Igors Šuvajevs: Dāvājums (23)

2004. gada 22. augustā, plkst. 17:19

Rubrika: Redzējumi

Parasti saņemt dāvanas ir tīkami. Taču tas paredz arī dot pretim. Dāvināšana — tā ir atdāvināšana, apdāvināšana un dāvanu saņemšana. Dāvana ir dāvinājums jeb dāve. Dāvināt nozīmē piedāvāt vai piesolīt. Bet kas tad tiek piedāvāts vai piesolīts? Kas ir pati dāve? Dāvana var būt itin viss, arī piesolīt var visu. Tāpēc ar dāvināšanu un dāvanām ir jāuzmanās, dažkārt dāvana var būt arī Pandoras kaste, bet dāvināšana — krāpšana. Parasti dāvana ir iesaiņota. Dāvana ir aizsainis. Savulaik saiņa apzīmēšanai ir ticis izmantots vārds «paka», kas itin bieži tiek lietots arī patlaban.

Nav grūti nojaust, ka latviešu vārdā «paka» ir iedāvināts vācu vārds. Packen — pakot, saiņot, kravāt, sagrābt, salikt. Anpacken — satvert, ķerties klāt, apieties. Sich packen — taisīties prom. Arī angliski ir vārds «pack», tiesa, to pack off nozīmē — patriekt, padzīt. Pack ir ne tikai sainis, paka vai ķīpa, bet arī tampons, komplekts, varza, noteikta mērvienība. Pack-drill ir sods — maršēšana pilnā ekipējumā. Package angliski ir iesaiņojuma, bet amerikāniski — seksuāli pievilcīgas sievietes apzīmējums. Savukārt franciski paka vai sainis ir paquet, bet plier son paquet nozīmē gan slepus aiziet, gan būt pie miršanas. Kas tikai «pakā» nav sapakots!

Savā ziņā viss ir iepakošana un izpakošana. Katrā ziņā cilvēks ir radījums, kas nespēj dzīvot bez pakošanas un iepakotības. Tāpēc viņš mācās iepakot un izpakot, izkopj pakošanas prasmi. Viņš iepako un izpako pat sevi — apslēpj savu kaunumu, paslēpj sevi no karstuma un aukstuma vai, gluži pretēji, ļaujas tam visam, t.i., atklājas. Viņš atļaujas atklāties savā neiepakotībā, kaut gan nereti tas ir tikai jauns iepakojums. Iepakot nozīmē prast noglabāt, apslēpt un noslēpt. Lai izprastu apslēpto vai slēpjamo, cilvēkam nākas būt godīgam, kaut gan parasti viņš neuzticas citiem un galu galā arī pats sev. Viņam ir jāprot izdibināt to, kas ir iepakots, ietērpts skaistos vārdos, tēlos vai ieslēpts labās drānās. Tomēr laikam jau pastāv arī kaut kas tāds, ko cilvēks nevar vai neuzdrošinās izpakot, ļaujot par to spriest tikai pēc iepakojuma.

Cilvēks tver, ķer, grābj. Sagrābto ir nepieciešams kaut kur novietot. Nereti viņš to vienkārši kaut kur sastampā. Stampāt — paistīt, paisīt vai pist. Cilvēks kļūst par paisekli, kas stampā, dažkārt gan sadragājot sagrābto, t.i., pārvēršot to pīšļos. Tomēr viņam ir arī iekārtas, kurās var salikt saiņojamo, proti, kulītes, somas, futrāļi, koferi, konteineri u. tml. Tas īpaši noder, dodoties ceļā. Pakas nomoka cilvēku, viņam vienmēr ir lietas, ko vajag iepakot un izpakot. Tas ne tikai apgrūtina ceļošanu — ar bagāžu ceļot ir grūti un, atstājot bez uzmanības, to visu var arī izvazāt. Tāpēc viņš lūko pēc savas bagāžas novietošanas un kļūst par vietsēdi.

Novietot var pagrabā — izgrābtajā, izraktajā, bet ne tikai tur. Trauki, tvertnes, noliktavas, angāri — tas viss ļauj paglabāt un noglabāt, bet dažkārt pat izglābt. Taču, jo vairāk ko glabāt, jo lielāks satraukums, ka tikai kaut kas nenotiek ar glabājamo. Turklāt aizvien var rasties domas, ka savākts ir par maz vai daudz. Cilvēks kļūst par pisekli, kurš nerod mēru tam, kas viņam patiešām ir vajadzīgs. Iepakotajam radījumam ar pakām nemitīgi ir kaut kas nevajadzīgs un lieks. Tomēr viņam reti kad ir gana, tāpēc nereti cilvēks kļūst par iepakošanas un izpakošanas maniaku. Viņš vēlas aizvien vairāk un labāk patur, nevis dod vai atdod. Iepakotība kavē došanu, toties veicina atmešanu un izmesto iepakojumu vairošanos.

Novietnes kļūst lielākas un daudzskaitlīgākas. Cilvēks tajās novieto sevi un savu bagāžu, viņš iepakojas. Dažas novietnes kļūst par krātuvēm vai rezervuāriem. Thēkē — krātuve. Bibliotēkā tiek uzglabātas grāmatas, aptiekā — zāles, kaut gan sākotnēji apothēkē ir vienkārši uzglabāšanas vietas apzīmējums. Muzejs no mūzu mitināšanās un godināšanas vietas kļūst par mākslasdarbu novietni. Novietojot darinājumus conservatoire, t.i., krātuvē, glabātuvē, cilvēks iedomājas to izglābjam, lai gan nereti kļūst par conservus, proti, līdzvergu iepakotā sargāšanā. Thēkē ir ne tikai tvertne, rezervuārs, konteiners, bet arī apbedījums, zārks, proti, soros. Tāpēc iepakošana nereti ir iezārkošana un apbedīšana, aizmirstot, kur un kas ir novietots.

Citās novietnēs tiek ražotas vai pārdotas lietas, kuras iepakotas un izpakotas tiek nogādātas mājās — vēl vienā tvertnē, kurā var paglabāt un noglabāt. Cilvēks neglābjami kļūst par glabātāju, nereti iestiegot sagrābtajā un neprotot ar to apieties. Kravāšanās kļūst par viņa sodību. Cilvēks vēlas vairāk, jo, kas zina, varbūt vēlāk noderēs. Viņš noliek iegādāto, taču nereti sapakotajā vairs nespēj atrast vajadzīgo. Itin visur ir kaut kas nolikts, taču īsti nav zināms, kas kur atrodas. Tāpēc viņš apgādājas ar jaunām iepakošanas iekārtām: piezīmju lapiņām vai plaukstdatoriem, kodiem, zīmju kombinācijām u. tml., lai nokļūtu pie iepakotā. Cilvēks mēģina salikt pa plauktiņiem, taču liekamā kļūst aizvien vairāk un noliktavās sasaiņotais aizmirstas, neraugoties uz visām atgādinājuma zīmēm. Turklāt sakomplektētajam dažkārt nemaz nevar tikt klāt, jo aizmirstas piekļūšanas šifru kombinācijas.

Iepakošanas un izpakošanas nogurdinātajam cilvēkam vajag atpūsties, un viņš dodas atvaļinājumā, izbraucienā, uz kūrortu, uz pludmali utt. Un atkal viņu sagaida iepakošana un izpakošana. Viņš grib sagatavoties it visam vai gandrīz visam. Taču viņš vienmēr ir pakļauts satraukumam un nepatikšanām. Lai atvilktu elpu, viņš noliek savu iepakojumu — kreklu, bikses, kurpes — un dodas nopeldēties, taču atgriežoties neko vairs neatrod. Bikškabatā bija dokumenti, maks, atslēgas. Arī automašīna ir prom. Pazudusi arī piezīmju grāmatiņa ar tālruņa nummuru, lai slēgtu kredītkartes kontu. Turklāt nav vairs arī tālruņa, pa kuru sazināties ar novietnes, t.i., bankas pārstāvjiem. Iepakošana un izpakošana ir mēģinājums novērst bezpalīdzīgumu, taču nereti tas viss kalpo tikai bezpalīdzīguma vairošanai. Cilvēks nevar iztikt bez bagāžas, tā kļūst par nastu, kuras jūgā nākas dzīvot.

Iepakojuma māktais cilvēks uzmana un uzrauga, ko varētu zaudēt, un lūkojas pēc pazaudētā. Taču, to visu uzmanot, viņš lielākoties nepamana pats sevi un tagadni, kurā dzīvo. Viņš mana tikai zudumu un iepakotību un baidās no sapakotā izvazāšanas. Šādi gan cilvēks arī nodod sevi — pakojot to, ko grib paņemt līdzi vai atstāt kādā novietnē, aizslēdzot pagādāto un atstāto, viņš atklājas vai vismaz norāda uz izvazājamo. Cilvēks pako un pievieno sapakotajam etiķetes, lai zinātu, kas tad ir iepakots. Nereti gan vērtīgākais pakā izrādās etiķete. Iepakojums kļūst svarīgāks par iepakoto. Un cilvēks vairs neprot izdibināt to, kas ir iepakots. Viņš lūkojas pēc etiķetes, pēc kuras arī spriež par sapakoto. Viņš sajauc iepakoto ar iepakojumu, turklāt reizumis nefunkcionē arī pakošanas iekārtas. Pakošanas funkcionārs neattop, ka pakošana ir nevis problēmas atrisinājums, bet gan tikai risinājuma novilcināšana. Nereti cilvēks ir nadzīgs iepakošanas un izpakošanas lielmeistars, bet nabadzīgs iepakotā pazinējs un vērtētājs.

Pakošana nenovēršami ir saistīta ar zaudējumeim, aizmiršanu un pazušanu. Cilvēks, šis nastu nesējs, aizmirst, ko ņemt un saglabāt, vai vienkārši nepamana, ko būtu vērts glabāt. Viņš glabā atmiņā, vilkdams pagājušā nastu. Viņš veras nākotnē un lūkojas pagātnē, nespēdams vienkārši būt tagadnē. Lielākoties viņš kaunas no savas kailās pašbūtmes. Viņa būšana pārvēršas pakošanā. Taču arī pakošanā viņš nav pats. Viņam nākas uzticēties pakošanas speciālistiem, tiem, kas zina vai domā zinām, kas kur ir iepakots, kas prot izpakot un iepakot. Viņi izpakotajam pievieno etiķetes, iepakojot pašu paku jaunās zināšanās, kas guldāmas atmiņā. Principā ikvienā pakā ir ietverta rezignācija, ka cilvēks nespēj dzīvot bez pakām un iepakojuma. Šo būšanu gan atvieglo māksla — aizsainis, ko cilvēks jau labu laiku stiepj sev līdzi. Tiesa, māksla var arī apgrūtināt jau tā smago nastu nesēja dzīvi.

Māksla ir viss. Māksla ir nekas. Viss atkarīgs no pakojuma un izpakošanas ziniskuma. Tomēr ikvienā mākslasdarbā ir kaut kas tāds, kas iziet ārpus iepakojuma un izpakošanas. Sapakotais ir nodarināts darinājums, taču ne jau nodarinātībā ir tā būtība, kaut arī tā nav mazsvarīga. Var paļauties uz pakošanas speciālistiem, kas pieprot pakojuma iztirzāšanu. Taču ir arī zinīgi spriedēji, kas pakā redz tikai iepakojumu. Varbūt tomēr māksla ir nekas? Māksla ir inkrustācija, ar tās darinājumiem izdaiļo kādu vietu. Tos savāc krātuvēs un dāvina (dodot vai nopērkot), lai izgreznotu vai izskaistinātu kādu novietni. Māksla kļūst par ilustrāciju, kurā krāšņi kaut kas tiek aprakstīts vai atainots, proti, illustratio. Taču illustro nozīmē arī izgreznot, cildināt, slavināt. Vai mākslinieks tikai izcildina, izskaistina? Vai viņa darinājums ir iluminācija, kurā spilgti un skaidri, proti, illuminate atainota daiļā pasaule, no kuras cilvēks jūtas padzīts vai kurā vēlas nokļūt? Ilustrēt, iluminēt — izgaismot. Kas tiek izgaismots? Varbūt tas arī liek dairīties no mākslas, vēl jo vairāk tad, ja tas tiek darīts spēlīgi, illudo. Šo vārdu izmanto arī mānīšanās, izsmiešanas apzīmēšanai.

Varbūt tomēr māksla nav tikai dāvana. Varbūt tā ir dāvājums? Šādā gadījumā tā ir le presque rien, gandrīz nekas. Tā nav nekas īpašs, ja vien ir pati. «Gandrīz nekas» ir mēģinājums tvert netveramo. Māksla tad ir ne tik daudz izgaismošana, cik izgaismojums, kurā atklājas dairā cilvēkbūšana. Tā ir kaut kas nedarināts, pas fait un vienlaikus parfait, proti, pilnīgs. Māksla atklāj iespējamo, tāpēc tā arī ir varbūtīga, eventuāla. Eventum — iznākt, izpausties, īstenoties, noslēgties; eventum — notikums. Mākslā var tikt ārā no iepakošanas un izpakošanas, taču tikpat liela varbūtība laikam ir ļaušanās jaunai pakošanas mānijai. Pakošana ir novietošana, bet cilvēks aizvien vēl nav pieradis, ka viņš ir nenovietojamais, nenoteicamais, proti, gandrīz nekas. Tas gan netraucē novietot un izvietoties. Cilvēks ir simbolizējoša un hiperbolizējoša būtne, t.i., mešanas (bolē) radījums. Viņš samet (symballein), taču samestais ir pārmestais un par daudz mestais (hyperbolē). Tāpēc laiku pa laikam viņš mēģina tikt skaidrībā ar saviem simboliem.

Mākslasdarbs ir miniatūra izrāde. Theatron — vieta izrādēm, savukārt no latīņu theatrum top teātris. Grieķi gan izmanto vārdu «skēnē», mums no tā tikusi vien scēna vai aina. Taču skēnē ir arī sapulce, dzīres, kā arī telts. Cilvēki pulcējas teatronā vai teltī, lai skatītos izrādi, taču galu galā šī vieta izrādās visa pasaule. Teātrī lieto maskas. Taču maskas nevis slēpj, bet atmasko, t.i., maskās atklājas cilvēkbūšana — gan tās iepakotība, gan arī tas, ka tā ir gandrīz nekas. Mākslasdarbs ir izrāde, proti, theōriā. Tajā ne tikai atklājas kāds skats (theā), to ir nepieciešams skatīties (theōrein), tai ir vajadzīgs skatītājs (theōros). Tāpēc jau māksla ir baudīšanas svētki, proti, dāvājums. Tā cilvēks atskārš, ka ceļo no izrādes uz izrādi. Lai gan dāvājumu var pārvērst arī dāvanā. Tomēr beigu beigās —pat dāvanu, paku pārpilnībā — viņam tiek vien dāvājums.

Pēdējie komentāri:

• oturmuyor 04.02.04 18:57

  šo rakstu bija jāsauc "pakošana". vai jums tas nešķiet tipisks piemērs lirozofijai?

• Tonis 05.02.04 16:36

  Sapakots jau nu ir pārpārēm. Vai no tā kāds labums, tā jau cita `paka`. Caurviju stīgu īsti neizjutu; pate nodarbe vistuvāk tam, ko krieviski sauc `filosofstvovatj`...

• 02.03.04 15:42

  murgs a la Heidegers iedomiigi un iznesiigi ar atsauksmeem latiinju un griekju valodaas

Piedalies diskusijā: