Rubrika: Raksti - Redzējumi | komentāri (4)
Ko Nīče nozīmē šodien?
22. februārī, plkst. 14:02
Pārmēru jūtīgs, antiliberāls un nepiemērots vai radikāls, tālredzīgs un pārprasts? Seši filozofi atbild uz Kritika&Kontext jautājumiem par Nīči. No viņu atbildēm ir skaidrs viens: domas par Nīči joprojām dalās.
Kritika&Kontext: Kuras, jūsuprāt, ētiski un politiski ir visaizskarošākās rindkopas Nīčes sacerējumos? Kā jūs tās interpretējat? Vai, pēc jūsu domām, tās atspoguļo viņa vispārējo attieksmi pret morāli un politiku?
Ričards Rortijs (Richard Rorty): Visvairāk mani aizvaino rindkopas, kurās Nīče pauž nicinājumu pret vājumu, un sevišķi rindkopas, kas apgalvo, ka kaut kas nav kārtībā ar kristietību, jo tā radusies starp vergiem. Tā ir taisnība, bet šiem vergiem bija laba doma: proti, ideāla cilvēku sabiedrība būtu tā, kurā mīlestība ir vienīgais likums. Tā būtu. Var šķirt šo kristiešu ideālu no askētiskajiem priesteriem raksturīgā ressentiment, bet Nīče nekad to nav šķīris.
Pols Pato (Paul Patton): Aizskarošākās Nīčes sacerējumos ir dažas viņa piezīmes par sievietēm. Es to saprotu kā rādītāju, cik lielā mērā viņš bija sava laika cilvēks, kas nespēja saskatīt tālāk par esošajām kultūras formām attiecībā uz cilvēces dalījumu dzimumos. Tāpat kā lielākā daļa deviņpadsmitā gadsimta vīriešu, Nīče nespēja nošķirt sievietes emocionalitāti, prāta un ķermeņa spējas no it kā "būtiskās" saistības ar bērnu dzemdēšanu. Nīčes uzskati par sievietēm atspoguļo viņa attieksmi pret morāli un politiku tajā ziņā, ka tie konfliktē ar iespējām, ko citādi paver viņa vēsturiskā koncepcija par cilvēka dabu. Piemēram, reizēs, kad Nīče atzīst, ka sieviešu un vīriešu it kā dabiskās īpašības patiesībā nosaka konkrētā sociālā kārtība. No tā varam secināt, pat ja to nespēja Nīče, ka šīs īpašības nav vis dabiskas, bet ir pakļautas pārmaiņām. Šajā sfērā, tāpat kā citos savos sociālajos un politiskajos uzskatos, viņš nespēja paredzēt dažus no ceļiem, pa kuriem mūs pie pavisam citādas nākotnes var novest pati viņa identificētā cilvēka kultūras evolūcijas dinamika.
Teodors Mincs (Teodor Müntz): Šeit minamas dažas nodaļas darbos: Varas griba, Viņpus laba un ļauna un Antikrists. Tajās Nīče ieskicē savu visu vērtību pārvērtēšanas filozofiju un pārcilvēka filozofiju. Es nevaru piekrist viņa uzsvaram uz fizisko vardarbību, nežēlību, meliem, sistemātisku cilvēces selekciju, viņa tēzei, ka "vairākumam cilvēku nav tiesību eksistēt, viņi ir nasta augstākajam" vai viņa rasismam un citiem "tikumiem", tādiem, kā spēcīgo indivīdu varas iegūšana pār vājākajiem. Manuprāt, šie uzskati ir atslēga viņa morāles un politikas koncepcijai un to atspoguļo.
Františeks Novosāds (Frantisek Novosád): Sevišķi pēdējos mūža posmos Nīče, šķiet, zaudējis proporciju izjūtu, it īpaši attiecībā uz kristietību un konceptuālajiem veidojumiem, kas, viņaprāt, atvasināti no kristietības. To analīze ātri vien pārvēršas kritikā un nosodījumā. Tipiska šī perioda grāmata ir Antikrists. Šajā grāmatā kristietība tiek atainota vienīgi kā aizvainojuma reliģija, kā bezspēcīgā dusmu sublimācija, kā inde, kas izpostīja seno kultūru un kas tagad izposta moderno Rietumu sabiedrību. Vairākumu savu "aizskarošo" apgalvojumu Nīče noformulēja tieši, analizējot kristietības ietekmi uz mūsdienu personības mentalitāti, proti, šīs analīzes kontekstā. Manuprāt, nav īpaša iemesla interpretēt šīs rindkopas no Nīčes darbiem vai dot tām attaisnojošus skaidrojumus. Viņš domāja to, ko rakstīja. Kad viņš teica, ka: "Vājajiem un neveiksmīgajiem ir jāiznīkst [...], un nepieciešams palīdzēt tiem iznīkt", viņš tā arī domāja. Protams, mēs atrodam viņa darbos daudzas rindkopas, kurās viņš apsver savu uzskatu priekšnosacījumus un iespējamās, varbūt arī negribētās sekas. Ja mums būtu pietiekami pacietības, varētu rotaļāties bezgalīgi, līdzsvarojot viņa tekstos aizskarošās un stimulējošās rindkopas. Tomēr ekstrēmi apgalvojumi vai uzskata novešana līdz galējībai ir viens no Nīčes metodes pamatprincipiem. Līdz pat mūža beigām viņam piemita pusaudža tieksme provocēt cilvēkus, dodot triecienu tam, ko mēs parasti uzskatām par acīm redzamu. Bez šīm rindkopām, kas ir tik aizskarošas humānistiski domājoša indivīda ausīm, mums nebūtu citu rindkopu, kur Nīče paceļ virspusē ilgi slēptas patiesības vai lauž mūžsenus domāšanas tabu. Manuprāt, Nīčes aizvainojuma analīzi jāievieto vēsturiski adekvātākās proporcijās. Aizvainojums tiešām ir iedarbīgs vēsturisks un sociāls spēks, bet tas katrā ziņā nespēj pilnībā izskaidrot kristietību, un tas noteikti nav atrodams tikai kristietībā. Īstenībā ikvienai sabiedrībai ir sava "apakšpuse", un šīs apakšpuses mentalitātei ir gandrīz maģiska pievilcība gandrīz katrā sabiedrībā, tāpēc tā ļoti viegli var nonākt "augšpusē". Nīče bija viens no pirmajiem, kas saprata, ka "apakšpuses", lumpenproletariāta mentalitāte Eiropas sabiedrībās sāka kļūt par dominējošo. Nezinu, vai viņš būtu apmierināts uzzinot, ka aizrautīgākie viņa lasītāji vai "puslasītāji" bija atrodami starp lumpenaristokrātiem. Šodienas liberālās demokrātijas ir atmetušas sociālo izglītību un tādējādi patiesībā pavērušas telpu fanātiķiem vai lumpenburžuāzijas, lumpenaristokrātijas un lumpenproletariāta nihilismam.
Jans Sokols (Jan Sokol): Nīče bija dižs cilvēks un ir pelnījis taisnīgu novērtējumu. Viņš bija vientuļš, jūtīgs un ārkārtīgi dziļš, varbūt arī kaut kas no romantisma upuriem. Viņa slimībām un neveiksmēm droši vien ir bijusi loma, pieņemot lēmumu "filozofēt ar āmuru". Nīče ir jālasa nobriedušiem, kritiski domājošiem cilvēkiem: viņš provocē, apvaino un tiecas pamudināt lasītāju domāt pašam. Un mēs nevaram viņu vainot par to, ko zinām šodien, bet ko viņš nevarēja zināt. Par spīti tam, Nīče rakstīja lietas, ko lasa ar šausmām: par "pārāk daudziem", ko vajadzētu aizslaucīt viesuļiem.
Arī daži viņa apgalvojumi par ebrejiem ir biedējoši – to nevar noliegt. Taču ir ļoti grūti atrast Nīčes vispārējo nostāju. Tā ir rūpīgi apslēpta traumētas romantiskas sirds dziļumos un var būt lasāma tikai starp rindiņām.
Leslijs Pols Tīle (Leslie Paul Thiele): Izlasīt visus Nīčes darbus un neatrast kaut ko tādu, kas būtu aizskarošs pilnīgi visām iespējamām grupām vai indivīdiem, nozīmē nebūt lasījušam viņa darbu uzmanīgi. Bužināt spalvas – un laiku pa laikam tās izplūkāt – Nīčem kļuva par mākslas formu. Tas nenozīmē sacīt, ka viņš nedomāja nopietni katru vārdu, ko rakstīja. Bet var gadīties, ka zināmu laiku pēc tam, kad viņš bija paziņojis savas "patiesības", viņš tām vairs īsti neticēja. Drīzāk, konsekventi paturēdams prātā perspektīvu, viņš domāja tā, kā sacīja, bet nejuta nepieciešamību sacementēt visas savas domas un jūtas izturīgā, sakarīgā un homogēnā morālā pozīcijā vai politiskā platformā.
To pateicis, es varētu izvēlēties Nīčes apgalvojumu no Viņpus laba un ļauna kā sevišķi satraucošu: "Tauta ir dabas līkums, lai tiktu pie sešiem vai septiņiem dižajiem. - Jā: un tad tiktu tiem garām". Nīče noteikti bija pietiekami gudrs, lai neizteiktu tik bezatbildīgas piezīmes. Tā aizskaroši pārkāpj intelektuālo krietnumu un pievelk visu veidu ļaunumu. Kāds riebīgs kauna traips dabai!
Galu galā Nīče labāk nekā lielākā daļa saprata, ka daba stāv pāri teoloģijai. Tai nav ne plānu, ne mērķu, un tāpēc tā nevar mest līkumus, lai tiktu pie pusduča dižu cilvēku vai tos pārspētu.
K&K: Kādā mērā Nīče, jūsuprāt, ir atbildīgs par to, kā nacisti piesavinājās viņa idejas? Vai jūs domājat, ka Nīčes politiku var un/vai vajag šķirt no viņa filozofijas?
Rortijs: Es domāju, ka Nīče nav vainojams nacistu iedvesmošanā. Neviens domātājs nevar atļauties raizēties par to, kā viņa idejas izmantos nākotnē. Nīče, tāpat kā Heidegers, ir bezcerīgs sava laika politiskās situācijas komentētājs. Ne vienam, ne otram nebija nopietni ņemama viedokļa par politiku.
Pato: Es neuzskatu, ka Nīče jebkādā veidā būtu personīgi atbildīgs par to, ka nacisti piesavinājušies viņa idejas. Tiešām domāju, ka viņa darbā bija daudz kā tāda, kas bija noderīgs rupjai biopolitiskai "augstāko cilvēku" interpretācijai, bet to pašu var teikt par lielu daļu deviņpadsmitā gadsimta beigu sociālās domāšanas, ko ietekmējis darvinisms. No vienas puses, apstākļi, kas ļāvuši rasties rasu hierarhijas teorijām, dziļi sakņojas Eiropas kultūrā, un šādas domāšanas katastrofālās sekas neaprobežojas tikai ar holokaustu: pie tām pieder, piemēram, eiropiešu kolonizācijas postošās sekas daudzās pasaules daļās. No otras puses, tikai un vienīgi nacisti ir atbildīgi par veidu, kā viņi īsteno šādas teorijas praksē. Tajā ziņā, ka Nīče bieži vien nespēja izsekot tam, kas izriet no viņa vēsturiskās un naturālistiskās cilvēka dabas un cilvēka kultūras izpratnes ārpus sava laika Eiropas sabiedrības polemiskajām cīņām un sociālajām formām, es tiešām domāju, ka viņa paša politiku ir jānošķir no viņa filozofijas. Vai, citiem vārdiem, viņa filozofija tiešām sniedz nozīmīgu un nepietiekami izmantotu materiālu citādai pieejai attiecībā uz politiku un sabiedrības politisko organizāciju.
Mincs: Nīče nav atbildīgs par to, ka nacisti piesavinājās viņa idejas. Viņš tikai vēstīja savu filozofiju. No otras puses, nacisti aizguva viņa idejas, kad gribēja atriebties pasaulei par savu pazemojumu Pirmā pasaules kara laikā un pēc tā un iegūt kundzību pār pasauli. Tajā pašā laikā Nīče vāciešus nicināja daudz vairāk nekā par viņiem jūsmoja. Nedomāju, ka Nīčes izteikumi par politiku ir organiska viņa filozofijas sastāvdaļa. Ja mēs tos varētu šķirt, tīri filozofiskā daļa joprojām būtu lieliska. Tā šodien nav zaudējusi savu vērtību.
Pīters Bergmans (Peter Bergmann): Nīče ir viens no vēsturiski visvairāk domājošiem filozofiem. Slavena ir viņa priekšteču – sākot ar Sokrātu – kontekstualizācija. Nīči pašu var uzskatīt par vēlīnās Bismarka ēras filozofu. Viņš sajuka prātā gadā, kad piedzima Hitlers. Ciktāl Otrā reiha sabrukums izskaidro Trešā reiha katastrofu, jautājums par Nīčes pēcnāves ietekmi ir pamatots. Ja Nīče būtu nodzīvojis tik ilgi, cik viņa māsa, viņš būtu pieredzējis Trešā reiha sākumu. Viņš nebija margināla personība. Viņš tika apmācīts elitārā Prūsijas akadēmijā, brīvprātīgi pieteicies Francijas-Prūsijas karā, un jau agri ieguva sliktu reputāciju kā Vāgnera kulturālā nacionālisma aizstāvis, tādējādi nonākot pretrunās ar saviem vēlākajiem uzskatiem. Viņš kļuva par radikālu aristokrātu, kas cīnās par norobežošanos no sava antisemītiski noskaņotā izdevēja un demagoģiskā sievasbrāļa.
Alens D. Šrifts (Alan D. Schrift): Tas ir sarežģīts jautājums ar plašām hermeneitiskām implikācijām. No vienas puses, Nīče izvēlas rakstīt tādā stilā, kas vedina uz pārpratumiem – veids, kā viņš izmanto metaforas, izlikšanos un sevišķi hiperbolu, viss atvieglo pieņemt viņa vārdu nozīmi par kaut ko citu nekā to, ko viņš varbūt bija domājis (pieņemot, ka iespējams skaidri zināt, ko viņš domājis, kas, manuprāt, šajā gadījumā nav iespējams). Ņemot to vērā, man nav nekādu šaubu, ka nacisti tīšuprāt ir neatbilstīgi izmantojuši Nīčes valodu un ķērušies pie tekstuāliem un redakcionāliem sagrozījumiem, ļaujot Nīčem šķietami izteikt antisemītiskas piezīmes, ko viņš patiesībā nekad nav teicis. Kā jau esmu apgalvojis publikācijās, Nīče pauž dažas lietas, kas ir naidīgas ebrejiem, bet tās nobāl salīdzinājumā ar viņa antisemītu un antisemītisma kritiku. Un, manuprāt, lasot kontekstā, daudzas no viņa antisemītiskākajām piezīmēm patiesībā ir retorika, lai parādītu kristietību kā sapuvušāko no "ebreju" augļiem.
Jautājums par to vai Nīčes politiskos uzskatus var vai vajag nošķirt no viņa filozofijas paredz, ka mēs zinām, kādi ir viņa politiskie uzskati. Dažās rindkopās, piemēram, viņš izrāda visai lielas simpātijas pret demokrātiju, kamēr citās rindkopās viņš demokrātiju kritizē. Savā demokrātiskās viduvējības kritikā viņš pauž tādu pašu satraukumu kā daži lielie demokrātijas aizstāvji, to skaitā Džefersons, Medisons, Tokvils, Emersons un Mills, no kuriem visi bažījās par iespējamo "vairākuma tirāniju". Gan ASV Senāts, gan "vēlēšanu kolēģija" tika radītas tāpēc, ka ASV konstitūcijas dibinātājiem bija bažas par tiešas politiskas varas piešķiršanu "masām", un viņu apsvērumi ir visai saskanīgi ar Nīčes demokrātiskā/sociālistiskā/kristīgā "pūļa" kritiku.
Novosāds: Nav indīgāka jautājuma kā jautājums par Nīčes attiecībām ar nacismu. Katrs, kam ir vismaz vidusskolas zināšanu līmenis par Eiropas vēsturi pēdējos divos gadsimtos, zina, ka fašisms un nacisms nebija Nīčes ideju "īstenošana", un ka Nīčes filozofija nebija Trešā reiha oficiālā filozofija. Cita lieta, ka tiešām bija daudz daiļrunīgu filozofijas profesoru, kas savas zināšanas par Nīčes darbiem nodeva režīma kalpībā. Es par pamatotāku uzskatu citu jautājumu: par pakāpi, kurā Nīčes domāšana palīdz mums skaidrot fašismu un patiesībā arī komunismu. Deviņpadsmitais gadsimts šķita stabilizācijas gadsimts, kam raksturīgs zinātniskais, industriālais un sociālais progress. Tomēr Nīče un pirms viņa arī Markss minēja vai patiesībā – zināja, ka Eiropa tiešām ir pulvera muca un pietiktu ar vienu dzirksteli, lai izraisītu cilvēcei virkni katastrofu.
Sokols: Viņš ir, bet viņš arī nav atbildīgs. Šodien izrādās, ka viņam bija vajadzējis pievērst uzmanību tam, ko viņš rakstīja. Taču aiz visiem viņa skarbajiem un ļaunajiem vārdiem – Nīče pats bija kautrīgs, sirsnīgs un kluss cilvēks, ko Silsmarijas kaimiņi dēvēja par "vientuļnieku" – viņu var atrast šausmu pārņemtu, redzot bezdibeni, uz kuru devās cilvēce. Un tā ir kaismīgu kritiķu nelaime, ka viņus bieži vien piesauc nevietā. Cik varu spriest, Nīčem patiesi nebija saskanīgas politiskās pozīcijas, un viņš nemaz neapjauta – iespējams, tāpat kā, piemēram, Markss –, kādu kaitējumu var nodarīt radikāli filozofiskie uzskati, ja tos īsteno reālajā politikā un atbilstoši pielāgo. Tā ir nasta, ko jācieš visiem "domas aristokrātiem". Tikai vienā vietā, manuprāt, Par morāles ģenealoģiju viņš, tikai garāmejot, pauž sekojošo par saviem kritiķiem: Jums nepatīk valdība –, bet vai jūs domājat, ka jūs to vispār esat pelnījuši?" Nīče grib pateikt, ka mums vajadzētu – īpaši kritiķiem – reizēm paturēt prātā, kāda svētība mums ir gandrīz jebkura valdība, sevišķi, ja saprotam, ka gandrīz neko neesam darījuši, lai to radītu, līdz ar to nemaz neesam to pelnījuši. Tā patiesi ir svarīga politiskā ideja, kas aizmirsta kopš Hobsa un Burka laikiem.
Tīle: Tādā mērā, kā politika tiek pielāgota valsts pārvaldei, paliek maz šaubu par Nīčes attieksmi. Valsts tiek uzskatīta par draudiem augstākam indivīdam (tā attīstībai), un augstāks indivīds par draudiem valstij. Patiess lielums ir apolitisks vai pat antipolitisks. Nīče apgalvo, ka rakstījis savus darbus veidā, kurā maz ticams, tie tiks izmantoti politiskiem mērķiem, vai būs noderīga vai patīkama lasāmviela masām vai politiskām partijām. Taču tos izmantoja, jādomā, ne "pienācīgie" lasītāji, kuriem Nīče nepārprotami rakstīja.
Acīm redzot Nīčes auditorija bija lielāka un nevērtīgāka, nekā gaidīts. Bet, ko nozīmētu uzskatīt viņu par vainīgu par rupjo izmantošanu, kādai pakļāva viņa sacerējumus? Mēs, paklausot Nīčes ieteikumam, varētu vēlēties izpētīt šīs morālās grāmatvedības psiholoģiskās sekas un mērķi. Kāpēc mēs jūtam nepieciešamību vainot un šādi retrospekcijā tirgoties? Nīčem būtu daudz, ko mums šajā ziņā pamācīt.
Iespējams, mēs vienkārši sakām, ka situācija divdesmitajā gadsimtā būtu varējusi būt labāka, ja Nīče būtu bijis apdomīgāks? Tā varētu būt, lai gan patiesībā nav iespēju to uzzināt. Bet vai mēs vēlētos iemainīt Nīči ar visiem viņa daudzajiem izlēcieniem pret pieklājīgāku, lēnprātīgāku variantu? Vai mērenības Nīči, kas pievaldīs savus sitienus un būs politiski gudrs, vispār varēs atpazīt kā Nīči?
Mums varētu būt psiholoģiski mierīgāk, ja Nīče būtu saprotams kā demokrāts, liberālis vai pacifists. Bet lai nonāktu līdz tādam lasījumam, Nīče būtu jāizkropļo gandrīz tikpat nejēdzīgi, kā to izdarīja nacisti, iztēlojot viņu par antisemītisku, agresīvu, teitonisku nacionālistu. Nīče ir Nīče; viņa darbi tika sarakstīti kā attaisnojums tam, ka viņš tāds ir. Man nav nekas pret lasītāju, kas prasa no autora atbildību par saviem vārdiem, kamēr vien tiesneša tēlošana nekavē viņu lasīt nopietni.
K&K: Kā jūs saprotat Nīčes priekšstatu par "Dieva nāvi"? Vai viņa uzbrukumi monoteistiskajām reliģijām un visām tām ideoloģijām, kas pretendē uz Dieva vietu, šodien vēl ir spēkā?
Rortijs: Manuprāt, Nīčem bija taisnība, ka cilvēka dzīve būtu labāka, ja mēs varētu atbrīvoties no Dieva – no idejas par pārcilvēcisku spēku, kas ir pelnījis mūsu cieņu un paklausību. Cilvēce būtu laimīgāka, ja mēs visi uzskatītu, ka neesam parādā cieņu nevienam citam, kā vien saviem līdzcilvēkiem. Es domāju, ka metafizikas noraidīšana (līdzīgi Heidegeram) lielā mērā notika, pateicoties Nīčem, un ir uzslavas vērta intelektuāla kustība.
Mincs: Es to saprotu ļoti plaši, tāpat kā citas izpausmes Nīčes tēzei par nepieciešamību pārvērtēt visas vērtības. Nīčem Dieva nāve nenozīmēt tikai ateismu, bet visu, kas saistīts ar veco, teistisko domāšanas veidu. arī ateismu pirms Nīčes. Ir nepieciešams atteikties ne tikai no Dieva, bet arī no vecās metafizikas un racionālisma, pievēršoties sensuālismam, nevis nonicinot dzīvi, bet to apstiprinot. Ir nepieciešams noraidīt veco jūdu-kristiešu morāli un pat veco izziņas teoriju, atbilstoši kurai ir izzināma ārējā īstenība, kas ir neatkarīga no mums – vai tas būtu Dievs, matērija vai jebkas cits. Šeit Nīče ir ietekmējies no Darvina. Ētikā un politikā Nīče aizgāja pretējā galējībā. Manuprāt, viņa uzbrukumi monoteistiskajai reliģijai vēl aizvien ir aktuāli. Pieminēsim grūtības, kādas pasaulei šodien ir ar islāmu. Un vai Hitlers un Staļins netika pielūgti kā Dievi? Cilvēku tieksme pielūgt cilvēkdievus vēl joprojām ir ļoti dzīva.
Šrifrs: Es katrā ziņā ceru, ka viņa uzbrukums reliģijai un sevišķi monoteistiskajām reliģijām šodien vēl ir spēkā, tāpat kā piekrītu lielai daļai viņa kritikas, kas daudzos jautājumos ir kopīga ar Feierbaha, Marksa un Freida kritiku. "Dieva nāvi" var saprast vairākos veidos: kā ticības zaudējumu personīgam, radītājam Dievam, kas, kā juta Nīče, bija neizbēgama pēcapgaismības, pēcdarvina kultūras reakcija; kā tradicionālās morāles absolūto pamatu noraidījumu; kā, pēc Feierbaha vārdiem, kristietības "būtību".
Bergmans: Nīčes ateisms izpaudās nožēlas valodā: Dievs ir miris, mēs esam viņu nogalinājuši, nihilisms – ak, vai – ir mūsu liktenis; būsim stipri un iesim uz priekšu utt. Tas gāja roku rokā ar sajūtu, ka kristīgās kultūras noriets rada vakuumu, kas radīs jaunu fanātismu. Šajā ziņā viņš uzbruka nacionālismam kā jaunai pasaulīgai reliģijai.
Novosāds: Uz šo jautājumu nav iespējams dot īsu atbildi. Tas ir saistīts ar ļoti sarežģītu vēstures filozofiju vai spriedumu par Rietumu civilizācijas vēsturi. Mazliet vienkāršojot, ir iespējams pieņemt, ka Nīče ar savu koncepciju par "Dieva nāvi" gribēja pateikt, ka reliģija un īpaši kristietība ir zaudējusi savu reālo, formējošo spēku. Eiroatlantijas reģionā reliģija bija kļuvusi par kultūras, tradīcijas vai tīri dekoratīvu jautājumu. Kopš astoņpadsmitā gadsimta beigām kristietība tikai reaģēja uz jaunām vēsturiskām tendencēm un reaģēja tikai ar dažu desmitgažu nokavēšanos. Apstāklis, ka ideoloģijas ar
Sokols: Es sāku lasīt Nīči tikai, kad biju pieaudzis, bet pirmajā acu uzmetienā man bija skaidrs, ka viņš runā aiz šausmām un izbailēm. "Dieva nāve" nāk no Hēgeļa un, protams, no kristīgās teoloģijas. Tik briesmīgs teikums – un visi izturas tā, it kā nekas nebūtu noticis. "Mēs viņu esam nogalinājuši", Nīče piebilst, bet "vai mēs to varam atļauties?" Visi izliekas, ka ir kristieši, bet, patiesībā viņiem viss ir vienalga, viņi neko neņem nopietni un ir apmierināti un neko nedara tikai tāpēc, ka viņiem klājas labi. Vai Nīčes zaimi beidzot viņus atmodinās? Vienam aforismam ir nosaukums: "Kā patiesais Dievs kļuva par viltus Dievu?" Kristietība Dievu pieradināja, līdz viņš kļuva par kaut ko izplūdušu, kas neko neprasa ne no viena. Tā, pēc Nīčes pārliecības, ir "Dieva nāve". Un, viņaprāt, katrs, ko tas nesatrauc, ir "nihilists". Baidos, ka šodien tas ir status quo – nevis kā "Dieva kritika", (tās būtu pilnīgas muļķības), bet kā cilvēku vienaldzības un apātijas kritika. Lai gan bez vienaldzības un apātijas visām reliģijām un pseidoreliģiskajām ideoloģijām pietrūktu to galvenās sastāvdaļas – pakļāvīga cilvēku materiāla.
Tīle: Nīče piedāvā mums divas izvēles: mēs varam piekopt aktīvu nihilismu vai varam pieņemt pasīvu nihilismu. Pēdējais rodas no "naida pret dzīvi". Pirmais izaug no pateicības par dzīvi. Pasīvais nihilists ir pēdējais cilvēks, Dieva slepkava, ko apsūdz Zaratustra: "Tu nevarētu izturēt viņu, kas redzēja tevi – kas redzēja tevi nemirkšķinām un caur un cauri, tu neglītākais no cilvēkiem! Tu atriebies šim lieciniekam". Lai gan šo Nīčes lomu reti kad atpazīst, viņš sev ir uzstādījis uzdevumu, izsekot Dieva slepkavam. Tiklīdz viņš būs tiesāts un notiesāts, Nīče cer pacelt viņa vietā aktīvo, radošo nihilistu. Šim dzīvi apliecinošajam nihilistam izdodas nostāties pret pasaulīgajām ciešanām, nenozākājot pasaulīgo dzīvi.
Skaidrot ciešanas kā sodu par nodarītajiem grēkiem vai kā parādzīmi, lai pestīšanu par laimi gūtu pēcnāves dzīvē, patiesībā nozīmē nožēlot dzīvi. Dzīve ir izaugsme un izaugsme ir sevi pārvaroša. Vecās ādas nomešana nenotiek bez sāpēm.
Nīče neprasa atbildību par Dieva nāvi, bet viņš mums ir parādījis, kā svinēt pamošanos. Nīčes projektam bija paredzēts nodibināt kaisli pēc izaugsmes un diženuma pasaulē bez dieviem. Šis projekts prasa no mums iesaistīties spriešanas mākslā. Tas prasa spriest, trūkstot galīgajiem lēmējiem ar baltām bārdām. Tas prasa spriest bez dieva skatījuma palīdzības, kas varētu mūsu spriedumus apstiprināt.
Jautājums, ko Nīče izvirzīja (bet bieži nespēja pats ilustrēt ar piemēru) –, kā lai kopjam spriešanas mākslu, vienlaicīgi pretdarbojoties aizvainojumam, aprēķinam, bailēm un ego investīcijām, kas mūs padara (morāli) vērtējošus? Jā, šis izaicinošais spriešanas izkopšanas projekts sevišķi nepieciešams ir šodien, laikmetā, kad spēkā pieņemas fundamentālisms un neiecietība.
Kā lai iemācāmies labi spriest, nemazinot savu pateicību pasaulīgajai dzīvei? Tas nav mazs varoņdarbs. Tas ir dievu cienīgs varoņdarbs.
Pirmpublicējums: Kritika&Kontext 35/2007
No angļu valodas tulkojusi Sandra Rutmane