Edmunds Frīdvalds: Rīgas dievi (13)

2004. gada 22. augustā, plkst. 17:30

Rubrika: Redzējumi

Mani nevilina attālumi ārpus sevis. Jo TUR vistiešākajā nozīmē nekā nav. Nekā tāda, ko es nevarētu nosapņot miegā. Mani nekārdina citas pilsētas, kurās esmu tikai ieklīdis blandoņa, kur nekas nav mans, TUR es būšu tikai nelūgts viesis un nekas vairāk. Tur man nav pat savas pannas, kurā uzcept kartupeļus.

Viss vajadzīgais ir pa rokai tepat. Mārtiņa baznīcas torņu smailes, kas saulainās dienās met ēnu Daugavgrīvas ielas policijas iecirkņa pagalmā. Neilgi pirms šī gada sākuma mani šajā policijas iecirknī uzaicināja par figurantu. Kā man paskaidroja uz ielas pienākušais policists civilapģērbā, figurants ir viena no pieaicinātajām personām, kas piedalās noziedznieka atpazīšanas procedūrā. Man kļuva interesanti un es piekritu, jo figurantus biju redzējis tikai filmās un necerēju, ka kādreiz kļūšu par vienu no tiem. Mēs,

trīs pilnīgi atšķirīgi cilvēki sēdējām uz nodiluša dīvāniņa izmeklētāja kabinetā, ienāca cietusī, kurai uz ielas bija iesists pa galvu un izrauta somiņa. Vienā no trijiem viņa atpazina vainīgo. Tas nebiju es. Pēc procedūras painteresējos, vai viņiem nav tādas figuranta štata vietas. Diemžēl neesot. Jau pēc dažām stundām es sēdēju tetovēšanas salonā, kur uz mana skausta parādījās septiņi melni burti Silence un reizē ar šo zīmi uz ādas arī manī pašā piedzima kaut kas jauns. Savu gadu es biju nodzīvojis un atlikušās kalendāra dienas varēju iesviest aizmirstības upē.

2. janvārī tikko biju sācis atgriezties no aizmirstības, kad dzīvoklī notika sprādziens. Tikai pēc tam, kad biju apmēram piecpadsmit dažādu dienestu pārstāvjiem atbildējis uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, es sāku apjēgt, ko nupat esmu piedzīvojis un ko vēl būtu varējis piedzīvot, ja atrastos par dažiem metriem tuvāk sprādziena epicentram. Kā liecināja izmeklētāja sastādītais protokols, brīdī, kad vannasistabā bija uzsprādzis visparastākais gaisa atsvaidzinātāja flakons, es atrados istabā Nr.2. Sadegušā dušas aizkara un papīrgroza paliekas paņēma ekspertīze. Logus iestikloja jau pēc divām dienām, bet normāli gulēt nevarēju vēl kādu nedēļu. Karā izdzīvošanu un veixmīgu sprādziena seku novēŗšanu apbalvo kā varoņdarbu. Šajā gadījumā manai mīļajai meitenei, kas vienlaikus ir cietušā dzīvokļa likumīgā īpašniece, pēc atgriešanās no Hamburgas vajadzēja paraxtīt papīru, ka viņa nevēlas ierosināt pret mani krimināllietu par materiālo postījumu nodarīšanu. Papīrs viņai bija jāparaxta tajā pašā policijas iecirknī, kur, tā arī īsti nesākusies, beidzās mana figuranta karjera.

Tādu stāstu par dzīvi Rīgā man ir daudz un visus pat neatceros. Bet pietiek ar šiem, lai saprastu, ka Rīga nav ļāvusi man garlaikoties ne mirkli jau kopš manas piedzimšanas, un meklēt piedzīvojumus tālienē nav ne mazākās vajadzības. Rīga par manu uzticību ir pateicīga un atklājas visintīmākajos sīkumos. Kā vēl pieņemts teikt par slepenas informācijas tālāku nodošanu - iečuxt man ausī savu kapliču noslēpumus. Ielu un to nosaukumu nemitīgā atkārtošana gadu gaitā no parastas soļu ābeces jau kļuvusi par rituālu, kas izmanto manu ķermeni, lai atkārtotu kādu lielu un kādam samērā svarīgu mītu notikumus, un nav būtiski, vai es pats esmu lietas kursā par šo mītu saturu. Bet mītā neiztiek bez dieviem. Rīgas dievi nav paslēpušies jūgendstila celtņu skursteņos, tās nav plāxnītes pie nemīlošu saimnieku rokās nonākušu namu sienām, kas vēsta, ka no tāda līdz tādam gadam šeit dzīvojis izcils onkulis vai tante, kura vārds lielākajai daļai rīdzinieku neko neizsaka. Rīgas dieviem nepiestāv dzīvot nopūtās par vakardienu, kas esot bijusi labāka par šodienu. Rīga ir pārāk maza, lai tai piestāvētu teixmas par varoņdarbiem, kas lielāki nekā uzvara pār sevi pašu, kad ik rītu jāceļas, lai iemainītu līdz galam neizsapņotos sapņus pret ikmēneša algu. Rīgas dieviem jābūt kaut kur tepat.

Man tos atrast palīdzēja Nila Geimana romāns Amerikāņu dievi. Ideja pavisam vienkārša. Ieceļotāji no visām pasaules malām ieveda Amerikā savus dievus un drīz vien tos pameta novārtā. Zaudējuši vietu debesīs un savu pielūdzēju ticību, dievi nokāpa uz zemes, lai, pieņēmuši cilvēku veidolu, neveixmīgi, neveikli pūlētos atdarināt cilvēku dzīvi. Un tad es viņus sāku atšķirt! Mūsu rajona sētniex Viktors, kas katru reizi, mani satiekot, sūdzas par slikto spirtu un palūdz kādus desmit santīmus, lai nenomirtu. Kad satiku viņu pēdējoreiz, kāds bija mēģinājis viņam pārgriezt rīkli. Kopš tās reizes neesmu viņu redzējis vairākus mēnešus. Jauns čigāns katru dienu Līvu laukuma tuvumā piedāvā garāmgājējiem vienu un to pašu rokaspulxteni, kamēr sāk likties, ka viņa pulxtenī laix ir bezgalīgs. Vienmēr kārtīgi saģērbies plānprātiņš vārdā Ārijs sastopams gan kopā ar bomžiem dzeram spirtu Āgenskalna priedēs, gan Vecrīgā. Viņu var dzirdēt jau pa gabalu, jo viņš mīl dziedāt un papildina savus popūrijus ar nelabā balsī imitētām soloģitāras partijām. Daži savus pieticīgos altārus ceļ virtuālajos plašumos. Tautā populārajā portālā “Delfi”, kur savus literāros darbus publicēšanai var iesūtīt ikviens, par savām dievišķajām privilēģijām cīnās dievi ar nikiem Ivars un Baltā Ieva. Viņi raxta tik slikti, ka nevar to nepamanīt vai noticēt, ka raxtījis vienkāršs mirstīgais. Pret jebkuras kritikas ķecerību viņu grafomānijas templi sargā burvju aplis. Apļa nepārtrauktību nodrošina no reklāmas saukām aizgūta maģiskā formula: stilam nav nozīmes - visu izšķir sāpes un ciešanas. Katrs viņu dzejolis, klibojot un klūpot, skandina vienu un to pašu patiesību, ka mīla mirstot sāp. Viņu gadījums ir pārāk uzkrītošs, lai to uzskatītu par sagadīšanos. Lai arī ar ironijas piegaršu, bet viņus citē un piemin saviesīgu pasākumu laikā, viņiem ir tas, ko pagaidām nav izdevies sasniegt nevienam no mūsdienu Rīgas profesionālajiem literātiem - viņi ir kļuvuši par simboliem. Tādiem arī jābūt Rīgas dieviem. Neapgāžams pierādījums tam, ka viņi patiešām ir dievi, ir viņus visus vienojošā apziņa, ka cilvēce viņiem palikusi kaut ko parādā - cigareti, dažus santīmus, malku alus, uzmanību vai apbrīnu. Piedēvēt iespējamas īpašības, saskatīt slēptas nozīmes, kuru varbūt nemaz nav - tas viss paliek cilvēku ziņā. Bet dievu skatiens ir tiešs. Viņi mūs nesalīdzina vienu ar otru un nesacer stāstus, kuros mēs būtu kaut kas vairāk par to, kas esam. Viņi mūs salīdzina tikai ar sevi un šajā salīdzinājumā mēs esam tikai niecīgi parādnieki, kuru pienākums dalīties ar dieviem, ja mūsu pašu neticība ir laupījusi tiem mājvietu debesīs. Kā jau dievi, viņi mani netraucē. Rīgas dievi ir parocīgi lietošanai - tiem nav jātic, vislabāk pat ir neticēt nevienam viņu vārdam. Bet doma, ka dievi klīst mūsu vidū, ļauj man katru jaunu dienu sākt ar cerību, ka es pats šajā debesu izgāztuves šovā varbūt esmu eņģelis.

Raksta pirmpublikācija žurnāla Rīgas Laiks
2004. gada marta numurā

Pēdējie komentāri:

• MadamLjuLjuu 06.04.04 0:23

  ;) Tads neviltots smaids man paradas uz lupam..patiesi Nice.. Divaini,bet viena bridi man pat "uzplauka" atminja viena no manam miljakajam filmas-laikam pat Nr.1- Fight Club

• Tavs vārds 07.04.04 12:49

  Jaa, ir patiikami uz mirki sev iestaastiit ka tev nekas neruup, dzive pofig un apkartejie cilveki tadas uzjautrinoshas, bet bezjeedzigas eenas vien ir. Tomeer, jaadomaa, Edmunds par sho greeksuudzes publiceeshanu dabuuja krietnu naudas zhuuskni, ko notrieca krogaa vai arii graamtniicaa peerkot ziimulju asinaamo naakamaa raksta vajadziibaam.

• Viktors 09.04.04 17:10

  Jaa! Taa bezmeerkiigaa rakstu atrazoshana. Komercija ir ienaakusi arii, protams, latvijas laikrakstos. Agraak gan taa nebija.

Piedalies diskusijā:

Komentāru forma