpo caur gaišā krekla plāno materiālu.
– Es Parīzē pavadu gandrīz visu gadu, strādāju kādā konsultāciju firmā un dzīvoju nelielā dzīvoklītī Senžermēna bulvārī. Tik reti izdodas apciemot vecākus dzimtenē. Neviena cita man nav.
Viņai nebija mērķa aizbraukt uz Parīzi un mirt. Viņa cerēja aizbraukt uz Parīzi, lai tur dzīvotu. Paliktu uz visiem laikiem.
Viņa jau zināja, ka Parīzē cilvēki ir skaisti, romantiski, gudri un bagāti. Viņa sapņoja apprecēties ar parīzieti, lai pati kļūtu par vienu no tiem. Viņai bija apnicis būt tai, kas viņa bija, apnicis būt tai, par kuras eksistenci atgādināja ne tikai atspulgs spogulī, bet pat draudzeņu indīgās piezīmes, par kurām pašas draudzenes teica, ka tas esot tikai joks.
Viņas draudzenes turpat netālu dejoja ar puišu kompāniju, no kuriem visi nēsāja lielas saulesbrilles, apdrukātus džinsus, bet matus bija piezieduši ar želeju. Draudzenes šo matu sakārtojumu sauca par gailīšu frizūrām, taču tie parasti bija puiši, kas labprāt izmaksāja kokteiļus un nebija uzstājīgi, ja kāda vēlējās doties mājās viena. Viņu šādi puiši nekad neaicināja pie saviem galdiņiem, viņa nedzirdēja jokus, par kuriem tie skaļi smējās, saskandinot tekilas glāzītes. Viņa nezināja, ka šie puiši tāpat kā viņa apmeklē solārijus, tādēļ ikvienā gadalaikā viņu ādu klāja vienāds iedegums, kas padarīja viņu vaibstus nobriedušākus.
Bet zem viņa dažas dienas neskūtajiem rugājiem sejas āda ir jauneklīgi svaiga un viegli iedegusi Francijas saulē. Viņa neteiks nē un pat nelūgs piecas minūtes pārdomām, ja šis vīrietis viņu uzaicinās pie sevis. Viņa pat nejautās viņa vārdu, viņa nevēlas iztraucēt viņa mierīgos skaistos vaibstus. Viņa vēlas savā priekšā redzēt varoni un neko nezināt par viņa vājībām. Ja tik lieliskam vīrietim tādas vispār piemīt – viņa pati sevi aprāja.
3.
– Manam telefonam ir Francijas pieslēgums, es nevaru to šeit izmantot, – viņš liegi čukstēja viņai ausī, ar lūpām pašķirot matu šķipsnas. – Vai es uz mirkli nevarētu palūgt jūsu telefonu, man steidzami jāsazvana Pjērs, mans Parīzes asistents, kurš arī ir Rīgā, bet palika viesnīcā. Es jums nepalikšu parādā, ticiet man!
– Nekādu problēmu, zvaniet, tikai tas aparāts man tāds, es ceru, jūs pratīsiet ar to tikt galā. Vispirms uzspiediet numuru... – viņa apjukusi skaidroja savam dejas partnerim, tajā pat laikā domādama – Neticami! Pat pieslēgums viņam ir franču!
– Ja jums nav iebildumi, es iziešu laukā, šajā troksnī neko nevar dzirdēt. Tikmēr jūs pagaidiet mani pie bāra un ļoti, lūdzu, pasūtiet visu, ko vēlaties. Uz mana rēķina! Tikai sagaidiet mani, vakars tikai nupat ir sācies.
Viņa noskatījās, kā spēcīgais kakls virs gaišā krekla apkaklītes laužas cauri dejotājiem. Stroboskopa mirgoņā vīrieša stāvs uz mirkli izzuda un pēc brīža parādījās jau citā vietā. Stroboskopa mirgoņā nervozi noraustījās viņas plakstiņi, kad viņa saprata – tas nav sapnis un devās pie bāra pasūtīt šņabi ar apelsīnu sulu. Veco labo skrūvīti, kādas viņa savā mūžā bija izdzērusi daudz, lai pārvarētu pretīgumu pret kārtējo dejas partneri, kurš meklēja viegli iegūstamu miesu, bet pat izvairījās skatīties viņas sejā, lai nezaudētu savu jau tāpat viegli zūdošo iekāri. Tie bija svešu sievu vīri, kas meklēja vieglus piedzīvojumus ārpus mājas, no provinces iebraukuši labības tirgotāji, kuriem netrūka naudas, bet trūka pašapziņas, lai uzrunātu kādu glītāku par tām sievietēm, kuras ik dienas redzēja strādājam savā saimniecībā. Tie visi bija vīrieši, kas viņu gribēja, paši to negribot, sava izmisuma, iekāres un pretīguma upuri, kas dejojot skatījās visapkārt bailēs ieraudzīt kādu no saviem paziņām. Skatījās bailēs būt pieķertiem, bet nekad neskatījās viņas sejā, toties viņu rokas bija nekaunīgas, un viņa tās atgrūstu, ja nesaprastu, ka arī pati ir tikai savas iekāres un pretīguma upuris. Atdevās, lai gūtu īsu baudu, vienlaikus skurinoties pretīgumā pret ķermeni, kas šo baudu viņai pameta kā ubaga dāvanu. Viņa pat necerēja ne uz ko labāku un bija jau pieradusi. Skrūvi viņa dzēra pirms došanās uz viņas istabiņu un pēc viesa aiziešanas, lai noskaloto viņa atstāto netīrības sajūtu, kas likās taukaina kārtā pārklājam pat tapetes. Tajā vakarā viņa pirmo reizi pacēla savu skrūvi, apsveicot sevi ar izdošanos. Francija bija tepat, šajā pašā brīdī kāds dievišķajā franču valodā runāja pa viņas telefonu. Bija pagājušas jau piecpadsmit minūtes, kopš spēcīgais kakls izzuda dejotāju un gaismu jūklī. Viņa pasūtīja vēl vienu skrūvi un turpināja gaidīt.