Anna Akmentiņa: GOROD NO LOVE (14)

2008. gada 11. februārī, plkst. 18:02

Rubrika: ¼ Literatūra

Sadarbībā ar projektu Hiperteksts.

1.

Es dzīvoju vienas garās mentola cigaretes un piecu vidēji ilgu skūpstu attālumā no Ramona. Viņam ir brūnas suņa acis – ārējie kaktiņi sliecas lejup, piešķirot viņa sejai tādu maza, apbižota puišelīša izteiksmi. Bet, kad man izdodas uz brīdi atslēgt to pašos pirmsākumos manī iebūvēto žēlumu, kas iekaucas kā dūmu signāls ik reizi, kad redzu Ramonu, man jāsaka, viņš ir vistrakākais hijo de puta, kādu man nācies sastapt. Jāpiebilst, ka, neskatoties uz manu visumā niecīgo vecumu, es esmu iepazinusi gana daudz visādu riebekļu.

Kaut gan – varbūt jūs tam neticētu, vērojot mani tagad stāvam pie luksofora. Manas rokas lejup velk divi piebāzti Rimi maisiņi, no viena laukā rēgojas loki, no otra – tamponu kārba. Vējš ir izpluinījis manu zirgasti, un viena pelēku matu šķipsna ir pielipusi manai apakšlūpai, un es neko nevaru darīt – rokās man tie sasodītie maisi, pilni ar pazemojošām lietām. Tikko es tos nolikšu zemē, iedegsies zaļā gaisma, es neveikli grābāšos pēc savām plastmasas kulēm, tamponu kaste un vēl kāda nejēdzība, piemēram, čipšu paka, nokritīs uz ietves, un, kamēr es to visu salasīšu kopā, luksofors jau atkal rādīs sarkanu vīriņu pie sāniem cieši piespiestām rokām un trešais trolejbuss aizbrauks bez manis.

Redzot mani, jūs drīzāk nodomātu, ka es visā savā mūžā esmu iepazinusies ar vienu pretekli un to pašu apprecējusi. Un es reizēm vēlos, kaut tā būtu. Piemēram, kad nejauši satieku klases biedreni, kādu no tām, kas pamanījušās apbērnoties astoņpadsmit gadu vecumā. Viņa stiepj tādus pašus maisus, vienīgā atšķirība, protams, ir pamperu paka viņai padusē. Mums abām ir zili loki zem acīm, pelēka āda, mēs abas slēpjam to aiz saules brillēm, mums abām nav nekā vairāk par sveicienu, ko otrai pavēstīt. Tikai tas, par ko mēs maksājam ar šo nogurumu, tukšumu, pietūkušām pēdām un pirmajām gastrīta pazīmēm, atšķiras. Man tā ir brīvība. Viņai... varbūt cerība, ka būs kāds blakus, kad viņa mirs. Kāds cits, ne noskrējusies Gaiļezera māsiņa morfija šļirci rokā (jā, es viņu redzu sapņos, manu nāves eņģeli ar izteiktu krievu akcentu un varikozām vēnām, redzu, kā viņas lielās krūtis šūpojas pāri manai sejai, kamēr es mirstu antiseptikas, urīna, izgulējumu, spirta un gumijas smārdā).

Šajā krustojumā sarkanā gaisma valda neizsakāmi ilgi. Es gribu būt mājās, ļaut nastām izšļukt no rokām jau priekšnamā, es gribu iet vannā un izdzert glāzi džonija vokera; un vēl vienu, kamēr es krāsošos (manam skaistumam nav nekāda sakara ar dabiskumu). Es gribu klausīties Velvet Underground un izvēlēties piedauzīgu apakšveļu, varbūt izpīpēt to atlikušo drusku zāles, veroties savā puskailajā spoguļattēlā ar tīksmi un šausmām – jo visos šajos pievilcīgajos mežģīņotajos izliekumos jaušams mans noriets, kas neapšaubāmi kādu dienu pienāks. Un pēcāk es gribu mērot vienas sarunas par Džesiku Simpsoni attālumu un divus kāpņu posmus līdz Ramona durvīm, tērpusies tikai veļā un mētelī, lai noskūpstītu viņu uz pēc alus un miega garšojošām lūpām un teiktu:

"Hola! Te quiero..."

Jo nekā cita man nav, ko teikt.

2.

"Man nav, ko teikt," viņš aizsmēķē kārtējo mazo, smirdīgo cigāriņu. Un pēc pāris dūmu mutuļiem turpina: "Pat ja es varētu jums palīdzēt, es neredzu, kāds man no tā būtu labums."

"Lūdzu... man tā vīza ir tik drausmīgi vajadzīga." Nu jau es raudu pelēkām skropstu tušas asarām. Es sēžu uz pašas dīvāna maliņas, lai jebkurā mirklī varētu pietrūkties kājās un kā cirkus tīģeris caur liesmojošiem riņķiem mesties laukā pa logu, un tad pieglaust vaigu asfaltam divdesmit stāvus zemāk, kamēr stikla lausku lietus maigi nošķindētu pār mani, šķiežot garāmgājējiem acīs varavīksnes.

Viņš beidzot paskatās uz mani: "Labi. Iedošu jums aizpildīt formulāru. Bet atcerieties – tas vēl neko nenozīmē," tad pieceļas un izšļūc no istabas.

Es pat nezināju, ka šajā eiroremontu viesnīcā ir tādas istabas. Sienas apsistas brūnām cūkādas tapetēm, dažviet cauri taukainu kvēpu slānim vēl jaušams zeltījuma raksts – fleur de lis. Un gar sienām – plaukti, tajos viena pie otras cieši kļaujas neskaitāmas kantorgrāmatas. Neizkustināmi smagas mēbeles tumšām kājām kā lauvu ķetnām, apvilktas ar padilušu samtu recošu asiņu krāsā: šis dīvāns, uz kura es tupu, un četri krēsli, pa diviem katrā durvju pusē. Viņa rakstāmgalds, liels, melns, papīru kaudzes uz tā no nejaušas vēja brāzmas sargā pārpildīti pelnu trauki; starp akmens tintnīcu un brūni sakaltušām neļķēm piena pudelē vīd misiņa plāksnīte ar viņa vārdu: "SAMUILS HASKINS" (zemāk maziem burtiņiem – "vīzu nodaļa"). Mans ilgotais logs, aizkvēpis dzeltens. Divi melni lietussargi ziloņa kājā. Viņa augstais kā tronis krēsls saplaisājušu ādas polstējumu.

Bet lūk, viņš atgriežas – nočīkstas durvis, cigāra smarža kļūst asāka. Man klēpī nolaižas mašīnraksta lapa ar daudzām punktētām līnijām.

Es taustos somiņā pēc rakstāmā, bet viņš jau pāri galda plašumiem sniedz man smagu marmora pildspalvu.

"Paldies," es nomurminu, mana rīkle ir aizsērējusi, un tas izklausās pēc neartikulēta ķērciena, tomēr Haskins pamāj ar galvu un noliecas atkal pār kādu dokumentu. Šajā klusumā, ko vēl stingāku padara pulksteņa tikšķi un viņa spalvas skrapsti, es aizpildu formulāru.

Vārds – Marija, tas ir pavisam vienkārši. Dzimšanas gads. Parastie nieki. Izceļošanas iemesls (norādīt standartatbildi).

Man jānoklepojas, pirms sākt runāt; pašas balss nespodrums mani biedē: "Atvainojos... Haskina kungs, es atvainojos, vai jūs, lūdzu, varētu man pateikt, kādas ir standartatbildes izceļošanas iemeslam?"

Viņš paceļ galvu un nedaudz atbīda hūti no acīm, acis viņam ir mazas un riebīgas, dzelteniem baltumiem un duļķaini brūnām radzenēm. Viņš brīdi nopēta mani, un es nesaprotu, vai vaibsts viņa sejā ir ļaunīga smīkņa, jeb pie vainas vien cigārs, ko viņš neizlaiž no mutes kaktiņa, pat runājot: "Tukšums. Vientulība. Nejūtība. Izvēlieties pati, jaunā dāma, kas jums vairāk iet pie sirds."

Un Haskins nolīkst pāri saviem pierakstiem, kamēr mana labā roka paklausīgi sāk vilkt lielo "N" virs punktētas līnijas.

Es pamostos piepeši, raujot gaisu plaušās kā slīcēja, mati salipuši miklās sprogās uz kakla; istabā ir tumšs. Pāri griestiem slīd zaļganas gaismas četrstūris – trīs stāvus zemāk pa manu ielu kaut kur dodas mašīna. Kad motora troksnis izdziest tālumā, iestājas klusums. Es taustos pagalvī pēc telefona, ekrāna aukstajā mirdzumā mani pirksti šķiet spokaini tievi. Ir pusseši. Nav jēgas aizvērt acis, jo pēc pusstundas tās būs atkal jāatver. Nez kurp gan pussešos sestdienas rītā traucas tā mašīna, es domāju, atgriežot karstā ūdens krānu vannasistabā. Kad es iemērcu roku ūdenī un apmaisu, saceļas sīki vilnīši, atstarojot silti dzeltenu zaigu; uzjundī lavandas smarža.

Mana trauksmainā pamošanās šķiet kā sapnis te, kur es sēžu, flīžu grīdai saldējot basās pēdas, galvu atspiedusi pret durvju stenderi. Man patīk, cik niecīgas ir vannasistabas šajos sērkociņkastīšu namos. Es nevarētu dzīvot greznībā, kur pods kā tronis slejas balti mirdzošu plašumu vidū, mans iztikas minimums ir tvaikaina četru kvadrātmetru šaurība. Es gribu, lai šī telpa saspiežas pavisam niecīga, ar manu kamolā saritināto ķermeni kā sirdi vidū, kamēr pārējā pasaule izgaist, atstājot neko.

Tumsa zem maniem plakstiem ir kā samta odere, kad es panirstu zem ūdens; un elpas burbuļi, ceļoties augšup no nāsīm un mutes kaktiņiem, kutina seju. Pēc brīža man būs jāpieceļas sēdus, jāieelpo, jāēd brokastis, jādodas kaut kur, kur man vajag būt. Jādzīvo, ar vienu vārdu sakot. Cik labi, ka šis brīdis vēl nav pienācis.

3.

"Liec mani mierā!" man aiz muguras spiedz kāds bērns, cits par atbildi uzsāk raudāt: stieptas vaimanas, kuras ik pēc divām taktīm vaiņago saraustīts šņuksts. Es atgāžu galvu pret soliņa atzveltni, tumšu koku lapotņu izrobotā debesu pelēkumā riņķo vientuļa kaija; smaržo pēc tikko pļautas zāles un tuvojošās negaisa. Man kaut kā jānosit laiks līdz brīdim, kad norunāta tikšanās ar Ramonu. Viņš šodien strādā, bildē pusapģērbtas meičas, vairs neatceros, kāda žurnāla modes atvērumam: tas nozīmē, ka pēc seksa viņš apsēdīsies pie datora un nodosies fotošopa burvju mākslai – pazudinās grumbas, pinnes, liekus kilogramus, kamēr es, ietinusies segā, zvilnēšu šūpīgajā ādas atzveltnī ar lēni kūstoša olu liķiera saldējuma dozi klēpī un, vicinot karoti pāri ekrānam, izteikšu dzēlīgas piezīmes par visām šīm puspavērtajām lūpām, aizplīvurotajiem skatieniem un nedabiski izliektajiem kakliem. Ramonam patīk, ka esmu nejauka pret citiem, viņš smiesies un kādai modelei piemontēs govs acis, miklas, zilgani brūnas un mirdzošas, pārāk lielas šaurajai sejai ar izteiktiem vaigu kauliem, bet attēlam, kuram jāpiespiež katru ar dzīvi neapmierinātu vidusšķiras sievieti iemīlēt tās pašas govs ādas minisvārkus, par nesamērīgu summu iegādājamus mazā centra veikaliņā, piepeši būs cita jēga. Man žēl paverdzināto fotogrāfiju, kurām ļauts paust vien uzsaukumu patērēt.

Par to mēs runājām pirmajā tikšanās reizē, tajā darba ballē. Es biju nostrādājusi aģentūrā aptuveni divus mēnešus, es nevienu tā īsti nepazinu, un mana kleita bija pārāk dziļi dekoltēta, tāpēc es piedzēros ļoti ātri un pamatīgi. Ramons saka, viņš esot ieradies ar nokavēšanos, viņš vispār neesot gribējis nākt, bet meitene, ar ko viņš plānojis pavadīt nakti, saķērusi vēdervīrusu. Es esot stāvējusi telpas vidū un kliegusi uz vienu no interniem: "Andate a la mierda!"

Es neesmu droša, bet man šķiet, tas zēns kaut ko teica par manām krūtīm. Vai varbūt vienkārši gāja garām kaitinošā veidā. Lai nu kā, Ramons sāka ar mani runāt tikai tāpēc, ka es runāju spāniski. Es viņam diez ko nepatiku. Es viņam vispār TĀ nepatiku, nu, kā sieviete, kā vēlmju objekts. Bet mēs runājām par anarhiju, par Mēriju Elenu Marksu un Giju Burdēnu, par to, ka orālais sekss gadījuma sakaros nav pieņemams, jo, pirmkārt, var saķert kādu kaiti, otrkārt, maz iespēju, ka varētu būt tiešām labi. Mēs dzērām tekilu, vispirms darbā, pēc tam – kaut kādā bārā, tad – pie viņa mājās. Piecos ausa saule, putni aiz loga kliedza aiz sajūsmas, agrīni sētnieki švirkstināja slotas sausajos vasaras putekļos, un mēs šņaucām tievas, garas kokaīna līnijas; dzīvoklī nebija galda, tāpēc Ramons izbēra pulveri uz atvērta MAGNUM fotoalbūma. Kamēr es ieelpoju palsos putekšņus, manī pār plecu vērās japāņu sieviete, kuras ādā Hirosimas lielais bladāc atstājis rūpīgu kimono raksta novilkumu.

Kad mana sirds uzdzirksteļoja baltās ugunīs, Ramons gribēja seksu. Es atgaiņājos no viņa pieskārieniem, uzgriezu skaļāk mūziku un dejoju, līdz nokritu (es atceros šo kritienu ļoti skaidri – kā telpa ap mani lēni slīdēja prom, kā saules staros virpuļoja zeltainu putekļu miriādes, kā pazuda skaņa, vispirms tā, kas nāca no ārpuses, tad tā, kas bija manī, kā grīdas pleķītis, uz kura izmētāts mans ķermenis, grima ledainā melnā bezgalībā). Kamēr es miru uz viņa parketa, Ramons izkliedza manu vārdu atkal un atkal. Ik reizes trīs mutes vārsti, manās stingstošajās acīs viņš izskatījās pēc lielas zivs; un tobrīd es domāju par to teoriju, ka, ja kāds mirst, viņa acs radzenē saglabājas tas attēls, kas redzēts pēdējais. Mazs nāves momentuzņēmums. "Cik loģisks nobeigums manai dzīvei," galvā lēni raisījās un gaisa doma, "cik loģisks noslēgums manai dzīvei, šis bez skaņas kliedzošais svešinieks, kurš neko no manis negrib, ja nu vienīgi, lai es nomirtu citā vietā; viņš taču aizvedīs manu līķi un apraks kaut kur mežā. Un, kad viņš nomirs, vairs nebūs neviena, kas zinātu par manu nāvi. Vai dzīvi. Tās ir tik neatdalāmi cieši kopā. Es tikpat labi varētu nebūt. Tas, kā es esmu, tas, kā es izgaistu, tas viss ne par mata tiesu neatšķiras no neesības."

Es nācu pie samaņas, aukstu ūdens strūklu apskalota. Ramona seja bija tik tuvu manējai, viņa lūpas drebēja, varbūt aiz piepūles vai izmisuma, un viņu noskūpstīt šķita vienīgā iespējamā rīcība.

Njā, kā jau es teicu, es Ramonam diez ko nepatiku, bet kopš brīža, kad es atkal atvēru acis viņa dušā, mums nebija izvēles. Man bija viņš jāskūpsta, viņam bija mani jānes uz gultu, man bija jānāk atkal, bija jāiepazīstas vienam ar otra draugiem, jāēd vakariņas, jāskatās Discovery Channel pārraides, jāstrīdas par sīkumiem, jāsēž uz šī zaļi krāsotā soliņa, klausoties kliedzošos bērnos un kaijās, lai nosistu laiku līdz pastaigai Blue Calx ilgumā.

Es pieņemu, ka mēs apprecēsimies. Iespējams, apgādāsimies ar bērnu vai diviem. Vai vismaz ar mājdzīvnieku. Būs sīki neuzticības gadījumi, par kuriem netiks runāts. Visdrīzāk mēs nomirsim reizē, varbūt ļaudis, šie mūžīgi runāt kārie ļaudis, mēļos par mūsu mīlestību. Es nezinu, kas ir mīlestība. Nav nekāda iemesla būt kopā, bet tāpat nav arī iemesla nebūt. Tas arī viss.

Nošņirkst grants, un man jānovērš asarojošās acis no debesīm. Kaija tā vai tā sen pazudusi no mana redzeslauka, tikai mākoņi skrien kā pūķi.

Uz taciņas sēž liels, balts kaķis. Viena acs viņam zila, otra – zaļa, un platajās krūtīs dobji dun murrājiens. Es nekad vēl neesmu redzējusi tik pamatīgu runci. Pie tam purns viņam kaut kāds dīvains. Manu pastiepto roku lops pat neaposta, pieceļas divkājās, nokulsta asti un pāri plecam izmet: "Apsveicu."

"Ar ko?" es prasu.

"Dabūji vīzu." Viņš nobrauka ūsas ar priekšķepu un ieķiķinās: "Būtu brīnums, ja nedabūtu."

"Vīzu?"

"Uz Gorod No Love."

"Un ko man tagad darīt?"

"Neko," manierīgi šūpodamies gurnos, runcis dodas iekšā tuvākajā krūmājā. "Tu tur esi. Nu, un tagad vienkārši dzīvo tālāk."