Jana Kukaine: Tulkotājas pēcvārda vietā (3)

2008. gada 25. februārī, plkst. 15:02

Rubrika: Redzējumi
Ričijs Robertsons. Kafka. Ļoti saistošs ievads. R: 1/4 Satori, 2008. No angļu val tulkojusi Jana Kukaine
Lasīt grāmatas fragmentu

Izvēlētais formāts neuzliek teju nekādus rāmjus, jo tas pat nav „pēcvārds”, bet „kaut kas tā vietā”. Labu laiku prātoju, kas man par to būtu sakāms. Mēģinot revidēt savu attieksmi pret Kafku, nediferencēju, vai tā būtu viņa daiļrade, personība, man zināmās Kafkas darbu interpretācijas vai konkrētā Ričija Robertsona grāmatiņa. Kafka, šķiet, bija pārtapis „figūrā” vai retoriskā žestā, ko labi raksturo Sergeja Dovlatova „Sentimentālajā maršā” fiksētā attieksme, kur viņš atzīst: „Protams, mēs lasījām Zigmundu Freidu. Tiesa, ne pārāk uzmanīgi. Tā sakot, vispārējas izglītošanās nolūkos. Tāpat kā Kafku.”

Šķiet, pašreiz gremdēties atmiņās nebūtu piemērots brīdis, bet sistemātiskas pieejas trūkuma dēļ sasniegt skaidrību šajā jautājumā kļūst arvien grūtāk. Tāpēc pēdējo dienu laikā izšķirstīju vairākus literatūrkritikas sējumus un monogrāfijas, kas tobrīd bija pie rokas, cenšoties atrast kādas Kafkam veltītas filozofiskas refleksijas, un pateicoties speciālista ieteikumam – jo svarīgi ir ne tikai zināt, ko meklē, bet arī – kurā istabā, plauktā un rindā – galu galā biju uzgājusi reiz jau kādā sakarā lasīto Albēra Kamī „Mītu par Sīzifu” un Morisa Blanšo darbu „No Kafkas uz Kafku”.

Zīmīgi, ka šo divu franču domātāju devumu Roberstons „Ļoti saistošajā ievadā” nav iekļāvis – iespējams, šādi konceptuāli norobežojoties no franču filozofijas vispār, pārsvarā atzīstot tikai angļu valodā veikto pētījumu leģitimitāti. No otras puses, aptvert visu, bez šaubām, būtu pārcilvēcisku spēju demonstrējums, un tāpēc, kad izvēle šķiet pārāk plaša, ir jēdzīgi izdomāt kādu pēc iespējas neizpildāmu kritēriju, kas parasti manāmi atvieglo grūto uzdevumu izdarīt izvēli (vismaz es tā parasti daru). Savukārt man neliels ieskats franču domātāju interpretācijās ļauj iesakņot Kafkas tēlu vismaz pagaidu augsnē.

Jāsaka, ka koncentrētais pielikums darbam „Mīts par Sīzifu” parāda, kā Kafkas daiļradi var izmantot noteiktas nostājas ilustrēšanai – pēc Kamī domām, Kafka augstākā mērā piesaka eksistenciālisma un absurda filozofijas problēmas. Kamī norāda, ka darbos „Process” un „Pils” mēs uzduramies mūžības un dieva meklējumiem, izmisumam un cerības iespējamībai, padevībai un dumpim, kas galu galā liek samierināties ar bezcerīgo cilvēka situāciju. Pats biedējošākais un satraucošākais ir tas (un Kamī to atklāj patiesi pārliecinošā viedā, viešot skumjas un satraukumu), ka absurdu slēpj pašsaprotamā ikdienas dzīves loģika – un tas caurstrāvo arī Kafkas uzburtās pasaules likumsakarības.

Pārdomājot Kamī sniegto interpretāciju, nevilšus gribas vilkt paralēles un uztaustīt saskares vai atgrūšanās punktus ar versiju, ko sniedz „Ļoti saistošais ievads”. Šajā sakarā, piemēram, pārsteidz Robertsona pieminētais un reizē kritizētais Amālijas tēla skaidrojums – viņas nevēlēšanās iesaistīties neķītrajā afērā ar pils kalpotāju arī Kamī skatījumā nozīmē pārkāpumu – atsacīšanos pildīt dievišķo pavēli, upurējot savu godu (līdzīgi kā bībeliskajā sižetā ar Ābramu, kurš saņem pavēli upurēt savu dēlu). Liktenīgā nepaklausība ir padarījusi Amālijas ģimeni par vispārējas sazvērestības un pils nelabvēlības upuri. Pārstāvēdams pilnīgi pretēju („veselajam saprātam” draudzīgāku?) dzīves izjūtu, Roberstons atkārtoti uzsver pils iracionalitāti un tās pilnvaru nosacītību un eventuālo bezjēdzīgumu. Interesanti, ka Roberstons Kafkas darbus ir saucis par nesaprotamiem, mulsinošiem un noslēpumainiem, taču ne reizes nav saistījis ar absurda filozofijas nostādnēm. 

Blanšo gadījumā Kafka, šķiet, ir kļuvis par literāru paņēmienu, ar kā palīdzību autors risina literatūras un literatūrkritikas iespējamības jautājumus. Kā vairums franču filozofu, Blanšo raksta „spontāni” (lai neteiktu, „neskaidri”) un tēlaini, šādi skubinot lasītāju ļauties iztēlei un bagātīgo interpretāciju iespēju valdzinājumam. Patīkami, ka darbu „No Kafkas uz Kafku” veido dažādā laikā publicētas Blanšo esejas, kas nozīmē, ka grāmatu var uzšķirt un sākt lasīt uz labu laimi jebkurā vietā (starp citu, līdzīgi var lasīt arī „Pili”, lai gan, iespējams, ar citu iznākumu). Bez šaubām, Blanšo pieteiktā tonalitāte ir „optimistiska” un „darbīga”, kas ir patīkams pārsteigums – izrādās, Kafka nav tikai gaudulīgs „cilvēka posta attēlotājs”. Piemēram, „Pili” Blanšo raksturo kā vēstījumu par neparastu kaislību – pārmērīgu, bezgalīgu un nepacietīgu – kas nespēj rast piepildījumu tāpēc, ka ir lielāka par savu mērķi. Vienlaikus tekstā ir iestrādātas biogrāfiskas atsauces, ko, protams, pieļauj monogrāfijas formāts. Lai arī Blanšo norāda, ka reālie notikumi nespēj izskaidrot literāru darbu un lasītājiem to nebūt nepadara pieejamāku, taču dzīves atskaņas ietiecas literatūrā un tajā gūst savu turpinājumu, kļūstot par cita veida pieredzi – tikpat neizbēgamu un pašpieteikamu.

Salīdzinājumā ar Blanšo Robertsona tonis ir atturīgi pieklājīgs – rodas sajūta, ka viņš nav centies iejusties Kafkas personīgās dzīves līkločos vairāk kā būtu piedienīgi (izņemot, laikam, samocītās tēva-dēla attiecības, kuras ir aprakstītas visai detalizēti un drīzāk psihoanalītiskā garā). Tāpēc Kafkas dzīves tēlojums nereti aprobežojas ar faktu konstatāciju; un viens no šāda lakonisma piemēriem – „1914. gada 12. jūlijā Felīce saderināšanos atcēla. Tomēr (..) 1917. gada vasarā viņi saderinājās atkal”. Viena mana draudzene, izlasījusi līdz šai vietai, brīnījās: „Kāpēc viņi saderinājās atkal?” Atbildēju, ka nezinu.

Tomēr Kafkas dzīves fakti, lai arī nodēvēti par „vienkāršiem, pat banāliem” kairina iztēli, un sadzīves ainas un sīkumi, brīvi izkaisīti visas grāmatas garumā, izplata vieglu starojumu. Protams, augstākā mērā amizanti šķiet Kafkas nodomi emigrēt uz Palestīnu kopā ar Doru Diamantu un tur atvērt savu restorānu – iedomāsimies Kafku baltā priekšautā, laipni sveicinot restorāna apmeklētājus un pieņemot pasūtījumu (nez, kā toreiz varētu izskatīties ēdienkarte Palestīnā?).

„Ļoti saistošais ievads”, manuprāt, mudina paskatīties uz Kafku ne tikai kā uz slaveno darbu –  „Pārvērtība”, „Process” un „Pils” – autoru, bet izceļ arī mazās prozas nozīmi un aktualizē humora, vārdu spēles un fantastikas elementu klātbūtni, kas nebūt neaprobežojas ar pazīstamajām Zamzas kunga pārvērtībām. Turklāt Kafkas mazā proza dzīvi un uzstājīgi apliecina rakstnieka trāpīgo, patstāvīgo, klaustrofobisko valodu, kuras mašinērija, reiz iedarbināta, pakāpeniski uzņem arvien lielākus apgriezienus, kļūdama nevaldāma un neapstrīdama. Katrā ziņā, visstiprāk priekšnojautu par nenovēršamo finālu uzbur nevis apjomīgie Kafkas teksti, bet mazie stāsti un skices. 

Reiz man iedeva izlasīt kādu vēstuli. Tajā bija rakstīts: „Es zinu arī dažus jokus, bet tie visi ir rupji”. Vienvakar, kad sacerējām anekdotes par Kafku, arī tās sanāca vai nu gauži nepiedienīgas vai bēdīgas. „Tomēr man patīk Kafka kā rakstnieks,” izskanēja Kafkas reputāciju lāpoša sentence. „Bet kā cilvēks viņš pārāk atgādina vienu mūsu paziņu...” sekoja piebilde. Kafka, protams, nav tikai „rakstnieks” un „cilvēks” (kurus varam salīdzināt vai pretstatīt), bet gan „kultūras ikona” ar atpazīstamu kontekstu, interpretācijām, problēmām un savām autoritātēm. Tādējādi Kafka pieļauj vairākus diskursus, piemēram, „mīlēt Kafku nozīmē demonstrēt snobismu”, vai „Kafkas daiļrade ir universāla”; noteiktās aprindās viņš iekļuvis kulta personības statusā, citās savukārt par viņu neliekas ne zinis (kamēr strādāju pie tulkojuma, vairākās sarunās, atbildot uz jautājumu, ar ko pašreiz nodarbojos, nejauši atklāju, ka dažiem Kafkas vārds vispār neko neizsaka).

Šobrīd svarīgākais gan šķiet tas, ka telpā starp „vispārēju izglītošanos” un Kafku kā retorikas instrumentu („Ak, cik kafkiska situācija!”) ir iespējama kāda kustība – Kafkam kā peldošam dūmu gredzenam ar izplūdušām malām nav skaidri definējamas lokalizācijas vietas, un tas ir priekšnosacījums ne tikai ¼ Satori izdotajam „Ļoti saistošajam ievadam”, bet sarunai par šo tēmu vispār.