Mirča Dinesku: Veselā saprāta terorizēšana (3)
2003. gada 29. oktobrī, plkst. 0:00
Rubrika: Bibliotēka
(dzeja)
PULKSTEŅMEISTARS
tu piederi tai ļaužu slakai
kuri spēj mīlēt sievieti
pat lielgabala aizdegtā stobra priekšā
pirmdienās tāpat kā atkritumu izvedēji nēsā
pagājušo kāzu kokardes
otrdienās ģēnija iespītībā atsakies
no kumelīšu tējas
ar gaišzilu banknoti stājies pretī
ķemmei spogulim pūdera sprādzienam
nenolaizdams acis no svētās trešdienas slaidajām kājām
ceturtdienās ieklausies mežrozīšu klepū pavasara pakalnos
večos kuri stiepj baznīcu plecos
piektdienu no savas dzīves izsvītro
sestdien šā vai tā tev tiks pierādīts dziesmas veltīgums
(it kā tu savu muti salīdzinātu ar mirušo muti)
mākslu mākslai lai gremo tie kam apnikusi maize
un tu sagaidīsi svētdienu noliecies pār brūci
kā miesta pulksteņmeistars
SAPŅA EVOLŪCIJA
nāk ziemas saulsstāvji — kur gan mēs spoguļosimies
ja spļaujamtrauku misiņš paslēpies zem līksma serpentīna
pēc strausa krietnās paražas
kurš i zināt neko vairs negrib
esmu gatavs arī turpmāk ļaut sevi apšmaukt
tik nojaušu ka sniegs mums tiks sadalīts pēc taloniem
esmu gatavs arī turpmāk pieņemt švītīgo garlaicību
bet trīs gudrie kas nolaidušies ar izpletņiem pilsētā
it kā vēstīdami nez kādas uzbāzīgas kinozvaigznes piedzimšanu
pārdod zem rokas luksusziepes
cigaretes kas smaržo pēc paradīzes un pastardienas
Un rau vēl aizvien gaidīdams kad Tukšuma slava sāks smirdēt
mūsu gļēvums to jau ir pilnīgi iesaldējis:
sētnieks sapņo būt sētnieks
godīgais sapņo būt godīgs
lentenis būt lentenis
ZILGMES KRĀTIŅĀ
ja dzeja neizjustu pret mani žēlumu
un neapsēstos uz manas sejas
ar slīkoņu maizi jūs mani meklētu asarās
Tik nāve nav neļķe kas saspiesta starp acīm
pēc svētkiem kādam jāsakopj arī zelta mēsli
priekškars ieģērbj mūri
karalis apvīlē koka dobumu
ubagi liek ielāpus pilsētai
Vien egles galds stāv zaļš kalnos
gaidot mani
vien es protu dziedāt bez draugiem
zilgmes krātiņā
kā pašnāvniece jūras cūciņa
VESELĀ SAPRĀTA TERORIZĒŠANA
savā tieksmē visu skatīt
no neparocīgas puses
es sāku ticēt ka dievi alus paisuma nesti
nonāk pie mūsu galdiņiem kur mēs
aptenkojam protams
viņu iespējamo vai neiespējamo esību
un pēc tam smaidot aizdrāžas savos luksusvelosipēdos uz elli
Baudāmā īstenība:
nokāpju pludmalē
un ūdens vietā uzeju tur paziņojumu
kurā pavēstīts par jūras aizliegšanu
un tā kā savvaļas lapseņu spiets
dzenas pakaļ automobilim uz šosejas
un tie kas bijuši uz sārta šobrīd nes tam žagarus
man nekas cits neatliek kā apvaicāties
kā klājas tavai ģimenei
kā plaukst tavs vēzis
kā tu apejies ar brīvību
parastais cilvēk
ķieģeli pa pusei templī iemūrētais
pa pusei pamestā mājā
tu kas ceri uz paslieksnē atstātu piena pudeli
ierēdni dzelzceļniek sērkociņu pārdevēj
tramvaju pravieti
tu pukojies par elektrības skaitītāja lasītāju
un netici ka valis var izgudrot okeānu
pilsētas laukumos
un nezini ko izsaukt milici vai ātro palīdzību
kad man no rīkles izšļācas draudīgi
laimes vai asinu šalts
BEZGALĪGA SVĒTDIENA
Trīs stulbus mastus paceliet uz manis šovakar
esmu nomales transatlantiskais laineris
esmu drūms starmešu apžilbis suns
kuru vietējie čaļi apmētā ar akmeņiem
pļēguri bučo uz purna
bet klenderi piemāna ar gabalu speķa
Še garlaicība plešas jūras vietā
un pārsalušu Dievu bez dokiem kabatā
veselais saprāts nomušīs pret rītu
še mīlnieki iekonservējas viens otrā kā bundžā
še veči dirn kā mūrī iedzīti
še vienīgi mans klepus šķiet patiess
še klaču vējš uzveda
dzīves prieku pār mēslainēm
vien futbolmačs satrauc ģimeni
un patafona māviens jūtas brīvs
un pavasaris it kā bungo pie rūtīm
ar saviem pirkstiem kā zaļām mušām
Beigu beigās es sāku apšaubīt pat tevi
iekams neesmu tev pieskāries ar savām rūgtajām lūpām
KOMPJŪTERS
Tie kuri karu priekšvakarā skalo kaklu ar kumelītēm
tie kuri ar zupas karoti rokā skrien pakaļ taureņiem
tie kuri atlauž pa gabaliņam no mocekļa nimba
tie kuri ienāk baznīcā ar ērģelēm vēderā
tie kuri urķē degunu kamēr pārējie rok
kapus
tie kuri norauj klozetā ūdeni lai nedzirdētu savas raudas
tie kuri mēslos meklē jaunu reliģiju
tie kuri sapņo par limuzīniem bet pašiem tik vien
kā cepti kartupeļi
tie kuri ar operācijas palīdzību
atsvabinās no eņģeļa apsēstības
tie kuri ignorē spēka estētiku ideālisti muzikālisti bikluļi
vārdu spodrinātāji
neredz kā pilsēta paceļas gaisā
un čurā jūrā
kā no tvaikoņa nokāpj Himalaju kalni
nesot čemodānus pilnus ar izpletņlēcējiem
kā emocijās pārkarsis gludeklis
grauž peli
kā neirotiski meži iet uz sanatorijām
sīka darījuma stundā ar tautu laimi
kad darbība zīda dziesmu
kad mēs mirstam aplaudējot
PAKĀRTA IRONIJA
pēc slaktiņiem
reizēm svīst lupatnieku ausma
eņģeļu īpašnieku noēd naftas urbumu īpašnieks
zemnieks slauc civilizācijas sātanisko kazu
pusakli veči pamanās nokļūt gleznās
zāle tiek izūtrupēta
pāvi aizliegti to piedauzības dēļ
dienas kā lopi uzblīst no miesnieku retorikas
lauvas āda nobaida bērnu tik nepadzen
pļāpīgu mušu
tie kas pūš niecības trompetes
šķiež mana kliedziena gaisu
un mani vairs neremdina pakārtā ironija
kurš rāda mēli Dievam
KĀDA KUĢA AVĀRIJĀ CIETUŠĀ VĒSTĪJUMS
ja saules vietā pie debesīm ataustu
mans apžilbinošais 18 karātu liktenis
jūs tikpat mierīgi turpinātu
audzēt tuvākā mīlestības vārdā
burkānus zupai
uzpūtības dēļ ķemmējot sievietes ar zobiem
lielības dēļ piespraužot kļūdām pāva astes
un caur dziesmas miglu pat nepamanītu
mani paslēpjamies tukšā vīna pudelē kā vēstījumu
tiem tālajiem laikiem
gaidot kuģi
tai pilsētā
kur sen vairs nav ostas
ĶĪNIZERI
Tai 200. gadā priekš mūsu ēras
dzejnieks (ķīniešu) Li Bers
mizodams apelsīnu
uzgāja tajā mazu balerīnu
kura bij apmaldījusies mežā
Nu Tana dinastijas laikā
Tai 1978. gadā
kad es aizgrābti mizoju apelsīnu
mani piepeši skāra dzīvsudraba sulfāta vēsma
un sīks tārpiņš
kurš ņēmās tur pa iekšu
man pārskaities uzbļāva:
«stulbeni neiedrošinies ticēt teiksmām»
No rumāņu valodas atdzejojis Leons Briedis.
AVOTS, 1990. g. maijs
maarcis 31.01.04 19:58
fantastiska dzeja. nespeeju saprast kaa var uzrakstiit tik forshu dzeju.
Tavs vārds 04.03.04 15:59
patieshaam labi... interesanti kaa tas skan originaalaa - droshi vien 'dieviig'
mtc 05.06.07 11:14
ir ok, te vismaz ir jūtama spēcīga intelekta klātbūtne